Kurš raksta Eiropas nākotnes naratīvu?

 

Andris Breže. "Aicinājums III" (1988)

Andris Breže. “Aicinājums III” (1988)

Diez vai jebkad iepriekš kāda Latvijas rakstnieka jubileja tikusi svinēta tik vērienīgi kā Raiņa un Aspazijas 150. gadskārta 2015. gadā (šis fenomens ir salīdzināms varbūt vienīgi ar gadu, kas sekoja Imanta Ziedoņa aiziešanai). Lai atcerētos, izzinātu un no jauna izvērtētu Aspazijas un Raiņa monumentālo devumu Latvijas kultūrā, tiek rīkotas izrādes, izstādes, pieņemšanas un konferences, tiek veidotas tīmekļa vietnes un izdotas grāmatas. Šī decimālajā skaitīšanas sistēmā balstītā rosība pati par sevi var iedvesmot kultūras pētniekus un profesionālus skeptiķus, jo tajā tik krāšņi izpaužas mūsdienu kultūras raksturs – tās ražošanas birokrātiskā produktivitāte, mantojuma krāšanas un saglabāšanas kaislība, slieksme uz elkiem un kultiem, bailes zaudēt identitāti un reizē – azartiska paškritika, izzināšanas un mītu atmaskošanas vēlme.

Arī Latvijas Nacionālā bibliotēka svin Raiņa un Aspazijas gadu – rīkojot starptautisku konferenci Starp patiesību un varu: rakstnieku dažādās lomas Eiropas vēsturē 19.–21. gs. (Between Truth and Power: The Role of Authors in Building and Changing Europe), kas 1. un 2. maijā norisināsies bibliotēkas jaunajā ēkā – Gaismas pilī. Tā kā šajā laikā bibliotēkā notiek arī Latvijas prezidentūras ES Padomē sanāksmes, šķita aktuāli izpētīt, kā Raiņa un Aspazijas mantojums iederas plašākā Eiropas ideju vēstures kontekstā. Aspazija un Rainis bija figūras, kas kļuva par tautas praviešiem un elkiem; Rainis dažādos dzīves posmos bija gan revolucionārs, kas pieredzēja politisku vajāšanu un emigrāciju, gan oficiāli atzīts nācijas dziesminieks un politiķis, savukārt Aspaziju uzskatām par ietekmīgāko feminisma ideju paudēju Latvijā.

Konference, kā jau tas pienākas akadēmiskam pasākumam, pulcēs vēsturniekus, literatūras un kultūras pētniekus, lai galvenokārt vēsturiskā griezumā pētītu, kādas bijušas rakstnieku un citu rakstošu intelektuāļu lomas dažādās kultūras, sociālās un politiskās robežsituācijās. Tiks runāts par to, kādas bijušas autoru attiecības ar varu, un kā rakstītais vārds veidojis mūsdienu vēstures mītus un identitātes.

Taču neapšaubāmi rodas jautājums, vai arī mūsdienu Eiropā rakstnieka un varas attiecību jautājums ir aktuāls? Kāda ir rakstnieka loma globālā un digitālā pasaulē? Vēl pirms vairākiem mēnešiem, sākot uzrunāt un aicināt konferences runātājus, kas varētu izteikties par rakstniekiem un mūsdienām, mēs jutāmies mazliet vecmodīgi. Kāda gan pasauli iznīcinoša vai glābjoša „loma” varētu būt rakstniekiem!

Taču īsā laikā kaut kas pēkšņi bija mainījies. Daži no iespējamiem pārmaiņu katalizatoriem ir redzami – piemēram, uzbrukums Charlie Hebdo redakcijai vai Ukrainas krīzes eskalācija. Pēkšņi jautājums par rakstītā vārda spēku mūsdienās vairs nešķita triviāls un nesaistīts ar rakstniekiem.

Lai kārtīgāk izpurinātu šo jautājumu, mazliet vairāk kā desmit Latvijas autoriem lūdzām uzrakstīt eseju ar moto „Kurš raksta Eiropas nākotnes naratīvu?”. Ja esam izvirzījuši hipotēzi, ka rakstniekiem bijusi zināma loma Eiropas ideju un ideoloģiju veidošanās procesā pagātnē – vai rakstnieki spētu izsapņot arī jaunu stāstu par Eiropu? Ko vispār nozīmē būt rakstniekam mūsdienās? Vai varam runāt par jaunām, atšķirīgām rakstības praksēm? Kuriem rakstības veidiem ir ietekme? Lai nenosprostotu ceļu atbildēm uz jautājumiem, kurus vēl neprotam uzdot, silti ieteicām rakstniekiem novirzīties no tēmas.

Eseju sēriju iesāk Pauls Bankovskis ar tekstu Rakstnieks un viņa valdnieks.

 

lnb150 eu150 kkf150 km150 punctum150

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri