punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Liepu pavēnī, zeltainā kaunā

Anna Auziņa

24/07/2015

 

anna Foto: Kristaps Kalns, Latvju Teksti

 

***

Es rakstu to tev.
Liepu pavēnī. Zeltainā kaunā.
Arvien no jauna es atrodu vārdus, lai teiktu to tev.
Tu neesi tu. Lūk. Tomēr. Vienalga.
Atzīšanās.
Es atkal rakstu to tev.
Taču svarīgi. Stīdziņas. Straume.
Lai teiktu, ko tu jau zini.
Caur mums, mūsos, zem liepām.
Joprojām.
Biktskrēsla mijkrēslī. Naktī virtuvē lampa.
Es, rūtainā kleitā. Tu, neskūtu vaigu.
Atkal un atkal. Jāpasaka. Un vēl.
Tavs vīrs aiz sienas. Ekrāna vēsā gaisma.
Viņa nav viņa.
Bet. Es rakstu to tev.
Papīrs dzeltējis. Kad es samierināšos.
Kad vairs nebūs nozīmes jūtām.
Tomēr. Pati atzīšanās.
Tev, tevī, caur mums. Acis vainīgas.
Tu, zeķbikses nobrukušas. Es, neskūtu vaigu.
Tas ir svarīgi. Elpa saraustīta.
Ēnā. Arvien no jauna.
Slūžas.
Jo es rakstu to tev.
Es gribu pateikt to tev.

 

***

tagad viņi dzīvo pašā pilsētas malā pie sliedēm
tālāk ir tikai cietums, kapi un ūdenstornis
vecajā mūra namā vienmēr ir drēgns
vēl vasaras vidū abi drebēdami saspiežas miegā
ja vien viņš ir spējīgs nonākt līdz gultai
bet nomodā tie ievīstās ziemas drēbēs

sestdienas pēcpusdienā viņa neiztur un vedina iziet ārā
uz ielas, kur uzvibrē karsta gaisma
pilna liepziedu, asfalta, urīna molekulām
roku rokā viņi dodas uz centra pusi
iedzert kafiju normālā kafejnīcā
uzēst pat kruasānu, ja viņai nesen bijusi alga

un viņa tic, ka viņš nebūs vairs dzērājs
ja izmazgās matus un uzvilks pletētu kreklu

un es esmu viņa, kad ceru – modīsies stīvā lelle
un gaidu, kad dzidras atvērsies apaļās acis

un es esmu viņš, kad iesvempjos siltajā suslā  
un riņķo ap mani tad mūri
un liepas un dzelzceļa stacijas

 

Loks

No snaudas izcēla paps,
viņš zvanīja pievakarē,
lai pavēstītu, ka tikko
nomirusi ir mamma;
es teicu, ka tūlīt braucu,
bet brīdi paliku guļam
un pūlējos izdomāt,
kas īsti te neiet kopā,
līdz atcerējos, ka paps
jau vairākus gadus ir kapos,
ka tagad, visdrīzāk, ir nakts,
bet mamma, par laimi, dzīva,
un lūk, viņa arī zvana,
un sūrojas, ka mans dēls
joprojām neesot mājās,
kaut koncerts jau sen kā beidzies;

es modos pavisam jauna,
vēl brīdi paliku guļam,
līdz sapratu: man ir kauns
rasotā rudens rītā,
turklāt tas plecs nav tavs,
es tevi vēl nepazīstu,
un dēla mums, loģiski, nav,
jo viņš vēl ir tālajā gaismā;
es drīkstu vēl pagulēt,
līdz atkal uzstājīgs zvans,
bet šoreiz es esmu cita,
un tā ir Ome, kas zvana,
tik agri, pirms ceļos uz darbu,
lai apsveiktu geju dienā
un liktu sveicināt Baibu,

es gandrīz tam noticēju,
bet pamodos sešgadīga
ar brillēm un sivēna seju,
mani sūtīja projām,
es briesmīgi iespītējos,
līdz modos jau gluži veca
uz soliņa kādā parkā,
bet sieviete mazliet tālāk
šķita man pazīstama,
es piesēdos viņai blakus
un redzēju: viņa ir grūta,
es prasīju, kādi plāni
un kāds bija mēģinājums,
un kā viņa vispār jūtas;
viņa runāja maigi,
es pieglaudos viņas krūtīm,
bet attapos dzemdību zālē
vismežonīgākajās sāpēs,

es nodomāju: nekad vairs,
bet tad mēs skrējām pa ielu,
jo viņi tev dzinās pakaļ
mums steidzami vajadzēja slēpties,
bet šoreiz tu biji cits,
tāds, kurš nemelot neprot,
mēs ieskrējām pagātnē,
bet dzīvoklis bija uzlauzts;
tad es biju maza uz kuģa,
vecāki pazuduši,
es klupu un kritu pār sliedēm,
varbūt biju piedzērusies,
un tad es lūdzos uz zirņiem,
lai tu atpakaļ nāktu,
bet pamodos gaišā klasē,
pie tāfeles tava meita,
es viņas skolotāja,
mums griezīgs skanēja zvans;
es pamodos atkal mājās,
man zvanīja atkal paps,
kurš vairākus gadus jau kapos,
un tad jau zvanīja dēls,
un prasīja, kad es būšu,
es neveikli taisnojos,
teicu: netieku ārā,
baidos, ka nepagūšu.

 

***

Trīsdesmit astoņus gadus strēbu karstu, lēcu uz ecēšām, kāpu uz grābekļiem. Nu nesu dedzināt tavas lauku drēbes, piekļauju mēteli, ošņāju džemperi, paņurcu veco bereti – kā mēs to izsmējām, kā lūdzām nelikt vasaras vidū, centāmies pierunāt saģērbties plānāk.

Ugunskuram ir īpašs grābeklis, retiem un stingriem metāla zariem. Kā mani kaitināja, ka stāsti atkal to pašu. Un kā mēs vērojām zvaigznes un ogles. Tu vienmēr sargāji ugunskuru, paliki augšā, kamēr izdzisa, līdz beidzot pateici – tagad ir jūsu kārta.

Šodien saku mētelim – mīlu, šodien saku beretei – piedod, skūpstu un atdodu ugunij. Puņķi pa grābekļa kātu.

Dalies ar šo rakstu