punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Apkārt zemeslodei ar cilpu kaklā

Bārbala Simsone

15/06/2015

 

Par Maimas Grīnbergas tulkoto Olli Jalonena romānu 14 mezgli līdz Griničai (Mansards, 2015)

 

Somu rakstnieka Olli Jalonena romāns 14 mezgli līdz Griničai no pirmā acu uzmetiena (par to šķiet liecinām arī nosaukums) ir ceļojumu stāsts, taču izlasot tas atklājas kā plašs, smeldzīgs vēstījums par cilvēcisko attiecību trauslumu, stāsta spēku un ceļu kā mītisku kategoriju.

Rakstnieks intervijās atzinis, ka romānu rakstījis divdesmit gadus. Tātad nav grūti aprēķināt, ka tā iesākums meklējams vēl laikā, kad TV realitātes šovi vēl nebija ne tuvu tik izplatīti kā mūsdienās, taču sižetisko intrigu aizsāk tieši šāds realitātes šovs: britu raidsabiedrība uzaicina cilvēku komandas doties apkārt pasaulei pa nulles meridiānu savdabīgā sacensībā, kas tiek organizēta par godu 18. gadsimta astronoma Edmonda Haleja jubilejai. Zīmīgi, ka zemeslodi nav paredzēts apceļot uz labu laimi, izvēloties pieejamākos maršrutus, bet gan, cieši pieturoties pie nulles meridiāna un neatkāpjoties no samērā šaurā atļautā „tuneļa”. Ceļojumam jānotiek vienīgi veidos, kādi bija pieejami Haleja dzīves laikā, tātad – nekādu lidmašīnu, automašīnu un motorlaivu; atļauta ir iešana kājām, ceļošana ar jahtu un gaisa balonu. Taču ironiski, ka šo noteikumu izpildi un strikto regulējumu ievērošanu ceļa laikā kontrolēs vismodernākās mūsdienu tehnoloģijas.

Stāsts vāka tekstā pieteikts kā antiutopija, un zināmas šī žanra iezīmes tajā patiesi ir: kaut vai „Lielā brāļa” kontroles sindroms, kas liek ceļojuma organizētājiem aprīkot visus dalībniekus ar elektroniskām „virvēm” ap kaklu, kuras reģistrē cilvēka pārvietošanos, kā arī citi augsto tehnoloģiju sasniegumi, kas paredzēti, lai ierobežotu ceļotāju dabisko vēlmi atvieglot maršrutu un lasītājam norādītu, ka brīvība ir iluzora. Četrpadsmit virvēs iesietie mezgli ceļotājiem jāreģistrē īpašās ierīcēs, kas novietotas noteiktos ceļa punktos, bet šo punktu atrašanas instrukcijas ceļiniekiem tiek izsniegtas mīklu un rēbusu formātā, kas liek tiem uzzināt vairāk par Haleja dzīvi un darbību, bet vienlaikus, iespējams, ironizē arī par Da Vinči koda un līdzīgu kriptobestselleru izmantoto paņēmienu, liekot varoņiem sižeta virpuļos traukties no vienas mīklas atšifrēšanas pie nākamās.

Sižets sākas ar brīdi, kad soms Petrs saņem vēstuli ar uzaicinājumu piedalīties šajā sacensībā. Romāna lielāko daļu stāsta Petra jaunākais brālis Kari, kurš trim sākotnējiem ceļabiedriem pievienojas pavisam nejauši – lai ar brāli kopīgi precizētu nule mirušā tēva mantojuma sadales lietas. Viņa stāstījumu ik pa brīdim pārtrauc Petra un pārējo divu ceļa dalībnieku Greiema un un viņa sievas Ailas dienasgrāmatu fragmenti: vietumis detalizēti, vietumis pavisam lakoniski.

Grāmatu uzsākt lasīt ir grūti: sākumā nav skaidras „pārmijas” starp dažādajiem stāstītājiem un to savstarpējās attiecības; tās noskaidrojas tikai lasīšanas gaitā. Līdz ar to romāna nosaukumā minētie mezgli iegūst daudznozīmīgu raksturu: tie ir ne tikai kontrolpunkti, kuros jāatzīmējas pasaules apceļotājiem, ne tikai mezgli pieminētajās „kakla virvēs”, bet arī mezgli, kas pakāpeniski rodas viņu savstarpējās attiecībās un visbeidzot – paša teksta samezglotības princips.

Pēc lēnīgā ievada, kurā ceļotāji gausi cīnās pa Anglijas un Francijas sauszemi, ceļojums pamazām uzņem tempu gan pa zemi, gan ūdeni un gaisu, un tad jau lasītājs tiek ievilkts gan valodas krāšņumā, gan ziņkārē – kā sarežģīto uzdevumu iespējams paveikt un vai to vispār iespējams paveikt? Taču tekstā neatradīsim galvu reibinošu piedzīvojumu aprakstus; visu paveic tikai un vienīgi autora meistarīgais stāstījums. Ceļotāju brīvību ierobežo strikti un bieži absurdi noteikumi: piemēram, Greiemam un Petram fiziski nav atļauts vienam no otra attālināties vairāk par noteiktu distanci – un rakstnieks analizē: ko un kādā veidā psiholoģiski sarežģī šādi noteikumi? Un kas notiek starp abiem „pāri palikušajiem”, uz kuriem šie ierobežojumi neattiecas? Noteikumu nepārkāpjamība tiek apšaubīta, apzinātā kontrastā nostādot spēles principu ar notiekošo visai skarbo realitāti.

Kaut gan stāstījums virzās šķietami hronoloģiski, pagātne, tagadne un nākotne tekstā mijas un saplūst atkarībā no vēstītāju perspektīvas. Ceļojums netiek ne fotografēts, ne filmēts – TV šovs solās paļauties tikai uz iesaistīto personu stāstījumiem, taču tajos, protams, vienmēr būs mazliet melu, mazliet fantāzijas, mazliet ikdienišķi ierobežota redzespunkta. Gandrīz jebkurš, izņemot ļoti kritisku lasītāju, stāstu – īpaši dienasgrāmatas formā izklāstītu – vismaz sākotnēji uztvers kā objektīvu informāciju par notiekošo; jau vēlāk šo pārliecību pakāpeniski sašūpo apjausma par to, cik būtisks tekstam ir tas, ko vēstītājs vēlas atklāt vai slēpt. Pamazām noskaidrojas, ka gan Kari stāstījums, gan Greiema, Petra un Ailas dienasgrāmatas ir vien veids, kā mainīt skatījumu uz realitāti: šovam jāturpinās par katru cenu, un tā labad ir pieļaujama arī notikušā redakcija.

Ceļš kā indivīdu savstarpējo attiecību katalizators un dvēselisko zemdegu atklājējs ir literatūrā bieži izmantots paņēmiens, taču Jalonena romānā tas zaudē ierastības piegaršu – virspusēji tāpēc, ka ceļojums ir tik neparasts un mākslīgu apgrūtinājumu pilns, taču iedziļinoties, protams, arī pašu ceļu var skatīt kā lielizmēra metaforu. Desmitiem tūkstošu kilometru garajā maršrutā komandas savstarpējās attiecības mainās, visu četru (uz brīdi – arī piecu; noslēpumainais krievs Andrejs komandā ieklīst it kā ne no kurienes) cilvēku iekšējā pasaule izplaukst neredzēti komplicētos rakstos, garīgais tāpat kā fiziskais ceļš met loku un dodas atpakaļ uz sākuma punktu Griničā – tātad uz sevi. Vienlaikus šis ir arī pavisam reāls ceļš, kura laikā tiek rūpīgi dokumentēti ceļa apraksti, detalizēti raksturotas praktiskas dabas grūtības un krāšņi aprakstītas dabas ainavas.

Jalonena tekstā nav nekā lieka un daudz kas atstāts zemtekstā, liekot pašam lasītājam likt lietā savas interpretācijas spējas. Romāns latviski izlasāms lieliskā Maimas Grīnbergas tulkojumā.

Dalies ar šo rakstu