Mākslinieks un patvara

  

stripa3

 

„Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara,/ Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta.” Tātad, Raiņaprāt, pozitīvā vara un negatīvā pretvara. Tomēr ērtības labad turpmāk lietošu tikai kā gluži vienkārši neitrālu jēdzienu „vara”. Uzreiz paziņoju: uzskatu, ka visa vara pieder Dievam. Piemēram, to pašu vēsturi vada ne cilvēks, bet Dievs. Tāpēc tik bieži tā iziet no mūsu kontroles. Kad šķiet, ka vēsture raiti ripo uz iznīcību vai žilbinošu pilnību, ved bezdibenī vai kalnup, pēkšņi notiek kaut kas negaidīts, krasi mainot šo it kā neapturamo tecējumu. Cilvēks apjūk, sāk gudrot daždažādas sazvērestības teorijas, ticot savām neierobežotām spējām. Nu, ļaunumu viņš patiešām spēj radīt: hitlerisko Vāciju, staļinisko un putinisko Krieviju, vai t. s. Islāma valsti. Nevis paradīzi zemes virsū. Bet Dieva ceļi nav mūsu ceļi, viņa domas nav mūsu domas. Tikai viņš aptur karus, salauž ieročus, tiesā tautas un civilizācijas, tikai viņam pieder atriebība. Lai cik konsekventi radība tiesātos ar Radītāju, lai arī šķiet, ka daudz kas ir tikai un vienīgi mūsu roku un galvas darbs. Zinu, ka lasītāju vairākums, it īpaši intelektuālā elite, manam, ak, tik ļoti tumsonīgam, fatāliskam uzskatam nepiekrīt. Bet ko lai iesāku? Tā nu tas ir.

Cilvēks nemainās. Teiksim, sirmsenais Aristotelis nebija gluži idiots salīdzinot ar joprojām debesīs celtajiem ļeņiniem, staļiniem u. tml. cilvēces gaišajiem ģēnijiem. Ēģiptes un maiju piramīdas nav sliktāk būvētas par, piedodiet, Zolitūdes maksimu. Cilvēka attiecību ar varu pamatvarianti tika izspēlēti jau antīkajā literatūrā. Tirānija un demokrātija. Demokrātiskās Atēnas demokrātiski notiesāja Sokrātu uz nāvi – par mutes palaišanu. Patvaldis Nerons to pašu izdarīja ar savu audzinātāju literātu Seneku. Tomēr piekrītu, ka patlaban demokrātija ir optimāla iekārta. Briesmīgi, ja reliģija kļūst par ideoloģiju – sākas krusta kari un džihāds. Sākas Krievijas ekspansionisms. Un pie mūsu valsts robežām trako fašistisks izdzimtenis ar atombumbu rokā, savaldzinot Latvijas pašapzinīgos mudakus – zemās pierītes un izsmalcinātus intelektuāļus – ar totalitārismu, pliku ksenofobiju, šovinismu. Jo gavilējošs ļaunums nepārspējami saliedē tautu, arī intelektuāļus. Tolerantā, bet arī fragmentētā, absolūtu zaudējusī Rietumu demokrātija tik bieži ir nevarīga pret pasionāru necilvēcību.

Saprotu, ka rakstu saraustīti un nervozi, jo pašlaik ir likteņsvarīgi, pasaulsvarīgi notikumi tepat Latvijas kaimiņos – Krievijas impērijā. Ņemcova noslepkavošana, manuprāt, apliecina, ka Krievijas attīstības liberālais projekts ir slēgts. Turpmāk diemžēl paliek tikai divas izvēles – staļiniska diktatūra vai krievu dumpis – asiņains, nežēlīgs, neaprēķināms. Būšu laimīgs, ja kļūdīšos.

Mākslinieku, ar to domājot visus mākslas veidus, kā arī inteliģences, intelektuāļu pašnovērtējums galvenoties ir visai augsts. Elite uzskata, ka vada sabiedrību un vēsturi. Taču ir vēl kāds cits mākslinieka raksturojums – mākslinieks kā tautas balss, tautas sapņojumu, noskaņojumu, slēptu sirdsdomu izteicējs. Šajā ziņā viņa domas neatšķiras no bomžu un tirdzinieku prātojumiem. Un vēl – kamēr mākslinieks ir ekonomiski atkarīgs no kāda konkrēta mecenāta, hercoga, tirāna, liberāla kunga kaprīzēm, viņš nekurn. Tiklīdz (tas sāka masveidā izpausties 19. gadsimtā) mākslinieks kļūst atkarīgs no mākslas (jebkuras) masveida patērētāja, „mietpilsoņa”, viņš sāk neganti dumpoties – nobēg ziloņkaula tornī, lepni saslejas pret pūli. Un it kā negaidīti naski pieslejas (ja kurn, tad ķēķī) pat baismīgam tirānam. Un tad atskan vientuļas mākslinieku balsis, kas atklāti nosoda šādu rīcība. Diemžēl patiešām vientuļas.

Nīče teicis, ka 20. gadsimta vēstures galvenais varonis/ nevaronis būšot aktieris. Daudzi no šiem aktieriem uz pasaules skatuves bieži vien piekopa arī kādu citu mākslu. Jo patiešām – Hitlers bija gleznotājs (bezpersonisks), Staļins un Mao Dzeduns – dzejnieki (apdāvināti). Starp fašistu diktatoriem visaugstākais kultūras līmenis bija Musolīni – viņš, piemēram, dibināja kulta Venēcijas kinofestivālu.

Latvijai, kā jau bijušajai Krievijas kolonijai, šobrīd vissvarīgākais ir saprast tur notiekošā saknes. Šeit dažas piezīmes. Ļeņins bija ļeņinietis, Staļins – staļinists. Neviens no viņiem nebija pat marksists. Vēlīnais staļinisms – ekstrēms krievu šovinisms un imperiālisms. To nu tiecas iemiesot mūsdienu Krievija. Tas, bez šaubām, ir pirmām kārtām Bizantijas impērijas mantojums. Taču to var arī kaut daļēji mēģināt izskaidrot ar latviešiem tuvāku senās Romas vēsturi un paraugiem. Staļins no jauna iedibināja Romas imperatora kultu, imperators bija dzīvs Dievs. Pats imperators varēja būt ateists vai teorijā izcili humāns stoiķis, apbrīnojams ētiķis kā kristiešu nežēlīgais vajātājs esejists Marks Aurēlijs. Teoloģiski izglītotais ateists Staļins, domājams, apzināti izturējās kā dzīvs Dievs, kura ceļi ir neizdibināmi, bieži slepkavodams cilvēkus it kā bez jebkāda loģiska pamatojuma. Un nevajag aizmirst, ka padomju gados, valstiskas rusifikācijas rezultātā, tomēr tika radīta vienota padomju tauta, sovoks, kuras identitāte ir tikai krievu valoda un daļēji kultūra. Romieši, Romas pilsoņi arī bija daudznacionāli, piemēram, minētais Seneka – spānietis. Lietojot mūsdienu terminu, romieši bija politiska nācija. Atspriedzei – igauņu ironiskais teiciens: „Dievs ir latvietis” (tas ir, neaprēķināms).

Ne velti sātanu mēdz dēvēt par Dieva mērkaķi, tas ir, atdarinātāju, ārēju kopētāju. Neļausim pievilties. Ja klusēsim, akmeņi brēks. Jeb latviskāk: ja suņa nav, lai kaķis rej. Kāds izcils tehniska aroda pratējs nesen man teica: „Es uzskatu, ka katram jādara savs darbs – rakstniekiem ir jāraksta romāni, dzejniekiem – dzejoļi. Lai ar politiku nodarbojas citi.” Tā nu tas būtu, ja rakstnieks nerakstītu arī publicistiku vai vēsturiskus romānus. Un tie reizēm mēdz būt pagalam politiski. Turklāt – arī rakstniekam dažkārt iesāpas sirds par pasaules un savas tautas likteni.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri