Seksuālās dzīves problēmas

 

Par Igora Šuvajeva tulkoto Zigmunda Freida grāmatu Seksuālā dzīve (Zvaigzne ABC, 2014)

 

„Taču pirmām kārtām sabiedriskajā domā ir jāizveido telpa diskusijai par seksuālās dzīves problēmām; jāspēj par tām runāt, netiekot pasludinātam par miera traucētāju vai tādu, kas spekulē ar zemākajiem instinktiem.”

Zigmunds Freids1

 

Lai arī seksualitātei veltītie teksti veido vien nelielu Zigmunda Freida korpusa daļu, šī tēma, bez šaubām, vislielākā mērā noteikusi psihoanalīzes populāro recepciju. Zīmīgi, ka jau Freids atzina šo recepciju par pārpratumu pilnu, saskatot šo pārpratumu galvenos iemeslus nevēlēšanās iedziļināties viņa tekstos, kā arī bezapzinātā pretestībā psihoanalīzes teorijai, kas līdzinās tai pacienta bezapziņas pretestībai, kura ir jāpārvar, lai terapija vainagotos ar panākumiem. Daudz kas liek domāt, ka abi šie faktori joprojām paliek saistoši Latvijā, kur zināšanas par Freidu un viņa iniciēto teoriju un terapiju sabiedrības vairumam joprojām ir „anekdošu līmenī”.2 Krājuma Seksuālā dzīve izdošana, kā to savā priekšvārdā liek noprast tulkotājs Igors Šuvajevs, ir aicinājums iepazīties ar Freida idejām bez anekdošu, pārpratumu un tendenciozu interpretāciju starpniecības.

Krājuma apjomīgākais teksts ir 1905. gadā izdotie un vairāku gadu garumā papildinātie Trīs apcerējumi par seksuālā teoriju, kas līdz ar darbu Sapņa interpretācija bieži tiek atzīti par Freida svarīgāko pienesumu pasaules intelektuālajā kultūrā. Šajos apcerējumos, kas ir vienīgais Freida viņa dzīves laikā latviski tulkotais darbs,3 vadoties pēc pieņēmuma par bezapzināto procesu noteicošo lomu cilvēka psihiskajā dzīvē, sniegts seksuālo dziņu un to spēka (libido) apraksts, klasificētas un izskaidrotas dažādas seksuālās novirzes, kā arī rekonstruēta infantilās seksualitātes dinamika un pamatots tās izšķirošais iespaids uz pieaugušo seksuālo dzīvi.

Bez Apcerējumiem krājumā ietverti vairāki raksti, kuros Freids novērtē seksualitātes lomu neirožu izcelsmē, izvērš infantilās seksualitātes dažādu aspektu (bērnu veidoto seksualitātes teoriju, simptomātisku melu, infantilās ģenitālorganizācijas, Oidipa kompleksa norises utt.) aplūkojumu, iedziļinās mīlestības psiholoģijas īpatnībās, kā arī sniedz ieskatu dzimumatšķirības psihiskajās sekās un sievišķajā seksualitātē. Tas ļauj secināt, ka Freida seksualitātes teorija krājuma pārstāvēta visnotaļ plaši, bet, kā to atzīst pats tulkotājs, ne izsmeļoši. Šis fakts gan lielā mērā izskaidrojams ar to, ka krājumā nav iekļauti daži jau iepriekš publicētie tulkojumi.4 Jānorāda gan, ka krājumā nav pārstāvēti arī daži citi seksualitātei veltītie teksti, piemēram, raksti par anālo erotiku.5

Tulkotāja sagatavotie komentāri ļoti palīdz lasītājam precīzāk lokalizēt Freida risinātās problēmas viņa tekstu korpusa un psihoanalīzes kustības kontekstā, bet brīžiem trūkst skaidrojumu par kultūrvēsturiskām atsaucēm un alūzijām. Tā, piemēram, rakstā par infantilajām seksualitātes teorijām nav paskaidrots couvade jēdziens (145. lpp.), savukārt citviet (164., 191. lpp.) bez izskaidrojošā komentāra atstāts Freida formulējums „anatomija ir liktenis”, ko viņš piesaka kā „Napoleona pazīstamā teiciena” parafrāzi. Jādomā, ka ne visiem lasītājiem šis teiciens6 tik tiešām izrādīsies pazīstams.

Freida terminoloģijas atveide tulkojumā iekļaujas I. Šuvajeva jau pirms 25 gadiem pašrocīgi iedibinātajā Freida tulkošanas tradīcijā. Bezapziņa (das Unbewusste), dziņa (Trieb),7 pārvirze (Verschiebung), atvairīšana (Abwehr), noslogojums (Besetzung) un citi Šuvajeva ieviestie latviskojumi šodien veido tikpat pašsaprotamu, cik nepieciešamu pamatu katrai kompetentai latviski notiekošai sarunai par psihoanalīzi. Un tas, ka par atsevišķām tulkotāja izvēlēm mēdz izskanēt arī kritiski komentāri,8 krietni vairāk runā par labu viņa veikumam, nekā apšauba to.

Būdama nozīmīgs papildinājums Freida tulkojumu klāstā, Seksuālā dzīve nepārprotami veicinās kompetentas sarunas par psihoanalīzi, bet vai tas nozīmē, ka izpaliks arī nekritiskas, afektīvi pamatotas reakcijas? Ar zināmu devu izbrīna jāatzīst, ka Freida teksti joprojām spēj izaicināt sabiedrībā valdošo „kulturālo” seksuālo morāli. Piemēram, pārliecinoši iestājoties par bērnu seksuālo apgaismību, Freids 1905. gadā raksta: „Protams, ja audzinātāja nolūks ir iespējami agrāk nosmacēt bērna spēju domāt patstāvīgi par labu tik augsti vērtētajai „krietnībai”, tad to nevar izdarīt labāk, kā cenšoties maldināt seksuālajā jomā un iebiedēt reliģiskajā jomā.” (132. lpp.) Nesenās diskusijas par tikumības mācības ieviešanu Latvijas skolās rāda, ka daži audzinātāji joprojām gatavi sekot šim padomam.

Tomēr sabiedrības konservatīvā daļa ar tās stingri normatīvo (dubult)morāli nav vienīgā, kuru Freids joprojām spēj šokēt. Lai arī tradicionālais priekšstats par bērnu aseksualitāti strauji zaudē savu noturību, jāšaubās, ka arī liberāli domājošiem sabiedrības locekļiem un it sevišķi vecākiem neradītu psiholoģisku diskomfortu Freida atziņas, ka „bērna satiksme ar viņu kopjošo personu viņam ir nemitīgi plūstošs seksuālā uzbudinājuma un apmierinājuma avots” (103. lpp.), ka māte ar saviem maigumiem „modina sava bērna seksuālo dziņu un sagatavo tās vēlāko intensitāti” un (apsēdieties) „visnotaļ skaidri izturas pret viņu kā pret pilnvērtīga seksuālā objekta aizstājēju” (104. lpp.). Sabiedrība, kurā par smagāko noziegumu klusi atzīta bērnu seksuālā izmantošana, nevar būt vienaldzīga pret teoriju, kas faktiski postulē šādas izmantošanas momentu kā „normālo” ģimenisko attiecību neizbēgamo sastāvdaļu. Cits jautājums, atbildei uz kuru būtu jāizgaismojas Freida lokālās recepcijas turpmākā gaitā, ir – vai nevēlamais vienmēr jāatzīst par neesošu?

Ja infantilā seksualitāte ir tēma, kas vēsturiski pārsvarā šokējusi nespeciālistus, pašas psihoanalītiskās kustības ietvaros krietni lielāku pretestību radīja Freida sievietības izpratne. Atzīstot par cilvēka psihoseksuālās attīstības izšķirošu momentu tā dēvēto Oidipa kompleksu, kurā savu kulmināciju sasniedz bērna seksuālā interese par vienu no vecākiem un no tās izrietošais naids pret otru, Freids norāda uz kastrācijas baiļu lomu šī kompleksa atrisinājumā. Mazais zēns atmet savus centienus iegūt māti, baidoties no tā, ka tēvs sodīs viņu ar vērtīgā orgāna atņemšanu. Vēlme saglabāt šo orgānu gūst virsroku pār iekāri pret māti, un kompleksa normālā atrisinājuma rezultātā zēns identificējas ar spēcīgo tēvu, lai vēlāk izraudzītos citus sieviešu dzimtes seksuālos objektus kā mātes aizstājējus.9

Uzsverot kastrācijas baiļu nozīmi Oidipa kompleksa dinamikā, Freids līdz ar to iedibina arī falla primaritāti, ko vēlāk apliecina savos pētījumos par sievišķo seksualitāti, cita starpā papildinot Apcerējumos sniegto bērna psihoseksuālā tapuma skaidrojumu ar falla primāta fāzi, kas, viņaprāt, ir kopīga gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes bērniem. Tieši šis falla primāts determinē tā dēvēto peņa skaudību, kas ir kastrācijas kompleksa sievišķā versija. Nav jābrīnās, ka, atvēlot vīrieša dzimumorgānam izšķirošu lomu abu dzimumu seksuālajā attīstībā, Freids ir gatavs par seksuālo enerģiju jeb libido apgalvot, ka tas „parasti un likumsakarīgi ir vīrišķas iedabas, visviens, vai tas parādās vīrietī vai sievietē” (101. lpp.). Freida tendenciozitāte sievišķās seksualitātes skaidrojumā tika kritizēta jau viņa dzīves laikā,10 tomēr par īpaši saistošu problēmu tā kļuva 1970. gados tā dēvētā otrā viļņa feminisma teorētiskajās diskusijās.

Zīmīgi, ka Freids vietumis atzīst, ka „vīrišķais” un „sievišķais” zinātnē pieder pie visjuceklīgākajiem jēdzieniem (101. lpp.), ka vīrietība un sievietība ir „teorētiskas konstrukcijas ar neskaidru saturu” (201. lpp.) utt., bet reizē pastāvīgi operē ar šīm konstrukcijām, atvedinot to pretstatu uz, viņaprāt, fundamentālāku aktivitātes un pasivitātes nošķīrumu (53., 84., 101., 187. lpp.). Tādējādi „vīrišķais aptver subjektu, aktivitāti un peņa piederēšanu, bet sievišķais turpina objekta un pasivitātes [ietveršanu]” (187. lpp.). Krājuma tekstos divreiz piesauktā Napoleona teiciena parafrāze spilgti apliecina Freida gatavību izsecināt no vienas anatomiskās atšķirības visai tālejošas psiholoģiskas un līdz ar to arī sociālas sekas.

Šāda kritika gan nebūtu jāuzskata par iemeslu Freida tekstu ignorēšanai, jo bez šo tekstu pārzināšanas šī kritika nemaz nebūtu iespējama. Feminisma filozofijas prominentākās pārstāves no Simonas de Bovuāras līdz Džūditai Batlerei uzskatīja par vajadzīgu „skaidroties” ar Freidu un psihoanalīzi, kas ļauj ar lielu varbūtību secināt, ka feministiskā teorija nespēj iztikt bez dialoga ar psihoanalīzi arī brīžos, kad feministiskā prakse iedomājas to spējam.11

Rezumējot jāsaka, ka Freida tekstu spēja izaicināt tik dažādu sabiedrības grupu pārstāvjus – no ģimenes vērtību aizstāvjiem līdz radikālajiem feministiem – nepārprotami apliecina viņa ideju dzīvotspēju arī 21. gadsimta sabiedrībā, kura tik daudz ko viņam ir parādā. Iepazīšanās ar Freida tekstiem, uz kuru latviešu lasītāji tiek arvien vairāk kārdināti ar katru jaunu tulkojumu, var kliedēt viņu aizspriedumus, bet var gluži otrādi tos pavairot vai pastiprināt, tāpēc būtu svarīgi ne tikai lasīt Freidu, bet arī runāt par viņu un viņa veidoto teoriju, tādējādi novēršot vairāk nekā pirms 70 gadiem radušos tukšumu Latvijas intelektuālās kultūras kartē, kuru par dziļu robu līdz šim apzinājušies un aizpildīt centušies vien daži.

 

  1. Freids Z. Seksualitāte neirožu etioloģijā, Seksuālā dzīve. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2014, 22. lpp.  (back)
  2. Šo Viestura Reņģes konstatāciju savās pārdomās par psihoanalīzes klātbūtni Latvijā citē psihoanalītiķis Jānis Gailis. Sk. Gailis J. Kāpēc cilvēki par to nezina?, Diena, 2006. g. 9. aug.  (back)
  3. Sk. Freuds S. Trīs apcerējumi par seksuālo teoriju. Tulk. M. Feldberga. Rīga: Ēra, 1935.  (back)
  4. Starp tiem būtu minama lielākā daļa krājumā „Bērnu sit” iekļauto rakstu: pēršanas fantāziju analīzei veltītais raksts, kas dāvā krājumam tā nosaukumu, raksts „Kulturālā” seksuālā morāle un mūsdienu nervozitāte, kas tematiski pārklājas ar Seksuālajā dzīvē iekļauto rakstu Par pašu vispārīgāko mīlestības dzīves pazemināšanu (155.–164. lpp.), raksti Mazohisma ekonomiskā problēma un Fetišisms, kā arī lekcija Sievietība (vēlāk pārpublicēta grāmatā Ievadlekcijas psihoanalīzē), kas ievērojami sasaucas ar rakstu Par sievišķo seksualitāti (205.–219. lpp.). Sk. Freids Z. „Bērnu sit”. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.  (back)
  5. Sk. Freida seksualitātei veltīto publikāciju uzskaitījumu viņa darbu angļu standartizdevuma septītajā sējumā: Freud S. The Standard Edition of the Complete Psychological Works of Sigmund Freud, Vol. VII (1901–1905). London: The Hogarth Press/The Institute of Psycho-analysis, 1953, pp. 244–245.  (back)
  6. Freidam padomā visdrīzāk ir Napoleona vārdi “Liktenis, tā ir politika”, ko viņš esot paudis Gētem, pieņemot viņu Erfurtē 1808. gadā. Sk. Rencontre de Napoléon et de Goethe, au Palais de gouverneur, Erfurt, 1808 (Carte postale 2), Napoleon.org.  (back)
  7. M. Feldberga savā Apcerējumu tulkojumā izmanto vārdu “dziņa”, tikai atveidojot salikteņus Sexualtrieb (“seksuālā dziņa”) un Geschlechtstrieb (“dzimumdziņa”), savukārt citos gadījumos Trieb atveido kā “tieksme”.  (back)
  8. Sk., piem., Jāņa Gaiļa recenziju par Freida Ievadlekciju psihoanalīzē tulkojumu: Gailis J. Intīmas sarunas katram ar sevi, Diena, 2007. g. 13. apr. Jāpiebilst, ka jēdziena Angst latviskojuma problēma būtu jāskata kontekstā ar tā lietojumu Sērena Kirkegora un Martina Heidegera darbos.  (back)
  9. Sal. Freids Z. Oidipa kompleksa nogrimšana, Seksuālā dzīve, 188.–192. lpp.  (back)
  10. Sk., piem.: Horney K. Feminine Psychology, New Ways in Psychoanalysis. London: Kegan Paul, 1939, pp. 101–119.  (back)
  11. Nebūtu jānovērtē par zemu arī Freida nopelni seksualitātes sociāli determinētā rakstura izgaismošanā, skatot „normālo” seksualitāti kā komplicēta un potenciālu noviržu piepildīta tapuma iznākumu, kurš turklāt nekad nav pilnīgi stabils. Pirmajā Apcerējumā viņš pat atzīst, ka psihoanalīzes skatījumā „arī vīrieša izteiktā interese par sievieti ir problēma, kam vajadzīgs skaidrojums, nevis kaut kas pašsaprotams…” (41. lpp.).  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri