Malapartes šķietamo tikumu skola

 

Par Daces Meieres tulkoto Kurcio Malapartes eseju krājumu Nolādētie toskānieši (Neputns, 2014)


Nolādētie toskānieši ir izdevniecībā Neputns kārtējā ar izcilu gaumi izdotā „grāmata – konfekte”, noformējuma stilā atgādina nu jau pirms diviem gadiem iznākušo Lorkas lekciju izdevumu. Ar lieliskām melnbaltām fotogrāfijām, kas ir suverēna grāmatas vērtība – tajā iekļauti vairāk nekā divdesmit fotoattēli no leģendāro brāļu Alinari 1852. gadā Florencē dibinātās fotodarbnīcas Fratelli Alinari arhīviem. Uz vāka vīrieša foto tuvplānā no muguras, kas izceļ grāmatā aplūkojamo – cilvēku vienskaitlī un daudzskaitlī. Lielisku saspēli ar šiem attēliem veido Andreja Granta foto, kurā redzam Kurcio Malapartes savdabīgo māju Kapri salā.

Kas tad šī ir par grāmatu? Pirms apskata gribu paust divus vispārinājumus:

1) Kamēr mēs lasām šo grāmatu, globalizācija var atpūsties.

2) Kaut kāda teritoriāla reforma ir pilnīgs izsmiekls, jo tā nekad nenomāks attiecīgajā zemes pleķī un ēkās dzimušas un paaudžu paaudzēs veidojušās cilvēku atšķirības; pat ja viņi runā tajā pašā valodā kā tie, kas dzīvo vairāk uz ziemeļiem vai dienvidiem.

Šo grāmatu gribas pārlasīt arī tāpēc, ka šeit dominē raksturojumi, nevis notikumi; tās ir cilvēku studijas sociālantropoloģiska pētījuma (vērojuma, nostāstu), pasaku un eseju mikslī. Te citviet slavējamās morālās kategorijas pārlietas ar antididaktisku mērci un reizēm slavēts pilnīgi pretējais un neiedomājamais. Kā lai te neatceras Roterdamas Erasmu? Mani vienmēr ir kaitinājis tas, ka trūkumus kāds uzdod par priekšrocībām, lai gan atzīstu, ka vienā otrā pozīcijā pats tā esmu darījis un vēl joprojām daru ar tādiem saviem trūkumiem, kas man pašam neliekas neganti. Šī grāmata lielā mērā balstās uz vairāk vai mazāk pievilcīgiem šāda veida pieņēmumiem.

Robeža, kur toskāniešu raksturojums pārstāj atbilst patiesībai, nav nosakāma. Apbrīnojama ir autora aizrautība, kādā šķitums uzdots par īstenību, zemais par augsto, līkais par taisno un otrādi, kur savienotas daudzu Toskānas apdzīvoto vietu un arī daudzu citu zemju iedzīvotāju manieres un īpašības, kuras tiek piedēvētas toskāniešiem, lai tikai uzsvērtu viņu unikalitāti.

Šī ir kā itāļu Kurzemīte, taču Imants Ziedonis, reizēm arī būdams nešpetns, savā populārajā grāmatā ir ne tuvu tik nešpetns, cik Kurcio Malaparte, kura pseidonīms nozīmē „sliktā daļa” – pretstatā Bonapartei (Napoleons) jeb „labajai daļai”. Ziedonis neizvērsa kurzemnieku visu rakstura gammu, ko šeit hipertrofētā veidā varam baudīt ik lappusē – varbūt neienāca prātā, varbūt šāda maniere viņam nebija saistoša.

Autors savā tikumu – netikumu vai šķietamo tikumu apoloģijā uzbur ne tikai īstu mistēriju, bet aizrakstās arī līdz iespaidīgām un mulsinošām situācijām, piemēram, tēlojot svēto Sjēnas Katrīnu un interpretējot viņu kā eksaltācijas pārņemtu būtni, kas steidzas paņemt klēpī tikko no bendes cirvja noripojušo noziedznieku un slepkavu galvas, neievērojot nevainīgo raudas un atstājot tās Kristus ziņā. Vienkārši nezinādama, ko ar tām iesākt, Katrīna traucās pretī briesmīgākiem, lielākiem upuriem un žēlsirdībai. Vai rakstot par svēto vīru Herkulānu, kurš nez kāpēc gribējis, lai viņu apglabā kapā kopā ar dažus mēnešus vecu zīdaini. Autors, neizprazdams šī, patiesībā umbrieša, ne toskānieša, nolūkus – ko gan tas ar zīdaini aizsaulē varētu darīt – lēš, ka vīrs droši vien gribējis zīdaini apēst pa ceļam uz elli – kaut kas taču jāēd.

Vēl vairāk mani pārsteidz rindas par draugu nodevību: „..ikviens zina, ka nodot draugu ir lielākā un paskaužamākā no baudām, un pirmais tevi šī baudījuma dēļ apskauž draugs, kuru tu nodod. Ja jau tāda ir cilvēku daba, kā gan var pārmest, ka viņi gūst šo augstāko un kvēli apskausto baudu un nodod draugus? Galu galā nodot ienaidnieku spēj kurš katrs: nav nekā vieglāka un, es pat teiktu, vulgārāka. Turpretī, lai nodotu draugu, vajadzīga cēla dvēsele, cildenas jūtas, izkopts prāts un (lai nodevība būtu perfekta) arī godīgums. Tu taču nenoliegsi, ka toskānieši ir caurcaurēm godīgi un uzticami arī tad, kad spiesti nodot draugus?”

Šī man šķiet tumšāko vēstures periodu augstmaņu sazvērestību cienīga teorija, kura diemžēl nereti īstenojas dzīvē pie cilvēkiem un tautām, neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai sākotnēji labajiem nodomiem. Ko tur brīnīties, Šekspīra cienīgās kaislības tajā pašā ikvienas zemes politikā tiek novērotas pilnā mērā un šo draugu nodevēju monologi nebūt ne vienmēr liecina par viennozīmīgu ļaunumu, drīzāk par pretrunīgām, bieži impulsu un dēmonu vajātām personībām. Bet lasot šo šādā konsistencē, nezini, smieties vai raudāt. Taču konkrēti, ar pirkstu norādīts gandrīz vai tikai uz svētajiem, tātad katrs tomēr var gulēt samērā mierīgi.

Šāds ekskurss, viena, kaut arī liela reģiona izpēte, rosina arī mūs ieskatīties dziļāk savā apkārtnē un vērot visai redzamas izpausmes. Varbūt pirmajā brīdī nebūs viegli saprast, ar ko, piemēram, atšķiras alojieši no staiceliešiem vai saldenieki no dobelniekiem, taču limbažniekus no salacgrīviešiem vai liepājniekus no ventspilniekiem atšķirsim svilpojot.

O, toskānieši! Tikai viņi! Atgādināja to, ka reiz mans jaunības draugs, rakstot Valkas avīzē par sportu, uzrakstīja tikai to, ka Smiltenes komanda sacensībās ieņēma trešo vietu, neuzskatīdams par vajadzīgu pirmo divu vietu ieguvējus vispār pieminēt.

Tomēr grāmatā nav tikai par toskāniešiem (lasi: par florenciešiem, sjēniešiem, piziešiem un citu lielāku un mazāku apdzīvotu vietu ļaudīm), bet tie arī salīdzināti ar citiem. Diezgan daudz ticis, piemēram, umbriešiem (perudžiešiem un citiem).

Īpaši daiļrunīgi ir nodaļu nosaukumi – tie ir kā kulaks uz acs, un priecē tas, ka ar tiem saskaramies atkal pašā tekstā, jau plašākā kontekstā. Piemēram: „Ceļos viņi nometas tā, ka drīzāk varētu teikt, ka viņi saliektām kājām tomēr stāv stāvus.” Vai: „Toskānieši uz elli dodas nolaist ūdeni.” Neatvairāma bravūrība nāk no šiem nodaļu virsrakstiem. Cilvēki gadsimtu gaitā iemācījušies aizsargāties no neizbēgamā un arī šeit pieņēmuši, ka labākā aizsardzība, arī pret nezināmo, viņuprāt, ir uzbrukums. Ja alternatīva ir izmisums, viņi pa izmisuma ceļu neies.

Viendien piezvanīju tulkotājai Dacei Meierei un apjautājos, vai toskānieši Malapartes literārās izdarības nav ņēmuši ļaunā. Tulkotāja atbildēja, ka viņai par to nekas neesot zināms, bet otrā dienā piezvanīja: es laikam viņai esot zvanījis, bet bijusi tā kā miegā – vai viņa neesot man ko apsolījusi? Atbildēju, ka nē, jo zināju, ka šī tulkošanas pasionāre latviešiem vēl daudz ko satulkos bez visas solīšanas.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri