Ģimenes fotogrāfija

 

Sūzena Sontāga savā hrestomātiskajā darbā Par fotogrāfiju Edvardu Steihenu piesauc kā agrīnu piemēru jaunai skaistuma izpratnei fotogrāfijā, kas kopš 19. gadsimta divdesmitajiem gadiem attālinās „no liriskām tēmām, cītīgi pētot vienkāršu, bezgaumīgu vai pat banālu materiālu”. Uz Latviju atvestā, šobrīd Arsenālā skatāmā Steihena darbu izlase galvenokārt veltīta viņa studijas fotogrāfijām, kurās iemūžinātas kinozvaigznes un citas slavenības. Viņas tēlo pašas sevi un glamūrīgi atbild laikmeta gaidām, savukārt fotoattēlu autors šajā saspēlē rod iespēju eksperimentēt ar formu. Izmantojot Rolāna Barta jēdzienus, varētu teikt, ka šī izstādes daļa skatāma kā studium – lielākoties kā kultūrvēsturisks ekskurss, savukārt punctum pēkšņais, personīgais, aizkustinošu detaļu raisītais pārdzīvojums, manuprāt, rodams viņa ģimenes fotogrāfijās, kas nekādā veidā neatspoguļo viņa piesātināto privāto dzīvi, tās ir fragmentāras, mežonīgas kā attēlos redzamie rožu dārzi, banālas un konkrētas kā ikkatras ģimenes foto, bet arī valdzinošas un noslēpumainas, atraisot skatītāja iztēli.

Sontāga uzsver, ka laikā, kad no plašākas ģimenes saimes atdalījās nukleāra ģimene, ģimenes foto arhīvs kļuva par neīstas pagātnes iemantošanu. „Fotoattēli, šie rēgainie nospiedumi, aizvieto promesošos, izklīdušos radus. Ģimenes fotoalbums parasti stāsta par paplašinātu ģimeni – un nereti ir vienīgais, kas no tās palicis pāri.” Ņemot vērā šī fotogrāfijas žanra noturīgās tradīcijas, ļoti iespējams, ka pirmā fotogrāfija, ko atceramies, ir tieši šāds rēgains nospiedums. Varbūt pirmā saskare ar fotogrāfiju saistās ar paša izjūtām – priecīgu satraukumu, mulsumu un nedrošību, pat bailēm, stājoties kameras priekšā kopā ar citiem ģimenes locekļiem. Savukārt jauna apmēra sociālo trauksmi turpmāk tavā dzīvē iemiesoja klases fotografēšanās, pēc tam izlaidums, varbūt kāzas. Un šie attēli tagad glabājas kāda radinieka ādas albumā, kurā tu esi viens no nekad nesatiktajiem tēliem. Nepaiet ilgs laiks, līdz tu pavērs fotoobjektīvu pret savu nesen dzimušo bērnu un, neprasot atļauju, iekļauj viņu sociāli determinētā rituālu ķēdē.

Kopš fotoalbumi ir pārceļojuši uz virtuālo vidi, ģimenes fotogrāfiju auditorija ir nekontrolēti paplašinājusies. No potenciālo atmiņu objektiem šie attēli kļuvuši par tūlīt lietojamiem produktiem. Ja vēl pirms neilga laika man nebija skaidrs, kāpēc internets ir pārpludināts ar tik līdzīgajām bēbju bildēm, tagad saprotu, ka fotografēšana palīdz pārvarēt rūpju un eiforijas radīto miglu, kas piepilda ikdienu pēc bērna piedzimšanas. Kopā sastutētie radi viena mākslīgi radīta mirkļa labad strukturē ārēju pieredzi brīdī, kad iekšējie pārdzīvojumi kurbulē haosu. Runājot par ceļojumu fotoattēliem, Sontāga raksta: „Pati fotografēšana ir mierinoša un slāpē dienišķo dezorientāciju, ko ceļošana mēdz saasināt.” Un ģimenes veidošana varētu būt viens no eksotiskākajiem ceļojumiem.

piile

Foto: no Lauras Brokānes personiskā arhīva

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri