punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Nesapistā dzīve

Inga Žolude

25/05/2015

 

Par Guntas Pāvolas tulkoto Sofi Oksanenas romānu Kad pazuda dūjas (Zvaigzne ABC, 2015)

 

Latviešu lasītājs ar Sofi Oksanenu nav jāiepazīstina. Līdz šim latviešu valodā jau iznākuši divi Oksanenas romāni Attīrīšanās (Jumava, 2011) un Staļina govis (Jumava, 2013), tagad arī jaunākais romāns Kad pazuda dūjas (Zvaigzne ABC, 2015). Rakstniece jau iepriekš viesojusies Latvijā, lai iepazīstinātu publiku ar saviem darbiem. Iespējams, tieši ekstravagantais ārējais tēls – liela, krāsainu dredu caurvīta frizūra, apaļas brillītes bez rāmjiem, zem kurām ir bagātīga krāšņa meikapa kārta, un kliedzoši apģērbi likuši Oksanenu piefiksēt savā atmiņā. Kā arī norādes, ka daļa no aprakstītā ir viņas pašas piedzīvots, piemēram, varones Annas ēšanas traucējumi romānā Staļina govis. Taču lielākā daļa no tā, par ko Oksanena raksta savos romānos, nav viņas piedzīvots, vismaz ne tiešā veidā, jo viņa raksta par Otrā pasaules kara laiku un tā ietekmi uz indivīdu, sadzīvi, attiecībām un valsti, un pasauli. Oksanena uzticīgi turpina strādāt pie šīs tēmas arī jaunajā romānā, saglabājot savu balsi kā viena no nozīmīgākajām vēsturiskajām rakstniecēm mūsdienās. Oksanenas trešais latviešu valodā izdotais romāns Kad pazuda dūjas ir vēsturisks romāns. Tas rakstīts arī uz ceturtā vāka, kur to tā definējuši izdevēji Latvijā, adaptējot oriģinālo vāka dizainu. Jāteic, ka vāka dizains ir īpaši izteiksmīgs un simpātisks, tieši pateicoties otro un trešo vāku izklājumam, kas ir visai neierasts, taču pievilcīgs. Arī grāmatas pirmā vāka attēls ir precīzi atbilstošs tekstam, bet, iespējams, lasītājs to sapratīs tikai tiekot līdz grāmatas beigu daļai. Šī nu ir tā grāmata, kas ir rūpīgi jāizlasa līdz beigām – nekādas absolūtas kopsakarības savos spriedelējumos nevarēsiet paust, ja nebūsiet grāmatu izlasījuši līdz beigām. Turklāt beigu daļa ir jālasa tikpat uzmanīgi kā viss iepriekšējais romāns, kurš būvē arvien sarežģītākas un neiespējamākas shēmas. Savukārt beidzamajās lappusēs, kad šķiet, ka trakāk vairs nav kur, šī shēmošana sasniedz savu kulmināciju.

Te es runāju gan par autores shēmošanu kā tehniku romāna sižeta savērpšanai, gan „shēmošanu” romāna iekšējā mikrokosma kontekstā, kur gan vara pret tēliem, gan tēli paši vērpj savus nāvīgos tīklus, no kuriem izpiņķerēties un dzīvam iziet no frontes līnijām nav iespējams. Oksanenu kaislīgi interesējošajā Otrā pasaules kara un pēckara vēsturiskajā laikā shēmošanu vēl nesauca par shēmošanu, bet drīzāk par „izdzīvošanu”. Savukārt pēc režīma sabrukšanas tam tika ieviesta īpaša terminoloģija – sadarbošanās, konformisms, kolaboracionisms u.tml.

Ja skatām šo romānu attiecībā pret iepriekšējiem diviem Oksanenas latviešu valodā izdotajiem romāniem – Attīrīšanās un Staļina govis –, tad šis, manuprāt, ir profesionālākais no trim Oksanenas darbiem. Romāns ir kļuvis blīvāks gan apjoma, gan žanra ziņā. Tajā vēl joprojām, tāpat kā iepriekšējos divos romānos, izmantota fragmentāra stāstījuma tehnika, kur notiek pārslēgšanās starp dažādiem laika periodiem, desmitgadēm, kas vēl vairāk izgaismo pārmaiņas politiskajā klimatā un ideoloģiskajā kārtībā, pakļaujot vienus un tos pašus tēlus savstarpēji kontrastējošām pieredzēm. Piemēram, galvenā varone Judīte romāna sākumā, patvērusies mātes dzīvoklī, pārlaiž kārtējo uzlidojumu, atspiedusies pret sienu, domādama, kāda būtu viņas pēdējā doma, ja viņa tobrīd mirtu. Vairākkārt viņas domas atgriežas pie vīra Edgara, kurš ir pazudis. Taču atšķirībā no citām neziņā palikušām sievietēm, kuru vīrieši ir aizrauti projām karā – mežabrāļos, armijā, nošauti, izsūtīti – un kuras par tiem cer ar ilgām un uztraukumu, Judītei ir viena doma – ka nejaušā bumba, kas padarītu galu, atrisinātu viņas dzīvi, kura nelāgā kārtā saistīta ar nesimpātisko Edgaru. Izrādās Edgarā ir maz cilvēcības, viņš bez iekšējiem morāliem pārmetumiem piesedzas ar biedriem un tuviniekiem, nodod tos, kā arī vajadzības gadījumā guļas apakšā tobrīd valdošajai varai.

Judīte uzlūko savu iespējamo bojāeju nepelnītajā kara stihijā kā iespēju atsvabināties no aukstā, glumā, egoistiskā, tirāniskā Edgara, kuram patiesībā pret Judīti nav ne jūtu, ne dziņu. Tāpēc, kad viņa plikām kājām sēž kafejnīcā, lai it kā spiegotu, un vācu hauptšturmfīrers Helmuts Hercs savāc viņu, viņa gan domā, cik tas ir neētiski, bet politkorektums izplēn brīdī, kad viņa aptver, ka pirmo reizi dzīvē ir pa īstam sieviete. Un kāpēc gan nebūt ilgi alktajai sievietei, ja ir karš un teju, teju būs jāmirst. Judīte izbauda gan jaunas kurpes, ēdienus un dzērienus, izpalīdzes, gan cilvēcīgu attieksmi, cilvēka cienīgu attieksmi. Lai arī Helmuts ir „pretinieks”, mīlestība tautības nepazīst. Protams, tas viss peld diskutablajā sadarbošanās un nodevības mērcē, lai gan Judīte ne ar vienu nesadarbojas (vismaz sākumā) un nenodod, igaunietes gulēšana ar vācieti jau ir nodevība pati par sevi. Turklāt ne tik daudz pret vīru vai Igauniju, bet, kā šis romāns mērķtiecīgi apliecina, – pret padomju varu, kas taču nabaga igauņus atsvabinājusi no fašistiem, aizstājot viņu dzīvesveida ieviesumus ar daudz necilvēcīgākiem un nehumānākiem apstākļiem. Vēsturiskais naratīvs padomju iespaidā Judīti ir kolektivizējis. Un vēsturiskais nenozīmē, ka tas ir palicis vēsturē. Ar to es domāju to mūsdienu diskursīvo performanci, kurā bijušajai Padomju Savienībai aizvien ir sava izpratne par vēsturiskajiem notikumiem. To ik dienu apliecina mediju ziņas.

Judīte izbauda ne tik daudz praktiski un materiāli uzlabojušos dzīvi, cik abpusējo mīlestību uz Helmutu, un tā patiesi ir mīlestība. Ne tik daudz neticama ir Edgara jeb šoreiz Egerta Firsta atkaluzpeldēšana pie apvāršņa, virs kura Judītei draudīgi savelkas negaisa mākoņi, bet gan Edgara pārsteidzošā dzīvelība un reinkarnācija Herrā Firstā, lai iefiltrētos starp vāciešiem un glābtu savu ādu. Edgars ir brīvprātīgi mainījis vārdu un apmetis kažoku uz otru pusi vairākas reizes, lai derētu gan igauņiem, gan vāciešiem, gan boļševikiem. Viņš vienkārši ir tādas dabas cilvēks. Romāns bieži vien izmanto negaidītības efektu, lai atsegtu zem virsējā slāņa dziļāk esošo neredzamo. Tā uztverama arī kā tieša metafora sovietiskās ideoloģijas oficiālajam diskursam, kas virspusē ir uzprišināts ar visādu līdz absurdam neiespējamu likumu un reglamentu palīdzību, un zem tā esošajam cilvēciskās eksistences un bezspēcības diskursam. Tā ir arī atsauce uz dubultajām dzīvēm, kuras zem režīmiem bija spiesti dzīvot tik daudzi – izlikties, piesegt, melot, nodot, uzpirkt, sadarboties u.tml. Citiem vārdiem sakot, veikt darbības, ko cilvēciskos apstākļos nedarītu lielākā daļa no viņiem. Atkal un atkal caur šīm personīgajām traģēdijām īstenota režīma masu inficēšanas epidēmija. Šo stāstu sakāpinātā traģēdija slēpjas meistarīgi uzbūvētajos tēlos un to savstarpējās attiecībās, kuras, atkal jau cilvēciskos apstākļos, būtu būvētas pēc cilvēciskās loģikas (vai emocionālās loģikas) principiem, taču šeit tās ir režīma un ideoloģijas noteiktas. Līdz absurdam neiespējami, kāds teiktu, ja vien līdzīgā veidā tas viss nebūtu noticis, arhivēts, izpētīts un aprakstīts. Pat personīgo dzīvi, privāto dzīvi, draugus un radiniekus marionetēja padomju režīms un ideoloģija. Lasītājs var vien līdzcietīgi (nevis neticīgi, jo tas viss ir pilnīgi ticams un ir dokumentāras liecības par analoģiskiem gadījumiem) nolūkoties, kā indivīds tiek iesprostots ar diktatora roku vardarbīgi radītā pasaules (ne-)kārtībā, no kuras viņa instinkti tam liek lauzties ārā, bet režīms notur indivīdu kā būrī un drāž, aizdrāž līdz Sibīrijai, līdz Gulagam, līdz badam, un izdēdējušu vēl joprojām turpina drāzt. Drāž arī nākamās paaudzes. Piedodiet, bet es nespēju atturēties no šo leksisko vienību lietošanas, tāpat arī Oksanena bliež pa taisno, starp acīm, naglai uz galvas, atklājot sovietiskā diskursa piesegtos vēsturiskos segmentus un to dzīvelīgo ilgtspēju mūsdienās.       

Oksanena ir radījusi psiholoģisku vēsturisko romānu, autorei ir izdevies iekļūt apstākļu un likteņa pelto varoņu iekšienē un izvērst to uz āru tik nemanāmi, ka lasītājā rodas fizioloģiska reakcija – nospriegojas muskuļi, sāk kustēties žokļi, paceļas uzacis un ieplešas acis. Ir nudien grūti lasīt par Judīti, kura grib bērnu, ģimeni, laimīgu laulību, bet vīrs Edgars viņai pat nepieskaras, jo viņu vairāk interesē apliecināt savas hameleoniskās iefiltrēšanās, noderīguma un sadarbošanās spējas un sagaršot varu, lai liktos, ka viņš kaut ko nosaka, ietekmē. Ir neticami lasīt, ka Helmuts atsakās no visa, lai būtu kopā ar Judīti. Ir neticami lasīt, kā Edgars savāc Judīti otrreiz, kad, Edgara nodoti, Judīte un Helmuts bēg, un Helmutu nošauj. Un kā Judīte spiesta dzīvot ar šo sumpurni atkal, atgriezusies savas dzīves lielākajā murgā. Kā Edgars sapiš Judītes (un neskaitāmi daudz citu cilvēku) dzīvi, pat taktili nepieskaroties. Un nekas, nekas Edgara attieksmē nav mainījies – ne pret Judīti, ne patiesību, ne varu. Beigās viņš Judīti pazudina PSRS plaši lietotajā metodē – ieslogot to īpašas ārstēšanas iestādē, lai varētu turpināt mierīgi rakstīt savu propagandas grāmatu, tajā pat laikā pildot sīkas spiegošanas un novērojot brīvdomātāju grupu, kura koncentrējas ap pagrīdes dzejnieku „Kāpostgalvu” un kurā cirkulē pārfotografētas grāmatas. Un aizsākas jaunākas paaudzes likteņi – disidents Reins un viņa nolūkotā meitene no laukiem Evelīna, kura negrib atdoties Reinam. Viņa ir dilemmas priekšā – ja Reinam neatdosies, viņš to pametīs par labu kādai citai no pievilcīgajām pilsētas meičām, kas ir viņu pulkā. Bet ja Reinam atdosies, tad viņa sabojās savu dzīvi. Visos trijos Oksanenas latviešu valodā iznākušajos romānos liela loma ir veltīta seksualitātei. Tas var būt saistīts gan ar to, ka karš ir maskulīns fenomens, kamēr sievietes ir pasīvā lomā, gan ar tuvības jēdzienu šādos apstākļos – īpaša uzmanība tika pievērsta ģimeņu sadalīšanai, tādējādi sagraujot cilvēkus emocionāli un garīgi. Nevienam nav noslēpums arī par kara laika metodi dot karavīriem seksuālās dziņas apslāpējošus līdzekļus, lai viņi varētu koncentrēties uz karošanu, pavēļu izpildīšanu un „augstākiem mērķiem”. Tāpat nevienam nav noslēpums par karavīru seksuālās vardarbības patvaļu. Seksuālās attiecības okupētajās nācijās bija nācijas ilgtspējīgas izdzīvošanas veids. Seksuālās attiecības vislabāk palīdz manifestēt attiecības starp apspiedēju un apspiesto. Vēsturiskais naratīvs vienmēr iet roku rokā ar dzimumdziņu un seksualitāti. Šī romāna kontekstā Edgars nevis izmanto Judīti seksuāli savtīgām interesēm, lai apliecinātu savas privātīpašnieka tiesības un varu pār viņu, bet gan tieši otrādi – nepieskaras viņai un terorizē viņu ar savu frigiditāti, tādējādi iespējams vēl vairāk uzsverot savu necilvēcīgumu, darbodamies pēc principa suns uz siena kaudzes – ne viņš pats Judīti vēlas, ne ļauj viņai laimīgu dzīvi ar kādu citu.

Šajās cilvēku attiecībās, sadzīvē un mīlestībā šķietami nav nekā īpaša, jo tās ir universālas. Taču, kā jau teicu agrāk, visi šie likteņa pagriezieni nenotiek tēlu, indivīdu loģikas, izvēles vai emociju dēļ, bet gan vēsturiski un ideoloģiski stingri predestinētos apstākļos. Oksanena parāda, ko karš, vara un ideoloģija izdara ar cilvēkiem, ar konkrētiem cilvēkiem, kuriem ir tikai viena vienīga dzīve dota, lai radītu ģimeni, mīlētu, piepildītu savus sapņus, taču varas pārdale pasaulē izsmeļ šo vienīgo iespēju – sadala ģimenes, nogalina cilvēkus, sterilizē cilvēkus, ievieto cilvēkus darba un nāves nometnēs, piekauj un sakropļo cilvēkus, izmanto cilvēkus, nepamatoti ievieto cilvēkus trakonamos… šo nežēlību virkni vēl varētu turpināt un turpināt, mēs visi tās turpinājumus zinām. Un Oksanenas mērķis nav atražot dokumentāri pamatotās ziņas par šīm nežēlībām un noziegumiem pret cilvēkiem, bet likt izjust stūrī iedzīto igauņu trauksmi, zaudējumu, sēras un bezspēcību; nodevēju un aģentu varas garšu; karavīru asiņu garšu, bet pāri visam – cilvēciskās eksistences, mīlestības un līdzcietības trauslumu un spēku. 

Dalies ar šo rakstu