punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fragments no romāna “Milzu sastrēgums”

Eķrems Eilisli

09/07/2015

 

Fragments no Mairas Asares tulkotā Eķrema Eilisli romāna Milzu sastrēgums (Dienas Grāmata, 2015) 

 

No otras puses, Buzbulagā Sefali tomēr bija mierīga dzīve. Vienīgi Tariels uz kādām piecām sešām dienām iztramdīja šo mieru. Reiz kādu nakti tēvocis Hizirs „tilvizorā” klausījās tautas deputāta šeihulislāma Allahšukūra Pašazades priekšlasījumu, kas atmaskoja imperiālistisko aprindu apmelojošos izdomājumus par islāma fundamentālismu, bet otrā rītā – vēl pirms pirmajiem gaiļiem – viņš ieradās pie Sefali un noturēja kaismīgu runu par republikas valdības nožēlojamo stāvokli, ar ko iesēja zināmu nemieru arī viņa, tas ir, Sefali, dvēselē. Reizēm gadījās, ka tas blēdis Gogans, kas izvirzīja arvien jaunas un jaunas ekonomiskās prasības, cieši apņēmies pilnībā izputināt Sefali, periodiski pieteica streiku, neierazdamies aplaistīt dārzu, un Sefali lika lāpstu uz pleca un pats devās laist ūdeni no avota, garāmejošo sieviešu dzēlību pavadīts: „Kā tu to lāpstas kātu turi, muellim Sefali, baidies, ka iekodīs?”, „Kāpēc tu savu panamu neņem nost, negribi seju nosauļot?”, „Bikses ciešāk aizpogā, Sefali muellim, ka tavs lakstugailītis neizspurdz no ligzdiņas…” Tā bija atmaksa ne tikai par to, ka Sefali piecdesmit gadu nodzīvojis Baku, desmit gadu nostrādājis par rektoru, divdesmit gadu bijis profesors, bet pat par to, ka viņš reiz bijis slavena rakstnieka un pazīstama sabiedriskā darbinieka Ali Zijas draugs, lidojis ar viņu vienā lidmašīnā, dzīvojis vienā viesnīcā. Bet kas tāds notika reizi nedēļā vai divās: kad, sekojot seniem likumiem, bija pienākusi viņa kārta rīkoties ar laistāmo ūdeni. Citkārt Sefali neviens neaiztika; viņš vadīja dienas, izlaidies pagalmā, lasīdams grāmatas un avīzes. Naktīs verandā viņš priecājās par mēnesi un zvaigznēm. Bet, kad kļuva pavisam garlaicīgi, risināja patīkamas sarunas ar kolēģi – profesoru Nilu Ārmstrongu.

– Labvakar, profesora kungs!

– Labvakar! Lūdzu, es jūs klausos, profesor. – (Nils Ārmstrongs zināja, ka arī Sefali ir profesors.)

– Kā jums ar veselību, Nil? Kā Amerika jūtas pēc jūsu atgriešanās no Mēness?

– Normāli! Normāli! – Nils Ārmstrongs lepni sēdēja mīkstajā krēslā, kājas sacēlis uz galda, un viņam priekšā stāvēja viskija glāze.

– Nil! Nila kungs! Godājamais Nil! Bet es joprojām neticu, ka Mēness ir tieši tāds!

– Ticiet gan, ticiet, biedri Sefali! Uz Mēness nav dzīvības. Uz Mēness nav nekā, izņemot akmeņus un putekļus!

– Vai tiešām tur pat nekāda zāle neaug, ne krūmiņi, ne puķītes?

– Nē, profesor, tur pat nezāles neaug.

– Bet runā, ka tur esot kalni?

– Jā. Kalnu ir daudz. Mēness virsma lielākoties sastāv no kalniem.

– Tik daudz kalnu, vai tas maz iespējams, ka uz tiem neaug pat ne magones ziediņš, Nil?

Nils Ārmstrongs pacēla pie lūpām viskija glāzi un atkal nolika to.

– Ir iespējams, – viņš teica. – Gadās arī tā. Jūs kādreiz apšaubījāt, ka četrstāvu viesnīcai var būt piektais stāvs. Bet tad pārliecinājāties, ka var gan būt.

– Pārliecinājos… – teju asarās atteica Sefali. – Un kā vēl pārliecinājos, Nil. Savam ienaidniekam nenovēlu tā pārliecināties.

Nilam Ārmstrongam nepatika Sefali žēlabainais tonis.

– Neredzu pamata īpašām sērām, biedri Sefali, – viņš teica. – Dzīvē visam kam jāiziet cauri. Jūsu zināšanai, man arī ir nācies pabūt simtdesmitstāvīgā Ņujorkas starptautiskā tirdzniecības centra simt vienpadsmitajā stāvā un pat vairākas reizes tur spēlēt biljardu ar Rokfellera kungu.

– Gadās, gadās, – trīsošā balsī atsaucās Sefali. – Cilvēkam, kurš bijis uz Mēness, nav nekas īpašs spēlēt biljardu simt vienpadsmitajā stāvā… Bet kāda no turienes izskatās Zeme, Nil?

– No kurienes? No simt vienpadsmitā stāva?

– Nē. No Mēness. No planētas.

– Piedodiet, – īsteni profesoriskā pieklājībā atteica Nils Ārmstronga kungs, lai gan viņa kājas joprojām atradās uz galda. – Man nebija iespējas no Mēness palūkoties uz Zemi. Laiks bija ierobežots. Bet trīs gadus pirms lidojuma uz Mēnesi es paklejoju pa Zemes orbītu ar klaberkasti „Gemini 8”, un tad es bieži skatījos uz Zemi. Tajā laikā no kosmosa īpaši labi bija redzama jūsu valsts.

– Kad? Sešdesmit sestajā? – ar bezgalīgu interesi jautāja Sefali, jo tas bija Jemenas brauciena gads. – Interesanti, kā šobrīd mūsu valsts izskatās no kosmosa?

– Slikti! Ļoti slikti! – Nila seja acumirklī apmācās, viņš nolaida zemē vienu kāju un skaļi atkārtoja persiešu, angļu un krievu valodā: – Bed! Bed! Plahoi! Otšeņ plahoi!

– Kāpēc, Nil? Kāpēc tā pēkšņi notika ar šo valsti? Jums tas jāzina, jums labi jāzina šādas lietas, jo, lai kā tur būtu, lidojāt taču uz citām planētām.

– Lai to zinātu, profesor, nav jālido uz citām planētām! – Šoreiz Nila atbilde noskanēja ļoti skarbi, turklāt viņš atkal uzkrāva uz galda abas kājas: tā viņš darīja vienmēr, kad sirdī ierunājās kapitālists. – Jūsu valstī pie varas nākuši jauna tipa vadītāji, un viņi ir daudz tālredzīgāki par iepriekšējiem, tāpēc, saprotams, pie jums radās tāda situācija.

Sefali sapūtās kā bērns un apbēdināts nokāra galvu, jo viņš nebija vienisprātis ar pasaules vienprātīgo spriedumu par jaunās valdības tālredzību.

– Jūs saucat par tālredzību daudzu simtu tūkstošu nevainīgu ļaužu asaras, sirmgalvju un bērnu vaidus! Laupīšana, ugunsgrēki, slepkavības – viduslaiku inkvizīcijas asiņainie sārti divdesmitā gadsimta beigās!… Nē, Nil, te es jums nevaru piekrist. Es nekādi nespēju noticēt jaunā tipa politiķu tālredzībai, ja kādos piecos gados cenas šajā valstī augušas vismaz desmitkārt un tikai cilvēka dzīvībai vairs nav nekādas vērtības!… Mēs jau esam pieredzējuši tamlīdzīgu komjaunatnisku tālredzību.

Astronauts apmulsa. Šķiet, pēc Sefali kvēlajiem un liesmainajiem vārdiem Nils bija gatavs pārskatīt savu viedokli par tālredzību un humānismu. Pēc ilgākām pārdomām viņš teica:

– Esmu pilnīgi vienisprātis ar jums. Bez šaubām, jūsu tagadējās vadības tālredzība, no vienas puses, ir saistīta ar pionieru un komjauniešu kustību. Tādēļ lielākā daļa jūsu emigrantu Amerikā uz šīm reformām pagaidām raugās ar lielu skepsi. Pat tas bārdainis Solžeņicins… Deviņdesmit procenti intelektuāļu, kas ticējuši Krievijas gaišajai nākotnei, tagad ir dziļā depresijā. Nepiešķiriet lielu nozīmi Mārgaretas Tečeres kosmētiskajām prognozēm.

Sefali ļoti nopriecājās, jo pilnā mērā piekrita tam, ko slavenais astronauts teica par komjaunatni.

– Jums taisnība. Es to Nuhba… to komjaunatni pazīstu ļoti labi. Viņiem ir tikai viens mērķis, Nil: cilvēkam šodien jāaizmirst, kas viņš bija vakar. Uzvārds, vārds, tēvavārds, pat tas, ko viņš vakar ēdis. Brežņeva laikos, piemēram, neviens pat nepirka saldētu gaļu. Liellopu gaļa – divi rubļi, jēra gaļa – rublis deviņdesmit. Kurš tagad vairs atceras, ka tādas interesantas lietas bijušas mūsu padomju veikalos? Varbūt kādi desmit veterāni. Tagad ne pieci gadi nav pagājuši, kopš pie varas nācis tas jaunā tipa vadītājs, un ļaudis pamazām aizmirst, kādā krāsā, teiksim, ir cīsiņi. Ja ne šodien, tad rīt cilvēki, iespējams, aizmirsīs arī sieru, zivis, zemeņu ievārījumu, baklažānu ikrus… Nil, vai jūs spējat noticēt tam, ka reiz šajā valstī ļaudis neinteresējās par otra tautību, pirms paspiest viņam roku! Kurš tagad vairs to atceras? Atkal jau tikai kāds bariņš veterānu. Es ticu, Nil. Ticu, ka šī valsts vienmēr nebūs tāda. Pienāks laiks, un veikalos atkal būs cīsiņi, siers, zemeņu ievārījums un baklažānu ikri. Un cilvēki sasveicinoties neinteresēsies par tautību, kā tas bija stagnācijas laikā!… Bet kam tiks piedēvēti šie cīsiņi un suminājumi, kurš viedais un tālredzīgais politiķis pierakstīs sev šo spožo uzvaru? Protams, Gorbačovs un Perestroika. Bet ne no viena netiks prasīta atbildība par tiem simtiem tūkstošiem bēgļu, kas palikuši bez jumta virs galvas, pazaudējuši senču kapus, dzimteni, savu ligzdu, par tiem, kurus grieza gabalos viņu bērnu acu priekšā. Nil!… Tādas, lūk, Nil, atmiņas spēles! Tagad jūs saprotat, ko nozīmē komjaunatnes tālredzība?

– Orvels. Džordžs Orvels! – Amerikāņu profesors pielēca no krēsla, izsauciens, šķiet, nozīmēja, ka viņš piekrīt arī otrajam muellima Sefali monologam. – Ļeņins! Neps!… Kultūras revolūcija! Kolhozs! Cīsiņi! Nuhbala! Sumgajita!.. – Nils Ārmstrongs satvēra glāzi, tikai šoreiz viņš iedzēra nevis nieka malciņu, bet izkampa visu vienā paņēmienā un pa krievu modei ar delnas virspusi noslaucīja lūpas. Tad atkal apsēdās un sarauca pieri, itin kā gatavotos lasīt lekciju visiem savas Sinsinati Universitātes studentiem vienlaikus.

Bet Sefali neļāva savam kolēģim nolasīt šo lekciju.

Dalies ar šo rakstu