Citreiz ienāk divi gejiņi

 

HM portrets 3

Foto: no personiskā arhīva

 

– Geji arī nāk?
– Jā, viņi atnāk un sarunājas. Lai gan viņiem arī ir telefons, viņi nesēž savā telefonā. Es, protams, esmu par to iedomājusies – viņi saprot: tas ir viņu partneris, viņi pavada laiku kopā. Kad ir kopā, par savu privāto dzīvi jāaizmirst. Es iemācījos do gammu. Un viss.
– Kā? Kāda tad no tā jēga?
– Nu ne jau tā. Citreiz atnāk pāris, un meitene saka, lai viņš izvēlas, kuru vīnu. Bet viņš skatās dzērienkartē un jautā man, kādu vīnu. Nu un tad es jautāju, kādi vīni viņiem garšo un kaut ko iesaku.
– Nu? Normāli.
– Jā, bet es gribētu, lai vīrietis saka – Zane, šis vīns varētu mums garšot, un izvēlas kādu vīnu.
– Ā, ok. Bet tā taču ir sieviešu apspiešana. Tu neesi feministe?
– Nē, sievietes netiek apspiestas.
– Nē?
– Nē, viņām ir sava pasaule, tikai tā ir iekārtota vīriešu pasaulē. Varētu dažas lietiņas izmainīt, bet vispār sievietes netiek apspiestas. Es priecājos, ka esmu sieviete. Biju uz *** lugu. Viņai vispār vajadzētu aizliegt rakstīt lugas. Lugas vidū zālē pieceļas viena sieviete un saka: „Mani ir divas reizes izvarojuši.” Un pie tā esot vainīgi vīrieši.
– Tu neesi izvarota?
– Nē. Vienreiz biju ballītē, diezgan piedzēros, paliku pa nakti, un pamodos no tā, ka jūtu, ka mani grib izģērbt.
– Un?
– Sakliedzu uz viņu, kas viņš iedomājas, ka tagad mani izģērbs un izdrāzīs.
– Nu, tā jau tā kā ir tāda izvarošana, mēģinājums.
– Pēc tam es vairs svešās vietās pa nakti nepalieku.
– Jā. Nu tad tu vaino pašas sievietes pie tā?
– Vajag pašai zināt vienkārši. Man nepatīk rupji vīrieši.
– Lesbietes arī nāk?
– Jā.
– Vai viņas ir maigas?
– Jā, tās klusās. Viņas sēž visu vakaru un neko nesaka. Un tā agresīvā tikai runā visu vakaru.
– Tā kā vīrieši.
– Vienā reizē bija divi jauni gejiņi. Viņi apsēdās aiz aizkara. Kā es varu viņiem ienest, man ir pilna paplāte. Es viņiem saku: „Man vajag, lai ir aizkari vaļā.”
– Un viņi?
– Saprata, ka es jokoju. Es varētu iemācīties spēlēt klavieres. Bet tad man vajadzēs klavieres. Vai arī būs jāspēlē sintezators.
– Kādi vīrieši tev patīk?
– Nepatīk rupji vīrieši. Vienreiz atnāca un apsēdās vīrietis ar draudzeni, es pie viņiem pienācu un pateicu, ka tur ir rezervēts. Viņš uz mani sāka kliegt, kāpēc viņš tur nevar sēdēt. Es viņam teicu, ka pēc stundas ir rezervēts. Viņš uz mani kliedz, kāpēc viņš nevar tur sēdēt. Es saku, ka viņš arī var rezervēt, ir piektdienas vakars.
– Nu, normāli. Spēcīgs vīrietis, kāpēc tev nepatīk?
– Nē, nav forši. Redzēju, viņa draudzenei arī bija kauns, viņa teica klusām: ejam citur.
– Un kā tev patīk?
– Nu, piemēram, atnāca puisis un pieklājīgi pajautāja – vai viņi pēc četrdesmit minūtēm var atnākt un lai uz galda uzliek vāzi.
– Nu?
– Pēc tam viņi atnāca, apsēdās pie galdiņa.
– Nu, un kas tur foršs? Viņš varēja labāk atnākt kopā un pēc tam jautāt tev vāzi.
– Nu nē. Visi jau tā nevar, kautrējas.
– To es nesaprotu. Viņš tieši varēja izrādīties savai meitenei.
– Citi to nevar. Viņš man pajautāja vāzi. Viņi atnāca ar puķēm un ielika puķes vāzē. Meitene bija kautrīga. Likās, ka citi viņiem traucē. Viņi sēdēja sadevušies rociņās.
– Lesbietes arī sadodas rociņās?
– Jā.
– Kāpēc tev nepatīk stipri vīrieši?
– Nezinu. Man nepatika neviens no klasesbiedriem. Kad pie manis atnāk, tad jautā, kur es dejoju. Es nedejoju. Vai izskatās, ka es dejoju? Varbūt tāpēc, ka man ir gari mati un sapīti bizē?
– Nu, jā. Tu izskaties labi. Tu varētu kaut kur dejot.
– Man skolā solabiedrene bija lesbiete. Man vispār klasē bija divas lesbietes un viens gejs.
– Viņi jau skolā draudzējās?
– Nē.
– Viņi trijatā darījās?
– Nē, neko. Tagad gan viņi satiekas.
– Visi zināja, ka viņi ir homo?
– Es sēdēju vienā solā ar vienu lesbieti. Viņa bija diezgan atklāta. Devītajā klasē es aizgāju ciemos pie viņas, un viņa man rādīja savu čatu un forumu.
– Tur bija bildītes arī?
– Neatceros, bet es to novērtēju, viņas atklātību.
– Jā.
– Man pašai nepatika neviens no skolas zēniem. Man bija draudzene Pārsla, viņa bija skaista, un ar mani citi runāja tikai tāpēc, ka es biju viņas draudzene. Viņi smējās par mani, saukāja par vecmeitu.
– Nevar būt. Tu izskaties diezgan simpātiska.
– Es vispār izgāju no mājas tikai tāpēc, ka viņa viena atteicās iet.
– Viņa bija laba draudzene.
– Viņai bija vienai bail iet. Un tad vienmēr es paliku viena istabā, un viņa atsūtīja kādu puisi ar mani parunāties, kamēr viņa blakus istabā ar visiem darījās.
– Ar visiem?
– Visiem pēc kārtas, ar ko nu kuro reizi. Un vienreiz tas puisis, kas bija, viņam ļoti patika Pārsla, bet mēs runājāmies, un tad viņam pilnīgi iepatikos es.
– Bet tu viņam nedevi, jo biji laba draudzene.
– Es viņam teicu: „Tu patīc Pārslai, es esmu viņas draudzene. Neceri, ka mums kaut kas būs.”
– Tev vispār kāds puisis ir iepaticies?
– Labākais laiks sākās, kad es sāku braukāt uz Valmieru. Mana labākā draudzene pārcēlās uz Valmieru, un tad es sāku braukāt uz turieni uz ballītēm, un tur viens puisis man iepatikās.
– Nu, nu, kāds tad viņš bija?
– Tāds vienkāršs. Gara auguma, ar tumšiem matiem.
– Kas tev viņā patika?
– Bija interesanti.
– Un kas tev bija ar viņu?
– Vienreiz mēs bijām kādā ballītē, bija jau vēls, lai brauktu mājās. Mēs sēdējām istabā, pļāpājām, pļāpājām jau bezgalīgi, bijām palikuši vieni. Un tad viņš teica: „Negribi pasportot?”
– Un ko tu atbildēji?
– Teicu, ka negribu.
– Un pēc tam?
– Pēc tam viņš pārstāja man pievērst uzmanību.
– Jā…
– Interesanti, viņš tagad dažreiz nāk uz kafejnīcu. Mana kolēģe teica, ka viņš īstenībā skatās uz mani katru reizi.
– Un ko tu gribētu?
– Es īstenībā gribētu, lai viņš to kādreiz pasaka.
– Un viss?

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri