punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Zonas bez cilvēkiem

Aivars Madris

14/05/2015

 

Zonas bez cilvēkiem

I

sanatorijas jūras pusē sastindzis vējš
veicinot zilaļģu masveida vairošanos
zeltainiem ziediem plaukst latvāņu puduri
to saknes apvij sētnieku mirstīgās atliekas
sairst ķieģeļi, sairst dzelzs un kokmateriāli

aizsedzot horizontu, lēni, bet neatgriezeniski
grimst atmiņu rūsas novārdzināts tankeris
slīpajā mastā saplacis laika saēsts karogs
pa vienai izdziest spuldzes kapteiņa tiltiņā
īslaicīgi atplaiksnot sanatorijas stikla kubā

 

II

sniegs maigi nogulst uz kolonijas karbonāta jumtiem
nezināms gadalaiks pārrauj sfēras aizsargjoslas
ne uz vienu, ne uz otru pusi te nebūs lemts
sakari izbeigti, tikai smaguma sajūta kā pienākums 
no rītiem ziemelis izgrebj sejā apātisku viepli

palicis pēdējais, kuru vēl nav aprijusi korozija
glumi, čīkstoši soļi dobji vibrē cauri vērpetēm
visus kanālus aizpilda saltas šņākoņas skrapšķi
pamazām apsūbē funkcionāli svarīgie dzīslojumi
naktīs apledojis mēness pārklāj sfēru ar apātisku viepli

 

III

gravitācijai pakļauti dzirksteļojoši uzlidojumi
kā lēna un pārdomu pilna upe ieplūst
stacijas ikdienas procedūrās, un bezkaislīgi
tos visus reģistrē borta žurnāls, pārtrauktām
pīkstienu nopūtām atstarojoties šahtu ejās

izzūdošā atmosfēras spiediena paliekas
viļņveidīgi aizpilda vakuuma ieskauto
korpusu, klusumā tas apliecina savu
aprēķināto eksistenci tumšajā telpā
kur laiks iestatīts atpakaļgaitā

 

IV

ar niknu spozmi uzzied rapsis tuvīnajā laukā
apžilbinot ūbeles un tārtiņus ar savu dzeltenumu
iesveļot skaudības dzirksteli izkaltušajā sūnāklī
vēl vairāk satracinot nārsta nokaitētās foreles
šaipus grants ceļam liegi pieguļošajā strautā

saullēktā rietenis izdzenā pļavā uzkrāto
dūmaku un atnes mežonīgas suņu rejas
brīdinot par vietēja mēroga apokalipsi
uz brīdi viss saskatās un bažīgi aiztur elpu –
tālumā čīkst skujkoku izžuvušie stumbri

 

V

taipusē ciklons jau pierimst, nokaisot lagūnu
ar viesulī ierauto haizivju un raju liemeņiem
pāršķelto kokosriekstu piens iesūcas bālajās
smiltīs zem klinšu pārkarēm, glābiņu vēstīdams
virs palmu skupsnas liriski čiepst sarkanknābis

mitruma līmenis krītas, pilieniem strauji izgarojot
visuma skateklis parādās kā tālummaiņas objektīvs
kas iztriecas cauri blīvai gubu mākoņu kopai un
reproducē idillisko panorāmu augstā izšķirtspējā
pēc jaunām baudām izslāpušai lielizmēra acij   

 

VI

tā bija atgriešanās pēc bezgalīgas prombūtnes
no izsūtījuma uz neaizsniedzamu zonu, ko netver
prāts un nespēj analizēt ārējās izpētes instrumenti
tikmēr simtiem krāsu un skaņas efektu inovatīvās
kombinācijas pēc noklusējuma novērsa uzmanību

attēli zibenīgi rotēja kā noreibušā kaleidoskopā –
jūras viļņos materializējās reiz nogrimis tankeris
mirušu planētu pārklāja sniegs, eksplodēja orbitālā
stacija, noziedēja rapša lauks, nelielā arhipelāgā
gaidītā atpestīšana tuvojās klusiem kaķa soļiem

 

2014–2015

Dalies ar šo rakstu