punctum

Literatūra un kultūra

Skaņas

Vasilijs Kandinskis

11/06/2015

 

Izcilais mākslinieks, abstrakcionisma aizsācējs, mākslas teorētiķis, dramaturgs Vasilijs Kandinskis (1866 – 1944) bija arī savdabīgs dzejnieks. Rakstīja krievu un vācu valodās. Gandrīz visi viņa dzejoļi satilpst no 1908. līdz 1911. gadam radītā, paša ilustrētā dzejas albumā Skaņas, kas tika izdots Minhenē (Klänge,1912), tas guva lielu atsaucību avangarda vidē un iedvesmoja sākt dzejot Hansu Arpu. Četri teksti tika iekļauti arī slavenajā kubofutūristu krājumā Pliķis sabiedriskajai gaumei.

Atdzejotājs
 

Kāpēc?

– Neviens no turienes neiznāca.
– Neviens?
– Neviens.
– Nekas?
– Nē.
– Jā! Bet, kad es gāju garām, viens tomēr tur stāvēja.
– Durvju priekšā?
– Durvju priekšā. Stāv izplestām rokām.
– Jā! Tāpēc, ka negrib iekšā laist.
– Neviens no turienes neiznāca?
– Neviens.
– Tas, kurš rokas izpletis, viņš tur bija?
– Iekšā?
– Jā, iekšā.
– Nezinu. Viņš izpletis rokas tāpēc,
lai iekšā neviens netiek.
– Viņš tur nolikts, lai iekšā neviens netiek?
Tas, kurš rokas izpletis?
– Nē. Viņš pats atnāca, nostājās un izpleta rokas.
– Un neviens, neviens, neviens no turienes nav iznācis?
– Neviens, neviens.
 

Mežā

Mežs kļuva aizvien biezāks. Sarkanie stumbri arvien resnāki. Zaļā zāle arvien smagāka. Gaiss tumšāks. Krūmi kuplāki. Sēņu aizvien vairāk. Beigu beigās pa sēnēm nācās brist. Cilvēkam iet kļuva aizvien grūtāk, ne slīdēt, bet lauzties. Tomēr viņš gāja un aizvien ātrāk un ātrāk atkārtoja vienu un to pašu frāzi: –

Rētas sadzīst.
Krāsas atdzimst.

Pa kreisi un mazliet iepakaļ gāja sieviete. Ikreiz, kad cilvēks bilda savu frāzi,
viņa ļoti pārliecinoši piebalsoja, īpaši izrūcot „r”: rrriktīgi prrraktiski.
 

Pavasaris

1. Augošs mēness Rietumos. Tā sirpja rīklē zvaigzne… Māja šaura augsta melna. Trīs izgaismoti logi dzelteni. Trīs logi.

2. Dzeltenajā spilgtumā blāvi gaišzili traipi. Tikai blāvi gaišzilie traipi apžilbināja manas acis. Manas acis sāpēja. Kamdēļ neviens neredzēja blāvi gaišzilos traipus dzeltenajā spilgtumā?

3. Iegremdē savu roku verdošā ūdenī. Un applaucē pirkstus! Labāk lai pirksti tavi dzied sāpēs.
 

Vēlāk

Es tevi atradīšu dziļā augstumā.
Tur, kur gludais dzeļ,
kur asais glauž.
Tu gredzenu turi kreisajā rokā.
Es gredzenu turu labajā rokā.
Neviens neredz ķēdi.
Bet šie gredzeni – ķēdes malējie posmi.
 

Agrs pavasaris

Vīrietis uz ielas noņēma cepuri. Es ieraudzīju balti melnus, cietus, ieziestus, celiņā šķirtus matus.

Cits vīrietis noņēma cepuri. Es ieraudzīju lielu, sārtu, pliku, taukainu pauri ar zilganu spīdumu.

Vīrieši palūkojās viens uz otru, parādīja viens otram savus greizos iepelēkos, dzeltenīgos zobus ar plombām.
 

Tas

Jums visiem zināms tas gigantiskais mākonis līdzīgais puķkāpostam. Jūs varētu košļāt tā cieto sniegaino baltumu. Bet jūsu mēle būtu sausa. Tad, lūk, tas smagnēji valstījās blīvi zilajā gaisā.

Un zem tā, uz zemes, uz zemes slējās liesmojoša māja. Bija tā blīvi, ai, blīvi celta no tumši sarkaniem ķieģeļiem.

Un tā slējās blīvās dzeltenās liesmās.

Bet šīs mājas priekšā uz zemes…
 

Kaut kas

Zivs peldēja aizvien dziļāk. Tā bija sudrabota. Ūdens zils. Manas acis tai sekoja. Zivs peldēja aizvien dziļāk. Bet es to vēl redzēju. Es jau to neredzēju. Es to vēl redzēju, kad vairs nevarēju to redzēt.

Un tomēr, tomēr es redzēju zivi. Tomēr es to redzēju. Es to redzēju. Es to redzēju. Es to redzēju. Es to redzēju. Es to redzēju. Es to redzēju.

Balts zirgs stāvēja uz savām baltajām kājām. Debesis bija zilas. Kājas bija garas. Zirgs – nekustīgs. Krēpes karājās un neplīvoja. Zirgs nekustīgi stāvēja uz garajām kājām. Taču tas bija dzīvs. Ne muskulis iedrebējās, ne āda ietrīsējās. Tas bija dzīvs.

Tomēr, tomēr. Tas bija dzīvs.

Plašajā pļavā auga ziediņš. Ziediņš bija zils. Tikai viens ziediņš bija plašajā pļavā.

Tomēr, tomēr, tomēr. Tas tur bija.
 

Citādāk

Tas bija liels 3 – balts un tumši brūns. Tā augšējais loks bija tikpat liels, kā apakšējais. Daudzi ļaudis tā domāja.

Un tomēr augšējais bija

drusciņ, drusciņ, drusciņ

lielāks par apakšējo.

Šis 3 allaž skatījās pa kreisi – nekad pa labi. Taču tas raudzījās arī mazliet lejup, jo šis cipars tikai šķietami turējās pilnīgi taisni. Patiesībā, kaut knapi pamanāmi, augšējā,

drusciņ, drusciņ, drusciņ

prāvākā daļa liecās pa kreisi.

Tāpēc lūkojās šis lielais baltais 3 vienmēr pa kreisi un pavisam maķenīt lejup.

Droši vien tas bija citādāk.
 

Priekškars

Virve nostiepās lejup, un priekškars slīdēja augšup. Mēs visi tik ilgi bijām gaidījuši šo brīdi. Priekškars karājās. Priekškars karājās. Priekškars karājās. Tas arvien vēl bija nolaists. Lūk, tas pacelts. Kad tas vilkās augšup (sāka celties), mēs visi kļuvām tik priecīgi.
 

Oboja

Nepomuks bija brīnišķā jaunā praķī, kad piesēda uz neliela apaļa plakana pakalna.

No apakšas acī dūra mazs zils zaļš ezers.

Nepomuks atbalstījās pret mazītiņu baltu zaļu bērziņu, izvilka savu lielo garo melno oboju un nospēlēja daudz lielisku dziesmu, kuras zina katrs. Viņš muzicēja ļoti ilgi un ar ļoti lielu iedvesmu. Šķiet, veselas divas stundas. Tieši tai mirklī, kad viņš iesāka „Kā putniņš aizlaidās” un tika līdz „aizlai…”, uz pakalna uznesās stipri iekarsis un aizelsies Mainrads un ar savu izliekto, aso, spīdīgo zobenu lielu gabalu obojas nocirta nost.
 

Skatiens

Kāpēc tu lūkojies manī caur baltajiem aizkariem?
Es nesaucu Tevi,
es nelūdzu Tevi
skatīties uz mani caur baltajiem aizkariem.
Kāpēc tie slēpj Tavu seju?
Kāpēc es neredzu Tavu seju aiz baltajiem aizkariem?
Neskaties manī caur baltajiem aizkariem!
Es Tevi nesaucu. Es nelūdzu Tevi.
Caur aizvērtiem plakstiem redzu,
kā Tu skaties uz mani,
kāpēc Tu skaties uz mani
caur baltajiem aizkariem?
Es atvilkšu baltos aizkarus un ieraudzīšu Tavu seju,
bet Tu manu neredzēsi.
Kāpēc es nevaru atvilkt baltos aizkarus?
Kāpēc tie slēpj Tavu seju?
 

Dziesma

Lūk, cilvēks kāds,
Viņš aplī sēž,
Viņš aplī sēž
Jo ciešā.
Viņš omulīgs,
Kaut ausu nav.
Nav viņam arī acu.
Un saulesbumbas
Sārtā balss
Nav viņam samanāma.
Kas zemē kritis,
Piecelsies.
Kas klusu mitis,
Gavilēs.
Nu bezausainim
Aklajam
Un bezacainim kurlajam
Būs saulesbumbas sārtā balss
Pat aplī samanāma.
 

Redzēt

Zilais, zilais cēlās, cēlās un krita.
Asais, tievais svilpa un dūra, bet nepārdūra.
Visās malās dārdēja.
Biezi brūnais pletās it kā uz mūžiem.
                       It kā. It kā.
Platāk plet rokas.
                       Platāk. Platāk.
Un savu seju piesedz ar sarkanu lakatu.
Varbūt tas vēl nekustēja:
                                   kustēji tikai tu.
Balts lēciens aiz balta lēciena.
Un aiz šī baltā lēciena atkal balts lēciens.
Un šajā baltajā lēcienā balts lēciens. Katrā
                       baltā lēcienā balts lēciens.
Žēl, ka tu neredzi duļķaino,
                       jo duļķainajā tas mīt.
Tur viss arī sākas………
………………..Plīst……….
 

Atgriešanās

Atvērās vārti. Jauneklis ienāca un atkal nokļuva dzimtenē.
Bet debesis nekad vairs nebija nedz gaišzilas, nedz pelēkas.
Šurpu turpu nekad vairs neslīdēja mākonis. Debesis bija melnas.
Gludi melnas ar caurspīdīgām purpura puķēm, gluži kā rozēm.
Un nebija vairs koku ar trīcošām lapām un asām skujām.
Visi koki bija vienādi, uz to baltajiem stubriem bija
kupolveidīgas gludas mirdzošas zelta bumbas.
Un zeme bija līdzens pelēks akmens. Ne izcilnīša, ne plaisas.
Un ēkas bija no plāna stikla lieti kubi. Tāpēc ēkās
bija redzami cilvēki un cauri tām – tāles.
Pie katras ēkas gulēja melna pantera ar starojošām zaļām acīm.
Jauneklis meklēja savu māju. Viņš gāja no vienas uz otru,
bet katrā mājā caur plāno stiklu
cilvēki klusēdami noliedzoši grozīja galvas.
Tā jauneklis gāja no mājas uz māju, no mājas uz māju.
Līdz nonāca pie augstas, ļoti augstas mājas, kas bija ļoti šaura
un žilbinoši balta. Šī māja bija ļoti augsta, ļoti šaura
un žilbināja acis.
Jauneklis ienāca šajā mājā, jo tā bija viņa māja, jo tā bija
augsta un šaura, un balta.
 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar šo rakstu