punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Rakstnieka pienākumu nolobīšana

Inga Žolude

16/04/2015

 

stripa3 

Rakstniekam nav nekādu pienākumu – būt par laikmeta liecinieku, ietekmēt pastāvošo iekārtu, virzīt sabiedrisko domu un cilvēku prātus… Vai tiklab var teikt, ka rakstniekam ir tāds pats pienākums kā ikvienam citam no cilvēku sugas septiņiem miljardiem. Ja rakstniekam būtu īpašs pienākums, tad būtu jādomā, ka rakstniekam ir pieejama informācija, kas citiem nav aizsniedzama un kura rakstniekam ir jāmediē tālāk…

Man nekad nav patikusi ideja par rakstniekiem kā rīkiem un instrumentiem. Domāju, ka rakstnieks ir absolūti neatkarīga būtne brīdī, kad raksta. Līdz ar to rakstniekam nav pienākumu – pret savu valodu, valsti, tautu, lasītāju utt. Vienīgais pienākums rakstniekam ir pret literatūru tās visabstraktākajā, netveramākajā nozīmē kā vienai no nedaudzajām parādībām, kas izplata spēcīgu neatkarības smaržu. Tāpat arī rakstniekam nav robežu, ar kurām nāktos iegrožot vai iekadrēt savu pieredzi un literāro darbu. Rakstnieks var rakstīt, ko vēlas, kā vēlas, kāpēc vēlas, un, ja vēlas, var nerakstīt. Es svinīgi iestājos pret rakstnieka uzdevumu paust kaut kādas vērtības, likt par kaut ko domāt, izgaismot vēsturisko patiesību vai ideoloģisko nepatiesību, attēlot realitāti, svinēt nacionālo valodu un tādējādi padarīt tās statusu ilgtspējīgu, un tamlīdzīgiem šarlatāniskiem rakstniekiem piedēvētiem uzdevumiem. Rakstniekam var būt tikai viens uzdevums – rakstīt patiesi attiecībā pret savu vēlmi, kas no viņa laužas ārā.

Mēs katrs esam savā vietā un Vietā. Bet vai Vieta un vieta ir savstarpēji saistītas? Savā līdzšinējā rakstīšanas pieredzē, ideju meklēšanā, izklāstīšanā un pieejā valodai mani nav īpaši, uzsvērti interesējusi pievēršanās latviskajam, un pat viens no uzskatiem par rakstnieku kā savas nacionālās valodas dārznieku mani nav pārliecinājis viena vienīga iemesla dēļ – neviens taču nezina, kādai jābūt šai nacionālajai valodai, nacionālajai rakstniecībai un nacionālajām idejām. Man pietiek ar personīgo sajūtu un pieredzi, ka mans iekšējais cilvēks nespēj vienmēr un visur identificēties ar nacionālistiski iesakņotajiem jēdzieniskajiem un lingvistiskajiem historismiem, lai nespētu tos reproducēt savos tekstos.  

Rakstnieks nevar sevi ierobežot ar mākslīgi radītu konstruktu, piemēram, ar „nāciju” un secīgiem, un tāpēc divkārt mākslīgiem konstruktiem – nacionālās vērtības, vēsture, nacionālā pašapziņa u. tml. (Daudzi to ir mēģinājuši un mēģina vēl aizvien, piemēram, nosakot kādu mākslu ir piedienīgi eksponēt un kādas mākslas izstādīšana nav samērojama ar deputātu vīzijām, vai – kādas nacionālās filmas ir jāatbalsta, bet kādas nav, jo tajās nav nekā „izglītojoša”, „skaista” un nacionālromantiska…) Manuprāt, rakstnieks domā ārpus tādām kategorijām kā savas nācijas vajadzību apmierināšana vai būšana par muti kādai kolektīvai apziņai. Bet, ja tā nav, tad rakstniekam ir jāizvēlas sev cita profesija – politiķa, valodnieka, arhivāra, vēsturnieka, kareivja, žurnālista utt. Rakstniekam šie uzslāņojumi ir jānoloba no sevis kārtu pa kārtai, līdz apakšā paliek kailais un neapstrīdamais – Cilvēciskais ķermenis un Cilvēka apziņa. Tas ir vienīgais punkts, no kura plaknē var vilkt neierobežotu skaitu taišņu, patiesību, stāstu.

Kā savu rakstīto tekstu objekts mani nekad nav interesējis sašaurinājums „latviešu cilvēks”, bet mani vienmēr ir interesējis Cilvēks. Mani nekad nav interesējusi Latvija, bet mani vienmēr ir interesējusi Pasaule, turklāt ne kā globālistiski vienojošs jēdziens, bet kosmoloģiski filozofisks.

Visneviennozīmīgākie brīži manā rakstniecības pieredzē saistāmi tieši ar stāstiem, kas kaut kādā ziņā ir pārklājušies ar vēsturisko „patiesību”, ideoloģiskajiem uzskatiem, nācijas robežām. Pirmais, vēsturisks stāsts, kuru rakstot, nacionālais vēsturiskais un ideoloģiskais diskurss izmantoja mani. Izmantoja mani kā rīku vai instrumentu. Ne tur stāsta, ne patiesības. Darbi, kas ir pakļauti, pat ja neredzamiem, tomēr esošiem diskursiem, vairs nav neatkarīgi, tiem ir vai nu jāpieslejas vai jāsaceļas. Man nešķiet rakstnieka cienīgi skaidroties ar kādu no esošajiem diskursiem.

Kad rakstnieks reflektē par to, kas ir polittehnoloģiski radīts, viņš jau pieņem šī konstruētā diskursa noteikumus un iesaistās diskusijā ar ilūziju (konstruktu). Noārdīt mītus, tos demitoloģizējot vai remitoloģizējot, arī, manuprāt, nav rakstnieka uzdevums. Domāju, ka pati Patiesība visu laiku ir identitātes krīzē. Vai tā ir nacionālā patiesība? Kaut kāds nacionālais diskurss, kuram jādzied līdzi, vai universālā patiesība? Kaut kāda patiesība no tur ārā, kurai rakstnieks pieskāries kādā apgaismības vai aptumsuma mirklī? Tieši tādu pašu krīzi izdzīvo stāstāmais stāsts (literatūra) – vai es varu būt, kāds gribu, kāds iedomājos, kāds iztēlojos sevi no gaisa, vai man jāuzvedas tāpat kā visiem jau esošajiem stāstiem un jāsolidarizējas ar tiem, jo esmu no tās pašas sugas?!

Domāju, ka rakstnieks savā būtībā ir ideālists un utopists, un ļoti naivs, īpaši brīžos, kad raksta bez mērķa ietekmēt pasauli un tikai šķietami spēlējas ar saviem šauri individuāliem un dziļi intīmiem domu un literāriem pavedieniem. Ne velti rakstnieku bieži salīdzina ar bērnu mūžīgās nepieaugšanas un brīnīšanās spēju dēļ. Rakstnieks tiešām var būt tikai viens māceklis vārdu smilšu kastē, un viņš cep dažādu formu literāras kūkas relatīvi īslaicīgam priekam, lai pēc brīža tās izjuktu smilšu graudu masā, kurai vairs nav ne formas, ne jēgas. Nevar noliegt arī to, ka šīs literārās kūkas kāds vienmēr ir uztvēris un vienmēr uztvers par reālu barību un apēdīs. Rakstnieks atstāj ietekmi, iespaidu, pat apzināti netiecoties to darīt vai pat apzināti tiecoties to nedarīt, neizvirzot to par savu mērķi, pat noliedzot to.  

Neskatoties uz (bieži neveiksmīgo) izvairīšanos no visām iepriekšminētajām lamatām, nevar noliegt, ka rakstnieks bija, ir un paliek nozīmīga figūra mūsu eksistenciālās apziņas un esmes šaha spēlē.

Man literatūra vienmēr naivi ir nozīmējusi literatūru, nevis nākotnes skulpturēšanas vai pagātnes slīpēšanas rīku. Es nekad literatūrā nemeklēju norādes, mājienus, pamācības un skaidrojumus dzīvei, pasaulei, vēsturei, nākotnei utt. Jūtos atsvešināta no literatūras un lasītāja interaktīvas divvirziena manipulācijas uzlūkošanas kā vēlamas. Vēlēšanās kādu apzināti ietekmēt, veidot, virzīt ir ideoloģiska, un ideoloģisks nav tas pats, kas ideālistisks. Rakstniekam nav nekādu ne retrospektīvu, ne prospektīvu pienākumu.

TAČU tas nenozīmē, ka ir tēmas, par kurām rakstniekam nebūtu vēlams rakstīt. Rakstniekam arī ir savi untumi, interese par kādām konkrētām lietām, aizraušanās ar kādas tēmas pētīšanu, un būtu nepamatoti iedomāties, ka šī rakstnieka šķietami individuālā interese nesakristu ar kāda no septiņu miljardu potenciālo lasītāju interesēm un tādējādi šie darbi neatstātu iespaidu uz kādu, kas arī ir nodevies interesei par šo pašu tēmu, tā viņu urda, viņš par to domā, viņš cenšas to domāt. Labi, septiņi miljardi būtu pārspīlējums (taču, ja rakstītu angliski, tad pārspīlējums būtu mazāks), literatūras latviešu valodā gadījumā mēs varētu runāt par dažiem simtiem, kuri rakstnieka idejas varētu diseminēt tālāk pieaugošā vai dilstošā progresijā. Tātad runāt par latviešu literatūras ietekmi kaut kur ārpus latviešu prātiem (un dažkārt pat iekš šiem prātiem) būtu aušība.  

Domāju, ka latviešu rakstnieks nespēj būtiski ietekmēt Eiropas nākotnes naratīvu (un kāpēc gan ierobežot sevi ar Eiropu?!), ja vien tas nav Eiropas perifērijas margināls minoritātes naratīvs. Domāju, ka latviešu rakstnieki, vēl joprojām kā latviešu cilvēki ar saviem vēsturiski nacionālajiem kompleksiem, mazas valsts un nācijas kompleksiem, kas tiek atgremoti gluži tāpat, kā to dara Latvijas brūnaļa, nespēj pavēstīt neko tādu, ko kāda cita kultūra jau nebūtu sagremojusi. Jācer, ka nākotnes latviešu rakstnieku paaudzes būs beidzot izsmēlušas šo rūgstošo komposta kaudzi un izlējušas uz pilnīgi no jauna iekoptiem laukiem, kuros tiks kultivēts kaut kas patiešām tīrs no dažādiem ideoloģiskiem vai „lielo kultūru” literatūru imitējošiem vai literārajai modei pakaļ skrienošiem pesticīdiem. Mēs esam tikai pārejas posms. Tāpat kā visas iepriekšējās rakstnieku balsis (un turpmākās). Mēs esam mūžīgā pārejā atpakaļ uz dabisko kārtību par rakstnieku kā dabiskā pētnieku – literatūra vienmēr pēta vienīgo dabisko – esmi, mīlestību, nāvi.

 

Dalies ar šo rakstu