Neizsakāmais Huserla fenomenoloģijā: no neatbilstības līdz radīšanai

 

Atšķirībā no daudziem mūsdienu fenomenoloģiski ievirzītiem filozofiskajiem projektiem, fenomenoloģiskās kustības dibinātāja Edmunda Huserla filozofiju nevar nosaukt par „neizsakāmā filozofiju”. Kā rāda fenomenoloģijas attīstības vēsture, Huserla fenomenoloģijai tieši tiek pārmesta ticība spējai adekvāti izteikt pieredzi un nespēja ņemt vērā tos pieredzes aspektus, kas nepadodas valodiskajai izteikšanai.1 Taču vai šāds skatījums ir pamatots un nav pārlieku vienkāršots?

Lai to noskaidrotu, vispirms būtu nedaudz jāpievēršas jautājumam par to, kas tad raksturo Huserla fenomenoloģiju. Pats vārdu salikums „fenomenoloģija” nozīmē mācību par parādībām, taču šāds skaidrojums ir ne tikai nepietiekams, bet arī maldinošs, jo parasti, izdzirdot vārdu „parādība”, prātā nāk vai nu kaut kas, kas tikai rādās un īstenībā visticamāk nemaz nepastāv (piemēram, spoki), vai arī, tieši otrādi, kādas norises dabā (piemēram, ziemeļblāzma) un sabiedrībā (piemēram, sabiedrības novecošanās). Savukārt fenomenoloģijā ar parādību jeb fenomenu tiek saprasts tas, kas ir dots tieši jeb nepastarpināti, un fenomenoloģija tad būtu filozofija, kas pēta tieši doto. Mēģinot nošķirt, kas tad no visa ir tieši dots, Huserls nonāk pie atziņas, ka nepastarpināti klāt ir tas, kas tradicionāli tiek dēvēts par apziņu. Ja es apzinos kaut ko, tad tas, ko es apzinos, tādā mērā, kādā es to apzinos, ir tieši klātesošs. Piemēram, kad es vēroju kādu gleznu, šī glezna man ir nepastarpināti dota manos apziņas pārdzīvojumos. Taču šeit ir svarīgi nošķirt gleznu, kādu es to apzinos, no gleznas, kāda tā pastāv pati par sevi pasaulē ārpus manas apziņas. Glezna, kāda tā pastāv pati par sevi pasaulē ārpus manas apziņas, ir nevis tieši dota, bet pastarpināti dota caur manu apziņu par šo gleznu, līdz ar to šī glezna ārpus apziņas ir dota tikai pastarpināti, un mēs tai nevaram nepastarpināti piekļūt. To pašu var teikt par visu pasauli. Savas filozofijas attīstības gaitā Huserls nonāk pie atziņas, ka, tā kā pasaule pati par sevi mums nav tieši dota un no pasaules, kāda tā ir dota apziņā, nav iespējams nonākt pie pasaules, kāda tā pastāv ārpus apziņas, fenomenoloģijas vienīgais priekšmets var būt tikai tieši dotais, proti, apziņā dotais, un par pasauli ārpus apziņas mums ir jāatsakās izdarīt jebkādus spriedumus.2 Līdz ar to Huserla fenomenoloģijas pētījumu lauks ir ierobežots ar apziņu, proti, tas sākas un tas beidzas ar to. Huserla skatījums uz apziņu ir nereduktīvs, proti, viņš pieņem apziņu kā izejas un beigu punktu un nemēģina to izskaidrot caur kaut ko citu, kas nav apziņa.

Kā tad šī apziņa, kas attīrīta no tai svešiem piejaukumiem un reducējošiem spriedumiem, tiek pētīta? Tās pētniecība notiek, identificējot struktūras, kuru ietvaros apziņas dzīve izvēršas. Šo pētījumu pamatā ir doma par to, ka apziņas dzīve nav haotiska, to raksturo noteikta strukturētība un fenomenologa uzdevums ir identificēt dažādās apziņas struktūras un to savstarpējās attiecības. Piemēram, apziņai ir laiciska struktūra, proti, lai arī kas netiktu pieredzēts, tas tiek pieredzēts laikā. Otrs, lai arī ne pēdējais nozīmīgais apziņas struktūrelements ir intencionalitāte, kas izsaka apziņas pārdzīvojumu vērstību uz kaut ko jeb to, ka apziņu raksturo tas, ka tā ir par kaut ko. Kad domājam, domāšana ir par kaut ko, piemēram, gaidāmo vasaru. Intencionalitāte palīdz paskaidrot, kā tas ir iespējams, ka par spīti tam, ka mūsu sajūtas mainās, mēs spējam šīs mainīgās sajūtas aptvert kā viena un tā paša priekšmeta dažādas izpausmes. Piemēram, es ieeju gleznu galerijā un vēlos aplūkot kādu pazīstamu gleznu, tādēļ es noskaidroju, kur tā atrodas un dodos tās virzienā. Es tai tuvojos no vienas puses un slīpā rakursa dēļ sākumā lāgā nevaru neko saredzēt, tādēļ pietuvojos tai un nostājos tieši pretī, taču arī tagad vēl nevaru labi saredzēt, jo no tās atspīd spuldžu gaismas. Tā turpinot mainīt savu lokāciju, nonāku pie ideālas pozīcijas, no kuras spēju labi saskatīt, kas gleznā ietveras. Visu šo laiku, jau ieejot gleznu galerijā, es intencionāli biju vērsts uz vienu un to pašu gleznu, par spīti tam, ka es to sākumā vispār neredzu, bet tad uztveru no dažādām mainīgām perspektīvām. Ja nebūtu intencionalitātes, man būtu tikai šīs daudzās mainīgās sajūtu perspektīvas, un es tās neuztvertu kā viena un tā paša priekšmeta izpausmes.

Šeit rodas jautājums, ja jau visa apziņas dzīve ir strukturēta, vai nav tā, ka principā tā visa ir valodiski izsakāma? Struktūra ir kārtība un kārtību principā ir iespējams tvert valodā. Tātad – vai Huserla fenomenoloģijā vispār ir vieta neizsakāmajam? Lai arī ir tiesa, ka Huserla fenomenoloģiju varētu raksturot kā nemitīgus centienus un arī ticību izteikt pieredzi, kas lielā mērā balstās apziņas intencionālajā iedabā, ir iespējams atrast vairākus tematiskos lokus, kas paver iespēju runāt par neizsakāmo viņa filozofijā.

Cenšoties tos iezīmēt, pirmkārt, būtu jānorāda, ka pats Huserls uzsver, ka apziņas dzīve visā tās konkrētībā (tas, ko Huserls sauc arī par transcendentālo subjektivitāti) ir nebeidzams fenomenoloģisko pētījumu lauks.3 Līdz ar to Huserls atzīst, ka apziņas dzīve, ņemot vērā tās daudzveidību un bagātību, lai arī strukturēta, nav pilnībā valodiski izsakāma. Šajā gadījumā neizsakāmība ir saistīta ar kvantitatīvu nespēju valodiski aptvert visu apziņas dzīves bagātību. Proti, izsakāmā un izsacīšanas pilnīga atbilstība nav iespējama, jo izsakāmā ir pārāk daudz attiecībā pret galīgo izsacīšanas iespējamību.

Otrkārt, viens no apziņas būtiskajiem raksturojumiem ir laiciskums, proti, apziņa mainās, un šajā mainībā var atklāties kaut kas jauns. Līdz ar to apziņa var tikt raksturota kā atvērta. Skaidri tas atklājas horizonta jēdzienā Huserla fenomenoloģijā. Horizontu Huserls skaidro kā „ieskicētas potencialitātes”,4 un potencialitātes ir saprotamas kā viss tas, kas mums šajā brīdī tieši nav dots, bet ko mēs ieskatam līdzās tam, kas ir aktuāli dots. Piemēram, kad redzam krūzi, mūsu apziņā ir ne tikai pašreizējā krūzes puse, kas dota caur sajūtām, bet arī tā, ko mēs neredzam, proti, kas mums nav dota caur sajūtām, bet kas principā varētu būt dota sajūtās, ja mēs mainītu savu vai krūzes novietojumu. Vai, piemēram, klausoties kādu labi zināmu mūzikas gabalu, vēl nedzirdot es jau gaidu nākamās notis, proti, es ieskatu potenciālos pārdzīvojumus, kas sekos aktuālajam. Šajā nozīmē horizonts izsaka kāda priekšmeta jēgu, to, ko es ar to saprotu jeb ko tas nozīmē man. Šajā kontekstā neizsakāmība parādās tajā, ka šos horizontus raksturo atvērtība izmaiņām. „Katram pārdzīvojumam piemīt kāds horizonts, kas nemitīgi pārtop, mainoties tā apzinājuma kopsakaram un plūduma fāzēm, – intencionāls horizonts kas norāda uz tam piemītošajām apziņas potencialitātēm.”5 Šajā gadījumā neizsakāmība ir saistīta nevis ar to, ka kaut kā ir par daudz, lai to varētu pilnībā izteikt, bet gan ar paša izsakāmā iespējamām nākotnes izmaiņām. Proti, izsakāmā un izsacīšanas pilnīga atbilstība nav iespējama, jo izsakāmais ir atvērts nenoteikti daudzām izmaiņām.

Treškārt, apziņas dzīves neizsakāmību nosaka fakts, ka apziņas dzīvi raksturo uzmanība, kas neizbēgami liek runāt par uzmanības fonu.6 Nav tā, ka mēs visu apzināmies ar vienādu uzmanības pakāpi. Ir pārdzīvojumi, kas, lai arī ir apzināti un pat intencionāli strukturēti, tomēr paliek fonā. Pat ja mēs retrospektīvi spējam šo to no fona izvilkt uzmanības centrā, tas tik un tā atstāj veselu lauku ar apziņas pārdzīvojumiem ārpus uzmanības loka un līdz ar to arī ārpus izteikšanas iespējām. Šajā gadījumā neizsakāmība ir saistīta ne tik daudz ar kvantitāti pašu par sevi vai atvērtību izmaiņām, cik ar apziņas īpatnību, ka, pievēršoties kaut kam, mēs esam spiesti daudz ko citu atstāt fonā un tātad atstāt neizteiktu. Proti, izsakāmā un izsacīšanas pilnīga atbilstība nav iespējama, jo izsakāmais ir ārpus mūsu uzmanības loka.

Ceturtkārt, neizsakāmais ir meklējams nošķīrumā starp pirmspredikatīvo un predikatīvo pieredzes līmeni. Pirmspredikatīvais līmenis ir pirmsvalodisko uztvērumu līmenis, bet predikatīvais – valodiskais līmenis. Lai arī abi līmeņi ir plašā nozīmē intencionāli (jau pirmspredikatīvajā līmenī darbojas sintēzes, kas konstituē no sajūtu daudzveidībām vienības), to intencionalitātes atšķiras, un līdz ar to atšķiras arī to priekšmeti.7 Tas savukārt nozīmē, ka predikatīvā intencionalitāte ir par jeb mēģina valodiski izteikt to, kas ir pirmspredikatīvajā līmenī, bez garantijām to pilnībā izteikt, kas arī skaidri parādās mūsu nemitīgajos mēģinājumos valodiski tikt skaidrībā par to, ko un kā mēs pieredzam. Lai uzrādītu atšķirību starp pirmspredikatīvo jēgu un predikatīvo jeb valodisko jēgu, minēšu piemēru par kādu uztvertu krāsas laukumu. Šis krāsas laukums pats nav valodas daļa, jo to raksturo specifiska kvalitāte. Protams, ir iespējams valodā tam izveidot vairāk vai mazāk adekvātu izteiksmi, taču šī izteiksme nekad nespēs tvert visu to specifiku, ko tā mēģina izteikt. Piemēram, tas, ka man ir doti visi iespējamie valodiskie raksturojumi par to, kādi ir sarkanās krāsas uztveres fizioloģiskie priekšnosacījumi, kādās attiecībās šī krāsa stājas spēkā ar citām krāsām un dažādām lietām, nekādā gadījumā negarantē, ka es atpazīšu sarkano, ja es to ieraudzīšu, pirms tam nekad neesot to redzējis. Citiem vārdiem, sarkanajam pašam piemīt kaut kas tāds, kas nekādi nevar tikt valodā uzrādīts, proti, ieraugot kaut ko sarkanu, es saprotu, ka valoda nekādā gadījumā nespēj izteikt pašu sarkano. Sarkanais par spīti tam, ka tam ir vārds valodā un, to ieraugot, ir iespējams to valodiski identificēt kā „sarkano”, valodā nevar tikt izteikts pašpietiekamā veidā, proti, bez atsauces uz pašu nevalodisko sarkano. Tikai tādēļ, ka esam redzējuši sarkano, mēs zināsim, ka viens sarkanais ir „sarkans” un tāds pats ir arī otrs utt.

Ikdienā uztvēruma jēgas atšķirība no valodiskās (jēdzieniskās) jēgas spilgti atklājas, piemēram, tādās ikdienas situācijās, kad nespējā izteikt to, ko mēs pieredzam vai esam pieredzējuši, mūsu rīcībā paliek tikai tādas atkāpšanās frāzes kā „Es tev nevaru izstāstīt. Skaties, tas ir jādara šādi!”, „Es pats nesaprotu, kā man tas izdevās”, „Tu neko nesaproti, jo ar tevi nekas tāds nav noticis”, vai arī „Nezinu, vai tu saproti, bet kad ieraudzīsi, uzreiz sapratīsi”. Reizē gan jānorāda, ka, lai arī šāda veida izteikumi var tikt lietoti arī citu iemeslu dēļ, piemēram, esot aizkaitinājuma stāvoklī par to, ka otrs neko nesaprot vai lai īstenotu savu varu pār otru, tomēr tas neatceļ to, ka tie tiek lietoti arī nolūkā norādīt uz savas valodiskās saprašanas robežām.

Ja salīdzina šo neizsakāmības gadījumu ar trim iepriekšējiem (apziņas dzīves bagātība, apziņas dzīves atvērtība izmaiņām un apziņas uzmanības fons), tad neizsakāmība neslēpjas nedz tajā, ka izsakāmā ir par daudz vai ka izsakāmais ir atvērts izmaiņām, vai ka tas atrodas uzmanības fonā, kas norāda vismaz uz potenciālu iespēju izsakāmo izteikt visā tā pilnībā (ja vien izsakāmā būtu mazāk, ja vien izsakāmais nemainītos, ja vien izsakāmais nonāktu uzmanības lokā), bet gan tajā, ka izsakāmajam bez strukturētām attiecībām piemīt arī specifiska kvalitāte, kas principā nav izsakāma valodā. Principiālās izsacīšanas iespējas ir ierobežotas ar izsakāmā iekšējām un ārējām strukturālajām attiecībām. Rezumējot – izsakāmā un izsacīšanas pilnīga atbilstība nav iespējama paša izsakāmā specifikas dēļ.

Līdz šim aplūkotajos tematiskajos lokos neizsakāmība ir slēpusies nespējā pilnībā (līdz galam vai adekvāti) izteikt izsakāmo, un, kā bija redzams, iemesli tam bija dažādi. Taču tas, kas tiem visiem ir kopīgs, ir, ka tie runā par intencionāli konstituētām pieredzēm, un tas ļauj runāt par intencionālu neizsakāmo Huserla fenomenoloģijas ietvaros. Ņemot vērā mūsdienu fenomenoloģijas virzību uz neintencionālajiem pieredzes aspektiem,8 rodas jautājums, vai Huserla fenomenoloģijā nav iespējams atrast kaut vismaz norādes uz tādu neizsakāmo, kas būtu neintencionāls? Pozitīvu atbildi ir iespējams gūt, ja pievēršas Huserla agrīnajam darbam Loģiskie pētījumi. Pirms tam gan būtu vērts norādīt, ka Huserls vēlāk maina savas domas par sajūtu neintencionālo raksturu, apgalvojot, ka apziņā viss ir intencionāls. Reizē tomēr tas nenozīmē, ka turpmāk izklāstītā ideja būtu ignorējama vai arī atmetama, jo tā var kalpot par norādi uz iespēju domāt neizsakāmo pilnīgi citā veidā, nekā līdz šim minētajos tematiskajos lokos.

Darbā Loģiskie pētījumi Huserls runā par apziņas dzīves divpusīgumu. Apziņu, no vienas puses, raksturo pārdzīvojumi, kuru saturu veido dažādas sajūtas un kuri nemitīgi mainās. Taču apziņu raksturo ne tikai pārdzīvojumi, bet arī tas, ka par spīti šai mainībai, pateicoties intencionalitātei, apziņai ir dotas arī noturīgas nozīmes vienības. Proti, apziņu raksturo nevis tikai sajūtas, bet arī intencionāli priekšmeti, kas paliek vieni un tie paši par spīti tam, ka sajūtas, caur ko šie priekšmeti ir doti, nemitīgi mainās. Piemēram, kad skatos, kā man garām paiet suns, es visu laiku skatos uz vienu un to pašu suni, par spīti tam, ka suņa jutekliskā dotība nemitīgi mainās. Priekšmets apziņai ir dots intencionāli, kas nozīmē, ka noteikti sajūtu saturi ir aptverti kā suns jeb suņa jēgā. Intencionalitāti Huserls raksturo ar tādiem vārdiem kā aptveršana, interpretācija (Deutung) un apercepcija.9 Proti, visi daudzveidīgie sajūtu uztvērumi tiek saprasti kā viena un tā paša priekšmeta, piemēram, suņa, dažādās izpausmes. Tas nozīmē, ka sajūtas pašas par sevi nepastāv priekšmetiski un tās nav jēgpilnas jeb ir pirms jēgas, jo tikai tas, kas ir aptverts intencionālajos pārdzīvojumos, ir jēgpilns.

Sajūtas kā apziņas pārdzīvojuma saturi, kas nav jēgpilni, paver iespējas runāt par neizsakāmo, turklāt daudz radikālākā nozīmē, nekā visos iepriekšējos pārdomu lokos. Ja visos iepriekšējos pārdomu lokos neizsakāmā un izteiksmes attiecības galu galā ir nosakāmas kā nepilnīgas atbilstības attiecības, kur izteiksme tiecas, lai arī nesekmīgi, samēroties ar izsakāmo, tad attiecībā uz sajūtām izteiksme nesamērojas, neatbilst nekam, bet tā rada, proti, tā veido jēgu par to, ko šīs sajūtas nozīmē. Ja sajūtas pastāv bez (pirms) jēgas, tad nevar pastāvēt nekādas atbilstības attiecības ar izteiksmi, bet gan tikai un vienīgi jēgas radīšanas vai pielietošanas attiecības. Gan jēgas radīšanas, gan jēgas pielietošanas process ir radošs. Sajūtas netiek izteiktas, tās kalpo par pamatu tam, ka tiek radīta sapratne. Līdz ar to sajūtu izteikšana nav un nevar būt atbilstīgas izteiksmes meklējumi, bet gan radošs process,10 kurā uz to pamata rodas jauna jēga vai tiek pielietota jau esoša jēga. Intencionalitāte un izteiksme ir jēgas piešķiršanas vai pielietošanas akts un nevis saskaņas, atbilstības iedibināšana. Īsi sakot, sajūtas ir neizsakāmais, kas nekad netiek izteikts, bet tās ļauj runāt.

Noslēgumā atliek vien piebilst, ka, lai arī Huserla fenomenoloģija nevar „lepoties” ar tās vērstību uz tiem pieredzes aspektiem, kurus raksturo neizsakāmība, neizsakāmais tajā sevi piesaka dažādos kontekstos. Neizsakāmais Huserla fenomenoloģijā var būt intencionāls, un tas ļauj runāt par izteikšanu kā nepilnīgiem atbilstības iedibināšanas mēģinājumiem. Taču Huserla fenomenoloģija satur pietiekamas norādes, lai runātu par neizsakāmo kā neintencionālo, un tas ļauj reflektēt par izteikšanu kā radošu saprašanas procesu.

 

  1. Tā ir kritika, ko pamatā aizsāka Huserla skolnieks Martins Heidegers, un dažādās formās ir izvērsusi un apspēlējusi frankofonā filozofija, starp kuras ietekmīgākajiem pārstāvjiem minami tādi filozofi kā Emanuels Levins, Mišels Anrī un Žaks Deridā. Par fenomenoloģiskās filozofijas attīstību mūsdienās skatīt šajā sērijā jau publicēto Māras Grīnfeldes rakstu Fenomenoloģija uz neizsakāmā robežas (15.02.2015.).  (back)
  2. Šī atziņa ir saistīta ar pavērsienu Huserla filozofijā uz tā saukto transcendentālo fenomenoloģiju, kuras galvenais vadmotīvs ir atziņa, ka visa pasaule ir apziņas konstituējošās darbības rezultāts. Pavērsiens dokumentēts darbā Fenomenoloģijas ideja. Pieci priekšlasījumi, kas latviski izlasāms Huserla darbu un to fragmentu sakopojumā: Huserls E. Fenomenoloģija. Rīga: FSI, 2002.  (back)
  3. Huserls E. Kartēziskās meditācijas. Ievas fenomenoloģijā, Fenomenoloģija, 247. lpp.  (back)
  4. Turpat, 258. lpp.  (back)
  5. Turpat, 258. lpp.  (back)
  6. Husserl E. Experience and Judgement. Evanston: Northwestern University Press, 1997, p. 77.  (back)
  7. Nošķīrums starp diviem intencionālo priekšmetu tipiem ir nozīmīgs mūsdienu filozofijas diskusijā par nekonceptuālajiem saturiem (nonconceptual content), kur Huserla pozīcija tiek piedāvāta kā viens risinājums jautājumā par to, vai nekonceptuālie (nejēdzieniskie) saturi spēlē lomu izziņā vai ne. Vairāk par to skatīt, piemēram: Hopp W. How to Think about Nonconceptual Content, The New Yearbook for Phenomenology and Phenomenological Philosophy. 2010, X, pp. 1–24.  (back)
  8. Skatīt Māras Grīnfeldes rakstu Fenomenoloģija uz neizsakāmā robežas (15.02.2015.).  (back)
  9. Husserl E. Logische Untersuchungen. Zweiter Band. Erster Teil. Untersuchungen zur Phänomenologie und Theorie der Erkenntnis. The Hague: Martinus Nijhoff, 1984, S. 400.  (back)
  10. Tas gan, protams, neizslēdz, ka pati interpretācija varētu būt ierobežota ar noteiktām kārtulām.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri