Pasaule – Nāve – Pārņemtība

 

Kontinentālas sarunas par dzīvniekiem


Dzīvnieki ir bijusi pastāvīga, tomēr margināla tēma filosofijas vēsturē. Šobrīd tā vairs nevar teikt. Filosofiska refleksija par dzīvniekiem ir kļuvusi par patstāvīgu un sazarotu nozari, kurā iespējams nošķirt dažādas tradīcijas un tematiskos lokus. Lai gan arī Martina Heidegera filosofijā dzīvnieki nav uzmanības centrā, viņa domas par cilvēka un dzīvnieka nošķīrumu ir atstājušas daudzpakāpju ietekmi uz vēlākajām filosofiskajām diskusijām. Raivis Bičevskis savā priekšlasījumā Pasaule – Nāve – Pārņemtība atgriežas pie šo diskusiju avota – Heidegera tekstiem.

Artis Svece

 

„Dzīvnieks kā dzīvnieks ir noteiktās attiecībās ar savu pārtiku un laupījumu, ienaidniekiem un sugas brāļiem. Šīs attiecības mums ir bezgalīgi grūti tvert, un tvērumam nepieciešama liela metodiska piesardzība, un tām piemīt kāda savdabīga, metafiziski līdz šim gandrīz nemaz nenojausta un neaptverta pamatiezīme.”

Martins Heidegers. Metafizikas pamatjēdzieni: pasaule – galīgums – vientulība

 

1. Nāve un dzīvnieki

Hanss-Georgs Gadamers – Heidegera skolnieks, kurš nav kaunējies tāds būt arī pēc II pasaules kara un tomēr gājis pats savu ceļu filozofijā, – biogrāfiskajās atmiņās Filozofiskie mācību gadi par savu studiju laiku atceras kādu epizodi: kad tika publicēts Heidegera darbs Esamība un laiks (1927), to cītīgi lasīja un apsprieda semināros. Vienā no semināru sarunām tika iztirzāti paragrāfi, kuros cita starpā bija tematizēts tas, ka tikai cilvēks spējīgs nomirt, tikai cilvēks spējīgs uz nāvi. Vienā – šajā sakarībā svarīgā – 49. paragrāfa pasāžā teikts: „Dzīvā beigas mēs saucām par nobeigšanos. [..] Miršana turpretī ir apzīmējums esamības veidam, kurā klātesamība [cilvēka veids būt] ir attiecībā pret savu nāvi. Tāpēc jāsaka: klātesamība nekad nenobeidzas.” Pirms tam, 48. paragrāfā, Heidegers ir runājis par to, ko nozīmē cilvēka dzīves „veselums” un „noslēgums” – kad par to var runāt un uzsvēris to, ka „beigas”, „nobeigums” nav vārdi, kas derētu cilvēka nāves aprakstam. Nāve nevis sagaida beigās, bet ir jau te – klātesamība ir esamība uz nāvi, ko pastāvīgi pavada savas nāves apzināšanās. Šiem izteikumiem Heidegera darbā bez komentāra pievienots teikums no vēlīno viduslaiku teksta Bohēmijas zemkopis: „Jau no mātes miesām nākot sākam mirt.” 49. paragrāfa sākumā Heidegers izsakās: „klātesamību, protams, var aplūkot arī tikai kā dzīvību. No bioloģiski fizioloģiskā skatpunkta tā tad būtu ievietojama esamības apvidū, kuru pazīstam kā dzīvnieku un augu valstību.” Taču tad viss būtiskais klātesamības sakarībā jau būtu paspēlēts; tā nu reiz nav „tikai dzīvība”.

Gadamera Esamības un laika eksemplārā tieši pie pasāžas par dzīvā nobeigšanos un klātesamības nāvi tipogrāfija blakus tekstam papīrā bija iespiedusi, iestrādājusi kādu insektu – kā lietišķu pierādījumu, piebilst Gadamers. Šis stāsts varētu būt tikai anekdotisks, skolnieki Heidegeram parādījuši šo „artefaktu”, viņš bijis sašutis. Vēlāk viņš gan jau atrastu šajā grāmatiespiešanas negadījumā tehnizētās civilizācijas aklā producēšanas procesa liecību. 1950. gada tekstā Lieta viņš tomēr šo Esamības un laika pasāžu atkārtos savai vēlīnai domai raksturīgi – lapidāri un svinīgi: „Mirstīgie ir cilvēki. Viņi saucas par mirstīgajiem, jo viņi var nomirt. Nomirt nozīmē būt spējīgam uz nāvi. Tikai cilvēks mirst. Dzīvnieks nobeidzas.” Par dzīvniekiem vairāk nekas nav teikts; citētā izteikuma konteksts ir pārorientācija no cilvēka kā animal rationale (saprātīgas dzīvas būtnes) definīcijas uz cilvēka kā mirstīgā aprakstu – mirstīgā, kas iekļauts dievišķo, mirstīgo, zemes un debesu četrotnes savstarpējās spoguļošanās lielajā spēlē.

Tomēr īsi pirms nāves senam skolas draugam rakstītā vēstulē Heidegers atcerēsies dzimto pusi un… dzīvniekus drauga vecāku mājas terasē; starp tiem bijis kāds ūpis. Vēstulē tas iegūst simbolisku nozīmi kā kaut kas, kas piederas pie cilvēka apkārtnes un šajā piederībā ir liktenīgi tuvs un neaizstājams. Ar šo pēdējo piezīmi vēlos pieteikt intuīciju, kas vestu citā virzienā nekā pirmais iespaids, kas rodas, uzklausot Esamības un laika un Lietas lakoniskās pasāžas. Uzklausot Heidegera izteikumus par dzīvniekiem izolētus un izrautus no konteksta, ātri var padoties vēlmei uzskatīt, ka viņš domā – ja vispār – tad par „tikai” dzīvniekiem (vai „tikai” dzīvību) pretēji īpaši izceltajam un svarīgajam cilvēkam. Šis „tikai” tos padara par šķietami otršķirīgu filozofisku problēmu. Šis priekšstats ļauj šodien, piemēram, Volfgangam Velšam viņa apjomīgajā filozofiskās antropoloģijas neantropocentriski ievirzītajā uzmetumā Homo mundanus (2012) teikt, ka, neskatoties uz Heidegera aso un variācijās bagāto kritiku, ko viņš velta cilvēka „ieciklētībai” tikai uz sevi pašu un tās leģitimizācijai līdzšinējā Eiropas filozofijā, arī Heidegers paliek antropocentrisks domātājs – īsti netematizējot ne dzīvību un dzīvo, ne esamību kopumā ārpus tās uzrunas īpaši izredzētajam, proti, cilvēkam.

Skaidrs, ka dzīvnieki nav Heidegera filozofijas centrālā problēma. Tomēr to „novietojums” un „loma” nav arī tik nebūtiski viņa domas piepūlē un nav viņa ar vieglu roku atstātas kā ātri atrisināmas (vai vispār nerisināmas nesvarīguma dēļ) problēmas, kuras pamanīt īsti neļauj pārāk pašsaprotami aizspriedumi, kas nosaka arī filozofu skatījumu uz lietām. Šo intuīciju (kā nelielu Heidegera apoloģiju in puncto dzīvnieki), jāmēģina izvērst.

heid02

„Akmens ir bez pasaules, dzīvnieks ir nabags pasaulē, cilvēks ir pasauli veidojošs.”


2. Pasaule un dzīvnieki

Cilvēks ir spējīgs uz nāvi kā nāvi… Šim suģestējošajam izteikumam ir sava, visai strikti noteikta vieta Heidegera pārdomās. Jau Esamībā un laikā cilvēka esamība-uz-nāvi ir ietverta cilvēka būt-pasaulē lielajā struktūrā. Tikai tas, kas ir pasaulē, var nomirt – divdomīgi saka Heidegers. Tikai tas, kas ir, var nebūt. Taču cilvēks ir savdabīgā veidā un arī cilvēka „nebūšanai” ir īpašas ontoloģiskas iezīmes. Cilvēka būšanas veidu Heidegers sauc par „pasaulē-būšanu” (In-der-Welt-sein). Pie tās piederas iespēja pieredzēt nāvi kā nāvi. Šai saiknei starp pasauli un nāvi jāizseko uzmanīgāk. Tas iespējams ne tikai atsaucoties uz Esamības un laika dažbrīd stenogrāfiski saspiesto, jēdzienu darināšanai pievērsto tekstu, bet gan arī uz 1929/30. gada ziemas semestra lekcijām Freiburgas Universitātē Metafizikas pamatjēdzieni: pasaule – galīgums – vientulība. Šajā lekciju kursā Heidegers plaši iztirzā pasaules jēdzienu un – kas mūsu pārdomu gadījumā ir svarīgi – tieši cilvēka un dzīvnieka sakarībā. Jāpiebilst, ka Heidegera lekciju kursi, kurus viņš izstrādā manuskriptā ļoti sīki un skrupulozi, ir savā ziņā daudz daudzsološāka lasāmviela, nekā viņa dzīves laikā publicētie teksti. 102 sējumu Gesamtausgabe (Kopoto Rakstu) ietvaros lekcijas ieņem ievērojamu vietu (17.–63. sējums), un šodien laikam gan nevar pienācīgi runāt par Heidegeru neņemot tās vērā un atsaucoties tikai uz darbiem, kas publicēti pirms 1975. gada, t. i., pirms Gesamtausgabe aizsākuma (tāpat kā šodien nevar runāt par Heidegeru neņemot vērā manuskriptus, ko viņš pats atļāvis publicēt tikai pēc viņa nāves).

Lekcijas Metafizikas pamatjēdzieni: pasaule – galīgums – vientulība ir viens no pazīstamākajiem Heidegera lekciju kursiem. Tas ir tā ne tikai slavenā lekciju II daļas izteikuma dēļ, kurš vēsta: „Akmens ir bez pasaules, dzīvnieks ir nabags pasaulē, cilvēks ir pasauli veidojošs” (Stein ist weltlos, Tier ist weltarm, der Mensch ist weltbildend). Lielāko daļu no lekciju pirmās daļas aizņem plaši garlaicības fenomena apraksti, kas daudzkārt analizēti un piesaukti kā Heidegera filozofēšanas manieres paraugstunda. Garlaicības aprakstam ir sava svarīga saikne ar II daļas pasaules, cilvēka un dzīvnieka tematizāciju. Bet nu īsi par visu pēc kārtas.

Lekciju II daļas sākumā Heidegers piesaka „pasaules” jēdzienu kā metafizisku jautājumu par exellence. Kas ir pasaule? To nevar pateikt tikai vēsturiskā ceļā aplūkojot dažādos tās apzīmējumus un jēdzienus „kosmos”, „mundus”, „Welt”, „pasaule”. Jau tūlīt, lekciju otrās daļas sākumā, jautājums par pasauli tiek cieši saistīts ar jautājumu par cilvēku. Vai pasaule ir visu lietu (jeb esošā) kopums? Vai cilvēku var raksturot – pirmajā piegājienā – kā šādi izprastas „pasaules daļu”? Varbūt drīzāk ir tā, ka vispār par pasauli var runāt tikai tas, kam ir pieejams „esošais”, „lietas”? Pasaule drīzāk nevis ir, bet gan ir kādam. Un Heidegers pūlas tālākajā lekciju gaitā noskaidrot, kādā nozīmē šim „kādam”, proti, cilvēkam, pasaule ir.

Bet vai pasaule ir arī vēl kādam citam (ne tikai cilvēkam)? Un kur – ja tā izrādītos – meklējama atšķirība starp veidiem, kā kādam ir pasaule. Uzdodot šo jautājumu, Heidegers piesaka jau citēto tēzi: akmenim nav pasaules, dzīvnieks ir nabags pasaulē, cilvēks ir pasauli veidojošs. Heidegers cer, ka par šo tēzi domājot, sāks noskaidroties arī pats „pasaules” jēdziens („pasaules pasauliskums”). Proti, viņš nesāk savas pārdomas ar jau gatavu, skaidri definētu pasaules jēdzienu. Pasaules jēdziens nav skaidrs. Skaidrs ir kas cits – tēzē ir vēl citi nezināmie: tās pamatā nav arī, piemēram, cilvēka un dzīvnieka definīciju. Ja vēl ņem vērā „akmeni”, tad būtu nepieciešama arī „dzīvības” un „dzīvā” definīcija iepretim „nedzīvajam”. Lai arī Heidegers diezgan garās pasāžās raksturo modernās zinātnes par dzīvo (bioloģijas, zooloģijas) atbrīvošanos no fizikas un ķīmijas kundzības jautājumā par dzīvību, viņš tomēr necenšas tūlīt definēt dzīvo, bet gan liek pieturēties izklāstā pie „riņķošanas ap-” (-pasauli/cilvēku/dzīvnieku/dzīvo) metodes, jo citas „metodes” filozofiskā jautāšanā nepastāv – jautāšanā, kas padara izjautājamu to, ko (tieksmē pēc definīcijas un tūlītējas skaidrības) ikdienas sapratne nekad neizjautā.

Heidegera laikā moderno bioloģiju spēcīgi ietekmē Johana Jakoba fon Ikskila appasaules (Umwelt) jeb vides jēdziens. Dzīvajam ir vide, un dzīvais ir aprakstāms adekvāti tikai ar vides jēdziena palīdzību. Tātad dzīvajam (un dzīvniekam in concreto) ir appasaule. To Heidegers nenoliedz, bet ķeras pie pieteiktā dzīvnieka „pasaulsnabaguma”. Šis vārds liecina, ka runa ir par pretstatu starp „nabadzību” un „bagātību”: starp to, ka dzīvniekam kaut kā ir mazāk, bet cilvēkam, domājams, nesalīdzināmi vairāk. Heidegers saka: „„būt nabagam pasaulē” ir laikam gan kaut kas mazvērtīgāks nekā „pasaules veidošana” kā augstvērtīgais. Tas šķiet tik pašsaprotami, ka par to pat lieki runāt. Tā domāt ir pašsaprotami, tik pierasti un izplatīti, ka pat neiedomājas te vēl kaut ko pasākt.” Šo „pašsaprotamā skaidrību” Heidegers vēlas izprast, nevis tai sekot. Kas ir tas, kas vienam ir „mazāk” un otram „vairāk”? Cilvēkam nav nedz vanaga acs spektra, nedz suņa ožas. Vai tad tie būtu „nabagāki” par cilvēku? Ko īsti nozīmē „būt nabagam”? Heidegers te ķeras pie „nabadzības” apraksta: ķeras nevis pie tā apraksta, nabadzīgajam trūkst, bet gan pie tā apraksta, kā ir nabadzīgais – kā tas ir „būt nabagam”. Tātad te nav runa par visa tā kvantitāti, kas kādam varētu būt pieejams (un tomēr nav pieejams), vai arī par kaut kā pieejamības pakāpju gradāciju.

Akmens guļ uz ceļa un skar zemi. Taču šī skaršana nav tā, kuru jūt ķirzaka, guļot uz akmens saulē. Un ķirzakas veids skart akmeni saulē nav tas pats kā veids, kurā kāds cilvēks skar otru, pieskaras otram, noglauda otram galvu. Akmens un zemes saskare ir saskare, kurā tas, ar ko akmens saskaras, nav pieejams akmenim kā esošais un nav pieejama arī pati saskare kā saskare. Ķirzaka sildās saulē uz akmens, sakām mēs, lai gan šaubāmies par to, vai ķirzakai saule ir pieejama kā saule un akmens pieejams kā akmens, kura mineraloģiskās iezīmes, piemēram, tā varētu pētīt. Tomēr ķirzaka arī nav vienkārši uz akmens. Tai ir īpašas, savdabīgas attiecības ar akmeni un sauli. Heidegers konstatē (vārdos, ko jau citējām sākumā kā moto): „Dzīvnieks kā dzīvnieks ir noteiktās attiecībās ar savu pārtiku un laupījumu, ienaidniekiem un sugas brāļiem. Šīs attiecības mums ir bezgalīgi grūti tvert, un tvērumam nepieciešama liela metodiska piesardzība un tām piemīt kāda savdabīga, metafiziski līdz šim gandrīz nemaz nenojausta un neaptverta pamatiezīme.” Šī iezīme ir pasaules pieejamība: dzīvniekam viņa lietas nav nepieejamas; dzīvniekam ir pasaule kā lietu, esošā pieejamība.

Tātad dzīvniekam (un cilvēkam) ir pasaule. Tomēr tas, kā dzīvniekam ir pasaule, jānoskaidro tuvāk, un, tuvāk šo veidu pārdomājot, Heidegers tomēr saka: dzīvniekam ir un nav pasaule. Vēlāk, lekciju 50. paragrāfā, viņš parādīs valodisko apjukumu, kas iestājas tad, kad mums jāraksturo to, kā, piemēram, dzīvojam mājā, kurā ir arī mājdzīvnieki. Mēs dzīvojam kopā? Suns guļ zem galda, kaķis uzskrien pa trepēm. Taču vai sunim ir galds galds un kaķim – trepes trepes? Mēs ēdam kopā virtuvē. Nē, suns aprij ēdienu, cilvēks ēd vakariņas? Šie jautājumi parāda apjukumu, kas galu galā nav tomēr tikai un vienīgi valodisks. Runa ir par veidu, kurā dzīvniekiem ir pasaule un arī pasaules nav. Šajā „ir” un „nav” vienlaicīgumā meklējama to „pasaulsnabadzība”. Lekciju gaitā (paragrāfi 51.–63.) tālāk iesaistīta diskusija par „mehānismu”, „organismu”, „darbarīkiem”, „mašīnām” uz 20. gadsimta sākuma vitālisma, dzīves filozofijas un zinātņu (bioloģija, no kuras autoriem pirmām kārtām Heidegeram svarīgi J. J. fon Ikskils, F. J. J. Buitendaiks un H. Drīšs) fona. No šīs diskusijas izriet Heidegera mēģinājums tuvāk aprakstīt dzīvnieka dzīvnieciskumu (t. i., veidu, kā tam ir un nav pasaule) kā pārņemtību (Benommenheit). Dzīvnieks ir pārņemts ar savu apkārtni, t. i., viņam tā ir pieejama, bet tā, ka ir to pārņēmusi. Dzīvnieks izturas pret pasauli, bet tā, ka ir tās norišu pārņemts. Bitei ir tās lietu pieejamība, taču šajā pieejamībā tā ir pārņemta ar pieejamo. Paradoksāli izsakoties, dzīvnieks ir tā pārņemts, ka tam nav tā, ar ko tas ir pārņemts. Dzīvniekam nav iespējas ar to, ar ko tam ir attiecības, būt attiecībās kā ar esošo. To varētu aprakstīt kā zināmu „fiksāciju uz-”, „noburtību ar-”, lai gan Heidegers izvairās šādus vārdus lietot. Viņš turpretī saka: „Pārņemtība ir dzīvnieciskuma būtība, t. i., dzīvnieks neatrodas esošā atvērtībā: ne tā apkārtne, ne viņš pats nav dzīvniekam pieejami kā esoši.” Dzīvnieka atvērtība pasaulei (pasaules pieejamība) ir vienlaikus pasaules aizklātība, pārņemtība ar-. Tā ir atvērta pārņemtība jeb pārņemta atvērtība. Atvērtība (Offenheit), kura ir dzīvniekam, vienlaikus ir „saikne ar apkārtni, kura pārņēmusi”. Šis izteikums paliek viens no pēdējiem izteikumiem samērā garajā dzīvnieka dzīvnieciskuma iztirzājumā, kas noslēdzas ar vārdiem, kurus gribētos īpaši uzsvērt: “mēs vēl nebūt neesam pietiekami izskaidrojuši organisma organizāciju, lai pamatoti spriestu par šo pārņemtību un tas nebūs iespējams, kamēr nespēsim pienācīgi palūkoties uz dzīvības procesu un nāvi. Tāpēc tēze „dzīvnieks ir nabags pasaulē” paliek kā problēma.” Tātad Heidegers nepasludina, ka filozofiski „atrisinājis” dzīvnieka būtības jautājumu. Te vēlāk viņa pārdomām pievienojas Žaks Deridā (L’animal que donc je suis (1997) u. c.) un Džordžio Agambens, kura 2002. gadā iznākusī grāmata saucas Atvērtais (L’aperto. L´uomo e l´animale).

Taču jāpiebilst arī tas, ka šis Heidegera mēģinājums domāt par dzīvniekiem, ir bijis iespējams ne tikai uz viņa Esamībā un laikā izstrādātās filozofiskās valodas fona un viņa laika bioloģijas un zooloģijas fona. Paralēli Heidegeram par dzīvniekiem domā arī 20. gadsimta 20. gadu beigās enerģiski topošās filozofiskās antropoloģijas pārstāvji, pirmām kārtām Makss Šēlers. Būtu interesants uzdevums lasīt Heidegera piezīmes par dzīvniekiem šajā laikā (t. i., ap 1927.–1930.), salīdzinot ar Šēlera priekšlasījumu Cilvēka novietojuma kosmosā (1928) un Helmuta Plesnera darbu Organiskā pakāpes un cilvēks (1928) fona. Kad 1928. gadā Šēlers mirst, Heidegers sāk lekciju kursu ar spontānu laudatio par godu Šēleram, kurā izsakās par viņu kā tā laika izcilāko domātāju. Organiskās un psihiskās dzīvības pakāpes un cilvēka „pasaulsekscentriskums”, spēja uz Neko, par ko runā Makss Šēlers Cilvēka novietojumā kosmosā, ir Heidegera pūlēm paralēls un daudzās iezīmēs ļoti līdzīgs ceļš domāt dzīvnieku un cilvēku, lai arī Heidegers tik vienkārši nepiekristu pozīciju unifikācijai.

Šis filozofiskās antropoloģijas pavediens ved gan vēl tālāk: dažādo un tomēr līdzīgo tās uzmetumu gaitā 20. gadsimta pirmajā pusē un vidū parādās tas, cik lielā mērā šo uzmetumu veidotāju paaudzi ietekmējis Frīdrihs Nīče. Nīčes vārdi no Viņpus laba un ļauna par cilvēku kā „nenostabilizējušos dzīvnieku” (der Mensch ist nichtfestgestelltes Tier) ir formulējums, kura variācijas lasāmas pēc tam gan filozofiskās antropoloģijas cilvēkskatījumos (cilvēka ekscentriskums, nenovietotība pasaulē, bioloģiskā neotēnija, cilvēka transcendendējošā būtība utt.), gan literatūras un mākslas jaunradītāju izteikumos 20. gadsimta pirmajā pusē. Heidegers ir bijis cītīgs Nīčes lasītājs – vispirms kā Nīčes erckatolisks kritiķis, pēc tam – kā Nīčes aizrauts Cita Eiropas Sākuma meklētājs, bet vēl vēlāk – kā Nīčes eiropeiskā nihilisma kā metafizikas gala pārdomātājs. Šī aizrautība ar Nīči, par ko Heidegers pats reiz izteicies, ka tā viņu sabeigusi (Nietzsche hat mich kaputtgemacht!), ir ārkārtīgi interesants 20. gadsimta filozofijas notikums, ko ir vērts pastudēt arī tā paša dēļ (it īpaši tāpēc, ka tas saistīts ar Heidegera darbu Nīčes Veimāras arhīvā un viņa mēģinājumu rekonstruēt Varasgribas uzmetumus, kuru izdevumu, ko pirms tam veidojuši Elizabete Ferstere-Nīče un Pēters Kezelics (alias Pēters Gasts), Heidegers atzīst par patvaļīgu kompilāciju). Šoreiz mums Heidegera aizrautība ar Nīči ir svarīga tāpēc, ka vairākos ar Nīčes interpretāciju saistītos tekstos Heidegers atkal pienāk tuvu šī raksta tēmai: dzīvniekiem.

 

3. Zaratustra un dzīvnieki

Uz plašajiem 30. un 40. gadu lekciju kursiem par Nīči balstītais divsējumu izdevums ar īso un lakonisko nosaukumu Nīče (1961) ir tikai aisberga virsotne plašajā Heidegera Nīčes lasījumu klāstā. Šī grāmata, kuras nodaļu nosaukumi aicināt aicina tajās ieskatīties (Varas griba māksla, Nīčes metafizika utt.), beidzas ar Hēlderlina citātu, kurā Heidegers vēlas laikam gan saskatīt Cita Sākuma parādīšanos tad, kad Nīče konsekventi ir novedis Eiropas metafiziku līdz tās galējai un īstenai domai par varas gribu kā augstāko metafizikas principu un tādējādi noslēdzis Eiropas Pirmo Sākumu, kas aizsācies ar Senās Grieķijas filozofiju. Heidegers citē Hēlderlina dzejas rindas no dzejojuma Mātei Zemei, ko Hēlderlins raksta domājot par senģermāņu Zemes dievi Nerthus (Tacits sauc to par Terra Mater). Uz Mātes Zemes „klejo ceļotāji un stāsta par / meža zvēriem, kas maldās aizās / ganāmpulkiem, kas ganās augstienēs / Un par ganu, kurš mājo Svētā ēnā pie zaļās nogāzes / un vēro virsotni”. Vēlāk, tekstā Lieta, tie, kas uz Mātes Zemes, satiekas ar dievišķajiem, Zeme satiekas ar Debesīm. Šīs „saskarsmes” dalībnieku „saraksts” gan ir – salīdzinājumā ar Hēlderlina rindām – mainījies: zvēri un ganāmpulki, kas maldās aizās vai ganās augstienēs, vairs netiek izteikti iesaistīti mirstīgo un dievišķo, Zemes un Debesu lielajā spēlē (varbūt var teikt, ka tie visdrīzāk piederas Zemes noslēgtībai, apslēptībai un to pasaulsnabagums ir šīs apslēptības liecība).

Tomēr dzīvniekiem Heidegera pārdomās starp Nīči un Hēlderlinu būs sava svarīga loma. Par to vēl būtu jāsaka kāds vārds atsaucoties uz Heidegera tekstu no krājuma Priekšlasījumi un raksti (1954), kas kopā ar krājumiem Malkasceļi, Ceļazīmes un Ceļā pie valodas veido vēlīnā Heidegera dzīves laikā publicētā redzamāko un pazīstamāko daļu. Runa ir par tekstu Kas bija Nīčes Zaratustra?, ko Heidegers 1953. gadā nolasa Brēmenē.

Šajā priekšlasījumā Heidegers pievērš uzmanību tam, ka Nīčes Tā runāja Zaratustra apakšvirsraksts ietver norādi uz cilvēka mīklainumu: grāmata visiem un nevienam: „visiem” nozīmē visiem tiem, kuriem viņu pašu cilvēkam-būšana kļuvusi par mīklu. Un šiem visiem Zaratustra stāsta par mūžīgo atgriešanos un Pārcilvēku. Šo stāstu gan Zaratustra vispirms izdzird no dzīvniekiem. Tā runāja Zaratustra Ievada runas noslēgumā Zaratustra paraugās augšup, kad saule stāv dienvidū: „Un raugi! Gaisā lieliem lokiem laidās ērglis, un viņam bija čūska, nevis kā medījums, bet gan kā draudzene: jo tā bija apvijusies viņam ap kaklu. „Tie ir mani zvēri!” sacīja Zaratustra un priecājās no visas sirds.” Abi – ērglis un čūska – riņķo, met lokus – veido apļus, kas ir mūžības zīmogs. Jāsaka, zvēri nevis riņķo, bet gan iekļaujas lielajā riņķošanā, kas ir (varas) griba, kas riņķo sevī. Zaratustra jautā sev, vai viņa griba atbilst tai gribai, kas kā varas griba valda pār visu esošo un kuru savā riņķojumā pauž minētie dzīvnieki. Šis atbilstības meklējumu ceļš ir šausmu pilns, un tas vijas cauri visam darbam Tā runāja Zaratustra. Tas ir Pārcilvēka ceļš. Heidegers uzsver (un uzsvērs daudzviet citur), ka Pārcilvēks nav kāds līdzšinējo cilvēka būtību pārvarējis un atstājis titāns, bet gan kāds, kas pa īstam ienāk cilvēka būtībā un ved to pie tā, kas tā īsteni ir. Tikai tā cilvēks tiks atbrīvots no „atriebības”. Šo Nīčes vārdu Heidegers izceļ īpaši un piezīmē, ka tas gan laikam viegli nesaistās ar ierasto Nīčes Pārcilvēka tēlu, vardarbību, „blondo bestiju”, karu un titānismu. Kas ir „atriebības gars”, no kā cilvēku jāatbrīvo? Runa nav par kādu morāli vērtējamu īpašību vai psiholoģisku iezīmi, bet gan par cilvēka priekšstatiem par esošo. Šos priekšstatus vadījis atriebības gars. Priekšstati izpaudušies metafizikā, kas tvērusi un aprakstījusi esošo kā laika noteikto. Atriebības gars, kas valda metafizikā, ir pretgriba pret laiku un pagājību. Laiks kā pagājība ir tas, pret ko saceļas pretgriba pret laiku un pūlas aiziet no pagājības, atrauties no tās, pacelties pāri tai (meta-fizika) un tādējādi pacelties pāri visam, kam lemts iet bojā un iznīkt, visam laicīgajam, kas (tāpēc, ka ir pārejošais, zūdošais) nemaz nav īsti, patiesi esošais. Šausmās bēgot no laika, cilvēks atriebjas pagājībai tā, ka metafizikā rada nepārejošo, mūžīgo, absolūto un nemainīgo. Teikt „jā” laikam, pagājībai ir lielā Zaratustras mācība, kam jāizdeldē atriebības gars un „nē-teikšana” laikam; teikt „jā” laikam nozīmē teikt „jā” pagājības un jaunas tapšanas, iznīcības un jaunrades mijas mūžīgās atgriešanās ritenim, riņķim. Sakot „jā” cilvēks atbilst, tam, kas ir, proti, Nīčes gadījumā: sevī riņķojošai varasgribai.

Tas, kas ir, ir esamība, un tai cilvēks at-bilst, t. i., ir ar to kādās attiecībās, nosauc vārdā, izturas pret esošo. Heidegers jautā: vai šīs attiecības var pārdomāt, ja paliekam pie cilvēka kā animal rationale (saprātīga dzīvnieka) definīcijas? Varbūt nav nejauši, ka Zaratustram viņa mācību priekšā pasaka dzīvnieki – ērglis un čūska? Tā Nīče pūlējies parādīt cilvēka dīvainumu un mīklainumu – tā mīklainumu, kurš jautā par esamību un esošo, akmeni un dzīvnieku, pūloties nonākt pie sevis. „Esmu meklējis sevi,” pauž Hērakleita izteikumu 101. fragments. Šajā meklējumā savā dīvainumā parādās arī akmens, augs un zvērs – dzīvnieks, kas maldās aizās un ganās augstienēs. Cilvēkam jākļūst sev par tik lielu mīklu, ka tā savā dīvainuma virpulī ierauj arī akmeni un dzīvnieku , ka arī tie parādās visā savā dīvainumā un netveramībā.

 

Priekšlasījums nolasīts cikla Kontinentālas sarunas par dzīvniekiem pirmajā seminārā.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri