Interpretācija par kādu sapni

 

Par Igora Šuvajeva tulkoto Zigmunda Freida grāmatu Sapņa interpretācija (Zvaigzne ABC, 2015)

 

Šī gada pavasarī atklāšanas svētkus Latvijā beidzot piedzīvoja Zigmunda Freida Sapņa interpretācijas tulkojums. Grāmatas iznākšana, tāpat kā ar to saistītais notikums, atklāšanas svētki un turpmākajās dienās notikusī konference, savā ziņā pati līdzinās sapnim jeb vēlmju piepildījumam – jo to strukturē vismaz divi sapnim raksturīgi elementi – no vienas puses – likumsakarīga kārtība, bet no otras – šķietama fragmentaritāte.

Tulkojuma iznākšana ir likumsakarīga tāpēc, ka, atšķirībā no daudziem 20. gadsimta intelektuālās vēstures klasiķiem, Zigmunds Freids Latvijā ir tulkots, ja ne visvairāk, tad noteikti tuvu tam. Līdz ar to ir tikai likumsakarīgi, ka dienasgaismu beidzot ierauga arī Sapņa interpretācija – viens no pazīstamākajiem un apjomīgākajiem Freida darbiem, kā arī viņa pirmais psihoanalītiskais darbs.

Tajā pašā laikā šķiet, ka šī publikācija, tāpat kā citi Freida tulkojumi un viņam veltītie pasākumi Latvijā, iespējams, ir tikai kāda sapņa fragmentāra manifestācija. Vislielākais sapņotājs droši vien ir tulkojuma autors – profesors, Dr. phil. Igors Šuvajevs, kurš aizvien pūlas aktualizēt psihoanalīzes tematiku un popularizēt Zigmunda Freida vārdu Latvijā, gan savās publikācijās (tostarp vairākās psihoanalīzei un Freidam veltītās grāmatās), gan arī šīm tēmām veltītās konferencēs un lekcijās.

Sapņotāji varbūt ir arī citi – tostarp Freida interesenti un šīs un citu Freida vai Freidam veltītu grāmatu izdevēji Latvijā, jo fakts, ka Freids ir viens no visvairāk tulkotajiem humanitāro zinātņu pārstāvjiem Latvijā, vēl nebūt nenozīmē, ka viņš ir arī pamanīts vai saprasts. Par pretējo varētu liecināt kaut vai nelielais (toties entuziastiskais) konferences1 apmeklētāju pulks.

Un nav teikts, ka šai interesei par Freidu ir kāda tālāka jēga. Sapnis taču ir vēlmes piepildījums, nevis „vēstījums” vai kādas „nozīmes transportlīdzeklis”.2 Līdz ar to arī fragmentaritāte – t. i., jūtams, ka Freida tulkojumi Latvijā lielākoties parādās pateicoties šī viena sapņotāja, proti, šīs grāmatas tulkotāja centieniem piepildīt kādu vārdā nenosaucamu vēlmi dalīties Freidā ar mums pārējiem. Taču, šķiet, ka ar vienu sapņotāju aizvien tomēr ir bijis par maz, lai zinātniskajā vidē veidotos jēgpilna un konstruktīva saruna par šo domātāju un psihoanalīzi kopumā. Līdz ar to līdz šim arī nav veidojusies tāda domāšanas platforma, kas spētu „panest” arī ko smagāku par pāris fragmentāri izvēlētiem tulkojumiem – piemēram, Freida darbu Studijizdevumu.3

Varbūt uz to vēl var tiekties, un, šķiet, ka tieši to dara arī šī darba tulkotājs un pēdējā laikā arī izdevniecība Zvaigzne ABC, kura Sapņa interpretāciju izdevusi kā otro darbu līdztekus Seksuālajai dzīvei. Jācer, ka izdevēji veidos darbu sēriju. Kā var novērot līdz šim, Freida tulkojumi kļūst tikai kvalitatīvāki, un zinātniski visaugstvērtīgākais visticamāk ir tieši šis pēdējais, kurš ir arī visplašāk komentētais Freida izdevums Latvijā.

Tomēr līdz sistemātiski, zinātniski veidotiem tulkojumu izdevumiem, šķiet, vēl ir ejams tāls ceļš. Šajā kontekstā nepieciešams pievērsties konkrēti Sapņa interpretācijas izdevumam un tajā iekļautajiem komentāriem, kuri šajā darbā gan aizņem veselas 100 lapas, kas tomēr nav daudz, ja palūkojas kaut vai uz to, cik apjomīgs ir pats šis darbs. Ierobežojošo komentāru apjomu var apjaust galvenokārt saistībā ar to, ka, tajos ir bijusi iespēja veltīt uzmanību šī darba un tā vairākkārtīgo izdevumu komentēšanai, bet salīdzinoši mazāk uzmanības varēts pievērst Sapņa interpretācijas novietojumam Freida darbu korpusā kopumā. Ņemot vērā, ka latviešu valodā lasošajiem nav pieejams Freida kopoto rakstu korpuss, šāda pievēršanās tomēr, manuprāt, būtu bijusi noderīga, lai arī, protams, ir iespēja skatīties sekundārajā literatūrā, piemēram, I. Šuvajeva grāmatā Freida lieta (2003), Freids (2003) vai Dzīļu psiholoģija. Personas, idejas un risinājumi (2002).

Savukārt ļoti pozitīvi novērtējama ir paša tulkojuma kvalitāte, kā arī paskaidrojumi par Sapņa interpretācijas izdevumiem. Tostarp atzīmēti un komentēti ir arī Freida veiktie papildinājumi katrā izdevumā. Veiksmīgi par avotu izvēlēts Studijizdevuma teksts, kas atbilst 8. (pēdējā Freida papildinātā) izdevuma tekstam4 un jāpiebilst, ka tulkojumā tik tiešām iekļauti arī visi astoņi Sapņa interpretācijas priekšvārdi (septiņi priekšvārdi no papildinātajiem izdevumiem un viens no angļu pirmizdevuma).

Lai arī tulkojuma autors komentāros vairākkārt atzīmē uzskatu, ka „tulkojumā nenovēršami pazūd oriģinālteksta daudznozīmīgā burvība”,5 man kā lasītājai neradās šaubas, ka tulkotājs ir darījis visu, kas bijis viņa spēkos, lai ļautu savam lasītājam gan no stilistiskā, gan arī no filozofiskās terminoloģijas viedokļa iejusties Freida darbu niansētajā pasaulē, un līdz ar to šī piezīme uztverama vienīgi kā aicinājums lasītājiem iepazīties ar Freidu arī oriģinālvalodā – sevišķi ar tiem darbiem, kuri latviski tulkoti vēl nav. Kvalitāte, protams, nav pārsteidzoša, ņemot vērā, ka tulkojuma autors ir pamatīgi vingrinājies gan Freida tulkošanā, gan arī psihoanalīzes terminoloģijā kopumā.

Bet kāpēc vispār lasīt Freidu? Un turklāt vēl latviski? Nenoliedzami, Sapņa interpretācija ir klasisks pētījums, kas pelnījis vēsturisku ievērību tam atbilstošās studiju programmās, bet Latvija tomēr ir maza valsts, un katrs otrais vai trešais no mums nenodarbojas ar klasisku humanitāro zinātņu autoru apguvi. Tos, kuri to tomēr dara, savukārt it kā neaptur arī teksti oriģinālvalodā, kurā pēc vajadzības pieejami gan Studijizdevumi, gan plaši komentāri.

Turklāt jau pirmajā priekšvārda lappusē arī tulkojuma autors jutis vajadzību atrunāt, ka dažreiz, lai gan kļūdaini, „psihoanalīze ir kļuvusi arī par homofobu un antifeministisku aizspriedumu avotu”,6 kas vēl jo vairāk varētu radīt iespaidu, ka mūsdienām un mūsdienu ikdienas dzīvei šis darbs ir novecojis vai pārāk viegli pārprotams. Un tomēr tā gluži nevar būt, jo runa jau nav par eksakto zinātni un sapni kā zinātnes interpretācijas priekšmetu.

Freids Sapņa interpretāciju pirmoreiz publicē 1899. gada 4. novembrī, lai arī izdevējs titullapā norādījis 1900. gadu. 7 Tātad tehniski darbs iznāk vēl 19. gadsimta nogalē, turklāt tā publicēšanu Freids pieskaņo Darvina Sugu izcelšanās (1859) gadadienai. 8 Šķiet, Freids ar šo darbu (un līdz ar to – arī psihoanalīzi kopumā) vienlaikus gan turpina 19. gadsimta fizioloģijas diskursa iestrādni, parādot bezapziņas un dažādu pieredzes kairinājumu nozīmi dvēseles dzīves izvērsumā un neirožu izveidē, gan arī atsakās no materiālismam raksturīgas, objektivizējošās pieejas. Tādā nozīmē Freids patiesi iezīmē gadsimtu miju – no vienas puses viņam bieži tiek pārmesta cilvēka psihes procesu „normalizēšana” un universalizēšana9 (lai gan šī interpretācija uzskatāma par diskutablu), bet no otras puses – psihoanalīzes pieeja kopumā pozicionē cilvēku it kā starp racionālo un iracionālo. Līdz ar to Freids atsakās arī no galīgas cilvēka „racionalizēšanas” vai apgaismošanas – vismaz tādā nozīmē, ka no sapņa nav iespējams izārstēt. To var tikai mēģināt saprast, t. i. – interpretēt. Turklāt interpretācija nav īsti iespējama bez paša interpretējamā piedalīšanās. Freidam sapnis ir jēgpilns psihisks veidojums un tā interpretācija vienlaikus ir arī visas mūsu dvēseles dzīves un tās ietvarā – arī bezapziņas procesu interpretācija jeb vismaz daļēja pietuvošanās savas dvēseles dzīves aprisēm. Kondensācija, pārvirze, sekundārā apstrāde un simbolizācija – tās visas ir dvēseles norises, kurām tuvojoties, var ne tikai atbrīvoties no neirozēm, bet arī labāk iepazīt sevi pašu.

Proti, psihoanalīzē runa aizvien ir par sevi pašu, par to, kas mēs katrs esam pats sev un ko mēs ar to spējam paveikt – apjēgt, atjaust un radīt. Un sapnis ir tāds sevis atklāšanas rīks, „bezapziņas kondensāts”, kas uzrunā, ja vien kāds tajā klausās. Bet ja neklausās, tad tā materiāls, šķiet, nekur nezūd, bet, mums to pat nemanot, iet tālāk un runā kultūrā.

Latvijā šodien bezapziņa, iespējams, kondensējusies īpaši biezā slānī, un dažreiz šķiet, ka publiskā arēna ir tik vien kā mūsu nepiepildīto vēlmju un neirožu dēmoniskās – fiziskās vai simboliskās manifestācijas, bet mēs savukārt esam aizmirsuši, kā atpazīt tās un neļaut tām aizvien runāt mūsu vietā. Tā nu mēs sarunājamies „kultūrā” un ikviens it kā runā citiem „garām”. Un tas tiek uztverts kā norma, lai arī ir iespējams, ka neviens tā īsti nemaz nav pamodies un parakņājies savā nepiepildīto un aizliegto vēlmju mašīnā jeb dvēselē.

Sapņa interpretācija šajā ziņā ir būtiska, gan ļaujot katram pašam ieskatīties sava sapņa tapšanā, vēlmju kondensācijas un pārvirzes procesā, kā arī tajā, ko, iespējams, vēlas pavēstīt bezapziņa, gan ļaujot uz šo procesu palūkoties vispārīgāk – kā izmainās cilvēciskās būšanas aina, ja ņem vērā sapni un tajā apslēptos mehānismus? Ja sapnis ir daļa no mums – ko tas pasaka par to, ko sludinām nomodā?

Pašanalīze var nozīmēt ne tikai nozīmes atrašanu, bet arī (un varbūt pat drīzāk) tās radīšanu. Bet līdz ar to arī savas nomodā būšanas radīšanu un apjēgšanu. Mēs jau spējam interpretēt cits citu vai vismaz iedomājamies to spējam, un esam sākuši arī mācīties lūgt paskaidrojumus citiem par sevi.

Bet „sapnis ir tikšanās pašam ar sevi un iespēja apzināties savu citādību, gūstot atgādu par neiepazīto”.10 Tāpēc ieskatīšanās sevī, pašanalīze un sapņa interpretācija varētu būt tā atslēga, kas katram personīgi ļauj izzināt bezapziņas vēstījumu, ļauj radīt nozīmes un piešķirt likumsakarīgu jēgu savai nomoda dzīvei, apzinot un īstenojot savas vēlmes tā, lai mūsu katra murgi neapvienotos ar citu murgiem un mūsu sapņi neapkarotu citu sapņus. Līdz diskusijas no murgiem un šļupstiem pārvērtīsies par sarunām. Vismaz tiem, kuri to spēs un vēlēsies.

Tātad varbūt Freids vēl nebūt nav novecojis. Drīzāk varētu būt, ka novecojuši esam mēs paši. Tāpēc ne Freids, ne daudz kas cits mums (eiropiešiem?) vairs nav panesams. Pašanalīze ir vai nu pārāk smaga, jo esam savārguši, vai arī pārāk šaubīga un vieglprātīga – jo domājam, ka patiesību jau esam atraduši. Bet jācer, ka tā varbūt (vēl) nav un grāmata savu lasītāju atradīs.

Uzsākot šo recenziju, es salīdzināju šo Freida izdevumu ar sapni un tulkojuma autoru nosaucu par sapņotāju. Bet „sapņa funkcija ir ļoti vienkārša – tas sargā miegu, savā ziņā ir dzīvotspējas nodrošinājums”.11 Bez sapņa nebūtu arī nomoda, un sastapšanās ar savu sapni. Nebūtu arī Freida un Sapņa interpretācijas. Tāpēc atliek sapņotājam novēlēt turpināt sapņot, bet mums pārējiem – būt nomodā pār saviem sapņiem.

 

  1. Domāta Freidam veltītā konference Totēms un tabu: toreiz un tagad (17.04.–18.04., Rīga, LU VFF).  (back)
  2. Šuvajevs I. Sapņotājs Freids, Freids Z. Sapņa interpretācija. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015, 10. lpp.  (back)
  3. Skat.: Studienausgabe, Frankfurt/M.: S. Ficher.  (back)
  4. Šuvajevs I. Komentāri, Freids Z. Sapņa interpretācija, 564. lpp.  (back)
  5. Turpat, 567. lpp.  (back)
  6. Šuvajevs I. Sapņotājs Freids, Freids Z., Sapņa interpretācija, 7. lpp.  (back)
  7. Šuvajevs I. Komentāri, Freids Z. Sapņa interpretācija, 563. lpp.  (back)
  8. Šuvajevs I. Dzīļu psiholoģija. Personas, idejas un risinājumi. Rīga: Zvaigzne ABC, 2002, 31. lpp.  (back)
  9. Sk., piem.: Deleuze G., Guattari F. Anti-Oedipus. Capitalism and Schizophrenia. Minnesota: University of Minnesota Press, 2008.  (back)
  10. Šuvajevs I. Sapņotājs Freids, Freids Z., Sapņa interpretācija, 11. lpp.  (back)
  11. Turpat. 9. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri