punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pilsēta bija daiļa kā ogļraktuves

Adams Važiks

17/06/2015

 

Adams Važiks (Adam Ważyk, 1905–1982), īstajā vārdā Adams Vagmans, ebreju izcelsmes poļu dzejnieks, prozaiķis, esejists, atdzejotājs. Dēvēts arī par vienu no retajiem sirreālisma pārstāvjiem starpkaru laika Polijā, taču drīzāk viņa dzejā sajūtama franču kubisma ietekme. Važika dzejoļi bieži vien atgādina filmas – epizodes seko viena otrai brīvi izvēlētā kārtībā, taču atšķirībā no sirreālisma šīm epizodēm piemīt konkrētība, arī dzejoļu uzbūve ir racionāla. 

Būdams tiešām spilgts avangarda dzejnieks Važiks 20. gadsimta Polijas literatūras vēsturē nospēlēja visai pretrunīgu lomu. īsi pēc kara viņš kļuva par vienu no galvenajiem socreālisma propogandētājiem un poļu literatūras pelēko kardinālu. Viņa darbības dēļ nežēlastībā krita daudzi literāti, tostarp viens no izcilākajiem poļu dzejniekiem Konstantijs Ildefonss Galčinskis (Konstanty Ildefons Gałczyński, 1905–1953).  Taču patiesības labad jāmin arī Važika iestāšanās par dzejnieku Aleksandru Vatu (Aleksander Wat, 1900–1967), kurš tobrīd atradās izsūtījumā Padomju Savienībā. Vēl neparastāk šķiet tas, ka pēc Staļina nāves viņš viens no pirmajiem publiski kritizēja totalitārismu savā darbā Poēma pieaugušajiem (Poemat dla dorosłych, 1955), par ko pats nokļuva varas nežēlastībā. Turpmāko dzīvi Važiks aizvadīja kā režīma opozicionārs. Gan jāatminas, ka pēckara Polijā komunistiskais režīms bija vismaigākais starp visām Sociālistiskā bloka valstīm.

Latviski Važika dzeja publicēta poļu dzejas antoloģijā Kamēr mēs vēl dzīvi (1971) un Māra Salēja krājumā Nedaudz vairāk (2013).

Atdzejotājs

 

Atspirdzēja vēstule

Šodien pirmo reizi kopš brīža kad sasirdzis biju
izgāju labas un siltas krāsas ieraudzīju
Mūsu jūtība mainās katras slimības gaitā
kā bērns no mātes klēpja devos caur vārtiem gaitās
Tovakar ielās uz oglēm kurēties katlus lika
bruģa licēji tajos vārīja melnu piķi
garāmgājēji neviļus sastājās drūzmā lielā
Akmeņkaļiem istabā pārvēršot ielu
kā negadījums vai kautiņš to pārveidot spētu
ja salūztu dīsele ratiem vai zobi kā naži nozibētu
Bet te biju vien es kopā ar kareivi nofrizētu
apsēdāmies uz barjeras mēs un tava iecerētā
Kastaņai nobira lapa un piekļāvās viņas plecam
Zirgi un cilvēki nāsis aprīļa vēsumā mērca
Ak mirklīgās iejūsmas aprīl kā sievietes pieliekšanās
cauri tāluma lapai izliektu seju manu
Kā aizjūras prospekti pilni kokvilnas paraugiem raibiem
pūļi drūzmējās krāsoti aizvien vairāk
Pietiek ar vienu graudu lai roka sajustu granātu
saodis gaisā sēru redzu sprāgstam granātu
Pietiek ar kāpņu spraisli lai kalnos mani celtu
pietiek ar lētu vīnu lai lūpas laukus smeltu
pietiek ar punktu uz līnijas lai orķestra misiņu jaustu
un pietiek arī vienreiz paspiest plaukstu
Saku ik reizi no jauna pielīdzinājies maņai
savas sirds vaļību un vārda kautrēšanos
Piedod ka vēstuli beidzu tik atklātiem vārdiem
ja jau iedvesma nedz smaga pūlēšanās
neļauj man dalīt ar tevi vai citu kādu
neizmērojamā avota zemādas pulsēšanu

 

Sapnis

Sapnis bija sen pirms četrdesmit gadiem
bet atminos tik skaidri kā būtu sapņojis vakar
Stāvēdams apaļas pļavas malā
tumša zaļuma gredzenā skatījos
kā bērni trokšņainā barā
svieda gaisā bumbas: liela
viegla kā balons bumba krita
ļoti lēni izplestās rokās
bet gadījās aizkrita garām
un mīksti nogūlās zālē
Sieviete baltā – vairākas šādas sievietes
stāvēja mežmalā apkārt pļavai –
cita meta bumbu bērnu pulciņā
tieši tiem rokās tik neveiklās
ka tikai brīdi tai izdevās uzlidot
Un tā no jauna
Pārdesmit bumbu
gulēja zālē izbrīnīts vaicāju
kāpēc neviens tās neceļ no zemes
Atskanēja rūgta atbilde
Vai kungs neredz ka bērni ir akli?

 

Applūdušās raktuves

Pilsēta bija daiļa kā ogļraktuves
bet logi? Logi bija ogļraču spuldzes
vienīgi vinčas vietā grozs man virs galvas
puķu grozs šūpojās neznokurienes!
No kurienes rozes?
No kurienes brunetes milzīgas graudainiem matiem gluži kā kaviārs?
O sirēnas zibšņu un samiegtu acu jūra o spožā
Skūpsti ilgi kā bībeliskas vētras
izgrieza manas lūpas ar dimantu dzidru
viesmīlīgās nakts rūtī raktuvēs applūdušās
caur rokām savienotām dzirksteļizlādes ugunskurā
caur pulsējošām un baltām kā sieva
iekļuva golfa straume ieraudzīta ar miesu
applūdināja mani aizplūda aizviļņoja kā dzīvsudrabs

 

Mārīte

Zēns pinkainiem matiem saplēstā jakā
kas sniedzās līdz ceļiem platām piedurknēm
ruds kā liesma važoja un pātagu
plīkšķinot kliedza snaudulīgiem zirgiem
Diližanss brauca caur dziedošo mežu
kurš brīžam kļuva te skrajāks te tumšāks
milzums pļavainu sveķainu smaržu
plūda caur logu Braucēji aizmiga
Rozīna snauda kaktā Violeta
kā smilšu gliemežvāks cepure lentei
atrisot noslīdēja uz sāna
tās kleitai bija septiņas krokas katra
aizvien īsāka zem septītās vīdēja
kājas ieautas palsās vilnas zeķēs
Sarkana melni punktota mārīte
rāpās pa apmetņa bezceļiem pēkšņi
izpletusi spārnu pāri aizlaidās

 

Heraklīta pēcnācēji

Mēs neticam laika aplim
nedz spirāles kalnam
pagātne ir kārtība
nākotne pārsteigums
pavērts logs
caur kuru nekas nav redzams
mums dotas mutes
lai nekad nedzertu to pašu ūdeni
mums doti sapņi nemierīgi
un pieredze
kura mūs uzrunā svešā mēlē
esam ar to apraduši
un saprotam pa ausu galam.

 

Trešā elēģija

Nejūtu iejūsmu reiz gan to jautu
piesedzu acis pret smilšaino vēju
sasaucu vārdus kavētus gadiem
gadiem kuros nekāda skaistuma

Bez apdoma dodos valodas lokos
un gribēdams atgriezties dienas gaismā
pārāk daudz paužu vai saku par maz
zīmju tirdīts un ilgodamies lietas

Tu kas man atrauj šo čurkstīšu trauksmi
tu saprati mani pārlieku tieši:
pasaule sarūk un putns ir akmens
un cilvēka seja ainavā pārtop

 

no poļu valodas atdzejojis Māris Salējs

Dalies ar šo rakstu