Rakstnieks un doma decentralizētā literatūrā

 

stripa3

 

Latvijas literatūras šodienā lielu iespaidu vēl joprojām atstāj atmiņas par PSRS laiku. Tolaik literatūra bija viena no ideoloģijas veidotājām un formulētājām. Runa nav tikai par darbiem, kuru vienīgais mērķis bija slavināt valsts iekārtu un vadoņus. Arī izklaides literatūra nebija iedomājama bez atbilstošas morāles un „pareizās” ideoloģiskās ievirzes, kas nereti tika uzsvērta un paspilgtināta izsmeļošā priekšvārdā. Pat tad, kad literatūra slēpti protestēja pret pastāvošo iekārtu, arī šis protests veidoja ideoloģiju – jaunu brīvības, nacionalitātes un neatkarības ideoloģiju.

Šī literatūras loma bija nesaraujami saistīta ar tās centralizāciju. Katra grāmata tika pakļauta cenzūrai – gan iekšējai, gan ārējai; katrai grāmatai bija jāsaņem publikācijas atļauja, un arī pēc publicēšanas darbs tika pakļauts rūpīgai caurskatei atbilstoši jaunākajām cenzūras prasībām. Arī literatūras kritika bija pirmkārt ideoloģiska, tā kalpoja kā vēl viens varas mehānisms. Lasošās auditorijas viedoklis literatūras procesā bija salīdzinoši mazsvarīgs.

Līdz ar neatkarības atgūšanu literatūra ir ieguvusi brīvību no varas uzspiestās ideoloģijas. Tā ir zaudējusi savu centralizēto struktūru – ikviens rakstnieks var rakstīt, ko un kā vēlas, un viņa teksta idejiskā slodze ir tikai autora paša ziņā.

Nedaudzās centralizētās institūcijas (Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rakstnieku savienība, Latvijas Literatūras centrs) nav nepieciešamas, lai autors tiktu atzīts par rakstnieku un varētu izdot savus darbus. Pastāv daudzas organizācijas, kas ar daļēju valsts atbalstu vai bez tā apvieno līdzīgi domājošus autorus grupās, kuru attīstība var notikt pat pilnīgi nesaistīti ar pārējās literatūras gaitām. Viens no galvenajiem literatūras attīstības dzinuļiem – izdevniecības, kas atlasa izdodamās grāmatas, – strādā ar autoriem individuāli, nereti arī apzināti veicinot autoru lojalitāti konkrētajai izdevniecībai, piederību tās pulkam. Pieejamas un bieži izmantotas ir arī pašpublicēšanās iespējas.

Šajā kontekstā daudz lielāka nozīme ir lasītājam. Tieši lasītājs izvēlas, pirkt vai nepirkt grāmatu, un, ja tā nopirkta un izlasīta, ieteikt to saviem draugiem vai ne. Šī izvēle nosaka ne vien grāmatas rentabilitāti (kas ir īpaši svarīga gadījumos, kad izdošanai nav piešķirts papildu atbalsts), bet arī tās ietekmi kultūras telpā.

Arvien svarīgāks kļūst arī rakstnieka tēls publiskajā telpā – nereti no autora prasmes sarunāties ar esošajiem vai potenciālajiem lasītājiem ir atkarīga attieksme arī pret viņa tekstu. Sabiedrības viedoklis par autoru bieži vien veidojas, balstoties nevis uz literārajiem darbiem, bet publiski paustām frāzēm – tās var pamudināt gan iegādāties grāmatu, gan nozvērēties nekad vairs šo autoru nelasīt. Šis ir fenomens, kas vairāk saistīts ar sociālo tīklu popularitāti, un ir pārsteidzis nesagatavotus daudzus autorus gan Latvijā, gan arī ārzemēs.

Rakstniekam tagad ir dota agrāk nebijusi iespēja patstāvīgi virzīt sabiedrisko domu vai brīvi interpretēt to savā skatījumā. Rakstnieks definē optimālo vērtību sistēmu, aktualizē problēmas, kas pastāv mūsdienu sabiedrībā un pēta Latvijas garīgās telpas teritorijas. Autori, kas pievērš uzmanību sabiedrības domas veidošanai, bieži ir centrālie literatūras pārstāvji gan valsts institūciju (piemēram, VKKF un tā ekspertu komisijas) acīs, gan arī kritikas skatījumā; viņu grāmatas saņem atbalstu un tiek izvērtētas kultūras periodikā gan drukātajos, gan interneta izdevumos. Piemēram, šobrīd, spriežot pēc VKKF piešķīrumiem, prioritāra ir Latvijas vēstures interpretācija romānu sērijā Mēs. XX gadsimts.

Tomēr nereti šīs grāmatas lasītāja skatījumā ir marginālas. Lasītājs var brīvi noraidīt idejas, kas viņam nav aktuālas, un nepirkt un nelasīt literatūru, kas tiek postulēta kā svarīga, vienlaikus pieprasot, lai grāmatas ir interesantas, sižetiski noslēgtas un loģiskas, lai to varoņi ir spilgti un atmiņā paliekoši.

Tajā pašā laikā pastāv liels tā saucamās „komerciālās” literatūras apjoms. Šīs literatūras pastāvēšana un attīstība ir lasītāja un arī izdevniecību rokās. (Šeit pastāv sava veida balanss – lai arī grāmatu izdošanai izvēlas izdevniecība, tās lēmumu ietekmē tas, cik veiksmīgi šī grāmata būs pārdodama lasītājiem.) Šādā literatūrā ideoloģijai ir cita nozīme: rakstnieks nevis modelē vēlamo domāšanas veidu vai norāda uz nevēlama domāšanas veida kļūmēm, bet gan fiksē domas un idejas, kas ir svarīgas lasītājam, bieži vien pat nesniedzot savu interpretāciju. Ja lasītājs pats zina, kas ir „labi” un „slikti”, „būtiski” vai „nesvarīgi”, „interesanti” vai „garlaicīgi”, tad pārdošanas apjomu tieši ietekmēs tas, cik lielā mērā autors pratīs savā darbā reproducēt lasītāja pasaules uztveri.

Šī literatūra bieži ir marginalizēta valsts un kritikas skatījumā – tā parasti nesaņem valsts atbalstu, un kritika, ja arī tai pievēršas, nereti ir a priori skeptiska. Interesanti, ka šajā kategorijā nonāk nevis atsevišķu autoru darbi, bet pat veseli žanri – piemēram, zinātniskā fantastika, fantāzija, detektīvs un mīlas romāni tiek uzskatīti ne vien par viegli lasāmiem, bet pat par vieglāk rakstāmiem darbiem. Radikālā kritikas, kā arī sabiedrības domu veidot gribošo rakstnieku un lasītāja uzskatu atšķirība rada savādu atsvešinātību un neuzticēšanos, kas bieži vien ietver arī domu veidojošos darbus. (Lasītājs spriež: „Ja jau šis darbs patīk tiem, kam nepatīk mana iecienītā literatūra, tātad man tas nepatiks.”)

Attīstoties teju vai paralēlās trajektorijās, abi šie literatūras ceļi saskaras reti un bieži vien neveiksmīgi. Nereti rodas abpusējs aizvainojums: no vienas puses, tā kā „komerciālā” literatūra ierobežota tirgus apstākļos ne vienmēr ir rentabla, tās autori jūtas aizvainoti par valsts atbalsta trūkumu. Aizvaino arī kritikas noraidošā attieksme, kas nereti vēršas pret teksta komerciālo dabu principā, neiedziļinoties konkrētā darba trūkumos un veiksmēs. Savukārt rakstnieki-sabiedriskās domas veidotāji nereti ir neizpratnē – kāpēc, rakstot daudzkārt dziļāk un patiesāk nekā padomju laikos, viņi tomēr zaudē popularitāti un cieņu lasītāja acīs? Kāpēc vienmēr šķiet, ka literatūras atbalsts nav valsts prioritāte (jo īpaši salīdzinājumā ar padomju laiku, kad rakstnieks varēja nodrošināt pārtikušu dzīvi ar literāro darbību vien), bet interneta komentāros pat šis salīdzinoši nelielais finansējuma apjoms tiek uzskatīts par pārmērīgu?

Klasisks piemērs šim konfliktam ir skarbā diskusija par Centrālās bibliotēkas filiālēm, jo īpaši lauku rajonos: daudzās no tām, īpaši mazākajās, nav lasāms, piemēram, žurnāls Latvju Teksti, nav pieejamas daudzas kritikas atzītāko latviešu autoru grāmatas, bet toties tiek iepirkta tāda oriģinālliteratūra kā Kornēlijas Apškrūmas dzeja un Annas Skaidrītes-Gailītes, Ingunas Baueres vai Daces Judinas romāni, kas reti tiek pagodināti ar kritikas uzmanību. No vienas puses, bibliotēkas uzdevums ir izglītot un virzīt sabiedrību, tātad – piedāvāt tai literatūru, kas paplašina lasītāja pasauli un mudina viņu domāt plašāk un dziļāk. Bet, no otras puses, bibliotēku vadītāji neredz iemeslu iegādāties grāmatas, kuras izlasīs tikai nedaudzi lasītāji, ja lielākā daļa no viņu pastāvīgajiem apmeklētājiem (šoreiz neietverot tos, kas bibliotēkā iegriežas, lai lietotu datoru) gaida literatūru, kas ir aizraujoša, viņiem aktuāla un lielākoties tiecas viņu dzīves skatījumu nevis mainīt, bet gan apliecināt?

Risinājums pirmajā mirklī šķiet vienkāršs: rakstniekiem-domas veidotājiem jāsāk rakstīt „saprotamāk”, „aizraujošāk”, „tautai saprotamākā valodā vai žanrā”, savukārt rakstniekiem-domas fiksētājiem būtu jācenšas paplašināt sava žanra robežas un sniegt savam lasītājam dziļāku, nopietnāku pārdomu avotu.

Tomēr šādi centieni nereti nesniedz cerēto rezultātu. Piemēram, Ingas Žoludes Santa biblia, kuru izdevēji dēvēja par „fantastisku trilleri” (žanra iedalījums, kas ir tipiskāks „komerciālajai” literatūrai), pašu lasītāju acīs, piemēram, portāla Goodreads atsauksmēs, ir novērtēta krietni zemāk par viņas Sarkanajiem bērniem vai Mierinājumu Ādama kokam, kur šādas pretenzijas uz aizraujošu literatūru nebija.

Arī mēģinājums paplašināt žanra robežas, piešķirot tam vairāk plašuma, var mulsināt: Franciskas Ermleres detektīvā Rīgas zīmoga alķīmija dziļais daudzveidīgo raksturu tvērums šķietami kanibalizē pašu detektīvmīklu: līdz brīdim, kad lasītājs nonāk līdz grāmatas beigām, tās atrisinājums šķiet teju nesvarīgs. Bet, ļoti iespējams, tieši grāmatas pozicionējums žanra literatūras plauktiņā ir padarījis to salīdzinoši „neredzamu” kritikas acīs. Turklāt, ņemot vērā to, ka „komerciālās” literatūras izdošanu diktē ne tik daudz VKKF, cik izdevniecības, kurām ir svarīgs arī grāmatu noiets, pārāk drosmīgi eksperimenti var tā arī palikt atvilktnē – ne jau tāpēc, ka nebūtu kvalitatīvi, bet tāpēc, ka šādai grāmatai vienkārši nebūtu gana daudz lasītāju.

Protams, nevarētu teikt, ka starp šīm abām pasaulēm nav iespējama saprašanās – vairāki autori rada tekstus, kas vienlaikus ir lasītājam tuvi un arī kritiķu augsti vērtēti. Viens no labākajiem piemēriem ir Jāņa Joņeva Jelgava 94, kas ir lasāms kā aizraujošs pieaugšanas stāsts, bet tā gaumīgi pašironiskais stāstījuma veids un viegli aizskartās dziļākās tēmas (piemēram, tēma par „dvēseles pārdošanu velnam”, lai radītu labāku mākslu) padara to par pārdomu vērtu literatūru.

Vai latviešu literatūra arī turpmāk dalīsies divās „nometnēs”, kuru mierīga līdzāspastāvēšana ir iespējama tikai kā nesarunāšanās? Šāds ceļš ir iespējams – it īpaši tad, ja tiks palielināts un stabilizēts valsts atbalsts „sabiedrības domu” veidojošās literatūras tapšanai un izdošanai, bet „komerciālie” autori iegūs profesionalitāti, kas ļaus viņiem konkurēt ar tulkoto literatūru. Tomēr šķiet, ka šāds miers būtu ne vien mānīgs, bet arī postošs gan vieniem, gan otriem – domu veidojošie rakstnieki, neatrodoties dialogā ar lasītāju, zaudētu aktualitāti sabiedrībā, bet „komerciālie” autori, izvairoties no teksta robežu paplašināšanas, atpaliktu no arvien mainīgās literatūras gaitas un zaudētu cerības konkurēt ar ārzemju autoriem.

Atvērts paliek jautājums, kā veicināt dialogu starp šīm pusēm, it īpaši ņemot vērā iepriekšējās dialoga veidošanas neveiksmes? Iespējams, viens no ceļiem varētu būt kopīgas apmācības, semināri vai darbnīcas, kurās nelielās grupās veidotos individuāla sapratne starp dažādiem autoriem. Varbūt noderētu plašāka „robeždarbu” apzināšana un „robežautoru” pieredzes izpēte. Varbūt ir iespējams veicināt publisku dialogu starp autoriem, kas vēlas mācīties viens no otra. Tomēr risinājuma iespēja ir visvairāk atkarīga no pašu rakstnieku vēlmes saprast citam citu, lai cik atšķirīgs šis „cits” arī nebūtu.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri