Par rasisma efektivitāti

 

Šī gada 4. augustā pie Ministru kabineta rīkotais protests pret bēgļu izmitināšanu Latvijā ir bijis ļoti noderīgs, pat vajadzīgs, ne tikai pašiem tā dalībniekiem, bet arī tā novērotājiem, jo gandrīz hrestomātiskajā performancē parādīja rasisma globālo raksturu sabiedrībā, kuras vairākums baidās no globalizācijas, vaino to visās nacionālajās mazspējās un noteikti sadusmotos, ja viņus nosauktu par globālistiem. Bet tieši tādi piketētāji arī ir. Šajā sakarā konspektīvi izklāstīšu dažas tēzes par rasisma kultūru Latvijā, balstoties idejā, ka rasisms šajā konkrētajā gadījumā ir nacionālisma ideoloģijas globalizēta versija, kurā nācija kā apdraudēta kopiena iziet rasu un kontinentu plašumos, ilustrējot konstruktīvisma tradīcijas pamattēzi par to, ka nācija, aprakstot sevi kā izteikti lokālu, kopienas teritoriālai un lingvistiskai dimensijai piesaistītu, īstenībā nav nekas cits kā paneiropeiskās idejas variācija. Šis teksts ir uztverams kā brīdinājums, kas vērsts pret augošo radikālismu Eiropā, kurā Otrais pasaules karš kļūst par senu notikumu, ko kopš kāda laika konstatēju cirkulējam Latvijas politiskajā diskursā un Eiropas sabiedrībās.

Mans pirmais apgalvojums ir balstīts Zigmunta Baumana pesimistiskajā tēzē par to, ka mūsdienu Eiropas sabiedrībā, kas pārdzīvojusi smagu globālo humanitāro katastrofu, kurā rasisma fantāziju masveida popularitāte leģitimēja miljonu cilvēku sadedzināšanu un citādi fizisku un morālu iznicināšanu, turpina pastāvēt tādas strukturālas formas, kas savulaik padarīja šo katastrofu par iespējamu. Viņš tādējādi atzīst, ka Holokausts principā joprojām ir iespējams. Pētījumā Kārtības dialektika viņš konstatēja, ka mēs joprojām dzīvojam nacisma izplatītajā ideoloģiski saindētajā vidē, jo rasisma „gāzes”, tāpat kā Pirmā pasaules kara karavīriem, mums saindē plaušas un prātus, ļaujot publiskot internetā antisemītisma un rasisma ideju „kolekciju”, kas ir pieejama plašai apskatei un lietošanai. Saeimas partiju skepse par kompensācijām ebrejiem ir vāji slēpta, jo aiz tās stāv milzīgs interneta atkritumu lietotāju skaits – mūsu vēlētāji, kas momentāni piepilda kibertelpu ar naida un manas otrās tēzes saturu, kas skan šādi:

Sazvērestības teorijas aizstāj trūkstošo pilsonisko līdzdalību un kompensē politikas procesu neatkarību no pilsoniskās leģitimācijas. Piketa saukļi bija pārņemti no rasisma krājumiem: baltais un melnais, mītiskā pretnostatījuma vulgārākā versija ir pārcēlusies no 19. gadsimta nacionālā romantisma episkām konstrukcijām un savienojas ar koloniālisma tēzi par baltā cilvēka nastu ar vienīgo atšķirību, ka impēriju pašleģitimācijai bija nepieciešams kāds Apgaismības laika elements, pat ja tas ir Apgaismības degradācijas produkts. Šovasar Rīgā Latvijas rasisti ilustrēja rasisma globālo noturīgumu – latviešu nācija piketā piedzīvoja performatīvu transformāciju – tā palielinājās un izplatījās globālā cīņā, kuras pamatā ir priekšstats, ka epidermas krāsa nes sevī veselu kompleksu draudu spektru. Daļa no šiem iedomātiem draudiem ir ideja par civilizāciju sadursmi Hantingtona reliģiski-ģenētiskajā fantāzijā, kurā pasaules ir lemtas cīņai. Cilvēka āda izplešas un ieņem kultūras satura noteicēja pozīciju. Uz mirkli pakavēsimies pie šo plakātu atzinumiem – rasisms kā saistošs detektīvstāsts turas tik ilgi, kamēr netiek uzdots kluss, bet bīstams jautājums – kāpēc? Kāpēc bēglis ir drauds? Šis rasismam bīstamais jautājums pavisam nesen spilgti parādījās filmā par 18. gadsimta turīgo mantinieci, kas bija mulate.1 Viņa runāja franču valodā, valkāja tās pašas kleitas kā citi, bet, kad nāca viesi, viņu lūdza viesistabā nerādīties. Šo rasisma formu ilgstoši pieņēma gan anglosakšu izcelsmes ģimene, gan pati jauniete, līdz uzdeva jautājumu, kāpēc viņa nevar sēdēt pie galda. Neviens to nevarēja paskaidrot, ar to sākās viņas cīņa par vergu tirdzniecības atcelšanu.

