Kāposti ar rozēm

 

Manā priekšā ir dažas grāmatas: britu rakstnieka Ādama Foldsa romāns Bezizejas virpulī; čehu rakstnieka Tomāša Zmeškala romāns Mīlestības vēstule ķīļu rakstā; somu rakstnieka Riku Korhonena Ārstu romāns; norvēģu rakstnieka Gunsteina Bakes romāns Moda un Oda; igauņu rakstnieka Tīta Aleksejeva romāns Svētceļojums. Stāsts par pirmo krusta karu. un Jāņa Joņeva romāns Jelgava 94.

Tikpat neizprotams savienojums kā „kāposti ar rozēm”1. Salīdzinājums, starp citu, atceļojis no Tomāša Zmeškala romāna šajā sarakstā. Uzskatāmākā saikne, kas šos darbus vieno, ir tā, ka tie visi saņēmuši Eiropas Savienības literatūras balvu (European Union Prize for Literature; turpmāk tekstā ESLB).

2011. gadā ESLB saņēma arī šī raksta autores stāstu krājumus Mierinājums Ādama kokam, ko, manuprāt, pašsaprotamu apsvērumu dēļ šeit neapskatīšu.

Konkursi, topi, izlases, balvas, novērtējumi… Neskatoties uz to, ka mākslas ir neiespējami objektīvi novērtēt un paziņot uzvarētājus, mākslās konkursi un apbalvojumi ir tikpat izplatīti kā sportā. Balva mākslas gadījumā nebūtu jāuztver kā absolūti objektīvs novērtējums, jo laureātu izvēli neizbēgami ietekmē arī žūrijas locekļu gaume un retorika, kā arī plašāks konteksts, kurā šis darbs iekļaujas un attiecas pret citiem literāriem darbiem. Tomēr apbalvojumi mākslās ienes procesā nozīmīgu impulsu, pievēršot uzmanību novatoriskiem un kvalitatīviem (un pat šie divi faktori nereti ignorē viens otru) darbiem.

No intelektuāļiem varētu gaidīt, ka vietu sadalījumam un līderim netiks veltīta nenovīdība, jo māksla paceļas pāri šīm piezemētajām birkām, kas reizi gadā kādam tiek piekabināta. ESLB gadījumā birka vienas valsts prozaiķim tiek piekarināta reizi trijos gados, un ES kultūras programmas dalībvalstis, kopā 37, rotē trīsgadu ciklā. Katras valsts ESLB saņēmēju izvēlas attiecīgās valsts žūrija, balstoties uz formāliem kritērijiem, lai izvirzītu jaunu un daudzsološu autoru, tāpēc tiek izvēlēti nominanti, kuriem iznākušas vismaz divas, taču ne vairāk kā četras prozas grāmatas. ESLB ir jauna balva, ko pasniedz tikai kopš 2009. gada, un skaidrs, ka ar Bukera vai Orindža balvu savā prestižā tā vēl nespēj konkurēt. Nobelu nepieminēsim, jo šī nav Nobela mērķauditorija.

Paredzams, ka, ESLB iemantojot garāku un krāšņāku vēsturi, augs arī tās nozīmība. Viens no šīs jaunās balvas galvenajiem mērķiem ir popularizēt literatūras starpkultūru dialogā, tādējādi popularizējot tik atšķirīgos dažādu valstu un valodu rakstniekus un to darbus. Ja atgriežamies pie manis aplūkojamo grāmatu saraksta, redzams, ka tulkošanas platforma patiesi darbojas, jo Latvijas gadījumā ir iznācis pieklājīgs skaits ESLB saņēmēju darbu (arī pašmāju ESLB saņēmēju prēmētie darbi tiek tulkoti izdošanai citās valodās). ESLB saņēmēja tituls veicina konkrētā literārā darba mārketingu, jo sniedz zināmu priekšstatu par darba kvalitāti. Bet cik viendabīga ir šo darbu kvalitāte?

Atceros epizodi no studiju gadiem. Viena no izcilāko un zinošāko pasniedzēja prof. Viktora Freiberga docētajā kursā katram no studentiem tika uzdots izlasīt vienu no Bukera longlista grāmatām līdz uzvarētāja paziņošanai. Sadarbībā ar citām institūcijām rīkotā semipubliskā prezentācijā studentiem bija jānovērtē attiecīgā grāmata. Atceros, ka visi mani studiju biedri viņiem iekritušās grāmatas novērtēja kā necienīgas Bukera balvas, izņemot mani. Manis apskatītā Džeimsa Lasduna grāmata Septiņi meli Bukeru nesaņēma un pat neiekļuva šortlistā, taču tika tulkota latviski, vēl nesen to redzēju grāmatnīcas nocenoto grāmatu klāstā un ieteicu nejauši sastaptai paziņai, kura to arī iegādājās.

Vēl vēlāk uzdūros Umberto Eko sastādītajam neglīto darbu sarakstam, kurā mani īpaši priecēja literātu sniegums, piemēram: Emīls Zolā rakstīja, ka „pēc simt gadiem franču literatūras vēsturē Ļaunuma puķes labākajā gadījumā atcerēsies vienīgi kā kuriozitāti.” Vai: „Voltam Vitmenam ar mākslu ir tikpat ciešas attiecības kā cūkai ar matemātiku.” Vai kāda redaktora viedoklis par Annas Frankas Dienasgrāmatu: „Manuprāt, šī meitene nav apveltīta ar īpašām uztveres spējām vai jūtīgumu, kas ļautu grāmatai būt kam vairāk par vienkāršu kuriozu.”2 Domāju, kaut kādā ziņā šie viedokļi ir bijuši patiesi, taču mākslās diemžēl žūrijas nespēj noteikt mākslas darbu likteni – prēmētie darbi var tikt aizmirsti, bet neprēmētie kļūt par kulta darbiem jau pirms un arī pēc prēmēšanas.

Stāsti par literāro balvu saņēmēju darbu analīzi un veiksmes atkārtošanu vairs nav ne noslēpums, ne mīts. Literatūrā diemžēl arī ir ieperinājies šedevra atkārtošanas fenomens un mode. Tieši modes dēļ autori raksta konkrētā žanrā par konkrētu tematiku un ņem vērā ātros padomus no pašpalīdzības grāmatām par to, kā uzrakstīt satriecoši labu romānu. Tieši modes dēļ grāmatu birums kļūst arvien straujāks, jaunizdotajiem darbiem pievienotā norāde „Jaunums” noveco dažu dienu laikā, jo vietā nāk citi „Jaunumi”, grāmatnīcās trūkst vietas grāmatu uzglabāšanai, un tās tiek atdotas atpakaļ izdevējiem, un, ja atjēdzaties par vēlu, veikalos tās ir grūti atrast.

Mani interesēja pētīt, kādā konstelācijā šie ESLB saņēmēju latviski izdotie darbi atrodas attiecībā cits pret citu un kas tiem ir kopīgs literārā mēroga ziņā. Pirmajā acu uzmetienā šie romāni šķiet pārāk dažādi, lai par tiem mēģinātu rakstīt vienu rakstu. Taču pamanāmas radniecīgas vēsmas darbos pētīto tēmu izvēlē. Šīs grāmatas nosedz divus lielus tēmu lokus – interesi par vēsturi un interesi par cilvēka būtību. (Pietiekami plaši, lai tas būtu kopīgs visai literatūrai.) Atskārtu arī, ka šajos romānos, apzināti vai ne, apskatītas visas fundamentālākās indivīda eksistences jomas – te ir mīlestība, te ir attiecības, te ir sekss, te ir nāve, te ir reliģija, te ir mijiedarbe ar varu, pasauli utt. Turklāt šie sacerējumi ir gan nopietni, gan smieklīgi vienlaicīgi. Tā ir gan viegli lasāma, gan dziļākajos slāņos uz refleksiju vedinoša literatūra.

