punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fenomenoloģija uz neizsakāmā robežas

Māra Grīnfelde

26/02/2015

 

Lai arī, atsaucoties uz filozofijas vēsturi, nevar runāt par kādu vienotu „neizsakāmās pieredzes pētījumu” skolu, var runāt par dažādu laiku un atšķirīgu filozofisku tradīciju domātājiem, kurus vieno mēģinājumi tematizēt pieredzi, kāda tā atklājas viņpus valodas, jeb pieredzi, kas pārsniedz ikvienu izteiksmi. Kas tā ir par pieredzi, kurā tiek pieredzēts neizsakāmais? Kā un vai vispār iespējams aprakstīt to, kas izvairās no jebkura apraksta? Uz šiem jautājumiem atbildes ir meklējusi arī viena no 20. gadsimta ievērojamākajām filozofiskajām tradīcijām – fenomenoloģija, kuras centrā, kopš tās pirmsākumiem Edmunda Huserla (Husserl) personā, atrodas mēģinājumi aprakstīt pieredzi, izejot no pašas pieredzes, t. i., nemēģinot to reducēt uz kaut ko ārpus tās esošu. Kā norāda Huserla darbu pētnieks Dermots Morans (Moran), „Fenomenoloģija vislabāk ir saprotama kā radikāls, anti-tradicionāls filozofēšanas stils, kas uzsver mēģinājumus nokļūt līdz pašām lietām, aprakstīt fenomenus – izprastus visplašākajā nozīmē – kā visu to, kas parādās, veidā, kādā tas parādās, proti, kā tas atklājas apziņā jeb pieredzošajam [subjektam]. Šādas pieejas pirmais solis ir mēģinājums izvairīties no visa veida pieņēmumiem, kas attiecināti uz pieredzi pirms pašas pieredzes, vai tie balstītos reliģiskās vai kultūras tradīcijās, veselajā saprātā vai zinātnē.”1

Šādi mēģinājumi aprakstīt pieredzi, izejot no pašas pieredzes, visos tās aspektos ir atrodami plašajā un daudzveidīgajā fenomenoloģijas attīstībā, sākot no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Šajos mēģinājumos var saskatīt zināmu virzību – sākot no intencionālas pieredzes2 apraksta, kas pamatā interesēja Huserlu, līdz neintencionālas pieredzes aprakstam, kuru aizsāka Martins Heidegers (Heidegger),3 bet tālāk attīstīja Emanuēls Levins (Lévinas),4 Mišels Anrī (Henry)5 un arī mūsdienu jaunās fenomenoloģijas pārstāvis Žans Liks Marions (Marion).6

Šajā rakstā aplūkotas tiks tieši Mariona fenomenoloģijā atrodamās idejas, kas attiecas uz neintencionālas pieredzes izpratni.  Pēc Mariona domām, Huserla fenomenoloģija ar tās uzsvaru uz ikvienas pieredzes intencionālo raksturu ir ierobežojusi pieredzi ar cilvēka domāšanas un valodas nosacījumiem.7 Šie nosacījumi Mariona lasījumā tiek interpretēti kā kategorijas/jēdzieni, kas bez atlikuma noformē ikvienu juteklisko pieredzi identificējamā, saprotamā, vispārīgā, viennozīmīgā un izsakāmā nozīmē.8 Pēc viņa domām, ne ikviena pieredze ir raksturojama šādā veidā – pastāv pieredzes, kas nebalstās valodas un domāšanas nosacījumos un līdz ar to ir singulāras, neviennozīmīgas un neizsakāmas. Tieši šāda veida pieredzēm ir jānokļūst fenomenoloģijas centrā, jo tās paver ceļu uz ikvienas pieredzes sākotni, proti, uz jēdzieniski nenoformētu juteklisko pieredzi, kas dod sevi, izejot no sevis.9 Izsakoties citādi, ja intencionālo pieredžu gadījumā tas, kas parādās, ir paša pieredzošā jēdzieniskas kategorizācijas rezultāts, tad Mariona aprakstītās neintencionālās pieredzes nav pieredzošā aktivitātes produkts, un līdz ar to var apgalvot, ka šīs pieredzes dod sevi pašas. Marions šādas pieredzes dēvē par piesātinātā fenomena (phénomène saturé) pieredzēm, savukārt piesātināto fenomenu viņš apraksta kā „nesavaldāmu intuīcijas pārpilnību (excès), kas pārsniedz jebkuru nozīmi”,10 ar nozīmi saprotot to pašu, ko jēdziens. Tā kā šajās pieredzēs tiek pārsniegta nozīme jeb jēdziens, tās nav iespējams izteikt, tomēr, tā kā runa ir par „nesavaldāmu intuīcijas pārpilnību”, tās nav tukšas pieredzes – tās ir jēdzieniski nenoformētas sajūtu pieredzes, kas nepakļaujas jēdzieniskajiem ierobežojumiem.

Kas tad ir šīs neizsakāmās pieredzes? Marions sniedz vairākus šādu pieredžu piemērus,11 viens no kuriem ir atrodams garšas pieredzē. Viņš raksta: „No vienas puses, garša var kalpot tam, lai nošķirtu divus objektus, piemēram, indi (kokaīnu) no ēdiena (cukura), ierobežojot intuīciju līdz galējai robežai [..], lai tikai paredzētu atšķirību, kas galu galā ir jēdzieniska (divi fiziski ķermeņi, divi ķīmiski sastāvi) un var tikt izsmeļoši izteikta ar skaitļiem un simboliem. [..] Tādējādi garša var dot objektu intuīciju un tikt izsmelta jēdzienā. No otras puses, garša var tikt īstenota attiecībā pret to, kas izvairās no ikviena jēdziena: piemēram, kad es izgaršoju vīnu, it īpaši, ja es piedalos vīna degustācijā ar aizsietām acīm (proti, nedaudz nenopietnā spēlē ar mērķi atpazīt un atšķirt vairākus vīnus), runa nav par to, lai pēc iespējas ātrāk novestu skaidru vai neskaidru intuīciju līdz noteiktam jēdzienam [..].”12 Šī vīna garšas pieredze, pēc Mariona, parādās kā kaut kas vairāk, nekā izsakāms jēdzienu kopums. Runa tādējādi ir par pieredzi, kas nav izsmeļama ar jēdzienu vai to kopumu. Marions tomēr nenorāda uz to, ka par šo pieredzi nebūtu iespējams izteikties. Tieši otrādi, pēc viņa domām, intuitīvā dotība pieprasa hermeneitisko aktivitāti.13 Tieši pateicoties intuīcijas pārpilnībai pār jēdzienu, kas raksturīga piesātinātajam fenomenam, tiek izraisīta hermeneitiskā aktivitāte, ar ko Marions saprot nebeidzamu tālāku jēdzienu veidošanu jeb interpretācijas norisi.14

Apgalvojot, ka piesātinātais fenomens ir neizsakāms, Marions apgalvo to, ka pastāv pieredzes, kuras nekad netiks izsmeltas, izmantojot valodu. Tajā pašā laikā viņš apgalvo arī to, ka neizsakāmais izraisa tā izteikšanas jeb iesavināšanas mēģinājumus15 un tādējādi varētu tikt raksturots kā nekad līdz galam neizsakāmais, bet izteiksmi rosinošais. Citiem vārdiem sakot, neizsakāmo pavada izteikšanas mēģinājumi jeb valodas horizonts, kas, lai arī neadekvāts tā satveršanai, nepārtrauc funkcionēt. Piemēram, saldējuma garšas pieredze, no vienas puses, īsteno saldējuma jēdzienu (es saprotu, ka tas ir saldējums, ko es ēdu), bet, no otras puses, tā līdz galam nepakļaujas jēdzieniskai noteiksmei, pārsniedzot to. Izgaršojot saldējumu, es saprotu, ka mans jēdziens par šo garšas pieredzi, piemēram, jēdziens „aveņu saldējums” nespēj to izsmelt. Es varu iesaistīt arī citus jēdzienus, ar kuru palīdzību noteikt esošo garšas pieredzi – pieredze, kas pavada aveņu saldējuma jēdzienu, var izraisīt saldētas sulas jēdzienu (varbūt, ka tas nemaz nav saldējums?), zemeņu jēdzienu (varbūt, ka tā nav aveņu, bet zemeņu garša, ko es sajūtu?) u. tml. Arī šie papildu horizonti ne katrs atsevišķi, ne visi kopā nespēj izsmelt jeb noteikt doto pieredzi. Ne aveņu, ne zemeņu, ne citi jēdzieni nespēj izsmelt to, ko es sajūtu, izgaršojot saldējumu un meklējot atbilstošu tā aprakstu. Šāda veida pieredzes, pēc Mariona domām, vismaz potenciāli nav kaut kas reti sastopams.16

Tas, ka šīs pieredzes ir neizsakāmas, norāda uz mūsu konceptuālo spēju neadekvātumu. Runa ir par nejēdzieniskām jeb pirms-predikatīvām pieredzēm, kuras, no vienas puses, izraisa mēģinājumus tās jēdzieniski izteikt jeb iesavināt, bet, no otras puses, vienmēr pārsniedz iegūto jēdzienisko izteiksmi. Mēs pieredzam kaut ko vairāk, nekā spējam jēdzieniski izteikt. Šajā nozīmē runa ir par nekad līdz galam neizsakāmu, bet izteiksmi rosinošu pieredzi.

Rodas jautājums – vai ir iespējama pieredze, kas atceļ ikvienu izteiksmes mēģinājumu? Vai pastāv pieredzes, kuras nepavada mēģinājumi tās jēdzieniski izteikt, proti, absolūti neizsakāmas pieredzes? Citiem vārdiem sakot, vai ir iespējams pieredzēt piesātināto fenomenu, atturoties no jebkādas interpretācijas, lai cik neadekvāta tā arī būtu?

Mariona darbos ir atrodamas norādes uz nošķīrumu starp piesātināto fenomenu, kas saglabā attiecības ar izteiksmi, un piesātināto fenomenu, kas šīs attiecības atceļ. Runa ir par darbā Būt dotam ieviesto nošķīrumu starp piesātināto fenomenu (phénomène saturé) un piesātinātu piesātināto fenomenu jeb fenomenu, kas ir piesātināts otrajā pakāpē (phénomène saturé par saturation ou phénomène saturé au second degré).17 Piesātināta piesātinātā fenomena pieteikšana Mariona fenomenoloģijā ir „jautājums par galējo iespējamo fenomena kā dotā fenomenalitātes variāciju”.18 Tas ir mēģinājums domāt pieredzi, kas būtu atbrīvota no ikviena valodas un domāšanas nosacījuma, kas ierobežotu tās parādīšanos, reizē nepazaudējot pašu pieredzi. Šo galējo robežu Marions saskata tāda veida pieredzē, kas neveido nekādas attiecības ar valodas horizontu un jēdzienisku izteiksmju mēģinājumiem. Viņš raksta: „Šeit [piesātināta piesātinātā fenomena gadījumā. – M. G.] parādītos fenomens, kas ir piesātināts līdz tādai pakāpei, ka pasaule (visās vārda nozīmēs) nespētu to pieņemt [..] absolūti piesātināts fenomens nespētu atrast šeit vietu, lai parādītos.”19 Šis citāts var tikt interpretēts kā intuīcijas piesātinājuma nespēja stāties attiecībās ar valodas horizontu, atgrūžot to, un sekojoši kā norāde uz absolūti neizsakāmu pieredzi, proti, uz pieredzi, kas ne tikai nav izsakāma, bet kas atceļ jebkurus izteikšanas mēģinājumus. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ Marions šo pieredzi raksturo kā dotību „bez intuīcijas jeb bez iespējas izšķirties starp [intuīcijas] pārpilnību un trūkumu”.20 Šādas pieredzes gadījumā zūd arī jebkāda veida subjekta aktivitāte, kas spētu to jēdzieniski iesavināt.21

Uzdodot jautājumu par fenomenalitātes galējo robežu piesātināta piesātinātā fenomena gadījumā, Marions reizē uzdod jautājumu par pašas fenomenoloģijas robežām. Vai fenomenoloģijas priekšmets var būt tas, kas izvairās no ikviena valodas un domāšanas strukturējuma? Vai fenomenoloģija, kas neizbēgami darbojas valodas ietvaros, spēj padarīt par savu priekšmetu absolūti neizsakāmo, kas atgrūž valodas horizontu? Šeit jāatceras, ka piesātinātu piesātināto fenomenu raksturo subjekta aktivitātes iztrūkums un valodas horizonta promesamība. Kā šādas pieredzes vispār parādās un var kļūt pieejamas aprakstam?

Marions mēģina atbildēt uz šo jautājumu, atsaucoties uz pieredzēm, kurās iztrūkst jebkāda veida subjekta aktivitāte, piemēram, uz dzimšanas pieredzi.22 Viņš jautā: „[..] kā saprast to, ka mana dzimšana rāda sevi kā fenomenu, ja, stingri runājot, es nekad to neesmu redzējis ar savām acīm un man jāuzticas aculieciniekiem vai dzimšanas apliecībai?”23 Viņš atbild: tā rāda sevi netieši – „[..] mana dzimšana rāda man to, ka mana sākotne nerāda sevi vai ka tā rāda sevi tikai šajā parādīšanās neiespējamībā [..]”.24 Šeit Marions mēģina apvienot subjekta nenosacīta fenomena iespējamību ar tā parādīšanās iespējamību, ko viņš dara, paplašinot parādīšanās lauka robežas. Dzimšanas notikums parādās kā tas, kas neparādās jeb, citiem vārdiem sakot, tas parādās netieši.25 Runa ir par notikumu, kas rāda sevi caur dažādiem pastarpinājumiem. Jautājums, kas paliek atvērts, ir šāds: vai, rādot sevi caur pastarpinājumiem, šis notikums nepaliek saistīts ar valodas horizontu un nezaudē absolūto neizsakāmību?

Otrs mēģinājums saglabāt iespēju tematizēt absolūti neizsakāmo, kuru Marions nav izvērsis, ir atsaucoties uz pieredzi, kas būtu absolūti nenosacīta un neizsakāma un tomēr parādītos tieši. Veids, kādā tā parādītos, būtu acumirklīgi un visaptveroši (neveidojot attiecības ar iepriekšējo pieredzi un esošo valodas horizontu). Lai arī Marions nesniedz piemērus, šādas pieredzes piemērs varētu būt intensīvas un visaptverošas sāpes; reāla tik intensīvas gaismas pieredze, kas neļauj redzēt neko citu, kā vien nediferencētu apžilbinājumu (tātad – tumsu), vai arī visaptverošas ekstāzes pieredze. Atvērts paliek jautājums par šādas pieredzes aktualitāti, proti, vai tā nepaliek tikai un vienīgi teorētiska iespējamība, kas negūst savu balstu pieredzē un līdz ar to arī iespēju būt par fenomenoloģijas priekšmetu? Turklāt – vai fenomenoloģija ir spējīga aprakstīt pieredzi, kas ir zaudējusi saikni ar valodas horizontu un subjektu? Ņemot vērā to, ka, aprakstot šo pieredzi jeb padarot to par fenomenoloģiskās refleksijas priekšmetu, tā zaudē savu sākotnējo dotības veidu, mūsdienu fenomenoloģija kļūst atvērta alternatīviem neizsakāmā apraksta veidiem, starp kuriem var minēt gan negatīvo, gan norādošo aprakstu.

  1. Moran D. Introduction to Phenomenology. London: Routledge, 2000, p. 4.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Huserlu interesējošā intencionālā pieredze izsaka ikvienas pieredzes priekšmetiskumu, proti, ikviena pieredze ir „kaut kā” pieredze jeb pieredze „par kaut ko”. Jebkurš prieka akts ir prieka par kaut ko akts, jebkurš redzes akts ir kaut kā redzēšanas akts u. tml. Priekšmets, uz ko ir vērsta intencionālā pieredze, var būt jebkas, sākot no konkrētām uztveres lietām līdz abstrakcijām un fantāzijas produktiem.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Heidegers izjautā intencionālās pieredzes robežas, pievēršoties dažādu nepriekšmetisku noskaņojumu aprakstam. Sk. Heidegera garlaicības noskaņojuma analīzi darbā „Metafizikas pamatjēdzieni”. (Heidegger M. Die Grundbegriffe der Metaphysik. Welt-Endlichkeit-Einsamkeit. Frankfurt am Mein: Vittorio Klostermann, 2004, S. 89–250).  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Levins izjautā ikvienas pieredzes intencionālo raksturu, pievēršoties absolūtas citādības pieredzei. Sk. Levinas E. Entre Nous: on Thinking-of-the Other. Transl. by M. B. Smith. New York: Columbia University Press, 1998.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Anrī neintencionālas pieredzes iespējamību saskata jutekliskajā pārdzīvojumā jeb dzīves matērijā. Sk. Henry M. Material Phenomenology. Transl. by S. Davidson. New York: Fordham University Press, 2008.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Marions tiek pieskaitīts mūsdienu jaunajai fenomenoloģijai, kas tiek definēta, atsaucoties gan uz vēsturisko kontekstu (sākums: 1980. gadi Francijā, kad rodas atjaunota interese par Huserla fenomenoloģiju), gan uz saturisko aspektu (jaunos fenomenologus vieno interese par neintencionālajiem pieredzes aspektiem un to attiecībām ar intencionālo pieredzi. Sk. Tengelyi L., Gondek H. Neue Phänomenologie in Frankreich. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 2011, S. 20; Staudigl M. Die Grenzen der Intentionalität: zur Kritik der Phänomenalität nach Husserl. Würzburg: Königshausen & Neumann, 2003, S. 147.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Marion J.-L. In Excess: Studies of Saturated Phenomena. Transl. by R. Horner and V. Berraud. New York: Fordham University Press, 2002, p. 108.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Marion J.-L. The Banality of Saturation, The Visible and the Revealed. Transl. by J. L. Kosky. New York: Fordham University Press, 2008, pp. 120, 128, 130, 132.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Marion J.-L. In Excess, p. 25.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Marion J.-L. Introduction: What Do We Mean by “Mystic”?, Mystics: Presence and Aporia. Ed. by M. Kessler and C. Sheppard. Chicago: University of Chicago Press, 2003, p. 3.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Darbā Būt dotam kā neizsakāmas viņš min vēsturiska notikuma, mākslas darba, sejas, Dieva atklāsmes un miesas pieredzes. Sk. Marion J.-L. Being Given: Toward a Phenomenology of Givenness. Transl. by J. L. Kosky. Stanford: Stanford University Press, 2002, pp. 228–233. Savukārt rakstā „Piesātinājuma banalitāte” viņš norāda uz garšas, ožas, redzes, taustes un dzirdes maņās balstītiem fenomeniem, kas atbilst neizsakāmā pieredzei. Sk. Marion J.-L. The Banality of Saturation, pp. 127–133.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Turpat, pp. 130–131.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Marion J.-L. Introduction, p. 5.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Marion J.-L., Kearney R. Hermeneutics of Revelation [dialogue between Jean-Luc Marion and Richard Kearney], After God: Richard Kearney and Religious Turn in Continental Philosophy. New York: Fordham University Press, 2005, p. 388.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Marion J.-L. Being Given, p. 230.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Marion J.-L. The Banality of Saturation, p. 126. Runa ir par ikvienu juteklisko pieredzi – ožas, garšas, taustes, dzirdes un redzes. Pēc Mariona domām, tieši no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs ļausim jēdzienam ierobežot šīs pieredzes vai ne. Viņš raksta: „Ja mēs aizmirstu to [lietu] jēdzienus, mēs redzētu, ka tajās ir tik daudz [aspektu], ko redzēt [..].” Sk. Marion J.-L. Being Given, p. 201.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Turpat, p. 242.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Turpat, p. 235.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Turpat, p. 211.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Turpat, p. 246.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Marion J.-L. The Saturated Phenomenon, The Visible and the Revealed, p. 44.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Marion J.-L. In Excess, pp. 41–44.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Turpat, p. 41.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Turpat, p. 42.  (atpakaļ uz rakstu)
  25. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu