Rakstnieks un viņa valdnieks

stripa3

 

„Viņš paskatījās, acis piemiegdams slimā ķēniņā, nogūlās uz ķepiņām un sāka stāstīt [..]. Ķēniņš klausījās viņā un brīnījās, kā tik viegli var sāpes pieminēt, un asaras klusi kāpa viņam acīs kā silts zilgans ziemas prieks, kurš paceļas no balti nosniguša dārza un mīksti spiež pieri. Jā, jā, viņš vēl nebija zinājis, ka sāpes var tik viegli lidot un dūkt kā baltas sniega pārslas, kuras atstāj tālu apakšā izmocītos zemes dubļus. [..]

„Un ko lai es daru puikām, kas tevi tik nežēlīgi mocīja?” ķēniņš prasīja.

„Ei, ķēniņ, es nepieminu ļauna [..]”.

Tad ķēniņš piecēlās no krēsla un lika aizdegt savas zelta lampas. [..] ķēniņš bija izārstēts, un pilī sākās jauna dzīve.”

Kārlis Skalbe. Kaķīša dzirnavas1

 

„[..] tā nu viņa nāca pie savas māsas, apskāva viņu un apsēdās gultas galā; un nogaidījusi piemērotu brīdi, viņa teica… Ak, māsa mana, izstāsti mums stāstu, lai varam īsināt savas nakts nomoda stundas. Ar lielāko prieku, atbildēja Šeherezāde, ja vien krietnais ķēniņš būs ar mieru. Un ķēniņš, to dzirdēdams un nerazdams miera, bija priecīgs uzklausīt stāstu; un tā Šeherezāde sāka pirmo no saviem tūkstoš un vienas nakts stāstiem.”

Edward Lane. Arabian Nights2

 

Tas notika 20. gadsimta 90. gadu otrajā pusē. Čehijas prezidenta Vāclava Havela kundze Olga Havlova jau bija aizsaukta mūžībā, arī pašam Havelam, kurš visu mūžu bija bijis aizrautīgs smēķētājs, tika konstatēts plaušu vēzis. Audzēju ārstēja, taču tas neatlaidās, Havels apprecējās vēlreiz, tomēr dažādas veselības ligas turpinājās. Iespējams, tas bija 1998. gads, kad ārzemju brauciena laikā viņu piemeklēja resnās zarnas plīsums, un Havels nespēja piedalīties Prāgas pilī sarīkotajā un, kā bija noprotams, lielā mērā paša iedvesmotā starptautiskā konferencē, kurā dažādu jomu pārstāvji bija aicināti tā vai citādi izteikties par Eiropas nākotni.

Fakts, ka pasākums norisinājās kādreizējā karaliskajā pilī, tāpat tas, ka tā ierosinātājs bija tā brīža Čehijas valsts galva, jau tobrīd vedināja uz pārdomām par attiecībām starp varas, zinātnes un, kā nedaudz vēlāk sāka teikt, radošo nozaru pārstāvjiem – protams, arī rakstniekiem, jo Havels pats tiem reiz bija piederīgs.

Konferences viesu pulks bija raibu raibs. Prāgā bija ieradies poļu ebreju izcelsmes matemātiķis, par fraktāļu „tēvu” dēvētais Benuā Mandelbrots, franču popfilosofs un tobrīd uzlecošās kiberkultūras pravietis Pjērs Levī, populārzinātnisku spekulāciju autors un ārsts Leonards Šlains (viņš sarakstījis tādu grāmatu kā Māksla un fizika) un kas tikai vēl ne.

Diemžēl Vāclavam Havelam gāja secen gan visi oficiālie priekšnesumi un ne pārāk dedzīgās „paneļa” diskusijas, gan zālē zem kristāla lustrām ik dienas dāsni klāto zviedru galdu saturs un to tuvumā notikušās neformālās sarunas. Var jau būt, es maldos, tomēr šķiet, ka tieši šī pasākuma sadaļa Havelam būtu gājusi pie sirds visvairāk. Viņš bija vispirms par disidentu un pēcāk par politiķi kļuvis The Velvet Underground un Frenka Zapas fans, kuru, kā viņš pats reiz bija apgalvojis, kļūt par valsts prezidentu bija iedvesmojis albums The Velvet Underground & Nico. Viens no pirmajiem Havela sasniegumiem pašā 90. gadu sākumā bija grupas The Rolling Stones uzaicināšana koncertēt tobrīd vēl Čehoslovākijas galvaspilsētā. Tā sākās gandrīz divdesmit gadus ilgs līdz šim tiešā veidā nepieejamās rietumvalstu pop un visas pārējās kultūras imports bijušajā padomju ietekmes zonas valstī. Havelam nonākšana pie varas dāvāja līdz šim nebijušas privilēģijas satikt savus elkus, kas popkultūras fanu vai „kultūras produktu” patērētāju vairumam visbiežāk tā arī paliek tikai līdz ar vecumu arvien gaistošāks neīstenojams sapnis.