Pie vieglāk lasāmajiem no šīs plejādes pieder Gunsteina Bakes romāns Moda un Oda Šī ir grāmata, kas būtu veiksmīgi lasāma daudzās pasaules valodās un valstīs, kur autosatiksme ir daļa no ikdienas. Kā gan varētu nebūt panākumi grāmatai, kuras uzstādījums ir tik pašsaprotams – pētīt cilvēka un tehnoloģijas attiecības, īpaši laikmetā, kad dažādas ierīces ir klātesošas visās dzīves sfērās?! Taču tieši šī paša caurredzamā uzstādījuma dēļ Bakes darbu gribētos pieskaitīt literatūrā jaunienākušu autoru grāmatām, jo pārāk uzkrītošs šķiet aprēķins uzrunāt visus, tādējādi romāns nav ieguvis dziļāku dimensiju. Nevar teikt, ka romāns ir virspusējs, tam zem redzamā ir arī citi slāņi, tomēr romāns, šķiet, pārāk daudz paļaujas uz redzamo virspusi, pārāk daudz ir ieguldīts tajā, lai aprakstītu „satiksmi” no visām pusēm. Bet grāmata taču nav par satiksmi, lai gan risina šo tēmu, bet gan par Modu, kādu jaunu dāmu, kuras dzīvi ietekmē satiksmes negadījums. Kopumā – viegli un ātri lasāms, apjomā neliels, fragmentāru stāstījumu izmantojošs mūsdienīgs romāns no autora, kurš ir savas karjeras aizraujošajā augšupceļa posmā.

Arī apjomīgo Riku Korhonena Ārstu romānu varētu raksturot kā „rotaļīgu” literatūru. Romāna sižetiskais mugurkauls ir trīsdesmitgadnieku Niklasa un Innas attiecības, iepazīstinot ar Niklasa stāstu par viņa somu vidusšķiras ģimeni un dzīvesveidu, ironiskā tonī iesmejot pilnīgi par visu un ļaujot izskanēt arī Innas vēsturei, kas nonākusi strupceļā, no sēklinieku vēža nomirstot tēvam. Autors meistarīgi sasien vienotā mezglā šķietami nesaistītas sižeta līnijas – arī jaunas sievietes Reičelas pošanos uz Amputācijas savienības balli, kurā viņas darba biedrs, izcilais protēžu meistars Nikolass pasniegs labdarības protēzi Irākas zēnam Alī, kuram norauta roka un bojā gājusi ģimene, nokrītot raķetei. Te pavīd autora neuzkrītošā kritika par Rietumu labdarību un vienlaikus cinismu pret trešās pasaules valstīm. „Ja tu neuzdrīkstēsies skatīties savai civilizācijai acīs, tu vienmēr un visur būsi ārpusniece,”3 saka kāds no romāna varoņiem, un šķiet, ka šis teikums precīzi definē autora toni un uzstādījumu. Korhonens ironizē arī par citām parādībām mūsdienu civilizācijā gan pašā Somijā, gan citur pasaulē. Romānā iepludināta arī mūsdienu elektroniskā komunikācija un kritiska refleksija par tās tumšajām pusēm, piemēram, ar svešu vārdu dzēlīgi vēršoties pret atšķirīgiem viedokļiem. Te ir runa arī par meliem un pārpratumiem, kas baro cits citu un apvērš cilvēku dzīves, liekot aizdomāties par to, kas vispār nosaka indivīda likteni. Tie ir jautājumi, uz kuriem cilvēki atbildes meklē, sasniedzot noteiktu posmu dzīvē, kas liecina par pieaugšanu un nobriešanu, vienlaicīgi kritizējot indivīdu ilgo iestrēgšanu stulbuma fāzē. Šī pieaugšana notiek, atklājot jaunas pieredzes caur sajūtām, refleksijām, apziņu paplašinošu un sašaurinošu vielu lietojumu, gan pētot ķermeņa un seksuālās dziņas, nevairoties saukt lietas īstajos vārdos. Korhonens „pežas” un „pimpjus” nav centies slēpt aiz eifēmismiem, un tas piederas pie autora dzēlīgā toņa un attieksmes, ko izpelnās arī mūsdienās plaukstošais konferenču tūrisms, izgaismojot paneļdiskusiju spožumu un postu. Līdzīgi ir ar grupveida pirtī iešanu un apdullinošām ballītēm uz namu jumtiem, jā, tas viss ir, tas viss notiek divdesmit- un trīsdesmitgadnieku dzīvēs, kamēr civilizācija nepārstāj pulsēt un cilvēki mirt. Bet to saprot tikai pēc ballīšu beigām, un arī nebūt ne visi. Kā tajā visā spēt elpot? Kā nejusties vientuļam un bezjēdzīgam? Varbūt kāds mūs var izārstēt… Par to arī Ārstu romāns, kuram ar anatomiju un medicīnu maz sakara. Ķermenis jau ir tikai niecīga daļa, kurā mīt neaptverama un tikai sevis paša modināma apziņa, neviens cits mūs izārstēt nevar. Ironiski rupjš un amzierīgs eksistenciālais romāns par indivīda mūžīgajām nastām (mūsdienu) civilizācijā. Simfonisks darbs ar plašu atvēzienu, kas apvieno šķietami vieglo un rotaļīgo literatūru un daudz masīvākas aisbergu neredzamās daļas, ar kurām konfrontēts nevienaldzīgais lasītājs.

Mūsu pašu iecienīto Jāņa Joņeva romānu Jelgava 94 varētu ierindot starp iepriekš apskatīto Korhonena Ārstu romānu un Bakes Modu un Odu. Visus trīs darbus vieno stilīgums vai mūsdienība – gan tematiskajā ziņā, gan izteiksmes veidā. Iespējams tāpēc, ka vēstīti no jaunu cilvēku skatpunkta, tiem raksturīgs dumpinieciskums. Joņevs un Korhonens paļaujas uz ironiju. Taču, ja Korhonena vēstījums brīžiem sasniedz sarkastisku toni, tad Joņeva vēstījums tomēr noturas labdabīgas ironijas rāmjos – sak’, redz kā varam pasmieties par sevi, atskatoties uz savu jaunības dienu pāķisko naivumu. Un es nebūt šeit nedomāju jelgavnieku pāķiskumu, bet gan visas Latvijas deviņdesmito gadu nesagatavotību atdarīto durvju – kapitālisma un meinstrīma –priekšā.

Savā ziņā Jelgavā 94 mājo arī līdzīgas vērtības kā Tīta Aleksejeva stāstā par pirmo krusta karu, lai gan kāds varētu iebilst, ka tās ir nesalīdzināmas grāmatas, tomēr – pieaugšana un iniciācija ir un paliek viena no literatūras pamattēmām pat ārpus Bildungsroman žanra robežām. Cilvēku vienmēr interesēs „cilvēka” pētniecība un būtības izpratne. Varbūt tikai retajam ir izdevies izbēgt no bara efekta un pasaules izziņas ar pirmās piedzeršanās, pirmā lamuvārda, pirmā nelegālā tusiņa un pirmā skūpsta starpniecību. Taču pat ja kāds nelaimīgā kārtā caur šīm ugunskristībam pamanījās neiziet, viņu tomēr skāra rūtainie flaneļa krekli, kasetes, banānu uzlīmes un stilīgie krekliņi no humpalām. Apbrīnojami, cik daudz reāliju pa šiem gadiem kļuvušas par historismiem (un jau paspējušas atgriezties kā vintage)! Zināms sentiments par aizgājušo jaunību ir tas, kas apelē pie lasītāja simpātijām un atbruņo, liekot māt ar galvu: „Jā, jā, man arī tā bija!” Nezinātājiem Joņevs apraksta vienu paaudzi, taču pašiem šīs paaudzes pārstāvjiem ļauj atgriezties laikā, kad zāle bija zaļāka, piedāvājot atkarību izraisošu laika mašīnas efektu, kas pamatoti radījis ap sevi veselu kultu. Iedarbīgs ir arī pirmās personas vēstījums, kas ļauj no drošas laika distances iemiesoties un izšķīst pagājušā dumpinieciskumā. Korhonens lieto trešo personu, varbūt aiz piesardzības tikt identificētam ar kādu no tēliem – tur jau neģēlību un žults koncentrācija tuvojas indes līmenim, ne jau aiz ļaunuma, protams, bet tur dzīve vairs nav nekāda rotaļa, kuru mācās spēlēt Jelgavas Jānis, bet gan post-panku vecuma realitāte, kas eksistenciāli apstājusies strupceļā. Starp citu, Joņevs no šīs atziņas nav tālu (rēķinot desmitgadēs): „Ko gan cilvēks saprot astoņpadsmit gados? Četrpadsmit vēl kaut ko, bet astoņpadsmit – vairs neko.”4 Līdzīgā veidā kā Bake izlaiž satiksmes plūsmu pa romāna sižetiskajām dzīslām, Joņevs virtuozi izmanto laikmeta mūzikas topus, lai attēlotu domāšanas un uzvedības veidus. Nepārsteidz, ka tie ir Rietumu mūziķi un vietējais andergraunds.. Domāju, ka šajā romānā atspguļoto nihilismu piedzīvo mazākā daļa no sabiedrības, otra, lielākā daļa, neuzdrošinās ielaist sevī, tomēr jūt tā valdzinājumu. Taču visos ir dabisks dumpinieciskums, ko dažiem laimējas neapspiest, tādējādi nenogalinot sevi kā personību.

Tīta Aleksejeva romānu Svētceļojums. Stāsts par pirmo krusta karu jau minēju kā radniecīgu Joņeva Jelgavai 94, jo abi izseko indivīda pieaugšanai. Igauņu rakstnieka Aleksejeva galvenais varonis ir kāds bārenis, kalēja māceklis, ieroču nesējs un kalps, vīna lējējs, homo litteraris, kareivis, kājnieks, jātnieks, bruņinieks, varonis, dārznieks, Dīters… Šie ir tikai daži pieturas punkti, kuriem lasītājs seko varoņa „svētceļojumā”. Apbrīnojams darbs vairākās nozīmēs. Romānam piemīt augsta literāri estētiskā vērtība, kas sasniegta ar visai tradicionāliem un nepelnīti aizmirstiem tehniskiem līdzekļiem. Darbs ir lasītājam draudzīgs un informatīvi izglītojošs. Nav iespējams iedomāties vēl veiksmīgāku veidu, kā rakstīt par šādu vēsturisku posmu. Pārliecinošā autora erudīcija ļauj faktiem ieņemt tiem piederošos dibenplāna lomu, kurā meistarīgi iesēdināts priekšplāns. Citiem vārdiem sakot, vēsturiskā informācija nav lietota pašmērķīgi un neuzurpē varu pār „stāstu”, bet ļauj romāna centrā norisināties pasaules mēroga vēsturiskam pagriezienam viena indivīda pieredzē. Autoram pārdabiski izdevies saglabāt visai neitrālu attieksmi, attēlojot pirmo krusta gājienu un kristietības lomas nostiprināšanu ar tolaik pieejamiem līdzekļiem un vēl diskutablāku ekonomisko motivāciju, kas bija viens no tā pamatiem.

Lai gan šis stāsts ir veidots, centrā novietojot ceļa metaforu, tādejādi radot vēsturiska stila repliku par road-movie žanru, „ceļš” šeit simbolizē arī indivīda dzīvi kā procesu, kura vektora virzībā sastopami dažādi likteņa pavērsieni, kas varonim liek attīstīties kā personībai. Ceļš ir arī vēstures metafora un šajā gadījumā īpaši apzīmē kristietības vēsturi. Tomēr autors necenšas skaidrot, moralizēt, attaisnot vai kritizēt, bet gan drīzāk attēlo posmu, kas mūsdienu apziņā ir tāls un svešs. „Gudri vīri ir teikuši, ka pasauli var izskaidrot četrējādi: tādu, kāda tā ir, alegoriski, analoģiski un metafiziski.”5 Mērķis ir ceļš uz cilvēka būtības izpratni, pētot parādības, kas indivīdu ietekmējušas. Savā ziņā šis ir eksistenciāls darbs, kas pēta spēju eksistēt un pielāgoties kopienas un varas hierarhijas apstākļos, un līdz mielēm ilustrē šādas eksistences summa summarum: „Būt dzīvam bija smags darbs.”6 Jo: „Tas tik būtu joks, ja Dievs no tās lūgšanu miglas, kas uz Viņu kāpj, ņemtu un izpildītu tieši manējo.”7

Būtiska loma šajā stāstā par svētceļojumu ir stāstam per se. Tēls vārdā Raimonds ir svētceļojuma hronikas rakstītājs, un, kad viņa pierakstīto stāstu galvenais varonis novērtē kā izpušķotu vai mainītu, Raimonds viņam atbild, ka tik tieši, kā viss noris, rakstīt nevar, jo šis stāsts paliks nākotnei un tam ir cita nozīme nekā vienkāršai faktu konstatācijai. „Trīs vārdi latīņu valodā, es nodomāju. Dominus, homo, littera. Un ar tiem ir pateikts viss. Tas, kas bija, tas, kas būs.”8 Tāda ir galvenā varoņa atskārstā atziņa. Šādi tiek apliecināta rakstītā vārda ilgtspējīgā nozīmība, kas pietiekami daudzos gadījumos būtu pamatoti kritizējama. Piemēram, Aleksejevs atgriežas pie jau toreiz iedibinātā mīta par Orientu, kā arī pie tāda no stereotipiem, ka visi grieķi ir sodomīti.9 Lai gan šī svētceļojuma hronika attēlo 11. gadsimtu, lasītājs var pamanīt, ka lielas atšķirības starp 11. un 21. gadsimtu nav… Domāju, ka šāda secinājuma vien dēļ romāns ir nozīmīgs pienesums, lai lasītāju rosinātu pārvērtētu cilvēku, civilizāciju, pasauli.

Ja Aleksejevs raksta par 11. gadsimtu, kad ģeogrāfiskās vietas vēl dēvē citos vārdos un lieto citas skaita, svara un laika mērvienības, tad Ādams Foldss ar savu romānu Bezizejas virpulī pārceļas uz 19. gadsimtu. Ādama Foldsa gadījumā ESLB nobāl pret Bezizejas virpulī iekļūšanu Bukera šortlistā. Neskatoties uz diezgan neveiksmīgo tulkojumu latviešu valodā, šī grāmata ir atklājums. Stāsts ir par kādu psihiatrisko klīniku un tās pacientu nedienām – dzejniekam Džonam Klēram, piemēram, piemīt personības dalīšanās un viņš šad tad kļūst par Lordu Baironu, un klīnikas personāls atgādina Džonam Klēram: „– Jūs nezināt, kas jūs esat. Varbūt Šekspīrs? Nelsons? Kas jūs esat? ”10, savukārt pacients Frenkoms nespēj izkārnīties, jo domā, ka viņa fekālijas iznīcinās visus Londonā dzīvojošos. Līdzīgu komisko efektu rada arī Tomāša Zmeškala konditora tēls, kurš no marcipāna izgatavo savas bijušās sievas ķermeņa daļas tik reālistiski, ka viņu apsūdz kriminālnoziegumā.

Kamēr Foldsa romānā ārstējošais ārsts realizē riskantu biznesa plānu, kas beigās izgāžas, viņa meita Hanna izjūt gara radniecību un iztēlojas kopīgu nākotni ar dzejnieku Tenisonu, kurš Hannu atraida. Hannu beigās bildina turīgais Tomass Ronslijs. Pa vidu sezonāli klejo čigāni, apmetoties mežā, kur medī, ēd un sērst, un Džons, aizklīstot no slimnīcas, mēdz pie viņiem pavadīt laiku.

Lieliski uzburta atmosfēra, juteklīgas detaļas, tradicionālai prozai raksturīga aizkustinoši gleznaina valoda. Vēsturisks romāns, kas ataino 19. gadsimta britu dzīvesveidu un sociālo kārtību, taču dziļākajā slānī ir eksistenciāls darbs, kas savā rimtajā ritmā kavējas pie dabiskā metaforas, lai ievestu savu lasītāju meditācijā par būtiskiem un filozofiskiem jautājumiem, kurus cenšas risināt arī dažādas romānā aprakstītās laikmeta zinātnes teorijas un sasniegumi. Labprāt lasītu vēl kaut ko no šī autora (kvalitatīvā tulkojumā!).

Arī Tomāša Zmeškala romānā Mīlestības vēstule ķīļu rakstā ir jukušie. Zmeškals tāpat kā Foldss pievēršas vājprāta tēmai un arī šajā romānā figurē psihiatriskā klīnika. Vājprāta attēlošana literatūrā sniedz ļoti plašas iespējas, būtībā tas attaisno neiespējamo, autors var izvērsties pēc sirds patikas, liekot vājprātīgajiem tēliem darīt neiedomājas lietas. Starp citu, tieši šīs neiedomājamības dēļ ārprāta tēma iedarbojas arī uz lasītāju, sapurinot to un liekot pārvērtēt realitātes veidolu, un uzdot jautājumus par savas apziņas robežām.

Taču romāna ievada daļa ir sadrumstalota un izstiepta, liekas, ka autors pats vēl meklē, par ko rakstīs, tāpēc ir dažādas šķietami nesaistītas epizodes, kurām ir veltīts pārāk daudz uzmanības. Savā paradoksā visaizkustinošākā no šīm ainām ir par ļaunuma pētniecību un Hitlera klonēšanu. Zinātniskās fantastikas cienīgi. Turklāt liek aizdomāties, no kurienes šāda ideja! Varbūt kaut kas tāds reāli notiek? Ļaunums tiešām būtu jāpēta; šī tad arī ir romāna atslēga. Zmeškals pēta, kā padomju režīma ļaunums izkropļojis vienas ģimenes cilvēkus un viņu kopīgo institūciju – ģimeni: „Vārdi tikai pieticīgi un pazemīgi izsaka varas ģeometriju. Ne vairāk un ne mazāk.”11 Starp citu, Zmeškala apsēstība ar valodu un tās funkciju ir norādīta jau epigrāfā, kur viņš citē Bertrānu Raselu: „Galvenais valodas uzdevums ir apstiprināt vai noliegt faktu.”12 Varbūt pa šo līniju mēs varam atgriezties pie Latvijas vidē pēdējā laikā aktuālās rakstnieka lomas izpētes vai uzdot jautājumu, ko tad Zmeškals grib pateikt ar šo romānu? Tāpat kā vairums vēsturisko romānu – atmaskot pagātni, noslēgt ar to rēķinus un attīrīties.

Lasot dažādus vēsturiskos romānus, jāsecina, ka tiem kopīga kara, režīma un ideoloģijas tirānijas manifestācija ar defektīvu un destruktīvu cilvēcisko un seksuālo attiecību palīdzību. Vīru izsūtot, sieva Kveta kļūst par sadomazohistiska seksa verdzeni partijas loceklim Hinekam, kura vietā Kveta jaunībā bija izvēlējusies laulības ar Jozefu. Tagad Hineks paņem Kvetu ar savu statusu. Nav īsti skaidrs, vai tas mīlestības vai skaudības, spīta un atriebības dēļ. Attēlotās attiecības izspēlē līdzīgas ainas tām, kuras novērojām par pasaules bestselleru kļuvušā Stīga Lārsona radītā Līsbetas Salanderes tēla attiecībās ar savu uzraugu. Varai un seksam ir daudz ciešākas saiknes, nekā varētu domāt.

Pēc daudziem gadiem atgriežoties, vīrs to uzzinājis, novēršas no sievas, ko pirms nāves grasās nožēlot, bet nepaspēj… Sieva tikmēr ir izaudzinājusi abu kopīgo meitu, kuras vīrs to atspārda abu kopīgā dēla klātbūtnē, izraisot spontāno abortu. Viss ir sagājis galīgās auzās, kuras sāka dīgt, kad režīms tām uzpilināja savu indes pilienu.

Zmeškals simboliski sasaista hetu ķīļrakstus ar sievu Kvetu, kas kļūst par atslēgu viņu attiecībām uz mūžu, par viņiem diviem vien saprotamu kodu, varbūt tāpēc vēl iedarbīgāka ir vēstule šajā rakstā, ko mūža nogalē Jozefs vēl paspēj uzrakstīt Kvetai, bet nepaspēj nodot. Palīdzēt iztulkot vēstuli palīdz mulatu čeha tēls Vāclavs, kuram Zmeškals liek nolaisties kā deus ex machina un ar kura palīdzību autors apelē pie mūsdienīgā lasītāja simpātijām, vienlaicīgi liekot evolucionēt visai čehu sabiedrībai. Romāns ar pievienotu sociālo vērtību. Tomēr vēstules tulkošana notiek maķenīt par vēlu – kad vīrs jau ir miris. Pie vainas laiks un cilvēku nepiekāpība.

Pa vidu ir daudzveidīgas mītiskas epizodes, kas kopā ar fragmentāro stāstījumu, rada mūsdienīgas literatūras iespaidu. Citiem vārdiem – grāmata ir par visu, arī par nemirstībai pakļautajiem un viņu vēlmi kļūt mirstīgiem. Zmeškala veikums izskatās pēc autora „absolūtās” grāmatas, jo vienā grāmatā ir iekļauts viss, diezgan nemanāmi un baudāmi ikvienam, lai kurā valodā lasītu, taču nerodas priekšstats par čehu literatūru kā kaut ko unikālu, bet kā Rietumiem potenciāli simpatizējošu patēriņproduktu (domāju, ka tulkojums latviešu valodā un citās valodās to pierāda). Šī ir Zmeškala pirmā grāmata, pēc kuras izdotas vēl divas.

Kopumā var secināt, ka visi šie darbi tiecas sniegt pienesumu pasaules aptveršanai, lasītāja apziņas un empātijas paplašināšanai. Literatūra biežāk neatbild uz jautājumiem, nekā atbild, jo tās primārais uzdevums ir izgaismot jautājumus, kurus lasītājs ir nostūmis savas vienaldzības, negribēšanas, ciešanu un neziņas aklumā. Ja literārs darbs spējīgs kādu no tiem izvilkt gaismā un likt lasītājam doties svētceļojumā per aspera ad astra, kas nereti atrodas apziņas vai bezapziņas dzīlēs, un neatstāt grāmatu puslasītu, tad šādas grāmatas ir pelnījušas tikt godinātas. Šeit aprakstītie romāni tādi ir.

  1. Zmeškals, Tomāšs. Mīlestības vēstule ķīļu rakstā. Rīga: Mansards, 2015. 214. lpp  (back)
  2. Eko, Umberto. Neglītuma vēsture. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008. 393. lpp.  (back)
  3. Korhonens, Riku. Ārstu romāns. Rīga: Mansards, 2013. 252. lpp.  (back)
  4. Joņevs, Jānis. Jelgava 94. Rīga: Mansards, 2013. 64. lpp.  (back)
  5. Aleksejevs, Tīts. Svētceļojums. Stāsts par pirmo krusta karu. Rīga: Mansards, 2013. 41. lpp.  (back)
  6. Ibid. 264. lpp.  (back)
  7. Ibid. 206. lpp.  (back)
  8. Ibid. 77. lpp.  (back)
  9. Ibid. 80., 297.pp.  (back)
  10. Foldss, Ādams. Bezizejas virpulī. Rīga: Jumava, 2015. 220. lpp.  (back)
  11. Zmeškals, Tomāšs. Op. cit. 203.lpp.  (back)
  12. Zmeškals, Tomāšs. Op. cit. 5.lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri