punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Vārdu maģija?

Igors Šuvajevs

02/04/2015

 

stripa3

 

Vārdi ir tikai vārdi. Un tieši tāpēc tajos der jo cītīgāk ieskatīties. Šādi var atklāties neapjaustais, neaptvertais, tas, kas nemanāmi virza un vada. Vārdi gan nav tikai līdzeklis, tie ir kā gaiss, ko elpo. Vārdos dzīvo, tajos atklājas noteikta aina. Tāpēc vēl jo vairāk vērts to visu pārdomāt. Iespējams, ka šādi var atklāties arī kaut kas problemātisks. Šādi pašsaprotamais var zaudēt savu saprotamību, proti, to, kas īstenībā neļauj saprast.

Viena no šādām pašsaprotamībām šķiet īpašums. Kas ir īpašums (proprietas)? Vai tas ir kāds piederums, ko var sagrābt, satvert, dabūt, paņemt? Vai runa ir par atsavinātām vai atsavināmām lietām? Šādi kļūst iespējama piesavināšana, pakļaušana. Īpašums – piesavinātas lietas. Iegūstamā klāsts var būt iespaidīgs. Var azartiski ļauties iegūšanai. Iegūt – nopirkt, pārpirkt; sapirkto var pārdot. Var iztikt arī bez pirkšanas, atliek vien sagrābt, „uzlikt savu ķepu”. Īpašums – piederošais. Latviešu valodā ir tāds dīvains vārds kā privātīpašums. Tas ietver norādi uz privātisko, privatizēto, proti, citiem atrauto. Vai īpašums būtu citiem atrautais, atņemtais? Raušana, ņemšana var būt ne mazāk azartiska par iegūšanu. Var raust un ņemt par raušanu – piebāzt kabatas, piestūķēt tās pilnas. Tad to var atsavināt, smalkvārdā – ekspropriēt. Arī ekspropriēto var atsavināt. Šo riņķa danci laikam var turpināt bezgalīgi. Tam gan piedienētu cits vārds – zagšana. Un šajā vārdā skan tādas nozīmes kā ‘padarīt netīru’, ‘pakaļa’, ‘kaunums’. Tiesa, pakaļas jau nekaunas par savu veikumu.

Vārdā „īpašums” ietverta norāde uz īpašo. Īpašs – atšķirīgs, sevišķs. Vai īpašais būtu sevišķais, at-sevišķais? Šādi atkal ieskanas atrautība no kopīgā, veselā. Bet vai īpašais maz ir tik atšķirīgs? Īpašais taču ir pašam piederīgais. Īpašības vārdi norādot uz to, kas pieder, piemīt. Vai tas nozīmē, ka īpašums ir kaut kāda piedeva, piedēklis? Īpašības vārdi savulaik ir dēvēti par savādības vārdiem. Vai tas nozīmē, ka pret īpašumu izturas kā pret kaut kādu savādību? Savādība, starp citu, ir dīvainība. Varbūt latviešiem īpašums ir dīvainība, ar ko neprot apieties? Dažbrīd pat var rasties iespaids, ka viņi īpaši ar to lepojas un gatavi sazagto laist un laist apgrozībā.

Īpašs – pašam piederīgs. Bet ko tas nozīmē? Runājot par īpašības vārdiem, kaut kāda skaidrība tā ka būtu. Piemēram, „taisnīgums” attiecas uz to, kas ir taisnīgs. Bet uz ko attiecas „īpašums”? Laikam jau jāatzīst, ka tas attiecas uz īpašīgo. Un īpašīgais nav piesavinātais vai pakļautais. Ne jau savējo piesavinās. Īpašais, īpatais ir pats. Vietniekvārds „pats” ir savdabīgs, tas neko neaizvieto. Taču tas paredz iesavināšanu. Iespējams, ka būt pašam ir pati grūtākā māksla. Tā paredz atgūt, atkarot sevi un iespēt būt pašam. Daudz vieglāk ir būt kādam citam. Tāpēc jau laiku pa laikam valda ikkatrība jeb nekatrība, kad grābšana, zagšana ir goda vietā.

Pašam piederīgs – tas, kas kļuvis pats. Bet ko nozīmē kļūt pašam vai pašai? Lietas var piederēt. Vai tad tās ir pašas? Drīzāk jau tās tad ir piederīgas, tās ir piederums, piedeva. Tomēr piederēšanu var mēģināt īstenot tā, lai lietas ir pašas, proti, lietot tās kā sevi pašu. Zeme, piemēram, var piederēt (to var pirkt, pārdot utt.), taču tās piederēšana var būt arī mēģinājums ļaut tai būt pašai. Un pašai zemei raksturīgs, ka tā briedina, nogatavo, ja vien par to prot rūpēties. Pati par sevi tā ir nekatra. Zeme ir vienaldzīga, tai vienalga, kas to pārdod. Taču tā vairs nav vienaldzīga, ja to iesavina. Un iesavināto vairs nevar atsavināt.

Zeme (piemēram, Latvija) var būt izpārdota vai izpirkta, taču ar iesavināto to nav iespējams izdarīt. „Savs” – piederības vietniekvārds. Pastāv arī citi šādi vārdi – mans, tavs, mūsu, jūsu. Tie visi ietver savējīgumu. Mans – savējais, proti, citiem atrautais. Mūsu – savējais. Bieži vien šo vārdu lieto, lai slēptu savu niecīgumu vai maziskumu un aizklātu to, ka iesavinājums pārtapis piesavinājumā, ka vairs (vai – vēl) nedz prot būt pats, nedz ļauj būt pašam. Tad vietniekvārdi signalizē par savējā uztiepšanu. Savukārt pats, patīgums neparedz savīguma uztiepšanu; gluži pretēji, patīgais ļauj būt pašam. Tas var būt aizgrābjoši. Aizgrābtības mirklī atsvabinās no visa savējīgā, saviskā – individuālā, idiotiskā. Arī zeme var aizgrābt, acīmredzot tad arī ļauj tai būt pašai. Tad tai nekas netiek uztiepts. Protams, to var sagrābt, pakļaut, taču iesavināto neatsavināt.

Aizgrābjošais ir aizraujošais. Aizrautīgi ļauties lietai, prast to likt lietā. Taču vietā ir arī piesardzība. Jo var aizraut arī no sevis paša. Parasti tas notiek, ļaujoties priekšstatiem. Priekšstati ir priekš-statītais kā iestatītais. Šis iestatījums ir dažādu producēšanas, ražošanas tehnoloģiju nosacītais. Tam pievienojas zaglīgo piesavinātāju ideoloģija, kaut gan sastopami arī vieglprāši (garā pavieglie, ar prātu apdalītie), kas jūsmīgi, aizgrābti daudzina modīgos priekšstatus. Šie ideologi knaši ražo jēdzienus (Begriff, no greifen — tvert, grābt), lai sagrābtos pēc iespējas vairāk. Šie grābstīkļi, piemēram, ir dažādi kognitīvisti, analītisti, tehnoloģisti, par kuriem kāds psihoanalītiķis varbūt teiktu, ka viņi ir fiksēti anālajā attīstības fāzē. Šis anālisms it labi sabalsojas ar zaglīgumu, piesavināšanos, rausīgumu.

Tātad piederības (possessivus) vārdi var norādīt uz dažādu piederēšanu. Posesors – īpašnieks atbilstīgi noteiktām tiesībām. Tātad kaut kas tiek pārņemts, mantots, ar to jāprot rīkoties, pārzinot tiesības. Nepieciešams rīkoties zinīgi, lietpratīgi, jo mantotais ietver bieži vien piemirstu nozīmi – mantotais tikai tad ir mantotais, ja to nodod mantojumā. Saņemt mantojumā un notrallināt nav liela māksla. Tātad īpašums paredz pārvaldību, mākslu apieties ar valdījumu. Valsts pārvalde (possessio reipublicae) ir kopīgo, publisko lietu (in rebus publicis) pārvaldīšana. Īpašums paredz kopīgu, publisku pārvaldīšanu, nevis patveršanos privatīvajā ar attaisnojumu „Ne mana cūka, ne mana druva”. Īpašums ir nesaraujami saistīts ar varu.

Pārvaldītāju parasti netrūkst, īpaši mūsdienās, kad tiek pat ražoti speciālisti, kuri gatavi pārvaldīt visu kaut ko visur kur. Bet ko gan nozīmē pārvaldīt? Valdīt – vaļot. Šī vaļošana nav nekāda svabadība, lai vaļotos un kļūtu par veli vai nelaiķi, proti, to, kam nav laika. Vaļošana ir brīvības nodrošināšana; pretējā gadījumā tā pārtop par kundzību – patoloģiskām varas attiecībām. Svarīgi ir būt nevis kungam, bet pašam, kungs parasti ir apsēsts ar savu kundzīgumu un aizrāvies ar sava kundziskuma izrādīšanu. Varbūt tā tiešām ir Latvijas problēma. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sākotnēji ar valsti izprot pagastu, draudzi. Kaut kādas sakritības dēļ pagasta vecis vai bāba kļūst par valstsvīru vai valstssievu un turpina ņemties pagasta ietvaros, jo valsts aizvien vēl ir tikai pagasts – atbraukušo, viesu mitums.

Iespējams, ka latviešiem vispār ir problemātiski ar īpašumu kā kaut kā piederēšanu. Citās valodās šāda piederēšana ir valodiski īpaši iestrādāta (haben, have). Piemēram, vīram „pieder” sieva; latviski tiek izmantots vārds „ir”, kas ietver norādi uz būt režīmu. Varbūt valodiski šādi tiek novērsta kundziskuma, varas patoloģisko attiecību iespēja? Tūdaļ pat gan var izdzirdēt – „mana kundze”. Dzimumus var mainīt, būtība tāpēc jau nemainās. Pār „piederošo” jāprot valdīt. Un valdīšana ir vaļošana. Starp citu, jāprot valdīt arī pašam pār sevi. Acīmredzot tikai pašvara pieļauj jēdzīgas varas attiecības ar citiem. Un tā nav nekāda patvara ar tai raksturīgajām patvarībām. Vaļošana ir iespēšana būt brīvam, savukārt pārvalde kā kundzība ir svabadības noteikšana, paredzot iedabūšanu noteiktā brīvībā. Būt brīvam nozīmē būt pašam, pretējā gadījumā „dabon” no visiem, kam nav slinkums valdīt un pārvaldīt, arī tad, ja neprot to darīt. Varbūt tā ir nejaušība vai vienkārši sagadīšanās, taču der padomāt, vai, piemēram, vārdos „īpašnieks”, „pārvaldnieks” skanošais „nieks” ir tikai nieks.

Valdīšana, vaļošana, varas lietošana nav nekāds nieks. Kas par to sakāms vārdu maģijas speciālistiem – dzejniekiem, rakstniekiem? Un viņi runā, dažkārt – aizgūtnēm. Viņos ieklausās, reizēm viņiem arī paklausa. Tiesa, kāds, kurš iesaukts par Platonu, pauž, ka viņi paši nav savā varā, ka viņi nav pie sajēgas. Viņu dvēseles tiek vilktas, viņi ir uzvilktie. Tūdaļ var iebilst, ka viņi ir dievu izklāstītāji. Lai tā būtu, taču izklāstītāju izklāstītāji gan šķiet dīvaini. Turklāt nedz vieni, nedz otri nav savā prātā. Tomēr var norādīt arī uz kaut ko pozitīvu. Šie vārdu mākslinieki pauž dievus, tiek domāts – patiesību. Tāpēc viņi var būt, piemēram, tautas sirdsapziņa (mūsdienās gan to viņiem cenšas atsavināt partijas un partijnieki).

Dažus pēdējos gadsimtus šī tendence Rietumu kultūras ietvaros ir tikai pieņēmusies spēkā. Tās būtība ir vienkārša – mākslā atklājoties patiesība vai tā esot atklājama ar mākslas palīdzību. Par šādiem māksliniekiem ir kļuvuši arī aktieri, vārdu sakot, patiesības artistu skaits strauji pieaug. Var vien kautri bilst, ka patiesība atklājas ne tikai mākslā, bet, piemēram, arī ēku celšanā, ēdināšanā, sarunās utt. Patiesība ir ikdienišķa. Bet ar patiesības artistiem ieteicams uzmanīties. Viņi nav savā prātā, jo viņus ir pārņēmusi kāda mānija. Un šādi viņi var kļūt par patiesības maniakiem. Turklāt patiesība nav īpašums, kas pieder kādam vai kam pieder. Piederoša patiesība ar tās pārvaldniekiem ir šausmīgāka par nāvi. Šausmināties par nāvi ir bezjēdzīgi, nāve iezīmē cilvēka dzīves ietvaru; savukārt piederošā patiesība neļauj nomirt. Nāve pieļauj par kaut ko iet nāvē, proti, apliecināt, apstiprināt; piederošā patiesība ļauj tikai nogalināt – nodarināt pēc atzītā parauga. Piederošā patiesība paredz iedabūt vajadzīgajā sagatavē, tā ļauj mirdināt, nevis dzīvot, tās kults ir mirstīklu daudzināšana.

 

Dalies ar šo rakstu