punctum

Literatūra un kultūra

Valoda kā robeža

Guntis Berelis

22/05/2015

 

stripa3 

Savulaik gadījās tuvāk sapazīties ar kādu krievu rakstnieku. Tobrīd viņš bija jauns un cerīgs, bet nu ja ne gluži jau iekāpis dzīvo klasiķu plauktiņā, tomēr tiek uzskatīts par vienu no spicākajiem mūslaiku krievu prozistiem, ir daudzu grāmatu autors un visādu cienījamu prēmiju laureāts. Pāris reizes tikāmies, šo to pārrunājām epistolārā veidā, iztulkoju dažu viņa stāstu, pēcāk sarakste saprotamu iemeslu dēļ pamazām apsīka, taču ar interesi turpināju sekot, ko labu šim autoram paveicies sarakstīt. Vārdsakot, visādā ziņā sakarīgs cilvēks, talantīgs prozists, varbūt vienīgi pārmēru smagnēji nopietns un uz globālām refleksijām orientēts, toties šņabi dzēra kā krievs no anekdotēm. Taču pirms dažiem gadiem ar milzu izbrīnu ieraudzīju, ka šis sakarīgais cilvēks, spriežot pēc viņa rakstījumiem internetā, pārkvalificējies par kvēlu impēristu. Nē, Putinam pakaļā bez ziepēm viņš nelien un ziepes arī nemeklē, gluži pretēji, atļaujas arī pa kādam kritiskam un pavisam biezam vārdam, kas veltīts gan pašreizējai Krievijas realitātei, gan tās valdītājiem, tomēr, grozi kā gribi, no rakstnieka publicistiskajiem tekstiem jau pa gabalu saklausāma impēriski apkaltu zābaku skarbā klaudzoņa, sevišķi, ja viņam piemetas indeve ko paust Ukrainas sakarā, kāda viņam piemetas itin bieži. Tai pašā laikā – arī šī rakstnieka jaunākajos romānos ne miņas no impēriskās retorikas, prozista ķēriens neliekas sagandēts ar ideoloģisko pārliecību, un es joprojām uzskatu, ka viņš ir viens no spēcīgākajiem krievu prozistiem, kaut gan ārpusliterārās diskusijās ielaisties diez vai man ar viņu gribētos. (Rakstnieka vārdu neminu tālab, ka, pieļauju, mans traktējums prastas reālo apstākļu nezināšanas dēļ varētu būt arī drusku greizs vai vismaz nepilnīgs.)

Domājams, katram prātā aizķēries ne viens vien līdzīgas ievirzes pastāstiņš arī šepat no Latvijas vai jebkādas citas realitātes. Cilvēks kā cilvēks, neviena slikta vārda, turklāt talanti nav nedz zuduši, nedz notrimpelēti, bet te pēkšņi – klapes uz acīm, korķi ausīs, muldēšana kā politiķim televizora ekrānā, domāšana taisnvirziena un pa stingri iežogotu taciņu tik uz priekšu, apkārt neskatoties. Protams, gluži banālā kārtā var uzskatīt, ka cilvēks pārdevies varai, taču saistībā ar rakstniekiem ķibele tāda, ka tie laiki, kad rakstnieki varai bija nepieciešami un tāpēc par lētu naudu tika iegādāti vairumā un mazumā, pačibējuši uz neatgriešanos – nu pietiek ar žurnālistiem un PR speciālistiem, no kuriem negaidītus apgriezienus par 180 grādiem mazāk iespēju sagaidīt.

Rakstnieks, visviens, viņš mājo ziloņkaula tornī, mūka cellē vai krogā zem galda, nenovēršami ir arī sociāls radījums gluži tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Mūslaiku rakstnieks un vēl pie letiņiem spiests būt vēl sociālāks, jo lielākoties viņam nav nedz zilo asiņu un senču sakaroto/satirgoto muižu vai piļu, nedz arī iespējas par lielu naudu notirgot kādu gabalu no sava rakstītāja ķēriena un tādējādi iemantot vismaz relatīvu neatkarību no sabiedrības un varas. Un, ja reiz rakstnieks ir sociāls radījums, viņam nenovēršami nākas stāties attiecībās ar varu, ideoloģiju un tamlīdzīgām būšanām, turklāt – un te nu ir atšķirība no citādi orientētiem ļaužiem – rakstniekam šīs attiecības, gribi vai negribi, mēdz būt visai ciešas. Tas tāpēc, ka rakstnieks un vara strādā ar vienu un to pašu materiālu – valodu. Ne velti visos laikos vara vislabprātāk liek aiz restēm un pie sienas nevis, teiksim, baletdejotājus vai arhitektus, bet gan rakstniekus. Totalitārās sistēmās rakstniekam bezmaz ir goda un pašcieņas lieta – atsēdēt kādus gadus par grēkiem, kurus tam piešuvusi vara, jo tādējādi viņš uzskatāmi var apliecināt, ka runā nevis pantu un paragrāfu, bet literatūras valodā. Civilizētajā pasaulē restes un siena zaudējušas realitātes aprises un pārtapušas metaforās, taču der atcerēties, ka arī metaforai ir milzu spēks, pareizāk sakot, metafora mēdz būt vēl spēcīgāka par realitāti, ja mēs samierināmies ar to, ka realitāte vispār pastāv.

Tā ir ilūzija, ka vara sevi realizē ar armijas, policijas, likumdevēju, ierēdņu un pārējā arsenāla starpniecību. Tas viss ir tikai varas mehānisma zobratu čirkstoņa un spara ratu klabēšana. Īstenībā vara, visviens, cik tā totalitāra vai liberāla, realizē sevi ar valodas palīdzību, radot likumu pantus un paragrāfus, sacerot konstitūcijas un deklarācijas. Tieši valoda – pagalam gaisīgie vārdi – ierosina mehānisma darbību; tālāk jau tas čirkst un klab pats no sevis. Šajā procesā valoda tiek nomērdēta. Lai likums darbotos un lai konstitūcija iegultos pašos varas mehānisma pamatos, tie nekādā gadījumā nedrīkst būt nesaprotami vai pārprotami. Tekstam jābūt „uzpildītam” ar absolūti skaidru un nepārprotamu jēgu. Katram vārdam jānozīmē tikai tas, kas tam jānozīmē, bet, ja tas tiecas nozīmēt arī ko citu, vara par varītēm pūlas šo nepakļāvīgo vārdu iedzīt ar citiem vārdiem definētā krātiņā. Taču tas nonāk pretrunā ar valodas dabu, protams, ja vien mēs runājam par valodu kā dzīvu organismu vai bezgalīgu telpu. Arī valodā ir straumes, virpuļi, viesuļi, klusuma brīži, šķiļas zibeņi, pārvietojas veseli slāņi, brīžiem izveidojas mānīga kārtība, brīžiem tā sairst nepārskatāmā haosā; viens īstajā laikā un vietā pateikts vārds izsauc vētru, bet tiklab milzīgas, šķietami jēgpilnu vārdu masas apslīkst kā purvā. Vārdi klejo pa uztveres labirintiem, zaudē vienas jēgas vai tikai jēgas nianses, toties iegūst citas. Turpretī varas valoda ir statiska un sastingusi sistēma, pareizāk sakot, vara tiecas valodu par tādu padarīt (vēlreiz uzsvēršu – nav no svara, vara ir totalitāra vai demokrātiska, tā šā vai tā tiecas valodas telpu reducēt uz krātiņu).

Mēs nezinām, kā­pēc pastāv literatūra, kāpēc rakstnieki raksta, kāpēc lasītāji lasa. Literatūras esamībai nav ne loģiska pamata, ne attaisnojuma. Diez vai atradīsies kāda grāmata, bez kuras cilvēks uz līdzenas vietas mirtu nost vai pārdzīvotu tās zudumu tāpat kā, teik­sim, acs zaudējumu. Taču ir sfēra, kur literatūra nepieciešama vismaz tikpat lielā mērā, kā cilvēkam gaiss. Tā ir valoda. Starp citu, salīdzinā­jums ar gaisu nav bez pamata, jo cilvēks valodu lieto tikpat dabiski kā elpo – un arī gaiss nav nedz sataustāms, nedz saredzams, vienīgi tad, kad gaisa nav, top skaidrs, ka nu­pat būs galīgs vāks. Cilvēks dzīvo ar gaisu piesātinātā vidē, tāpat viņa apziņa mīt ar valodu piesātinātā telpā. Bez valo­das apziņa mirst. Tieši šeit atrodas robežlīnija, uz kuras sastopas rakstnieks un vara. Un tāpēc rakstniekam ar varu ir attiecības, grib viņš to vai negrib, atzīst to vai neatzīst/negrib atzīt.

Reiz Uldis Bērziņš, taujāts, kālab viņš lāgiem nevairās rakstīt arī politiski tendētus pantiņus arī tad, kad neviens no viņa tos neprasa un negaida, pavēstīja, ka arī autora politiskā pārliecība var būt tikpat nospriegota, sevī izdzīvota un patiesa kā jebkurš cits pārdzīvojums, kas prasās tapt izlikts uz papīra valodiskā formā. Arī man nav šaubu, ka jebkuram rakstniekam piemīt politiskā vai ideoloģiskā pārliecība; pieļauju arī situāciju, ka dažs rakstnieks var saiet galīgā sviestā un pat iestāties kādā partijā, taču tās visas ir pagalam sekundāras būšanas. Esamības fons, kas ir tikpat neizbēgams kā, teiksim, trauku mazgāšana vai nodokļu maksāšana. Taču, grozi kā gribi, jautājums paliek – ko iespēj rakstnieks savās un varas attiecībās? Krāmēt pretī pa purnu vai laipni pagriezt otru vaigu, jo vara vienmēr ir tā, kas sit pirmā, jo citādi tā nespēj identificēties? Labprāt izvairītos no tādiem patētiskiem teicieniem kā rakstnieka „uzdevums”, „pienākums” vai, pasargdies, „misija”. Ja rakstniekam vispār ir kāds pienākums, tad tas ir rakstīt pēc iespējas labākas grāmatas jebkurā laikā, vietā un situācijā. Tieši šajā procesā arī realizējas tas, ko nudien varētu nokrustīt par misiju, pat neliekot šo vārdu ironiskās pēdiņās. Proti, rakstnieks ir cilvēks, kurš vistiešākajā ceļā atdzīvina valodu. Uztur valodā spriegumu, kas savukārt nodrošina kustību un daudzkāršo jēgu un nozīmju ņirboņu. Neļauj valodai pārtapt sistēmā, kas piemērota tikai pantu un paragrāfu atainošanai. Liek tai mutuļot, virst un kļūt pēc iespējas daudznozīmīgākai.

Vēlreiz atgriežoties pie raksta sākumā piesauktā krievu rakstnieka – nebūt neuzskatu, ka viņam nevarētu piemist politiskā pārliecība, kas, ļoti iespējams, ir stipri atšķirīga no manas, tomēr 21. gadsimta sākumā impērisks pasaules skatījums ir, maigi izsakoties, absurds. Jautājums, kāpēc viņš izklaidējas ar šo retoriku, lai paliek neatbildēts. Kas to var zināt, kas patiesībā rakstniekam ir aiz ādas un ko viņš pēc laiciņa var izspert laukā, ja reiz turpina rakstīt jēdzīgas grāmatas. Jo ar patiesību īstenībā viss galīgā sviestā – neviens nezina nedz kas tā ir, nedz kur to meklēt, nedz ko iesākt, ja paveicas atrast.

 

Dalies ar šo rakstu