Sliktā ticība

 

Esamība un nekas ir Sartra lielais darbs, kurā viņš aplūko esamību no fenomenoloģiskajām pozīcijām. Par analīzes priekšmetu kļūst veids, kā cilvēka apziņa eksistē pasaulē. Sliktā ticība (mauvaise foi) ir koncepts, kuru Sartrs izstrādā, lai paskaidrotu, kā ir iespējama melošana sev pašam – turklāt tāda melošana, kuru cilvēks uztver kā patiesību.

Brīvais cilvēks Sartra filosofiskajā skatījumā nekad nav tas, kas viņš ir, un vienmēr ir tas, kas viņš nav, – ar to saprotot, ka cilvēks vienmēr ir brīvs veikt citu izvēli. Cilvēks var veidot dažādas attieksmes pret savu faktiskumu – pret to, kā viņš izskatās, no kurienes nāk, kas viņam patīk utt. Tajā pašā laikā cilvēka brīvība nozīmē to, ka viņa ķermenim un pagātnei nav noteicošas lomas viņa būtības definēšanā. Būdams brīvs, cilvēks ir eksistenciāla būtne – viņš balansē uz robežas starp to, kas ir un kas nav. Atrodoties sliktā ticībā, cilvēks tiecas nošķirt to, kas viņš ir, no tā, kas viņš nav. Būtu loģiski iedomāties, ka sliktās ticības pretstats ir atklātība (sincérité). Taču šeit Sartrs veic abu eksistences modu salīdzinājumu. Kā piemēru viņš izmanto homoseksualitāti. Konfrontācija starp homoseksuāli un atklātības aizstāvi ir mēģinājums piespiest cilvēku atzīt savu nemainīgo identitāti – šajā gadījumā seksuālo.

Atklātība pati noved pie sliktās ticības – tā tiecas padarīt cilvēkus par skaidriem objektiem, kuri izpilda noteiktas funkcijas, kādas tiem ir atvēlētas. Šajā fragmentā aplūkotais atklātības aizstāvis grib, lai homoseksuālis atzīst savu seksuālo identitāti, lai atvieglotu dzīvi atklātības aizstāvim, nevis sev pašam. Jāatzīmē, ka atklātības aizstāvi Sartrs neapraksta kā homofobu, viņam vienkārši ir nepieciešams zināt, kas katrs cilvēks ir, lai veidotu pareizas attieksmes. Atklātība ir pārliecība par to, ka mēs esam tieši tas, kā sevi saucam; eksistenciālā filosofija norāda, ka katrs mēģinājums sevi noteikt ir tikai viens un īslaicīgs variants no daudzajiem. Noturīgās identitātes apšaubījums filosofiskajās studijās turpinās līdz ar feminisma un postkoloniālisma pētījumiem, kur tiek apšaubīts, ka cilvēks jebkad var būt tikai kaut kas viens.

Filosofisko terminu tulkošana bieži rada izaicinājumu: izvēlēties ausij tīkamāku skanējumu vai pieturēties pie vārda, kas būs saturiski atbilstošāks? Vai mauvaise foi jātulko kā „sliktā ticība” vai kā „pašapmāns”? Vai sliktā ticība ir tas pats, kas pašapmāns? Drīzāk tas ir īpašs pašapmāna veids, kur svarīgs ir tieši ticības aspekts. Analizējot ticības fenomenu, Sartrs saka: zināt, ka tici, nozīmē vairs neticēt. Godprātīgi ticēt – tā ir esamības-sevī pazīme. Esamība sevī – tas ir lietu būšanas veids, savukārt esamība sev, apziņa, nemitīgi novirzās un attālinās no sevis. Tā nespēj veidot attiecības ar pasauli, izmantojot pastāvīgus modus – tādus, kā ticība. Sliktā ticība ir pašapmāns tādā nozīmē, ka tas ir īpaša veida pašapmāns. Šī pašapmāna pamats ir neiespējama ticība.

Tulkotāja

 

[..]

Homoseksuālim bieži rodas neizturama vainas izjūta, kas nosaka visu viņa eksistenci. Ir viegli pareģot, ka viņš atrodas sliktā ticībā. Un patiešām, nereti notiek tā, ka šis cilvēks, pilnībā atzīstot savu homoseksuālo noslieci, pilnībā atzīstot katru paveikto rīcību, atsakās aplūkot sevi kā „pederastu”. Viņa gadījums vienmēr ir „atsevišķs”, īpašs; viņš nonāk šajā situācijā nejauši, tā ir spēle, gadījums, neveiksme. Tās ir pagātnes kļūdas, kas izskaidrojamas ar īpašu skaistā koncepciju, ko sievietes nespēj apmierināt. Šeit drīzāk jāredz trauksmaino meklējumu sekas, nevis izpausmes dziļi sakņotai tieksmei utt. Protams, šis cilvēks atrodas sliktā ticībā, kas robežojas ar komisko, jo, atzīstot visus faktus, kas viņam tiek piedēvēti, viņš atsakās izdarīt secinājumu, kas no tiem izriet. Tāpēc viņa draugu, kas viņam ir visstriktākais cenzors, kaitina šāda divkosība: cenzors pieprasa tikai vienu lietu, un varbūt viņš izrādīs žēlastību, lai vaina tiktu atzīta par vainu, lai homoseksuālis vaļsirdīgi atzītu, vienalga, pazemīgi vai ar pretenziju: „Esmu pederasts”. Mēs jautājam: kurš atrodas sliktā ticībā? Homoseksuālis vai atklātības aizstāvis? Homoseksuālis atzīst savus trūkumus (fautes), bet viņš visiem spēkiem cīnās pret spiedošo uzskatu, ka viņa kļūdas nosaka viņa likteni. Viņš nevēlas, lai uz viņu skatās kā uz lietu; viņam ir neskaidra, bet spēcīga izpratne, ka homoseksuālis nav homoseksuālis tādā nozīmē, kādā galds ir galds vai šis rudais cilvēks ir ruds. Viņam šķiet, ka viņš izvairās no visām kļūdām, līdzko viņš kļūdu apzinās un atzīst. Un pat vairāk – ka pati psihiskā ilgstamība viņu attīra no katra trūkuma un dāvā viņam nenoteiktu nākotni, liekot viņam atdzimt no jauna. Vai viņš kļūdās? Vai nav tā, ka viņš sevī pašā atzīst īpašu un nereducējamu cilvēka realitātes raksturu? Viņa attieksme tātad iekļauj nenoliedzamu patiesības izpratni. Bet tajā pašā laikā, lai dzīvotu, viņam vajadzīga nemitīga atdzimšana, pastāvīga bēgšana; viņam nemitīgi jānovieto sevi ārpus sasniedzamības, lai izvairītos no kolektivitātes drausmīgā sprieduma. Tādējādi viņš spēlējas ar vārdu „esamība”. Patiešām, viņam būtu taisnība, ja viņš izteikumu „Es neesmu pederasts” saprastu tādā nozīmē kā – „Es neesmu tas, kas es esmu”. Citiem vārdiem sakot, viņš paziņotu: „Tiktāl, ciktāl zināmu darbību sērija tiek definēta kā pederasta darbības, un ciktāl es esmu veicis šīs darbības, es esmu pederasts. Tiktāl, ciktāl cilvēka realitāte nepakļaujas jebkuriem mēģinājumiem to definēt caur darbībām, es tāds neesmu.” Bet viņš slepus izmanto citu vārda „būt” nozīmi. Viņš saprot „neesamību” kā „neesamību sevī”. Viņš deklarē „neesamību pederastam” tādā pašā nozīmē, kādā šis galds nav tintnīca. Viņš atrodas sliktā ticībā.

Bet atklātības aizstāvis neignorē cilvēka realitātes transcendenci un māk vajadzības gadījumā to izmantot sev par labu. Viņš pat izmanto un postulē to savā prasībā. Jo vai tad viņš negrib, lai homoseksuālis atklātības – un tātad brīvības – vārdā vērstos pie sevis un atzītu sevi par homoseksuāli? Vai tad viņš neparedz, ka šāda atzīšanās veicinās iecietību (indulgence)? Ko tas nozīmē, ja ne to, ka cilvēks, kurš sevi atzīs par homoseksuāli, vairs nebūs tas pats, kas homoseksuālis, par ko viņš sevi atzīst, un radīs patvērumu brīvības un labās gribas jomā? No viņa tātad prasa būt tam, kas viņš ir, lai vairs nebūtu tas, kas viņš ir. Tā ir frāzes „atzīts grēks ir uz pusi piedots” dziļā jēga. Atklātības aizstāvis prasa no vainīgā, lai viņš konstituētu sevi kā lietu tieši tālab, lai pret viņu vairs neizturētos kā pret lietu. Un šī pretruna ir atklātības prasības pamatā. Nudien – kuram gan nav redzams, ka ir kaut kas citu aizskarošs un mani pašu mierinošs teikumā „Ak, viņš ir pederasts!”, kas ar vienu mājienu novērš satraucošu brīvību un ļauj turpmāk noteikt visas otra darbības kā sekas, kas stingri izriet no viņa būtības? Lūk, ko cenzors pieprasa no sava upura: lai upuris konstituētu sevi kā lietu un nodotu viņam savu brīvību kā lēni, lai pēc tam viņš to atdotu atpakaļ kā sizerēns savam vasalim. Atklātības aizstāvis atrodas sliktā ticībā tiktāl, ciktāl viņš, izliekoties tiesājam [otru], īstenībā grib nomierināties (se rassurer), kā arī ciktāl viņš pieprasa no brīvības, lai tā konstituētos kā lieta. Šeit runa ir tikai par tās nāvīgās divu apziņu cīņas epizodi, ko Hēgelis sauc par „kunga un verga attiecībām”. Pie apziņas vēršas, lai apziņas dabas vārdā no tās pieprasītu radikāli iznīkt kā apziņai, vienlaikus iedvešot tajā cerību uz atdzimšanu viņpus šīs iznīkšanas.

Lai tas tā ir, iebildīs citi, bet šis cilvēks izmanto atklātību kā ieroci pret otru. Atklātība ir jāmeklē nevis Mitsein1 attiecībās, bet tur, kur tā ir tīra, proti, attiecībās ar sevi pašu. Bet kurš gan neredz, ka objektīvā atklātība tiek konstituēta tādā pašā veidā? Kurš gan neredz, ka atklāts cilvēks konstituē sevi kā lietu tieši tādēļ, lai šajā atklātības aktā izvairītos no lietas stāvokļa? Cilvēks, kurš atzīst, ka ir ļauns, maina savu „brīvību uz ļaunu”, kas viņam traucē, pret nedzīvu ļaunuma raksturojumu: viņš ir ļauns, viņš cieši turas pie sevis, viņš ir tas, kas viņš ir. Bet vienlaikus viņš izvairās no šīs lietas, jo ir tas, kas to apcer, un tāpēc no viņa ir atkarīgs, vai uzturēt to ar savu skatienu vai arī ļaut tai pazust atsevišķu darbību bezgalībā. Viņš gūst cieņu (mérite) no savas atklātības, bet cienīgs cilvēks nav ļauns, ciktāl viņš ir ļauns, bet [reizē] pāri savam ļaunumam stāvošs.

Tajā pašā laikā ļaunums tiek atbruņots, jo, neatrodoties determinisma plaknē, tas ir nekas, un atzīstot to, es lieku tam pretī savu brīvību; mana nākotne ir šķīsta, man viss ir atļauts. Tādējādi atklātības būtiskā struktūra neatšķiras no sliktās ticības būtiskās struktūras, jo atklāts cilvēks sevi konstituē kā tādu, kāds viņš ir, lai par tādu nebūtu. Tieši tas paskaidro vispāratzītu patiesību, ka, esot atklātam, var nonākt sliktā ticībā. Tāds, saskaņā ar Valerī teikto, bija Stendāla gadījums. Pastāvīga un pilnīga atklātība kā nemitīga piepūle, lai cieši turētos pie sevis, savā būtībā ir nemitīga cenšanās atteikties no sevis. No sevis atbrīvojas tajā pašā aktā, kurā padara sevi par objektu sev. Censties inventarizēt to, kas tu esi, nozīmē pastāvīgi noliegt sevi un glābties jomā, kur neesi nekas vairāk par tīru un brīvu skatienu. Mēs teicām, ka sliktās ticības mērķis ir nostāties ārpus sasniedzamības; sliktā ticība ir bēgšana. Tagad mēs konstatējam, ka atklātības definēšanai jāizmanto šie paši jēdzieni.

[..]

 

No franču valodas tulkojusi Marija Assereckova

Tulkots no: Sartre J.-P. L’être et le néant. Essai d’ontologie phénoménologique. Éd. corrigée avec index par Arlette Elkaïm-Sartre. Paris: Gallimard, 1994 [1943], pp. 98–100.

 

Saistītie raksti:

  1. Tulk. piez.: Kopesamības apzīmējums Martina Heidegera darbā Esamība un laiks.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri