Rakstnieks starp patiesību un varu

 

stripa3

 

Bērnībā es daudz lasīju tos rakstniekus, kuri, pelnīti vai nepelnīti, kādreiz saukti par disidentiem. Aizrautīgi meklēju stāstus un dzejoļus, kas tikuši aizliegti. Vislabāk, ja autors ticis represēts. Samaksājis par saviem vārdiem.

Toreiz es arī biju pārliecināts, ka cilvēks, kurš labi raksta, ir arī taisnīgs, nesavtīgs, empātisks, iecietīgs un drosmīgs. Pat ar to man nepietika. Talants nozīmēja arī pareģa spējas.

Ar kauna sajūtu (kas nav pazudusi) es toreiz mēdzu klusi nožēlot, ka neesmu dzimis dažus desmitus gadu agrāk. Man šķita, ka tad būtu tik viegli būt rakstniekam. Nē, es apzinājos, ka nav viegli nenobīties, bet tad vismaz būtu skaidrs, par ko rakstīt.

Es, protams, sapratu, ka Ahmatova ir skumji ironiska:

Ko tur, bez bendes un bez cirvja,
Mūžs dzejniekam ir pārāk jauks.

Bet es tur saskatīju pareizo lietu kārtību. Vai tā nav vienīgā īstā rakstnieka vieta – cīnītājs pret valdnieku?

Mazliet vēlāk es atklāju, ka represēti tikuši arī rakstnieki, kuri ar saviem vārdiem pret varu tieši nevērsās. Kā es rakājos pa mīļotā Harmsa daiļradi, izslāpis pēc asiem, precīzi atmaskojošiem uzbrukumiem padomju varai. Nē, izrādās, dažreiz varai bija neizturama jau pati rakstnieka balss.

Tad es atklāju, ka represēti tikuši arī tie, kas klaji slavējuši varu. Labi, tur parasti citas lietas apakšā. Bet manas raizes nebeidzās. Vēl pēc laika es atklāju, ka ir rakstnieki, kas bijuši tīri konjunktūristi un – tomēr rakstījuši patiešām labi.

Māra Ruka grāmatā par Gunāru Astru atrodams šāds fragments: „Latviju apbraukā Žanis Skudra. [..] klausās ļaužu sarunās un redz, kas ar Latviju notiek. [..] Zviedrijā [..] tiek publicēta viņa Okupētās Latvijas dienasgrāmata. Ļoti trāpīga grāmata. Tolaik caur matēti rožainām acenēm kolchozu ikdienu vēro Imants Ziedonis. Un saņem Ļeņina prēmiju. Žanis Skudra – desmit ieslodzījuma gadus.”1 Mans draugs Vents Zvaigzne to komentēja apmēram šādi – jā, viens teica skaudro patiesību, bet otrs aizsniedza cilvēkus, un tieši viņa Kurzemīte daudziem deva vitāli nepieciešamo latviskuma lādiņu.

Kura tad ir tā īstā patiesība? Tā, īstā, nesadzirdētā, vai tā otra, slēptā un trāpīgā?

Taču ir pat vēl trakāki gadījumi. Ir brīnišķīgi, izcili rakstnieki, kas raksta bez jebkādām bailēm no represijām un nekādā veidā nevēršas pret varu. Kā viņi atrod savu patiesību? Pie mums taču daudzi mākslinieki līdz ar brīvības atnākšanu, šķiet, tā arī pazaudēja gan asprātību, gan motivāciju.

Es mazliet sapinos patiesībās.

Kāpēc rakstnieki vispār domā, ka viņi ir tā patiesība, kas cīnās par varu? Kā viņi zina, ka viņiem ir patiesība? Kā to vispār kāds var zināt? Es neuzticos patiesības konceptam, paldies Rortijam. Es ticu patiesībai, bet mazliet neuzticos tiem, kas to monopolizē. Citēšu ļoti bieži citētu rakstnieku, kurš dēvēts gan par laikmeta sirdsapziņu, gan meli un koloniālistu, proti, Albēru Kamī: „Vai ir kāda politiska partija, kas nav pārliecināta, ka tai ir taisnība?”

Es sakaunējos par visu savu sistēmu. Vai mani aizliegumi rakstniekam būt vājam kretīnam nelīdzinās Borisa Bērziņa novērojumam: „Kaut kur es lasīju, ka Francijā, lai tu būtu labs mākslinieks, tev jābūt ebrejam, katolim, pederastam, ar četrām mīļākajām, labi, ja ir dilonis. Un ja vēl dzīvo neapkurinātā mansardā, tad ir ģēnijs. [..] Tie cilvēki ir pilnīgi sadisti. Viņiem vajag mākslinieku pataisīt par mauku.“

Galu galā, varbūt rakstnieks drīzāk nodarbojas nevis ar kolaboracionismu vai pretošanos, bet ar rakstīšanu.

Un tomēr – neko tur nevar padarīt –, tomēr šķiet, ka arī visu diženo kolaboracionistu rakstītajā ir kaut kas stulbo varu iznīcinošs, kaut kāds cilvēciskuma pamats. Un ka labākie rakstnieki nevar netiekties pēc patiesības – ne jau būt patiesības turētāji, bet ar saviem kailajiem nerviem, ar savām „sirds asinīm” atklāt kaut ko no tā paša būtiskākā, kas var būt gan sīks, gan, kāpēc ne, arī liels. Tā ir patiesība, kas ir nevis par vai pret varu, bet kurai vara ir vienaldzīga.

Var jau būt, ka brīvības apstākļos visu darīt kļūst grūtāk. Dresētājs ir laipns, kā Kafkas stāstā Galerijā. Grūti saprast, kur meklēt vājos idiotus, kuru pusē nostāties. Taču tieši pēdējā laikā atkal ir pietuvojies kaunpilno vēlmju piepildījums. Tepat blakus ārdās vēlme pēc nūjas, pēc vērtībām, ko brīvībā paši nespēj atrast, bet grib, lai tās ar varu iegrūž mutē. Un pavisam tuvu ir vēlme ņemt sevi pārāk nopietni.

Tāpat pēdējā laikā arvien biežāk gribas, lai rakstnieki tomēr nebūtu pareģi. Lūk, kāds pavisam svaigs un ass novērojums no franču rakstnieces Viržīnijas Depāntas 2015. gadā izdotās grāmatas: „– Nē, es negribu pretoties. – Un veidā, kā viņa aizgrieza galvu, viss tika pateikts: sacelšanās pret autoritāti varbūt bija aktuāla, kad tu biji jauna, sen atpakaļ. Mēs redzam, kur tas mūs ir novedis. Mana paaudze dod priekšroku rīkoties citādi.”

Man prieks, ka arī man bija gods piederēt šai vecajai, vienmēr jaunajai paaudzei.

 

  1. Ruks M. 20. gadsimta latvietis Gunārs Astra. Rīga: Antava, 89. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri