kritika

— Par sēnēm un skaisto nākotni

BĀRBALA SIMSONE

12/05/2015

 

Par Viļa Kasima romānu Lielā pasaule (Mansards, 2015) 

 

Kādā nomaļā Latvijas nostūrī savākusies brīvi un hipijiski noskaņotu jauniešu grupiņa, kas grib savā zemē celt labāku nākotni. Izklausās pēc saldajiem sešdesmitajiem? Nekā. Jaunā rakstnieka Viļa Kasima debijas romāns Lielā pasaule vēsta par mūsdienīgu skatījumu uz norisēm Latvijā pēdējos daždesmit gados – asi ironisku skatījumu, kas liek aizdomāties gan par „lielo”, kopīgo, gan katram par savu „mazo”, privāto pasaulīti, tās celtniecības veiksmēm un neveiksmēm. Jo romāns, jau sākot ar vāka noformējumu, kurā kā bērna rokas uzskicēti paleozoja cilvēciņi izmētāti izplūdušos krāsu plankumos, nemaz neslēpj to, ka ir uztverams kā prāva metafora, kura rāda ne jau kādu topošo un turpmāko, bet ļoti reālo un pašreizējo Latviju neomulīgi groteskā pietuvinājumā.

Lielās pasaules cēlāju komanda, kas sapulcējusies nomaļā Salacas ielokā, šķiet kā tāds mazizmēra Noasa šķirsta atspoguļojums, kurā atrodas pa vienam no ik „zvēru sugas”: katras ļaužu kategorijas apzīmēšanai Kasims ir atradis vienu spilgtu, pat hiperbolizētu tēlu. Jauniešu (un vairs ne tik jauno) vidū ir gan sapņotājs ar hipiju laika runas un domāšanas veidu, gan radikālais nacionālists, kurš visa ļaunuma sakni redz Latvijā mītošajos krievos, gan strādnieks darbarūķis parastais, kuram nav īsti skaidrs, kas šeit notiek un kāpēc, bet kurš apzinīgi dara savu mazumiņu. Ko tad viņi dara, nokļuvuši šķietamā brīvībā no sabiedrības uzliktajām normām, ierobežojumiem un pienākumiem? Patiesību sakot, pilnīgi neko. Viens – tas hipijs – cenšas saprast upes valodu, otrs mokās, plānojot komplicētas un bezcerīgi samākslotas psiholoģiskas „blokshēmas”, kas (kā pašam šķiet) varētu tam palīdzēt iekļauties pārējo sabiedrībā un savaldzināt nolūkoto meiteni, vēl kāds – visa romāna garumā plāno ušņu ravējamā aparāta būvniecību. Kopumā jaunās pasaules cēlāji ir bariņš ļaužu, kuri iedomājušies, ka var visu, taču faktiski vada laiku darbības imitācijā un runās, kas ir tik tukšas, ka autors tās piedēvē nometnē dāsni lietotās zālītes un kaut kādu noslēpumainu sēņu iedarbībai. Tiklīdz spriedēju vidū uzrodas kāds, kurš liek priekšā darīt ko lietišķu, tas tiek ar izsmieklu padzīts. Sākumā šie filozofiskie spriedelējumi un (ne)darbošanās lasītāju uzjautrina, vēlāk – nokaitina, bet beidzot kļūst nedaudz nepatīkami, jo tik precīzi ataino satīriski domājoša cilvēka viedokli par Latviju un latviešiem šeit un tagad, ka gribas uzdot sev jautājumu – un ar ko, lūdzu, tas, ko daru un runāju es pats, būtiski atšķiras no šiem nenoliedzami smieklīgajiem izgājieniem?

Romāna sižetu faktiski tur kopā tikai jauniešu juceklīgās savstarpējās attiecības, jo reālas darbības tajā praktiski nav. Dāvis slepeni iemīlējies Vikā, taču nespēj savas jūtas izrādīt. Kad Vika neprasmīgi pagatavotas sēņu zupas ietekmē saslimst, Dāvis kājām mēro vairākus kilometrus uz tuvīno pilsētiņu pēc zālēm, taču atgriežas, tā arī neko neiegādājies, jo nespēj pārkāpt kādai nenosakāmai iekšējai barjerai. Vārdu sakot, pašaizliedzība ir bijusi, bet reāla rezultāta tai nav. Mīlas moku liktenis piemeklējis arī Armandu, kurš nesaprot, kā uzrunāt Gundegu, kura bez tam „oficiāli” ir cita nometnes puiša draudzene. Ilvara prātu arvien vairāk nomoka sākotnēji iztēlotie, bet romāna beigās jau itin reālie „apziņas parazīti”, kuros tas meklē visu problēmu cēloni un kurus sāk saskatīt teju visā un visos, it īpaši cittautiešos; viņa domu gaitai, neraugoties uz paša tautību, pakāpeniski sāk sekot arī Jurijs. Nekur tālu no parazītu medībām nav ticis arī nacionālists Raivis. Šķiet, ka skaitā nedaudzās meitenes ir saprātīgākā kopienas daļa, vismaz viņas to visdrīzāk pamet.

Kas vēl romānā ir? Ir personāžu runas – tik ļoti miglainas un nekonkrētas, ka lasītājs pats sāk sajusties kā ietekmējies no kādas no autora pieminētajām vielām. Ir darbības – simboliskas un bezjēdzīgas, kas pašiem darboņiem liekas aplam nozīmīgas. Daļas „cēlēju” pārvākšanās no telšu pilsētiņas uz turpat blakus esošu nepabeigtu, paplukušu jaunceltni liekas teju vai gadsimta notikums (vai šeit autors ironizē par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā?) Visu laikmetu jauniešu tipiskās tīņu gadu problēmas romānā tiek it kā palielinātas, izstieptas un pozicionētas nedabiskos veidolos, tomēr tās ir tās pašas līdz smeldzei pazīstamās problēmas – kā iepatikties meitenēm, kā saprast savu pasauli, kā pieaugt iespējami nesāpīgi, ko darīt, ja ļoti gribas darīt, bet nav saprašanas, kā un ko? Un Kasims demonstrē, ka šīs problēmas aktuālas ne jau tikai tīņiem vien… Visam fonā ar uzjautrinājumu, skumjām un aizkaitinājumu ik pa brīdim ierunājas gar nometni rāmi plūstošā Salaca, kuras valodu neviens no skaistās dzīves cēlējiem tā arī nav iemācījies saklausīt. Vai Salaca te būtu domāta kā tās Latvijas simbols, par kuras būvēšanu visi lielie spriedēji jau sen aizmirsuši?

Autora rakstības maniere ir metodiska – viņš rūpīgi raksturo vissīkākās nometnes sadzīves detaļas, rada niansētas fizisko sajūtu gleznas, kas ļauj lasītājam justies kā pašam ieklīdušam Lielās pasaules iemītnieku vidū –, taču lielākoties tikai rāda un nepaskaidro, tāpēc arī lasītāja mulsums, ilgu laiku neaptverot, kas šeit īsti notiek un kāpēc, ir patiess. Vēl viena piebilde: autors meistarīgi atdarina jauniešu valodu līdz pat precīzam aprauto vārdu atveidojumam, kas kalpo vienlaikus kā papildus lasītāja kacināšanas paņēmiens un precīza ilustrācija nometnes iemītnieku domāšanai.

Žanriski Lielā pasaule nenoliedzami ir groteska, turklāt tāda groteska, kas ir pārsteidzoši tuva patiesībai. Šī romāna lasītājam jābūt gatavam uz pārsteigumiem ne jau negaidītu sižeta pavērsienu (tādu te nav), bet to visai skarbo pašanalītisko pārdomu dēļ, uz kurām romāns neuzkrītoši mudina ar satīriskiem kniebieniem sānā.