Esamība bez vārdiem: klusuma troksnis

 

Par Gunta Bereļa romānu Vārdiem nebija vietas (Dienas Grāmata, 2015)

 

Iespējams, savus izteikumus nav gluži gaumīgi citēt, tomēr neviļus nāk prātā, kā pirms septiņiem gadiem, rakstot par Gunta Bereļa pirmo romānu Ugunīgi vērši ar zelta ragiem, patosa un lietišķuma tonī atzīmēju: „Teikšu kā „Dieva balsij no miskastes” labirintiem piedien, – prasās pēc kāda jauna skaņdarba, kas paceltos uz iepriekšējo simfoniju fona.”1

Tieši tā arī noticis – otrais Bereļa gargabals Vārdiem nebija vietas ir darbs, kura gaismā līdzšinējais autora veikums rādās kā panteras sagatavošanās pirms izšķirošā lēciena un upura sagrābšanas. Par laimi vai par nelaimi sašutušajai, apvainotajai vai kā citādi emocionāli, psiholoģiski, ētisku apsvērumu vai mākslas vārdā aizskartajai publikai, upuri, tas ir, lasītāju Berelim izdodas noķert. Sākumā ar niansētām, detalizēti iezīmētām 1913. gada ainām, noslēpumaino un neizprotamo galvenā varoņa Rūdolfa Tuša klusēšanu, ironisko autora skatījumu, no kura dveš nepārprotams „es skatos uz to no malas”, vēlāk – ar notikumu un stāstījuma ritma klājieniem, kas plūst te straujāk, te rāmāk, tomēr nemitīgi rauj lasītāja iztēli līdzi šai neprātīgajai, neatslābstošajai dejai. Lai gan sakarā ar Tuša principiālo izvēli runāšanas sakarā, es biju aizdomājusies tiktāl, ka kazaki 1905. gadā viņam nogriezuši mēli, man nācās vilties. Un par to paldies autoram – apvest ap stūri lasītāju – kas var būt labāk!

Manuprāt, vietā ir pateicība par komentāru sadaļu un autora pēcvārdu, kas bagātina darba vēsturisko un informatīvo slāni, ļauj saprast laika kontekstu un to, ka rakstīt vēsturi kā atsevišķa cilvēka dzīves gājumu, nebūt nav viegla nodarbe, jo nevar atsaukties nedz uz kritušo skaitu, nedz uz ieņemto zemju robežplāniem.

 

Varmācība un vārdi

Varmācība, vārda un domas līnija, pateiktais un nepateiktais, mākslas un realitātes robežas – tās ir Bereļa sen lolotas tēmas gan Ugunīgajos vēršos ar zelta ragiem (2007), gan īsprozas krājumos Mitomānija (1989) un Mīnotaura medības (1999). Raidījumā Kultūras Rondo, stāstot par jauno romānu, autors uzdod 20./21. gadsmita filozofiskākos jautājumus: „Ko nozīmē valoda? Vai var kaut ko pateikt? Vai var izteikt domas vārdos un vai es domāju ar vārdiem?” Bereli interesē valodas „jēga” un „enerģija”.

Ja atceramies, ka sengrieķu jēdziens „energeia” saistīts ar procesu, darbīgumu, aktivitāti, tad romāna kontekstā nāk prātā ķecerīga doma – vai vārds ko maina, vai nemaina? Bereļa varonis iet savu grieķu traģēdijas cienīgo ceļu arī bez skaļām izteikām. Lai arī Rūdolfā Tušā nav nekā no cēlo mītu personāžiem, toties viņš var kļūt tikpat negants kā ciklops ar izrautu aci.

Interesanti, ka Aristotelis Metafizikā sniedz pāris „energeia” piemērus: bauda ir ķermeņa un prāta „energeia”, savukārt laime ir cilvēka kā cilvēciskas būtnes „energeia”. Tušs nodarbojas ar ķermeņa baudas kopšanu, prāta nodarbes atstājot amatniecības un labošanas darbu veikšanai, kas, manuprāt, tik filigrāni gleznotajā ļaundarī atklāj cilvēciski normālu vaibstu – „zelta rokas”. Un tāpēc rada iespēju pārdomām – cik daudz „normālo” spēj nogalināt otru?

Lai gan daudzi kritiķi sekojuši autora vadībai un runā par Tuša „mēmumu”, es šoreiz izvēlētos apzīmējumus „klusēšana” un „klusums”, kas piešķir citu nozīmi vienam no svarīgākajiem romāna slāņiem – pārdomām par valodas lietderīgumu un tās jēgpilnību. Vēl jo vairāk pasaulē, kurā asinskāre ir gluži vai seksuālās dziņas māsa.

Ja kāds recenzents izvēlējās saistīt valodu ar ētisko apziņu, tad neviļus ir vēlme oponēt – neba izteikšanās un spēja runāt liecina par cilvēka spēju nošķirt labu no ļauna. Turklāt, šķiet, ka Tušam nemaz nav nepieciešams vārds, jo metaforiskā izpratnē viņš pats jeb viņa darbi ir vārds. Un vai tad nāvi kāds spēj nosaukt vārdā? Klusums, kas apvij galveno varoni, vēl jo skaļāk liek runāt notikumiem, ko viņš rada, vai – kas rada viņu: 1905. gada atmiņas ar dzintaracaino kazaku zirgā, murgainā esme pie ķēdes, grebjot karotes, Nāves salas līķu klājums.

Guntis Berelis intervijā Ievai Kolmanei teic: „Bezgala grūti uzrakstīt jēdzīgu gabalu bez līķiem, bet to visi zina, sākot jau ar Homēru.”2 Un ikviens mirušais romāna skrējienā uz Tuša klusēšanas fona pārtop arvien skanīgākā notī. Līdz mēs atduramies masu slepkavībā – kara šausmās, kas vairāk liek klusēt, ne runāt, jo „pasaulē, kuru bija pametuši cilvēki, arī vārdiem vairs nebija vietas” (223. lpp.).

Bez tam Tuša klusēšana nav mēma ne vien notikumu dēļ, kas virmo ap viņu un viņā, bet arī stāstītāja balss dēļ, jo Tušs runā ar mums – lasītājiem. Mēs dzirdam varmākas balsi un esam spiesti lielākā vai mazākā mērā iejusties stāstītāja ādā. Citiem vārdiem sakot, saprast, cik daudz katrā no mums ir slepkavas gēna. Vai ir? Un tagad lai paceļ roku tie, kas nekad mūžā nav nosituši ne odu, ne mušu. Un tie, kas nekad nav dusmojušies uz kādu. Un vai vārdi nav varmācība? Kad skaņa lauž gaisa pretestību, veidojot zilbju aprises, vai tā ir dzīvot griboša, uzvarēt kāra doma vai tikai vārdi, kas plūst pāri mūsu lūpām?

 

Reālais un apziņas laiks

Romāna apburošākā īpašība ir vienkāršība jeb nesapīšanās meistarībā, ar kādu autors veido vairāku laiku saplūsmi dažādos ritmos – te ir reālais, apzinātais laiks, kad notiek darbība, un apziņas – stāstītāja laiks, kas vedina te purvā, te pagātnē, te skata nākotni vai top par miglu – dzēruma vai izbadējušās un novārgušas apziņas metaforu. Protams, izbadējies un novārdzis šad un tad mēdz būt galvenā varoņa ķermenis, bet es šoreiz interpretētu par labu miglai, kurā Tušs ik pa laikam krīt, kā citas pasaules, cita veida apziņas zīmei. It kā viņš saprastu un vienlaicīgi nesaprastu, kas ar viņu notiek vai ko viņš dara. Pie tam atbildēt uz „kāpēc es to daru?” – tāds jautājums Tušam pat neienāk prātā. Gluži kā Albēra Kamī Merso Svešiniekā – nekas nav tā vērts, lai uzdotu bezjēdzīgo „kāpēc”.

Berelis spēj iemest savu varoni gan sirreālās, gan reālās ainās, aprakstīt mēmā kino tapšanas paralēles ar klusējošā Tuša dzīves izpratni, vienkopus salaist emocionālas atmiņas ar tagadnes notikumiem un – nesasmērēt savas rakstnieka rokas mehāniskā konstrukcijā, bet uzbliezt dzīvu bildi lasītāja acu priekšā. Galvenokārt pateicoties varoņa naivās, vienkāršās apziņas apcerēm un rūpīgi izstrādātajiem vides un detaļu aprakstiem. Tāpēc romāns nešķiet monotons, jo ir iespēja skatīt to, kas notiek. Kā jau kino. Ar visiem apziņas kritumiem un negludumiem, neizpratni par notiekošo un pēkšņumu.

Lai gan – šāda tāda revidēšana teksta sakarā būtu noderējusi. Varbūt dabas skatu atainojums nav mana iemīļotākā nodarbe, bet dažviet kļuva garlaicīgi, jo pārlieku uzkrītoša bija autora kāre vēl un vēlreiz ievilināt lasītāju Tuša apziņas dzīlēs, kad tas klejo un nesaprot, kas ar viņu īsti notiek. Es sapratu, ka man kā labticīgai lasītājai jāmaļas līdzi Tušam viņa ceļā, bet – ak, kā negribējās, jo nekas taču nenotika. Vien siena gubas, purvs, vaivariņi un aizmaldījušās cilvēka gaudulīgās noskaņas. Turklāt kaitināja tas, ka autors vēlas paildzināt šādus brīžus. Savukārt pēc pirmā Tuša „varoņdarba” Ventspilī, kļuva puslīdz skaidrs, ka romāna gaitā plāni klāsies daudziem. Tas nerunā par labu autora prasmei radīt atšķirīgas noskaņas viena darba ietvaros, kas būtu lieti noderējusi, lai veidotu pārsteiguma auru, nevis tikai uz varoņa rakstura likumsakarībām balstītu romānu.

Klusums, kas aizpilda Tuša šķietami vienkāršo dzīvi – paēst, iedzert, dabūt zem sevis sievišķi – iegūst jēgpilnu nozīmi brīdī, kad nākotnes gaidas pēc „Belle Epoque” pārmāc bailes no nāves. Galvenā varoņa aprobežoti muļķīgā, it kā garām slīdošā dzīve stāsta ļoti cilvēcisku stāstu par dzīvi kā bēgšanu no nāves. Gandrīz kā Heidegeram – esamība ir laiks. Tuša gadījumā – klusuma laiks, kad vārdiem tiešām nav vietas.

  1. „Dieva balss no miskastes” – atsauce uz G.Bereļa stāstu Bekets ir dzīvs, krājums Mīnotaura medības. – Rīga, Atēna, 1999.  (back)
  2. Kultūras Diena, 29.05.2015. Sk. [http://www.diena.lv/kd/intervijas/guntis-berelis-kad-es-esmu-par-labiem-cilvekiem-rakstijis-14099748], 24.06.2015.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri