punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Izslēgtām gaismām. Atvadoties no Tomasa Transtremera

Ieva Lešinska, Juris Kronbergs, Ingmāra Balode, Uldis Bērziņš

13/04/2015

 

Šķiet, tas nevarēja būt pārāk ilgi pēc ziņas par Tomasa Transtremera nāvi, kad es miglaini atcerējos rindas no dzejoļa Kore, te jau precīzi citētas Jura Kronberga un Guntara Godiņa latviskojumā: „Bet vakarā guļu kā kuģis/ izslēgtām gaismām, ne pārāk tālu/ no īstenības, kamēr apkalpe/ pa pilsētas parkiem spieto.” Uz brīdi man muļķīgi likās – tās ir pārāk tālu no iespējamā raksturojuma tam, ko piedzīvojam, tā vai citādi, tiešāk vai netiešāk, saskaroties ar nāvi. Arī ar skolotāja nāvi, un Transtremers ir bijis mans galvenais skolotājs dzejā. Bet es tomēr paliku uzticīgs pirmajai asociācijai un, rūpīgāk to pārdomājis, apjautu – Transtremers ir kā milzīgs kuģis (un par nepārredzamu viņš kļuva jau savas dzīves laikā), kura gaismas var iedegt lasītāji, kas pie viņa atgriežas. Man interesēja, kurus no logiem izgaismos citi.

Artis Ostups

 

Ieva Lešinska

Mana iepazīšanās ar Tomasu Transtremeru – vai, pareizāk sakot, viņa dzeju – iekrita vētrainas iemīlēšanās periodā. Tas bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, Amerikā, un iemīlēšanās objekti bija vairāki, visi – dzejnieki, taču tikai viens miesas un asins, nevis papīra un drukas formātā. Viņš bija pirmais, ar kuru bija vērts runāt par Ezru Paundu – galveno kaislības objektu, kura darbus tolaik lasīju citu pēc cita un kurš pilnībā un uz visiem laikiem izmainīja manus priekšstatus par to, kas ir laba literatūra un ko tajā vispār meklēt. Ar viņu mēs Keipkodas grāmatnīcā meklējām pirmo angliski tulkoto Josifa Brodska dzejoļkrājumu A Part of Speech, jo tur rodams dzejolis, kas veltīts Mencu ragam, bet šķita rakstīts tieši man – par vientulību, ko piedzīvo tāds, kurš dzīvojis abās tālaika impērijās un pamazām aptvēris to, ko droši vien jūt „pats globuss. Proti, tālāk nav kur iet. Tālāk – tikai zvaigžņu rinda. Un tās deg.” Šīs „zvaigznes” iemieso tās pašas vertikālās ilgas – vai ilgas pēc vertikāles, kad horizontāli vienkārši vairs „tālāk nav, kur iet” –, kas pilda Transtremera dzeju un kuras pirmo reizi atpazinu tajā pašā Bostonas/Keipkodas reizē, jo tieši tur nopirku mūžā pirmo Transtremera grāmatu – Patiesības barjera (Truth Barrier) – kuru angliski atdzejojis Transtremera draugs dzejnieks Roberts Blajs (Bly). „[Mani] dzejoļi ir liecības par plašāku kontekstu, kurš nav pieejams mūsu ikdienas prātam. Taču tie vienmēr sākas ar ko konkrētu,” vēlāk lasīju kādā Transtremera intervijā. „No ideas but in things”, rakstīja Viljams Karloss Viljamss savā poēmā Patersona un šo pārliecību neatlaidīgi pauda imažisti ar enerģisko Paundu priekšgalā. Starp šo pasauli un tās plašāko kontekstu, kas ir jau Rembo uzrādītā „citvieta” un „īstā dzīve”, pastāv „barjeras”, kurām cauri varam izlauzties tikai robežsituācijās, atrazdamies starp sapni un nomodu, starp te un tur, starp pagātni un nākotni. Atceros, tajā pirmajā Transtremera reizē man ļoti patika dzejolis Vēlīnas rudens nakts romāna sākums (te izmantošu Jura Kronberga un Guntara Godiņa atdzejojumu), kur tēlota gluži konkrēta situācija – dzejas varonis nakšņo mājā, „kas tik ilgi stāvējusi tukša” uz salas. Viņš dzird troksni, kur vējš kaut ko dauza „pret to, ko zeme tur mierā”, vai varbūt tie ir sirdspuksti stetoskopā. Bet varbūt: „kāds, kas klauvē pie sienas, kāds, kas pieder otrai pasaulei, tomēr palicis šeit, klauvē grib atpakaļ.” Taču savā pusnomoda robežstāvoklī dzejoļa „es” saprot: „Otrā pasaule ir arī šī pasaule.” Un nākamais rīts šķiet abu pasauļu sintēze: „redzu šņācošu zeltaini brūnu lapotu zaru. Rāpojošu koku ar saknēm gaisā. Akmeņus ar sejām. Mežs pilns ar krastā palikušiem briesmoņiem, kurus es mīlu.”

Jā, arī iemīlēšanās ir šāds starpstāvoklis, un arī tas īstenojas caur konkrēto – to, ko redzi, tausti, lasi. Es lasīju Transtremeru.

 

Juris Kronbergs

TT mani redz

                        Tomas Tranströmer in memoriam

Nāve ir patiesības barjera
un lēciens ar izpletni laukā no dzīves

Es to gribētu nomērīt, bet tā nekad nenāk kad gaidu
Nogāzē redzu akmeņus ripojam, lidojam

cauri stikla namam, bet neviena rūts nesaplīst
jo stikls ir no toņiem un no vārdiem

TT, kāds saka, tā ir zviedru ziņu aģentūra
Nē, es atbildu, te runa par dzejnieku Tomasu Transtremeru

Viņa vārdi ir ziņu telegrammas
kas spiežas cauri aizmirstības sienai

Un paveras lēnām pretī visumam
velvē pēc velves:

Tā lielā mīkla

 

Ingmāra Balode

Transtremera dzejai manuprāt piemīt tas īpašais tuvums, ja tā var teikt, Latvijas dzejas lasītāja mentalitātei, uztveres un priekšstatu kopumam, ko reti kad gaidām no atdzejas. Tā taču ir no tuvākas vai tālākas citurienes nākusi; varētu pat teikt, ka tai par mums nav nekādas daļas – tā ir pati par sevi, dzimusi savā valodā un nepazīst savu spoguļattēlu šaipus Baltijas jūrai. Par Transtremeru man – iespējams, viņa dzejoļa Draugiem aiz robežas, bet ne tikai tā dēļ – ir tāda sajūta, ka viņš kopš pirmā atdzejotā vārda ir pa daļai dzīvojis arī šeit, elpojis vienu gaisu ar Belševicu, Skujenieku, Godiņu un citiem – un reizē dalījies ar viņiem savā krastā pieejamajā skābeklī. Pat savā valodā tapušā dzejā ne vienmēr uzreiz ir tā, ka autora balss šķiet piederam kādam labi pazīstamam, tuvam draugam vai mājiniekam. Ar Transtremeru kopš viņa dzejas pirmajiem iespaidiem vēl mazajā, zilajā grāmatiņā, ir šī sajūta – un viņa Nobela prēmijas saņemšanas gadā latviski iznākušais mūža dzejas apkopojums Guntara Godiņa un Jura Kronberga atdzejojumos (Mansards, 2011) to tikai nostiprina.

„Es spēlēju Haidnu pēc melnas dienas/ un jūtu vienkāršu siltumu rokās,” viņš raksta dzejolī Allegro. Šis vieglums, šis no aizdomām brīvais vieglums, kas neizslēdz tumsu, bet allaž turas ārpus tās – tas mani ir pietuvinājis. Nesaplīsušo stiklu gaismuspēle man palikusi, kopš es zinu Transtremera dzeju. Tāda, ko nekas nespēj izjaukt, kas vienmēr pastāv (pat, liekas, neatkarīgi no mums) un kas „nedod ķeizaram ķeizara tiesu”. Kas mierīgi raugās uz pasauli. Kamēr „akmeņi ripo cauri mājai,/ bet neviena rūts nesaplīst”.

 

Uldis Bērziņš

Fotografs

Es ievēroju konvencijas. Esmu beidzis Rīgas skolu, un tāpēc no manis sagaida Latvijā oficiāli apstiprināto un neba to īsto, paaudzēs dziļi pārdomāto „Endzelīna pareizrakstību”. Man ir draudzene fotogrāfe – es sarunā saku tā, kā viņa saka – ar garo patskani. Cita lieta – fotografs Tomass Transtremers, un te šis vārds izsaka citu jēdzienu. Tāpēc, ka dzejnieks reģistrē ar GRAF-ēmām, ne vairs kā fotogrāfs – ar filmas ķīmiju, e-impulsiem un gaismas laukumiem. Ar kādām tieši – vai zviedru valodas, vai kādas „dzejas megavalodas” zīmēm? Par to vienmēr būs grūti vienoties.

Protams, Transtremers „grafē” un nevis „grāfē”. Nenēsā gadiem „acu karantīnā” kā viņa ģeniālais brālis, viņa dzejas varonis Rietumāfrikas tēlnieks, kuram pirms gadsimtiem izdevās „nofotogrāfēt” Eiropas kupci tik patiesi, ka skatāmies un pazīstam: „Tas taču viņš, Mūžīgais žīds!”

Transtremers ņem savu esošo/ radāmo „tēlzīmju karantīnā”, līdz tas iegūst vienīguma nozīmi: „Citādi nevarēja būt!” Transtremers atkal „pārfotografē” to pašu portugāļu jūrasbraucēju – tirgoni, stūresvīru vai loci: „Piekūns, kam būtu jāsēž/ uz viņa rokas, izauga/ viņa vaibstos.” Šāda karantīna varbūt ilgst sekundes desmito daļu, varbūt divdesmit gadus.

Ir tā bijis, ka tulkoju Transtremera dzejoli, un vēlāk lasu cita kolēģa latviskoto tekstu. Lasu atkal un atkal, un mana kādreizējā „atdzejotāja bauda” pārtop „atdzejotāja kaunā”. No sarkanās spuldzītes „karantīnas”, no omulīgās laboratorijas iznesta salīdzinājuma gaismā, mana kopija dzeltē, novīst! Neesmu bijis uzmanīgs, neesmu bijis pietiekami pacietīgs. Vai otrādi, esmu noturējis kopiju attīstītājā kādu sekundes desmitdaļu par ilgu.

Dalies ar šo rakstu