punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Valters Benjamins un hašišs

Artis Ostups

09/03/2015

 

„Vai iznīcināšana spēj sagādāt ekstāzi, nežēlība – atjaunotni?”
Arturs Rembo

 

„Jums likteņa nav, kā aizmiguši zīdaiņi
Jūs ieelpojat debešķīgo.”
Frīdrihs Helderlīns

 

Citāts

Valtera Benjamina (1892–1940) eseja Hašišs Marseļā, kurā neuzkrītoši atbalsojas citas autora idejas, pieredzes un nostaļģijas, pirmoreiz publicēta 1932. gada decembrī Frankfurter Zeitung slejās un gandrīz pilnībā balstās 1928. gada 29. septembra protokolā.1 Tekstu ievadošais citāts no Ernsta Joela un Friča Frenkela pētījuma Hašiša reibums (1926. gadā nodrukāts Klinische Wochenschrift) atzīmē intoksikācijas radīto nomāktības sajūtu, atmiņas pēkšņo precizitāti, dažādas nobīdes telpas un laika uztverē, kā arī garās smieklu lēkmes, un, iespējams, tieši izvērstā uzskaitījuma dēļ mudina jautāt – kāpēc Benjaminam nepieciešams šis citāts, ja reiz viss minētais tā vai citādi ietverts viņa esejā, un vai tas nevajadzīgi neaizēno unikālo pieredzi? Manuprāt, drīzāk jāpievērš uzmanība ne tik daudz citāta saturam, cik pašam citēšanas faktam un tam, ko tas liecina par Benjamina rakstības stilu, teorētiskajiem uzskatiem un personību.

Joela un Frenkela rakstā pausta nožēla, „ka saindēšanās ar hašišu līdz šim vēl nav eksperimentāli pētīta”, vienlaikus par lielisku hašiša pieredzes dokumentu viņi uzskata Šarla Bodlēra Mākslīgās paradīzes (1860).2 Benjamins, pats būdams pētnieks, atsaucas uz šo aicinājumu apreibināties, kas, šķiet, sola jaunas „tehnikas”, kuras likt lietā viņa „mazajā rakstu rūpnīcā”,3 – ņemot vērā, ka iztiku viņš pelnīja kā freelancer, šo pragmatisko aspektu nevajadzētu ignorēt. Benjaminam pilsēta gandrīz vienmēr ir materiāls, no kura radīt tekstu, bet Marseļa, kā to liecina kāda vēstule Hugo fon Hofmanštālam, tik viegli nedodas rokā: „Varētu pat apgalvot, ka vieglāk no Romas izdabūt veselu grāmatu, nekā no Marseļas izvilināt vienu teikumu.”4 Hašišs ir Marseļas vārtu atslēga, ko Benjaminam receptes formā pasniedz jau minētais Joels.

Benjamins ar Joelu ir pazīstams kopš 1914. gada, kad pirmais kā Brīvās jaunatnes kustības līderis kritizēja otrā vadīto Sociālā darba grupu. Tomēr Joels „ar Dieva vai Sātana iejaukšanos”,5 kā lasām kādā vēstulē, ir brīnumaini pārvērties un piedāvā iesaistīties eksperimentos ar narkotikām. Benjamins piekrīt kļūt par pētījumu subjektu un secina, ka jaunā pieredze būtiski papildina viņa filosofiskos pētījumus – šī neparastā atziņa tiek uzticēta tuvākajiem no draugiem Gerhardam Šolemam, lūdzot to paturēt viņa ģimenes lokā.6 Šķiet, Benjamins izjūt ko līdzīgu kaunam, kas viņu joprojām saista ar viņa audzināšanu un liek uzsvērt, ka hašišs tiek lietots tikai eksperimentālos un filosofiskos nolūkos, cik iespējams, saglabājot spēju novērot.

Joela un Frenkela teksts, apspēlējot vācu vārda „Gabe” nozīmes, pats ir kā dāvana, deva, atļauta viela, kuru Benjamins lieto, lai iezīmētu distanci no citiem smēķētājiem. Šī viela pieder nopietnas pētniecības diskursam – Klinische Wochenschrift ir prestižs izdevums – un akcentē, ka hašiša pieredzes7 analīze var sniegt ieguldījumu zinātnē. Hašiša reibums nepastāv bez Bodlēra piezīmēm; Benjamina eseja „ieelpo” tos abus. Citāts vienmēr ir fragments jaunos apstākļos, citāts rada nebijušas sakarības, neatkarīgi no izmantoto tekstu sākotnējās intences. Var pat teikt, ka citēšana ir vardarbīgs akts: „Citāti manos darbos ir kā ceļmalas laupītāji, kas bruņoti izlec priekšā un atbrīvo dīko gājēju no viņa pārliecības.”8 Zinātnieku nosauktie simptomi ievada eseju, kas sevī satur sirreālas poētikas pazīmes, šī dažādo diskursu konstelācija ļauj pamanīt kādu svarīgu detaļu – Benjamina singulārās pieredzes ekscentriskumu „cita” priekšā.

mohojs

Lāslo Mohojs-Naģis. Marseļa, skats uz ostu. 1929

Hašiša izcelsme ir eksotiska (ārpus kopienas, kā liecina sengrieķu vārds exōtikos) un tumša, austrumnieciska, tai, šķiet, nav nekā kopīga ar Benjamina bērnību pārtikušā buržuju ģimenē un filosofijas studijām neokantiešu vadībā. Kad Benjamins sit ar kāju līdzi „džeza salmu rīkstēm”, viņš apjēdz, ka „tas ir pretrunā manai audzināšanai.”9 Lai hašiša lietošana tuvotos kaut vai daļēji saprotamai nodarbei, lietotājs to atjauc ar citām vielām – ar zinātnisku (Joels un Frenkels) un klasisku (Bodlērs) diskursu, kas apdullušo filosofu attālina no vienkārša junkie. Benjamins citē Frankfurter Zeitung redakcijai un, iespējams, pat Šolemam: eseja tiek pārdota un draudzība nesašūpojas. Zīmīgi, ka arī slavenais opija „ēdājs” Tomass de Kvinsijs (kurš, starp citu, citē Viljamu Vērdsvērtu) savu devu marķējis ar kultūru, pie negatīvām blaknēm vainojot nevis pašu vielu, bet gan vienīgi tās lietotāju. Šī nostāja viņam ļauj saglabāt savu kā angļu džentlmeņa cēlo identitāti.10 Benjamina un de Kvinsija piemēri liecina, ka bez papildus uzslāņojuma narkotikas ir tikai inde. Benjamina pieredze, atspoguļota rakstveidā, zaudē savu tīro singularitāti, nonāk ārpus fiksētas, unikālas sākotnes, centra (ek kentron) un notikušo pauž pastarpināti. Pieredze kļūst alegoriska, izteikta caur kaut ko citu un tikai tādējādi lasāma. Hašišs Marseļā ir ekscentrisks darbs, tas sākas ar izmeklētu atsauci, kas autoram ļauj doties tālāk.

 

Pieredze

1919. gada septembrī Benjamins raksta Ernstam Šoenam, ka ir izlasījis Bodlēra Mākslīgās paradīzes un franču dzejnieka atturīgajā mēģinājuma fiksēt hašiša reibuma „psiholoģiskos” fenomenus saskata filosofijai noderīgu materiālu. Turpat teikts, ka šo mēģinājumu būs nepieciešams atkārtot neatkarīgi no grāmatas.11 Arī 1928. gadā, kā jau noskaidrojām no vēstules Šolemam, Benjamins nezaudē pārliecību par hašiša pieredzes savienojamību ar viņa meklējumiem; tomēr viņš nekur sīkāk nepaskaidro, kā tieši šī konstelācija ir iespējama, – var vien minēt, ka Benjamins to grasījās definēt tā arī netapušajā, „nudien īpašajā grāmatā par hašišu” (1932. gadā, no Nicas rakstot Šolemam, Benjamins pauž vēlmi šādu pētījumu izstrādāt).12 Neskatoties uz „aklo laukumu” Benjamina tekstu korpusā, būtiski pamanīt – Šoenam adresētā vēstule top tikai gadu pēc tam, kad Benjamins, vēl ticēdams filosofijai kā sistēmai, nolemj koncentrēt uzmanību uz Imanuela Kanta pieredzes (Erfahrung) teoriju, kuru viņš kritizē dzīves laikā nepublicētajos prolegomenos Par nākotnes filosofijas programmu (1918). Šajā darbā ietverta Benjamina prasība pēc „augstākas pieredzes jēdziena”,13 kas, tiesa, pateicoties akcentam uz patiesību kā vienību (Einheit), pieder metafizikai. Un tomēr agrīnā eseja, lai arī grūti savienojama ar nestabilās hašiša pieredzes aprakstu, jau ietver nepieciešamību pēc citādi izprastas pieredzes un ir daļa no modernitātes kritikas, kurā kā vēl viens svarīgs teksts izvirzās „Pieredze un nabadzība” (1933) – tas tapis laikā, kad Benjaminā ir atkāpies akadēmiskais filosofs, lai dotu vietu acīgam kultūrkritiķim, kurš viens no pirmajiem par analīzes vērtiem atzīst visus civilizācijas produktus.

Benjamins savos prolegomenos atzīmē, ka Kantam vienīgā iespējamā pieredze ir zinātniska un acīmredzama pieredze, kas ir individuāla, temporāli ierobežota un, šķiet, var tikt dēvēta par apgaismības laikmeta pasauluzskatu (Weltanschauung).14 Vienkārši izsakoties, tā ir pieredze bez maģiskā, ja ar maģisko saprot jaunas un pārsteidzošas konstelācijas un spēcīgu nepastarpinātības ilūziju, ko subjekts piedzīvo saskarsmē ar ārpasauli – hašišs, kā zināms, šo sajūtu veicina, saasinādams maņas un atmiņu, radīdams brīnumainas nobīdes gan telpā, gan laikā: „Šajā dziļās kontemplācijas stadijā man kā Dante un Petrarka garām pagāja divas figūras – mietpilsoņi vai klaidoņi, kas to lai zina. „Visi cilvēki ir bāļi” – šādi aizsākās domu virkne, kurai es vairs nespēju izsekot.”15 Hašišs uz mirkli atceļ tukšo un homogēno laiku, pret ko Benjamins vēršas darbā „Par vēstures jēdzienu” (1940), un iemet pagātnes piepildītā tagadnē, kas pazīst kantiskajai pieredzes izpratnei svešo kontinuitāti, maģisko „visa saikni ar visu”, ja izmantojam romantisma leksiku.

Hašiša ekstāze, ko apspēlējot vārda etimoloģiju, varētu raksturot kā iziešanu ārpus subjekta, rada maldīgu priekšstatu, pēc kura tapšanas par realitāti esejā „Pieredze un nabadzība” ilgojas Benjamins, proti, viņš cerēja, ka modernajam cilvēkam atlikušais pieredzes mazumiņš tomēr varētu kļūt par mācību, ko cilvēki nodod cits citam.16 Runājot par pieredzi, Benjamins uzsver vajadzību pēc vienojošā – savādā veidā tas parādās arī rakstot par hašiša iespaidiem: „No realitātes ar karoti ir jāsmeļ viss vienādais,”17 Benjamins sev par pārsteigumu izlasa piezīmē uz laikraksta malas. Tomēr autors apzinās, ka reibuma un tā aprakstīšanas pieredzi allaž šķir plaisa. „Patiesi skaistais un atjautīgais,” apgalvo Benjamins, „tā arī paliek neatmodināts.”18 Līdztekus plašākai pieredzes izpratnei kā vēl viena no studiju gadiem nākusi nostaļģija atbalsojas mistiskā ideja par „lietu valodu” (šeit pamatā vērojama jūdu misticisma ietekme, teiksim, doma par pasauli kā saplēstu trauku, kas atkal jāsaliek kopā). Šī ideja ir daļa no modernās pieredzes kritikas, jo aizstāv maģisko pretstatā racionālajam (kas, starp citu, ir viens no ļaunās buržuāzijas rīkiem – ja vēlamies runāt par Benjamina kreisumu).19 Šai aizstāvībai, kurā ar vienlaikus atšķirīgiem un radniecīgiem akcentiem piedalās arī, piemēram, Martīns Heidegers un Teodors V. Adorno, raksturīga pārliecība, ka valodu nevar reducēt tikai uz komunikācijas instrumentu, ka valoda ir lielāka par mūsu spējām to lietot un satur patiesību, kas, nedaudz dramatizējot, ir apklususi uz ātru un skaidru rezultātu ievirzītās pasaules troksnī. Vēlīnajā darbā Par mimētisko spēju (1933) Benjamins raksta, ka „modernajam cilvēkam uztveramā pasaule satur tikai mazu daļu no maģiskajām sakarībām un analoģijām, kas bija pazīstamas senatnīgajam cilvēkam.”20 Nejutekliskās līdzības, par kurām viņš runā, dzīvo valodā un iedibina saikni starp vārdu un objektu, starp tekstu un pieredzi. Protams, lietu valodas sadzirdēšana, ielūkošanās to nepastarpinātajā būtībā ir tikai ideāls mērķis – un, tā kā tas nav sasniedzams, tā kā realitāti nevar pilnībā pārtulkot cilvēka valodā, tad pieredzētā apraksts šķiet neprecīzs un nabadzīgs. Tomēr meistarīga rakstnieka pretošanās maģiskās pasaules zaudējumam sevī nes sirreālas iluminācijas apsolījumu, iespēju kaut uz nelielu brīdi iegrimt valodas dzīlēs. Filosofs vēro bruģi: „Bieži tiek sacīts: akmens maizes vietā. Šie akmeņi bija maize manai fantāzijai, kas pēkšņi grasījās badīgi nogaršot vienādo visās vietās un zemēs.”21 Senās ilgas pēc jēgas haosā Benjaminu pamazām aizveda pie hašiša.

 

Raksturs

Benjamina darbos galvenās idejas, atziņas un vērojumi atrodas nepārtrauktā kustībā pretī tam, kas tie vēl nav, līdz ar to ne tikai teksts, bet pat necilākais realitātes fragments viņam var kļūt par šifrētu ziņojumu. Kā liek nojaust Benjamina bērnības atmiņas, ilgas pēc sakarībām ir būtiska viņa rakstura iezīme: „Jo pagalmā viss man deva mājienus.”22 Savukārt modernais subjekts, būdams kara un tehnoloģijas veidots, izsvaidītā un atsvešinātā bērns, dzīvo kā sapnī, no kura viņu var uzmodināt „pirmsburžuāzisko potencialitāšu atjaunošana”23 jeb iepriekš minētās maģiskās sakarības starp savstarpēji it kā nesaistītām lietām un vēstures epizodēm. Bērnība šeit parādās nevis kā zaudētā paradīze, bet kā sabiedrības stāvoklis, ko kritizē kreisais intelektuālis; izkļūšanu no snaudas cita starpā sola arī eksperimenti ar hašišu. Ne velti Benjamins kādā Marseļas ostas bārā izjūt mežonīgu un pretrunīgu brālību ar viņa buržuāziskajai izcelsmei nepievilcīgo proletariātu: „es, burtiski, iekodos man apkārt esošās sejās, kurām pa daļai piemita krietni daudz raupjuma un neglītuma.”24 Tomēr šī pieredze ir dialektiska, proti, tā ietver gan tuvošanos, gan attālināšanos, un, tā kā distance vienmēr gūst virsroku, tad vieta rodas arī vienības pretstatam – fragmentārajam, kas zaudējis savu sākotni un vienmēr ir saistīts ar destruktīvo.

wbmazs

Valters Benjamins agrā bērnībā

Manuprāt, Benjamina izvēli lietot hašišu un – kas daudz būtiskāk – aprakstīt neparasto pieredzi iespējams saistīt ar mēģinājumu novērsties no audzināšanas, labi apzinoties, ka tas ir bezgalīgs uzdevums. (1931. gada 17. aprīlī Benjamins raksta Šolemam, ka neredz nevienu veidu, kā nošķirt sevi no buržuāzijas.)25 Jau kopš agras jaunības viņam piemitusi vēlme izbēgt mātes skatiena – bērnībā viņš iet viņai soli nopakaļ, bet pusaudža gados, kad mostas seksuālais instinkts, Benjamins aizklīst no mājām un, arī šoreiz neiztiekot bez iekšējas izskaidrošanās, uzrunā prostitūtu, kuras netīrās rokas sniedz brīvību.26 Ja pieņem, ka arī hašišs ir šāda ambivalenta dāvana, tad Benjaminam narkotikas ne tikai ved pie jaunas pieredzes, bet arī palīdz zaudēt „nopietna domātāja” atturīgo pieredzi. Attiecībā pret savu audzināšanu un izglītību Benjamins kā hašiša smēķētājs kļūst par cilvēku, kam var piedēvēt „destruktīvu raksturu” un kurš, lai gan neraizējas par citu domām, tomēr meklē kopību ar savas rīcības lieciniekiem. Skicē ar tādu pašu nosaukumu lasām: „Destruktīvais raksturs pazīst tikai vienu lozungu: atbrīvot vietu; tikai vienu darbību: aizvākt. Viņa vajadzība pēc svaiga gaisa un brīvas telpas ir stiprāka par jebkuru ienaidu.”27 Apreibināšanās, kas filosofiskā līmenī saistīta ar plašāku pieredzes un valodas izpratni, bet mākslinieciskā – pateicoties sirreālistiem, ar revolucionāru ikdienas dzīves pārveidi, personīgā līmenī attālina no audzināšanas. Un jaunais apvārsnis, kam tuvojas destruktīvais raksturs, ir laime,28 kas uz īsu brīdi atbrīvo hašiša smēķētāju no likteņa žņaudzošā tīkla,29 lai tūliņ pēc tam pasmietos par filosofa cerībām pārejošajā „ielasīt” teorētiski komplicētas un mistiskas idejas.

 

Teksts sākotnēji nolasīts Latvijas Kultūras akadēmijas
rīkotajā konferencē Kreisuma ideja kultūrā. Parole  – Asja.

  1. Benjamin W. Protocols to the Experiments on Hashish, Opium and Mescaline 1927–1934. Trans. by S. J. Thomspon. http://www.wbenjamin.org/protocol1.html#Protocol I  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Benjamins V. Hašišs Marseļā. Iluminācijas. Tulk. I. Ījabs. Rīga: LMC, 2005, 364.–365. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. The Correspondance of Walter Benjamin, 19101940. Ed. by G. Scholem and T. W. Adorno, trans. by M. R. and E. M. Jacobson. Chicago: Chicago University Press, 1994, p. 378.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Ibid., p. 352.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Ibid., p. 323.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Ibid.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Igors Šuvajevs, atsaucoties uz Vilhelmu Šmidu un Mišelu Fuko, apgalvo, ka „pieredze ir eksperiments, gluži tāpat kā eksperiments ir pieredze (franču vārdā expérience, kas apzīmē pieredzi, ieskanas arī eksperimenta nozīme)”. Un, šķiet, Benjamina attiecībām ar hašišu (arī viņa neparastajam liktenim) var piemērot atziņu, ka „dzīve un domāšana ir dažādu perspektīvu savietošana un pieredžu transponēšana”. Šuvajevs I. Filosofija kā dzīvesmāksla. Rīga: Zvaigzne ABC, 2010, 12.–13. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Benjamin W. Einbahnstraße. Gesammelte Schriften, Bd. IV. Hrsg. von R. Tiedemann, H. Schweppenhäuser. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1991, S. 138.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Benjamins V. Hašišs Marseļā, 371. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Vitanza E. Baudelaire on Drugs: Marijuana Consumption in the Age of Colonialism. http://evitanza.bol.ucla.edu/baudelaire.html  (atpakaļ uz rakstu)
  11. The Correspondance of Walter Benjamin, 19101940, p. 148.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Ibid., p. 396.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Benjamin W. Über das Programm der kommenden Philosophie. Gesammelte Schriften, Bd. II-1. Hrsg. von R. Tiedemann, H. Schweppenhäuser. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1991, S. 160.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Ibid., S. 158.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Benjamins V. Hašišs Marseļā, 370. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Benjamins V. Pieredze un nabadzība. Iluminācijas. Tulk. I. Ījabs. Rīga: LMC, 2005, 328. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Benjamins V. Hašišs Marseļā, 370. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Ibid., 369. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Sīkāk skat.: Benjamin W. Über Sprache überhaupt und über die Sprache des Menschen. Gesammelte Schriften. Bd II-2. Hrsg. von R. Tiedemann, H. Schweppenhäuser. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1991.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Benjamin W. On the Mimetic Faculty. One-Way Street and Other Writings. Trans. by E. Jepchcott and K. Shorter. Verso Books, 1979, p. 161.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Benjamins V. Hašišs Marseļā, 370. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Benjamins V. Bērnība Berlīnē ap 1900. gadu. Iluminācijas. Tulk. I. Ījabs. Rīga: LMC, 2005, 322. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Salzani C. Experience and Play: Walter Benjamin and the Prelapsarian Child. Walter Benjamin and the Architecture of Modernity. Melbourne: re.press, 2009, p. 197.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Benjamins V. Hašišs Marseļā, 366. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  25. The Correspondance of Walter Benjamin, 19101940, p. 378.  (atpakaļ uz rakstu)
  26. Buck-Morss S. The Dialectics of Seeing: Walter Benjamin and the Arcades Project. Cambridge and London: The MIT Press, 1990, p. 60.  (atpakaļ uz rakstu)
  27. Benjamins V. Destruktīvais raksturs. Iluminācijas. Tulk. I. Ījabs. Rīga: LMC, 2005, 325. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  28. Interesanti, ka destruktīvā rakstura prototips ir baņķieris Gustavs Gliks (Glück), kura uzvārds latviešu valodā nozīmē „laime” (kaut kas pilnīgi pretējs Benjaminam, kurš 1931. gadā, kad top skice, cīnās par izdzīvošanu un pat apsver iespēju darīt sev galu). The Correspondance of Walter Benjamin, 19101940, p. 386.  (atpakaļ uz rakstu)
  29. Benjamins V. Liktenis un raksturs. Iluminācijas. Tulk. I. Ījabs. Rīga: LMC, 2005, 54. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu