punctum

Literatūra un kultūra

dzīve nav nāves vērta

e.e. kamingss

13/07/2015

 

e.e. kamingss (1894–1962) – amerikāņu dzejnieks, prozaiķis un dramaturgs, viens no pārdrošākajiem formas eksperimentatoriem amerikāņu 20. gs. dzejā. Neskatoties uz novatoro dzejas formu, kamingss caur caurēm ir un paliek dvēseles dzejnieks, kas meklē atbildi uz jautājumiem, kas ir dzīve, kas ir mīlestība un kas ir cilvēka sūtība sarežģītajā pasaulē. Dzejnieka poētika, kurā neizpaliek vēstījuma aprāvieni, paralēltēmas, valodas eksperimenti, ir uzskatāma par esošu tuvu tādiem vizuālās mākslas virzieniem kā fovisms, kubisms un citiem. kamingsa literārais mantojums ir gandrīz 3000 dzejoļus vai, citiem vārdiem sakot, 15 dzejoļu krājumus un izlases liels. kamingss ir aizrāvis daudzus latviešu atdzejotājus gan Latvijā, gan trimdā, un viņa daiļradi lasītāji var iepazīt J. Krēsliņa (seniora), A. Kraujietes, A. Maizīša, Vika, J. Boiko un I. Balodes atdzejojumos.

Atdzejotājs

 

***

pavei uz mēness krampjaino apelsīncollu
uztupušos šajā vakara sidrabminūtē.
Mēs izvēlēsimies iet uz mežu – tas nav nekas
pret tevi, baltā pilsēta, kuras smailes klusi dzalkst.
Mēs ņemsim bezmāju vārguļojošo ceļarūnu
laiski griezto uzasinātājā gaisā.
Lauki brīnumaini guļ spēcīgā klusumā
smagā no sīksīciņas kalšanas
..(tie ir Melnie Ļaudis, chérie,
viņi dzīvo apakš akmeņiem). Nebaidies
un mēs paiesim garām precīzo kapeņu
vienkāršajam neglītumam tur, kur lielceļs iet pāri
un visi cilvēki ir mirkļilgi beigti.
Tad tu mani lēni noskūpstīsi

 

***

kas zina, vai mēness nav
balons, kas nāk no dižas debesīs
peldošas pilsētas – pilns jauku ļaužu?
(un ja tu un es
mēs tajā nokļūtu, ja viņi
paņemtu mani un paņemtu tevi savā balonā,
kāpēc tad
mēs lai neceltos augšup kopā ar visiem jaukajiem ļaudīm
kā nami un smailes un mākoņi:
peldot augšup
prom un prom peldot uz dižo
pilsētu, kurā neviens vēl nav bijis, kur
vienmēr
           ir
              Pavasaris)un ikviens
ir iemīlējies un puķes plūc pašas sevi

 

***

ja vispār ir tādas debesis, mana māte(pati saviem spēkiem)
tur nonāks. Tās nebūs nedz atraitnīšu debesis nedz
trauslās maijpuķīšu debesis, bet
tās būs tumšsārtu rožu debesis
mans tēvs (dziļš kā roze
garš kā roze)
stāvēs līdzās manai
šūpojoties pāri viņai
(kluss)
ar acīm kuras ir īstas ziedlapiņas un redzēs
neko ar dzejnieka seju kurš patiesi ir
zieds un nevis seja ar
rokām
kas čukst
Šī ir mana mīļotā mana

                                  (pēkšņi piesaulītē
viņš sašūposies,
& viss dārzs sašūposies)

 

***

Mēness peld
viņas matos.
Debesu
lilija
pierietējusi
visiem sapņiem,
nolīkst.

apsedz viņas īsumu ar dziesmām
apsedz viņu ar sarežģītiem trausliem putniem
ar margrietiņām un krēslām
Atlaižot viņu,

Noskaiti
pār viņas
augumu
lietus

pērļu atsevišķos čukstus.

 

***

par spīti it visam
kas elpo un kustas, kopš Liktenis
(ar baltām garākām rokām
sakārtojošs ik grumbu)
pavisam nogludinās mūsu domas
–pirms pamest savu istabu
es apgriezīšos,un(salīcis
cauri rītam)noskūpstīšu
šo spilvenu,mīļā
kur mūsu galvas dzīvoja un bija.

 

***

es iedomājos,ka dzīve
nav nāves vērta,ja vien
(un kad)rozes neskumst
savas veltās dailes dēļ
un lai arī cilvēcei
ik nezāle var roze
šķist,rozes(esi par
to drošs)vien pasmaidīs

 

No angļu valodas atdzejojis Kristaps Vecgrāvis

Dalies ar šo rakstu