Jautājums „kāpēc?” pieprasa dekonstruēt esenciālisma nemierā radīto pārliecību par to, ka nacionālā kopiena pastāv un pastāvot ir apvienota ar nemaināmām, nepārkāpjamām īpašībām, kas atgādina cietokšņa mūri vai mūsdienīgākā versijā nometņu dzeloņdrāšu „viļņus”, kas ir prāta konstrukcija materiālajā pasaulē, baiļu dizaina priekšmets. Tieši šajā nemateriālajā noturīgumā slēpjas rasisma atjaunošanas iespējas. Kā atzīmē Baumans, „mums ir iemesls būt satrauktiem, jo mēs dzīvojam tādā sabiedrības formā, kas pieļāva Holokaustu un kas nesatur tādus elementus, kam būtu pa spēkam Holokaustu novērst.”2

Sazvērestības teorijām izplatoties, jānodrošina, lai to saņēmēji nepiedzīvo satraucošu konfliktu starp teorijas vēstījumu un savu racionālo spriestspēju. Rasistiskais apgalvojums, kam nav pierādījumu sociālajā pieredzē, nedrīkst pārsniegt vēstījuma saņēmēja izglītībā un sociālajā komunikācijā iegūtās prasmes veidot kritisku distanci. Viņš nedrīkst vaicāt un viņam nav ļauts šaubīties! Šis ir skaidrojums piketa kopīgam intelektuālās argumentācijas līmenim, ko vislabāk ilustrēja līdz šim reti sasniegts mediju objektivitātes paraugs – divas intervijas LR13 ar piketa dalībniekiem parāda, ka izglītība palīdz vispirms jau tāpēc, ka veido skepsi un neuzticēšanos arī sev pašam kā pasaules skaidrošanas epicentram. Tāpēc efektīvākais līdzeklis pret rasisma izplatīšanos ir nekas cits kā Apgaismība – veca, kļūdaina, koloniāla, izteikti nacionāla savās franču kultūras saknēs (tā domāja Pjērs Burdjē, aprakstot Apgaismības un revolūcijas eksportu), bet vienlaikus tomēr līdzekļu kopums kritiskās domāšanas attīstībai. Šāda distance nebija pamanāma piketa dalībniekos, jo viņu bailes leģitimēja cits avots – nācija, kas ir Apgaismības konfliktu un krīžu bērns, kurš izaug no Apgaismības intereses par kultūras pirmatnīgumu, nesamaitātu kopienu un tās spēju ietekmēt kritizējama absolūtisma politiskās atjaunošanas kapacitāti, kurā taptu jauna piederība kopīga mantojuma formā. Rasisms izmanto nācijas jēdzienu kā diskursīvu telpu, kurā Citādais nāk kā mūžīgi un nemaināmi Citādais, kas nevar piederēt nācijai, jo nācija ir noslēdzies projekts, kura „noslēgums” bija tik sen, ka neviens to neatceras un var tikai tam ticēt – šāds ir kolektīvās atmiņas konstruēšanas algoritms, ko jau sen aprakstīja Jans Asmans. Nācijai kļūstot par ticības fenomenu, rasismā Citādais paplašina tā draudu spektru, kļūstot no Citādā par eksistences draudu (Ļeva Gudkova tipoloģijā). Citāda reliģija, savienojama ar tās sadzīviskām atšķirībām, kaut vien galvas lakata formā vai mošejas ēkā, kuras bīstamību viena no dalībniecēm ilustrēja ar padomju pretimperialistiskās propagandas karikatūru reminiscencēm, kļūst par katalizatoru visu mediju patēriņā uzkrātu baiļu-bilžu izplatīšanai, veicinot tūlītēju histēriju. Senās mītiskās pretestības folklorizēta versija iekļūst sociālajos tīklos, parādot mutvārdu baiļu vitalitāti. „Tautiskais ticējums gandrīz vienmēr ir imūns pret tā mītu kritiku.”4

Latvijā 4. augustā ir dzimis rasisms, no latenta embrija pārtopot par spilgtu, mobilizējošu politisku resursu apstākļos, kad Latvijas sabiedrībā strauji sarūk kritiskās distances telpa. Latvijas rasisma pamatā ir tēze no nacionālisma radikālā repertuāra – mēs, latvieši, baltie, esam labāki nekā citi, citi ir drauds mums, jo citiem rasisma tēzēs piemīt spēja kļūt par grupu, kas ietekmē mūsu slēgto kopienu, kura nekad nedrīkst mainīties.

Slikta ziņa rasistiem nāk diemžēl ne tik daudz no antirasistu nometnes, kas ir pasīva, mītiņus nerīko un cirkulē starp savējiem mazajos „attīrītajos” interneta izgāztuves pleķīšos, bet no globalizācijas loģikas. Bēgļi būs, un to skaits būs lielāks ar katru gadu – tāda ir globālu konfliktu loģika, kas prasa dzīvības un piespiež bēgt. Tiktāl ir skaidrs. Jautājumus un bažas izraisa brīdis, kad kāds no bēgļiem uzdrīkstēsies iziet uz ielām no aizsargātas teritorijas vai atbalsta centra un, iespējams, izlems palikt Latvijā. Scenārijs patlaban ir drūms – samazinoties intelektuālai opozīcijai rasismam, nācijas konceptam paliekot aizvērtam (Satversme šeit nesen piepalīdzēja kopā ar juridisku romantismu), uz tā dividendēm bez piketa organizētājiem drīz pieteiks pretenzijas dažādi konservatīvie politiskie spēki, paplašinot politiskajai elitei pieejamo līdzekļu spektru uzturēt un finansēt rasisma nesēju līdzdalību. Kas tad? Vai nav iemesls trauksmaini konstatēt, ka varam nonākt rasisma apskāvienos situācijā, kad tas leģitimēs sevi kā latviskuma glābējs?  

Es izgatavoju plakātu vēl nenotikušajam pretrasisma mītiņam. Lūk, mana versija rasisma risku mazināšanai Latvijā:

1. Prom no esenciālisma jebkādas kopienas definēšanā.

2. Nācija ir mūžīgi atvērts, plūstošs koncepts.

3. Jautājums „kāpēc” ir jāiekļauj mūžizglītības saturā.

Ja Baumans piedalītos šādā mītiņā, viņš noteikti atcerētos teikumu par vajadzību pretoties autoritātēm, jo „morālajam pienākumam ir jābarojas no sava pirmatnējā avota – fundamentālas humānas atbildības par Citādo”.5

 

  1. Belle, rež. Amma Asante, 2013.  (back)
  2. Bauman Z. Dialektik der Ordnung. Die Moderne und der Holocaust. Hamburg: Europäische Verlagsanstalt, 2002, S. 102.  (back)
  3. Ziņas, 4.08.2015., plkst. 20:00  (back)
  4. Turpat, S. 26.  (back)
  5. Turpat, S. 214.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri