kritika

— Starp brutalitāti un harmoniju

TOMASS PĀRUPS

19/03/2015

 

Par Aijas Zariņas personālizstādi Rainis (Alma, 2015)

 

Nereti uzdodu sev jautājumu: „Vai māksla melo?” Loģiska šķiet atbilde, ka pati māksla, tas ir, matērija nemelo. Ka tā vienmēr atbilst autora iecerēm, tātad kaut kādā mērā ir patiesa. Ka vienīgais melis var būt tikai pats autors, nevis viņa radītais. Viņa radītais var vienīgi būt matrializējušies meli. Aijas Zariņas izstādē šis jautājums vēlreiz ienāca prātā, jo šī veikuma jēga ir kaut kur pazudusi, aizpeldējusi. Es gribēju abstrahēties un atmest aizspriedumus, kas manī radušies, lūkojoties uz Krievijas varu slavinošiem ierakstiem feisbukā, un raudzīties tikai uz to maigumu, kas it kā atrodas šajos darbos.

Zariņa ar lieliem, izteiksmīgiem burtiem uz audekliem uzrakstījusi „līgo” un „kultūRA”, apkārtējo laukumu atstājot tukšu, ļaujot tiem iegrimt galerijas tumši sarkanajā zālē. Lielajā zālē ir tāda paša izmēra audekls uz kura uzrakstīts „RA i nis”, kas ir arī jaunākās izstādes nosaukums. Vārdā burti ir viens no otra atdalīti, lai veidotu atsauci uz ēģiptiešu rakstību. „Ra” nozīmējot „saule”, „i” esot „un”, un „nis” apzīmē visu to, ko saule apspīd. Pārējie darbi, atskaitot attēlu ar kliedzošo gaili, ir lielformāta. Līdzās kentauram, zobenu turēdama, ir zeltmataina meitene zirgā. Bārdainais kungs pie telpas galējās sienas, kuram uz galvas rakstīts RUS, ir karalis Dagobērs. Viņš 679. gadā gājis bojā, izbeigdams Merovinga dinastijas pastāvēšanu, kas vairākus gadsimtus valdījusi pār Francijas teritoriju. Viņam blakus atrodas totēms – lācis. Saniknots un ar plaši atvērtu muti tas izskatās tā, it kā būtu gatavs vienā kampienā aprīt nelielo zvaigznāju, kas izveidojies tam virs galvas.

Ieejot telpā, vispirms nonācu pie gleznas, kurā redzami Kristus jeb „Radomirs” un smaidošā Marija Magdalēna, kuras slāviskotais vārds – „Magdoļiņa” – ar zaļu krāsu ir pierakstīts uz viņas svārkiem. Blakus ir viņas bērni, kuru tēvs esot Kristus. Viņi stāv kalna pakājē, bruņinieku aplenkti. Tā ir aina no Zelta Hronikā atrodamas leģendas. Darbības norises vieta ir Grieķija. Redzams, ka debesīs saule deg koši sarkanā krāsā. Tas tāpēc, ka tā atrodas ļoti tuvu zemeslodei. Kristum, Marijai Magdalēnai, Jānim un pārējiem svētajiem acis ir iekrāsotas zilas. Tas viņus atšķir no pārējiem, kas liekas visai piemēroti, jo izstāde ir pilna ikonogrāfisku tēlu un dažādu kultūrvēsturisku atsauču uz leģendāriem personāžiem. Gleznotie ķermeņi iemieso spēku un personisku pārdzīvojumu, ietvertu arhetipiskos tēlos. Tas ir mīts, ko viņa rada, un ideja, kas tiek komunicēta caur šķietami vienkāršotām un vispārinātām kontūrām. Bet satriecošā simbolika neļauj novērsties no formas un iedziļināties saturā, kas pazūd fonā.

Laukumus aizņem spilgtas, kontrastējošas krāsas. Tie aptver masīvu zīnāšanu tīklu. Man rakstot jācenšas pieskarties tam, kas atrodas spilgti dzeltenajā, zilajā un sarkanajā dziļumā. Krāsu iedarbība ir aizskaroša, jo izceļas ar brutalitāti un vienlaikus nepārprotamu, glezniecisku harmoniju. Un tajā manifestējas atbaidoši un pretrunīgi tēli. Jaunākās izstādes gleznas kaut kādā ziņā ir ļoti netiešas – trūkst vienota vēstījuma. Un tāpēc tā atšķiras no izstādes Tēvs, kas centrējās ap vienotu ideju un tēlu, kas varētu izglābt latviešu tautu no bojāejas, un pagājušā gadā rīkotās jubilejas izstādes Sprīdītis, kurā māksliniece atskatījās uz savu pagātni, izmantojot latviešu tautā pazīstamus tēlus kā starpniekus. Zariņa dzejnieka Raiņa klātbūtni iesaista visos darbos, pielīdzinot viņu aizgājušo gadsimtu leģendārajiem varoņiem. Pat pārveidojot vārdu „Merovingi”, uzrakstot to ar „a”, lai sanāktu „Meravingi”, kurā otrā zilbe ir „Ra”. Rainis kā kaut kāda dīvaina dabas parādība iekļūst visos darbos. Kā raksta Agnese Gaile-Irbe izstādes ievadtekstā: „Ir tikai Rainis, un viņa vārdā ir izteikta visa esamība.” Bet tā vairāk liekas kā pārmērīga elka sludināšana.

Šāds uzstādījums šķiet dogmatisks vai didaktisks, un, manuprāt, tas nereti ir klātesošs Zariņas izstādēs. Gribētos jau uzskatīt šo izstādi par, piemēram, skarbu, aktuālu komentāru, kura iztekšanai izmantotas kultūrvēsturiskas atsauces, nevis par vienkāršu „morāles lasīšanu” vai manipulāciju ar skatītāju. Bet es jūtu, ka man kaut kas tiek uzspiests, ka kaut kas īsti nesakrīt. Tā ir gleznu ārkārtīgā brutalitāte, kas, saplūstot kopā ar trauslumu un maigumu, rada disonansi. Attēli ir uzgleznoti tik haotiski, savā veidā atraisīti, bet tomēr te ir kaut kas ļoti neomulīgs. Atmetot to vēsturisko un kulturālo kontekstu, šīs ainas liekas kā savādi murgi vai apokaliptiskas vīzijas. Es skatos uz kliedzošo radījumu, kas savās kaulainajās rokās tur spilgti oranžā krāsā degošu sauli. Viņa sejas izteiksme un acis ir tik izmisušas. Asaras birst lejup pa viņa vaigiem; liekas, ka viņš nes pamatīgu nastu. Blakus ir pierakstīta rindiņa ar tautasdziesmas Krauklītis sēž ozolā tekstu: „kRAuklītis sēž ozolā, zelta kokle rociņā RAmtarīdi, RAmtarīdi, zelta kokle rociņā.” Un tas rada pretstatu.

Problēma, par kuru izstāde liek domāt, ir drīzāk uzspiestā šo darbu idejiskā un ideoloģiskā puse. Gleznu iespējamā „būtība” tiek aizsegta ar sarežģītu tēlu sistēmu. Izveidojas mokoša pretstatu virkne, proti, nevainīgās metaforas nesabalsojas ar to, ko es redzu. Es redzu ekstrēmu agresivitāti. Tas ir dramatiskums, sajaukts kopā ar maigumu un sirsnīgumu. Šī izstāde tiek ievesta ārprāta stadijā. Zariņa, pietuvinot Raini sen aizgājušu gadsimtu leģendāriem tēliem, cenšas pateikt, ka viņš ir vienīgais, izredzētais, kuru būtu cienīgi nostādīt viņiem blakus. Šī izstāde ir vai nu viņas izmisīgā atzīšanās mīlestībā un katrā gleznā attēlotā Raiņa klātbūtne ir cildinoša cieņas izrādīšana iemīļotai personai, vai arī Rainis patiesībā ir perifērs fenomens, ar kura palīdzību Zariņa grib leģitimizēt vai pamatot redzamās simbolikas lietojumu.