Šo stāstu, manuprāt, var uzlūkot kā spilgtu 20. gadsimta beigu variāciju par karaļa un viņa varas spožuma pievilināto izcilnieku attiecībām. Turklāt interesanti, ka šajā gadījumā gluži kā laimīgā pasakas noslēgumā par karali bija kļuvis pats izcilnieks.

Platons rakstīja,3 ka iekams nesāks valdīt filosofi vai arī tā dēvētie līdzšinējie ķēniņi un valdnieki nepievērsīsies cildenajai nodarbei ar filosofiju, un valdīšana ar filosofiju nekļūs par vienu veselu, tāpat iekams nepieciešamā kārtā nebūs notikusi atbrīvošanās no tiem, kas raujas vai nu nodarboties tikai ar vienu, vai tikai ar otru, dažādas valsti piemeklējošas nepatikšanas nebeigsies. Tomēr filosofu nonākšana pie varas kopš Platona laika nav kļuvusi par vispārizplatītu praksi. Krietni vien biežāk savas neremdināmās alkas atstāt kādu nebūt paliekošu iespaidu uz maksimāli lielu cilvēku skaitu ir izdevies īstenot rakstniekiem un dzejniekiem.

Viens no senākajiem šādas pārvērtības piemēriem varētu būt Seneka, kas itin veiksmīga rakstnieka un asa sižeta drāmu autora karjeru stoiski pamanījās apvienot gan ar moralizētāja tieksmēm, gan ar, kā tagad droši vien teiktu, „polittehnologa” un sabiedrisko attiecību speciālista gaitām, kas pamācoši noslēdzās ar pārgrieztām vēnām un paša asinīm pieplūdušu siltu vannu. Mūsu pašu Rainim mērķi pēc atgriešanās no Šveices trimdas bija augsti (nokļūšana prezidenta godā Rīgas pilī), iznākums pat ne traģisks, drīzāk – prozaisks, taču diezin vai tāpēc vien arī to būtu vērts nostatīt par atdarināšanas vērtu piemēru.

Latvijas Valsts arhīva krājumos ir atrodams 1940. gada 3. septembrī parakstīts Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmums Nr. 66 par aizliegumu sūtīt telegrammas ārzemju laikrakstiem, žurnāliem un telegrāfu aģentūrām. Turpat ir arī 1949. gada 17. martā parakstīts pilnīgi slepens lēmums Nr. 282 par „kulaku” ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR. Saskaņā ar šo lēmumu 1949. gadā no 25. līdz 29. martam no Latvijas tika izsūtīti 42 133 cilvēki jeb 12 987 ģimenes. Dienu pirms izsūtīšanas tika parakstīts lēmums par izsūtīto mantas konfiskāciju un izmantošanu. Visus šos lēmumus parakstīja tā brīža Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, par kuru bija kļuvis droši vien arī daudzu izsūtīto lasītais un iecienītais rakstnieks Vilis Lācis.

Manuprāt, jau ar šiem dažiem piemēriem – gan no tālas senatnes nākušiem, gan mums vēsturiski un lokāli tuviem un sāpīgiem – ir gana, lai rastos aizdomas, ka rakstnieku (vienalga – ar vai bez filosofiskām nosliecēm) un varas attiecības atgādina tumšus, bīstamu straumju un atvaru pilnus, pat potenciāli nāvējošus ūdeņus. Un vēl bīstamāki šie ūdeņi kļūst brīžos, kad rakstnieks no ķēniņa kājgalī kaut ko stāstoša vai murrājoša radošo industriju pārstāvja piepeši pats ir ietrausies ķēniņa gultā.

Izskaidrojums tam, iespējams, ir vistiešākajā veidā saistīts ar rakstnieka tēlu, kāds nu rakstniecības un literatūras vēsturē laika gaitā ir izveidojies (un arī ar to, par ko šajā laikā pārvērties ir, piemēram, filosofs). Filosofiju, tāpat kā daudzas citas jomas, kopš Platona laikiem ir piemeklējusi arvien lielāka specializācija. No publiski izkopjamas mākslas, kurā būtisks ir ne vien domu saturs, bet arī rētora dāvanas, kas šo saturu spēj ietērpt krāšņos vārdos un padarīt pievilcīgu un saprotamu uzklausīt tiesīgajai cilvēces daļai, tā ir pārvērtusies sazarotā akadēmiskā nozarē. Uz filosofiem, kas savu viedokli par gandrīz jebko ir gatavi televīzijā un visur citur izklāstīt kaut vai neizglītotam pūlim, savukārt bieži vien labākajā gadījumā raugās kā uz „publiskiem intelektuāļiem”, sliktākajā – kā uz popzvaigžņu slavu alkstošiem nerriem (Slavojs Žižeks, Bernārs Anrī Levī u.c.).

Caurmēra politiķi jau mēdz izteikties tik nesaprotami, ka bieži vien rodas aizdomas, vai viņu teiktajā vispār ir kāda jēga, tāpēc ideja par vēl nesaprotamākās valodās runājošiem filosofiem kā valdniekiem diezin vai vēl kādu laiku spēs kļūt populāra.

Rakstniekiem trīs līdz četru gadsimtu laikā ir izdevies mūs pieradināt pie domas, ka daiļliteratūras lasīšana ir ne vien lielisks laika kavēklis, bet pat kaut kas ārkārtīgi noderīgs. Bez rakstnieku rosības nebūtu dzimis priekšstats par to, ka grāmatu lasīšana vispār (neatkarīgi no to satura) ir „labi”, bet nelasīšana „slikti”, skolās nebūtu obligāti lasāmās literatūras, nebūtu iespējama, piemēram, „ideju romāna” dzimšana un pat interneta veikals amazon.com, visticamāk, nebūtu nodibināts.

Tas viss jau tā bieži vien egocentriskos un mizantropiskos rakstniekus apvelta ar savdabīgu varas apziņu, kuru gan bieži vien atšķaida sarūgtinājums un aizvainojums bezmaz vai uz visu pasauli, jo zināms jau, ka rakstītais bieži paliek nesaprasts, padarītais nenovērtēts – Rainis Rīgas pilī prezidenta krēslā netiek, Nobela prēmiju viņam nepiešķir u.tml.

Tomēr šīs varas apziņas pamatā nav kādi ārēji dzinuļi vai iespaidi – tā dzimst, ja tā var sacīt, no paša daiļliteratūras gara. Agri vai vēlu rakstnieki attop, ka viņam vai viņai piemīt spējas ne vien vajadzības brīdī saraudināt vai sasmīdināt, bet pat „dziedināt” vai kā citādi manipulēt ar saviem lasītājiem. Izrādās, tas nemaz jau nav arī tik grūti, un, lūk – kāds ķēniņš pēc laba stāsta kļūst vesels, bet cits pēc viena pilotfragmenta noklausīšanās ir gatavs gaidīt vēl 1000 sērijas. Sakiet vēl, ka neizklausās velnišķīgi vilinoši.

Ja vēl pirms brīža rakstniekam šķita, ka visa viņa vara nesniedzas tālāk par papīra lapas vai datora ekrāna malām un viņa spēkos ir vien mētāties ar vārdiem, kuru radītās laika nobīdes un pārlēcieni, dabas kataklizmas, reālu un nereālu personāžu raksturu sadursmes, runājoši dzīvnieki, piedzimšanas un nāves, tā arī paliks vienīgi starp grāmatu vākiem un katrā gadījumā nedaudz atšķirīgā interpretācijā – arī kā nosēdumu druskas lasītāju prātos, tad tagad piepeši uzvējo pārliecība, ka varbūt šī vara varētu būt noderīga un „darbotos” ne vien pār paša izdomātiem tēliem, bet arī sev it kā tik līdzīgiem cilvēkiem. No domas, ka šāda vara un ar to saistītās priekšrocības rakstniekam kaut kādā ziņā varētu pat pienākties, tas vairs ir tikai viens solis.

Literatūras vēsture ir pilna ar rakstniekiem, kuru ieslīgšana šādos maldos turpinājusi viņus vajāt visu atlikušo mūžu un vēl pēc tam. Tas, ka mūsu pašu Alberts Bels no laba rakstnieka uz brīdi kļuva par Augstākās Padomes deputātu, nu jau būs laimīgi aizmirsies, taču parasti rakstnieku un varas attiecības tik miermīlīgi izšķirt vairs nav iespējams. Vladimirs Majakovskis, Edvarts Virza, Ezra Paunds, Valdis Lukss, Žans Pols Sartrs – ikviens lasītājs šo sarakstu var papildināt pēc savas politiskās pārliecības un sirds patikas, bet kad elektroniskā pasta kastītē iekritīs piedāvājums „nedaudz pielabot” kārtējā valsts prezidenta runu, rakstniekam ir vērts aizdomāties par to, kas gan ir viņa valdnieks, un atminēties kaut vai Senekas likteni.

 

  1. Skalbe K. Kaķīša dzirnavas, Ziemas pasakas. Rīga: Valters un Rapa, 2007, 21.–24. lpp.  (back)
  2. Lane E. Arabian Nights. Revised by Stanley Lane-Poole. (1909) http://www.wollamshram.ca/1001/index.htm  (back)
  3. Platons. Valsts, 5.473c-d. http://www.perseus.tufts.edu/hopper/text?doc=Perseus%3Atext%3A1999.01.0168%3Abook%3D5%3Asection%3D473c  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri