punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pārpilnības dzīres

Ieva Plūme

06/05/2015

 

Par Edvīna Raupa tulkoto Luisa Martina Santosa romānu Klusuma laiks (Jānis Roze, 2015)

 

Luiss Martins Santoss – psihiatrs, kas pagājušajā gadsimta 60. gados aizrāvies ar eksistenciālismu un pievērsies Žana Pola Sartra darbiem, – uzrakstījis vienu no izcilākajiem spāņu 20. gadsimta romāniem. Viņa spalvai pieder ne vien Klusuma laiks (1961), bet arī disertācija Diltejs, Jasperss un garīgi slimo izpratne (1955) un eseja Brīvība, temporalitāte un transference eksistenciālajā psihoanalīzē (1964).

 

Formas uzvara pār ideju

Klusuma laikā ir spilgtas Džeimsa Džoisa Ulisa pēdas – apziņas plūsma, tās fragmentārisms, sašķeltība, sižetiskās darbības un tēlu iekšējo izpausmju pārbīdes, notikumu pārklāšanās un caurviju darbības. Lielā mērā tā uzskatāma par Santosa radītā naratīva formu, ko, iespējams, diktē viņa profesionālā interese un pieredze darbā ar cilvēku apziņas un uztveres izpēti, kā arī jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumi spāņu literatūrā pagājušā gadsimta vidū un aizraušanās ar Dilteju un Jaspersu. Nevienā vien lasītājā tas var viest bažas, vai ir vērts turpināt lasījumu pēc pirmajām padsmit lappusēm. Turklāt jāņem vērā, ka autora rakstības manieres dēļ šis romāns neaizstās vakara detektīvseriālu.

Tomēr Santosa romāna kodols nav tā formā un stilistikā, bet gan eksistenciālisma ideju iekausējumā ne vien tēlu domās, izjūtās un emocionālajās piesaistēs, bet arī izvēlēs, rīcībā un notikumu struktūrā. Ar šo kokteili jau būtu gana, lai uzburtu Madrides čavolu, ko apdzīvo dažādu līmeņu padibenes, un jaunā zinātnieka Pedro neiespējami iespējamo sastapšanos. Taču autoram ar to nepietiek.

Santoss radījis ne vien detektīvu-parodiju, kas nebūt nav detektīvs žanra labākajā nozīmē – ja godīgi, tas ir viens no vājāk uzrakstītajiem detektīviem, kas gadījies manā lasīšanas pieredzē, – bet arī literāru alūziju, citātu, personīgās attieksmes caurstrāvotu Spānijas intelektuālo un kultūras vēsturi, sākot ar atsaucēm uz 15. gadsimta dzeju un inkvizīcijas rokasgrāmatu, beidzot ar modernā flamenko izcelsmi. Sengrieķu mitoloģija, Bībeles personāžu klātbūtne, pasaules dabaszinātnes vēsture, literatūra, filozofija un glezniecība – tas nav viss atsauču spektrs, kas romānā palo kā pavasara plūdos no krastiem izgājusi upe. Līdz ar to jo lietderīgākas uz šīs kolāžas fona ir tulkotāja Edvīna Raupa izsmeļošās piezīmes. Grāmatas tulkotājs un acīmredzami arī tās literārā konsultante Ilze Jansone ir paveikuši milzu darbu, no vienas puses, atvieglojot lasītāja likteni, no otras puses, sniedzot padziļinātu izpratni par Santosa literāro nolūku un vērienu.

Jāteic gan, ne visur un līdzvērtīgā mērā piezīmes un skaidrojumi ir lietoti. Tā, piemēram, teksta pilnvērtīgai uztverei 75. lapaspusē būtu labi zināt, kas ir vārdā nenosauktais švābu filozofs, kuru autoram labpatīkas pieminēt it kā garāmejot. Taču to var arī nezināt. Jo galu galā – viens no literatūras uzdevumiem ir lasītāju redzesloka paplašināšana. Un ne visiem ir jāzina, kā sauc kādu 20. gadsimta švābu. Lai gan tieši Santosa pamatidejas kontekstā – cilvēka eksistences donkihotiskais skrējiens laika un apziņas ietvaros – Martina Heidegera vārds zemsvītras piezīmē noderētu.

Santoss ir tik manierīgs un intelektuāli gribošs rakstnieks, ka viņa formas meklējumi un atradumi Klusuma laikā aizēno naratīvu, tiecoties dziļāk atklāt ikviena tēla motivāciju, atklāsmes, apziņas lūzumus un iekšējās cīņas. Lasītājs ir piespiests pie sienas – te viņam jākļūst par mantkārīgu vecmāmuļu, te par labsirdīgu jaunu vīrieti ar izmisuma elpu pakausī, te par satracinātu, viltīgu slepkavu. Tēlu eksistence laikā pārtop par iekšējās brīvības meklējumiem brīžos, kad ierobežojumu ir gana – sociālo, fizisko, ētisko, sadzīvisko. Un katrs romāna varonis brīvību izprot atšķirīgi. Bet svarīgākais – dzīvības un nāves, jēgas un bezjēgas jautājums – izskan tikai virstoņos. Tieši tāpēc, šķiet, ka romāna kodols jeb jautājums, kāda ir galvenā autora iecere, ir tik rūpīgi ievīstīts literārās formas autiņos, ka šoreiz ideja zaudē nevienlīdzīgā cīņā.

 

Esamības pārrāvumi

Romānā esamības jeb naratīva pārrāvums ir autora plaši lietots paņēmiens, lai uzvaru svinētu literārs apraksts par vidi, cilvēkiem, Madridi, valsti, sistēmu, slaveniem literātiem un vēl daudz ko citu. Tieši tāpēc mēs uzzinām par čavolām kā „laikā iesalušām cilvēku asarām, sviedriem un ādas” (45. lpp.); to, ka „neviens cilvēks nevar sevi izprast, pamatojoties esamībā, no kuras pats ir veidots” (67. lpp.); varam apjaust atšķirību starp iekāri un mīlestību, lai gan iekārei ir Titāna spēks pat tad, kad vīrietis apzinās – „neklājas iekrist šajā puspavērtajā ziedā kā nejaušai mušai un sasmērēt kājiņas” (106. lpp.). Tieši apraksts – tik veiksmīgi uzburts, ka rodas deja vu, – ataino cilvēku apziņas pasauļu atšķirības un konfliktus (154.–155.lpp). Bet alkohola reibuma pasāžas 84.–86. lpp. izvēršas valodas dzīrēs, kuras baudot neviļus vēlies iekrist kāda stiprāka dzēriena apkampienos, lai pilnībā identificētos ar Pedro un viņa drauga Matiasa izjūtām. Un šīs izjūtas ir tīras no snobiskās vēlmes apmeklēt Dublinas literāros pabus, Latīņu kvartālu Parīzē vai Grinvičvilidžu Ņujorkā. Tā ir tīra vēlme eksistēt Klusuma laika varoņu ādā un pabūt viņu apziņā. Un tas notiek tikai tāpēc, ka autors pāris lappušu ilgumā spējis pārraut lasītāja paša esamību un iztēloties eksistences fragmentu, kas līdzinātos naratīvam.

Cits jautājums, kas nāk prātā, neskar nedz autora prasmi valodiskot eksistenci, nedz autora nespēju sakārtot naratīvu tā, lai tas neplūstu pāri kā pārpilnības rags. Un šis jautājums ir: kāpēc šodien mums būtu jālasa Klusuma laiks? Kādēļ šāda izvēle? Atbilde, kas nāk prātā: lai vingrinātu apziņu un valodas izjūtu.

 

Dalies ar šo rakstu