punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Rakstnieks un māja

Gundars Ignats

08/04/2015

 stripa3

 

Tolaik viņš bija jauns un lūkoja tikt tajā namā. Kā līgavu mednieks Ķurzēns Anšlava Eglīša romānā viņš stāvēja lepnā jūgenda nama priekšā un uzlūkoja milzīgās amazoņu maskas, lauvu purnus atvērtām rīklēm un spirālragainus aunu galvaskausus, kas pārvērta fasādi milzīgā bilžu grāmatā. Bikli pieklauvējis, viņš – zēns ar nebalināta Piebalgas audekla krāsas seju – atvēra smagās durvis. Tāpat kā Ķurzēns, viņš iegāja namā bez ielūguma, ar manuskriptu azotē.

Un tur viņi sēdēja puskrēslas dūmakā. Vīri un sievas nopietniem ģīmjiem. Viens švītīgs pēc velna, pomādi ieziestām ūsām un kazbārdu rakstīja dzeijas, kāds, dziļdomībā iegrimis, sarauktu pieri pina sonetu vainagus, cits kedās un jūrnieka kreklā meklēja dzejolim pareizo formu, vēl kāds, iegrimis lappušu simtos – vērpa varoņu likteņus.

Jauneklis stāvēja kluss un gaidīja vienu stundu, otru. Sevis pārņemtie dižgari svešinieku neredzēja. Viņš gāja pie viena, pie otra: Man te… Es te… Jaunais kautrīgi sniedza metriem aprakstītās lapas, bet palika bez atbildes. Vien pret rītu kāds noguris klasiķis uzmeta rakstījumam skatu un verdikts tūlīt pat bija gatavs – es tādus dučiem varu sarakstīt. Piebalgas nebalinātais dusmās piesarka.

– Piecas, sešas reizes pārraksti, varbūt kaut kas tur sanāks. Jaunulis niknumā apcirtās par tādu augstprātību un aizskrēja, aizcirzdams durvis.

Nākamajā vakarā viņš atkal bija klāt un nosvieda krietnu melnrakstu blāķi pie klasiķa kājām. – Lūgtum, te būs, vai ar to pietiks? Klasiķis iesmēja par dedzīgo prātu. – Ko jūs smejaties? Kā jums nav kauna? Jaunais kļuva nešpetns, asinis bangoja. Ko jūs iedomājaties, jūs, jūs… Tā nav literatūra? Es strādāju, rakstīju, pārrakstīju, vairākas nedēļas, nē, mēnešus.

Bet klasiķis nerimās smiet. – Tu zini, kas ir literatūra?

Nikns un dusmīgs jaunulis atgriezās mājās. Viņš kārtējo reizi svītroja, dzēsa un rakstīja. Sāka atkal no gala, no jauna. Ideja, kas iesākumā bija uzmirdzējusi koša un spilgta, kas lika viņa sirdij straujāk ieskrieties, pēkšņi bija zudusi, izšķīdusi vārdu gūzmā. Viņš lasīja tekstu – viss zudis. Teksts kļuvis svešs. Viss, ko viņš gribēja pateikt, nu bija izšķīdis, kļuvis par pelēcīgu masu. Viņš pārrakstīja, radīja kārtējo melnrakstu, tvēra ideju vārdos. To viņš varēja – ja vien vispār viņam bija kāda vara, tad pār vārdiem, teikumiem, rindkopām. Rakstītājs meklē pareizo, īsto, vienīgo iespējamo formu idejām, bet rakstnieks retumis to arī atrod. Idejas rodas pašas, pār tām nevienam nav teikšanas. Un viņš rakstīja, brīžiem uzradās idejas, uzmirdzēja, kādu brīdi pastāvēja līdzās. Bet līdzko viņš ķērās pie rakstīšanas, tā sākās paslēpes, un idejas spīguļoja kā maldugunis, purvā mānīdamas Sprīdīti. Viņam neatlika nekas cits kā vien nebeidzami centieni ideju notvert. Sprīdītis atkal un atkal lēca un krita, lēca un krita, bet zem cepures – nekā, malduguns liesma bija prom. Kārtējo versiju pārlasījis, viņš to aizsvieda – tajā nebija ne miņas no skaistuma, no vasaras nakts romantikas, vien dūmakaina migla, kurā rakstveža dēlam Ansim neizdotos saskatīt mīļotās Zentas asaru pērles. Atliek apsēstība, pārliecība un griba rakstīt atkal un atkal. Nav nekā cita, vien nebeidzami centieni izlauzties pašam no sevis.

Migla izklīda pret rītu vai vakaru, vai naktī. Viņš to nezināja – bija iegrimis savā laikā un attapās klusumā. Stindzinošs klusums ir līdzesošs pabeigtam tekstam. Vairs neskanēja balsis un ideju šķindošie tērpi nemētāja spīguļus. Teksts bija uzrakstīts. Tieši tā, kā tam jābūt. Nebija, ko pielikt, ko atņemt. Viņš bija pārliecināts. Un klusums pārliecību apstiprināja.

Drīz klusums beidzās. Ne jaunas idejas to pārtrauca. Viņa tekstus lasīja un nu vēlējās satikt pašu autoru. Viņam piezvanīja, uzrunāja uz „jūs” un uzaicināja. Viņš aizbrauca. Ieinteresētas un neieinteresētas acis raudzījās uz Rakstnieku, jautāja par jaunajiem darbiem un jau publicētajiem. Jautāja, kā tas ir – rakstīt? Rakstnieks mēģināja atbildēs pateikt nepasakāmo, atbildes aizskrēja klišeju inerces nestas, un viņš to saprata. Skolēni atviegloti nopūtās, kad pasākums bija beidzies. Un atviegloti nopūtās arī Rakstnieks.

Pēc trešā romāna iznākšanas no viņa jau gaidīja un prasīja, lūdza vērtējumu par sabiedriskām norisēm. Par ceturto romānu Rakstniekam piešķīra apbalvojumu. Publikas domas gan dalījās, bet diskusijas ātri norima. Pēc piektā viņu uzrunāja ar piedāvājumu stiprināt jaunveidotas partijas intelektuālo potenciālu. Rakstniekam palūdza emocionālu runu partijas kongresā, fotografēja kopā ar partijas atbalstītājiem, veda uz reģioniem tikties ar pensionāriem, uzņēmējiem un zemniekiem. Aizveda uz fermu un gaidīja vērtējumu par jauno automatizēto teļu ēdināšanas sistēmu, bet viņš redzēja teļu mēļos purnus un acīs neizbēgamības skumjas. Šķiroties Rakstniekam iedeva pusotru kilogramu augstākā labuma teļa filejas un novēlēja panākumus vēlēšanās. Vēl gaļa nebija apēsta, kad viņu nosēdināja televīzijas studijā. Kāds maldīgi uzskatīja, ka Rakstniekam piemīt kādas īpašas zināšanas, trešā acs vai varbūt mājās ir maģiskā bumba, kurā redzams kas vairāk. Jau atkal – viņam uzlika ausis radio ētera viļņos un jautāja par jauno grāmatu (sesto pēc kārtas), vai tās izdošana nav pieskaņota priekšvēlēšanu kampaņai. Viņš formulēja domu, atvēra muti, lai ko bilstu. – Runājiet ātrāk, producents skubināja reklāmas pauzē. Tiešraides studijā nav melnrakstu, nav iespējas pārrakstīt, izdzēst un labot. Rakstnieks apklusa un atgriezās savā istabā, kur slapstījās ideju apveidi, kur izcīnāmas grūtākās cīņas pašam ar sevi. Aizgājis tālu no visa un visiem, viņš vairs nebija rupors. Lai cits ir zvans, Rakstnieks nosprieda un pazuda no sabiedrības acīm.

Kad pie durvīm pieklauvēja – tas nebija krāšņais jūgenda nams – viņš atvēra un tajās pamanīja jaunekli, seja jautās pazīstama – nebalināta Piebalgas audekla krāsā. Zēns bija atnesis stāstu un gribēja vērtējumu.

Viņi sēdēja istabas šaurībā un no cigaretes pelnu traukā vijās dūmu strūkliņa, aiz loga krēsloja rudens pēcpusdiena. Izlasījis stāstu, Rakstnieks nolika lapas uz galda un klusēja. Jaunais cilvēks neko nejautāja, viņš visu saprata pats.

 

Dalies ar šo rakstu