Cūku bēres

 

Latvijas dzīvnieku vēsture

Punctum turpina Arta Sveces rakstu sērijas Latvijas dzīvnieku vēsture publikāciju. Sērijas mērķis ir dot ekokritisku ieskatu tajā, kā modernajā Latvijas kultūrā – literatūrā, mākslā, populārajā kultūrā, medijos – tiek reprezentēti un konstruēti dzīvnieki.

 

Laima Slava grāmatā Dieva buča citē Borisu Bērziņu: „Cūku bēres mani uzvedina uz filozofiju – kas ir cilvēks. Laukos, kad nāca kaujamais laiks, saimniece ieslēdzās – nevar izturēt, bet, kad cūka ir nokauta, tūlīt cep asins pankūkas, taisa asinsdesas, visi bērni ir apkārt, suns un kaķis arī ko gaida, un Ziemassvētkos būs prieki – varēs ēst šņukuru ar kāpostiem.”1 Citāts palicis prātā, lai gan Boriss Bērziņš nav pirmais un vienīgais, kas pamana šo konfliktu starp attieksmēm, kas vienlaikus var mājot vienā cilvēkā. Sabiedriskās diskusijās to bieži vien klasificē kā liekulību. Piemēram, liekulību pārmet cilvēkiem, kuri ļaujas sentimentālam sašutumam par pamestu suni vai medībās nogalinātu dzīvnieku, bet ignorē ciešanas, ko dzīvniekiem rada mūsdienu lopkopība, un turpina lietot pārtikā gaļu vai valkāt ādas apavus. Savukārt teorētiķi un pētnieki pievērš uzmanību šādu attieksmju neracionālumam un pretrunīgumam. Antropologs Džeimss Serpels cilvēku izturēšanos pret dzīvniekiem sauc par „paradoksālu”, bet Gerijs Frensione raksta par „morālo šizofrēniju”, kas šeit droši vien domāta kā kaut kas analogs personības dalīšanās sindromam. Viņš norāda, ka, lai gan, piemēram, divas trešdaļas amerikāņu un 94% britu uzskata, ka dzīvniekus ir jāpasargā no nežēlīgas izturēšanās, viņi gluži labi sadzīvo ar daudzu miljonu dzīvnieku nogalināšanu gaļas rūpniecības vajadzībām, medībās un medicīniskos eksperimentos.2

Nevēlēšanās noskatīties cūkas nokaušanā vai bēdas par tās nāvi nav attieksmes, kas automātiski nonāk pretrunā ar asinsdesu gatavošanu vai gaļas ēšanu. Ja skatām šīs darbības pašas par sevi, paradoksa vismaz tehniskā nozīmē te nav, proti, tās neparedz uzskatus, kas loģiski nepieciešami izslēdz viens otru. Skaidrs, ka dažkārt var nākties darīt lietas, kuras izraisa nepatiku, sirdēstus vai asaras, lai gan darīt vajag un tas ir pietiekami racionāli, piemēram, pat jaukus cilvēkus nākas sodīt par likuma pārkāpšanu, līguma nepildīšanu vai solījuma laušanu. Tāpat līdzi jušana sunītim, bet vienaldzība pret kaujamo lopu pati par sevi nav paradoksāla. Varētu būt, ka šie dzīvnieki ir pelnījuši atšķirīgas attieksmes, piemēram, tāpēc, ka tiem ir dažādas lomas sabiedrībā – vieni ir domāti mīļošanai, bet otri – kaušanai.

Tomēr no tā neizriet, ka tie, kas pārmet cilvēkiem neracionālumu, paradoksālu domāšanu un „šizofrēniju”, ir kļūdījušies. Uzskati, attieksmes un darbības, kuru savietojamību izvērtējam, ir saistīti ar citiem uzskatiem, attieksmēm un darbībām. No tā vien, ka vienam dzīvniekam tiek justs līdzi, bet otram nē, nevar konstatēt pretrunu, jo varbūt plašāks uzskatu un attieksmju izvērtējums šādu pretrunu var uzrādīt. Proti, ir jājautā, piemēram, vai uzskats, ka suņiem un lopiem ir atšķirīgas lomas sabiedrībā, ir sakarīgs un tāds, ko cilvēks atzītu pat tad, ja izvērtētu visas šī uzskata konsekvences. Pats fakts, ka cilvēki ir pret dzīvnieku mocīšanu kā vispārīgu principu un vienlaikus samierinās ar šādu mocīšanu, vēl nenozīmē pretrunu, jo šiem cilvēkiem ir arī citi principi, kas varbūt pieļauj mocīšanu konkrētajā gadījumā, piemēram, daudzi teiktu, ka eksperimenti ar dzīvniekiem ir pieļaujami, ja tie var glābt cilvēku dzīvības. Bet vai šāds attaisnojums ir racionāls? Atbilde prasītu izvērstu pētījumu, ko šobrīd nemēģināšu veikt. Diemžēl izsekot mūsu uzskatu visām konsekvencēm ir praktiski neiespējami, tāpēc arī galīgo atbildi uz to, vai domājam un rīkojamies racionāli, ir grūti dot. Galu galā jautājumu par cilvēku attieksmes paradoksālumu drīzāk ir jāuztver kā diskusiju un domāšanas procesu, kurā visiem ļauts piedalīties.

Vienlaikus nebūtu korekti domu par paradoksiem cilvēku attieksmēs pret dzīvniekiem reducēt uz jautājumu par to, vai starp tām pastāv intelektuāli novērtējama pretruna. Borisa Bērziņā aprakstītās saimnieces uzvedība patiešām ir uzmanības vērta. Tā vismaz liek mums jautāt, vai un kā cilvēkā var sadzīvot pretējas attieksmes. Savā ziņā tas patiešām ir arī jautājums, kas ir cilvēks, jo šis jautājums paredz atbildi uz to, kāds ir cilvēks, kā domā, kā rīkojas. Tiem, kuri norāda uz paradoksu, šķiet, ir aizdomas ne tikai par intelektuālu kļūdu, bet arī negodīgu domāšanu un pašapmānu. Šādā interpretācijā diskusija par to, vai attieksme pret dzīvniekiem ir vai nav „patiesi” paradoksāla, ir tikai viens no veidiem, kā mānīt sevi un mēģināt apslāpēt kognitīvo disonanci, kuras patiesā sakne ir tajā, ka cilvēki (piemēram, jau minētā saimniece) saprot, ka viņu rīcība nav pareiza. Runa ir nevis par intelektuālu paradoksu, bet psiholoģisku stāvokli vai procesu, kas ļauj sadzīvot ar netīru sirdsapziņu.

Tomēr jānošķir jautājums par vainu no jautājuma par domāšanu un psihi. Pat ja cilvēku sirdsapziņa ir netīra, tas nedod atbildi, kā cilvēks spēj dzīvot pašapmānā vai ar šādu sirdsapziņu. Protams, viena atbilde varētu būt – vienkārši var. Tas ir vienkārši fakts par cilvēka psihes dabu. Dzīvnieku gadījums nav nekas unikāls, cilvēku dzīve ir pilna nekonsekvenču un pretrunu. Šī tēma ir jāatstāj psihologu ziņā, kuri tad aprakstīs psiholoģiskos mehānismus, kā tas notiek. Tomēr, manuprāt, būtu pārsteidzīgi pieņemt, ka ir kāds precīzi aprakstāms un empīriski konstatējams mehānisms. Kaut kas ir pamanīts, bet šķiet, ka runa ir par diezgan kompleksu procesu, kuru par paradoksu, netīru sirdsapziņu vai psiholoģisku mehānismu var nosaukt tikai tāpēc, ka grūti atrast īsto vārdu un īsto raksturojumu. Tā ka, manuprāt, šeit vēl ir vieta brīvai refleksijai un ne tikai izteikumu loģiskai analīzei vai empīriskiem pētījumiem. Tāpēc gribētu atgriezties pie Borisa Bērziņa un cūku bērēm.

Cūku bēres Borisa Bērziņa mākslā ir viena no tēmām, kurai viņš pievēršas daudzkārt. Būtībā ar to sasaucas vairāki mākslinieka darbu motīvi – nokautas cūkas ķermenis, galva un citi „produkti”, vērša galva, nokauts trusis, truša āda, medījums. Arī šis uzskaitījums ir nepilnīgs, jo nodala motīvus vienkāršoti, pēc sižeta. Gan pārskatot viņa darbus, gan lasot viņa pārdomas par savu mākslu, var pamanīt daudzveidīgās sasaistes, kādas Cūku bēru cikla darbiem ir ar citām Borisa Bērziņa mākslinieciskajām interesēm un lielajām tēmām – klusā daba, ikdiena, ķermenis, pašizziņa, refleksija par triviālā un mūžīgā, pasaulīgā un pārpasaulīgā attiecībām. Savā ziņā tas ir pirmais, kas piesaista uzmanību. Protams, jebkura mākslinieka daiļrade ir daudzbalsīga, un Boriss Bērziņš nav vienīgais, kurš ar šo daudzbalsību spēlējas, ne tikai nošķirot un pretstatot, bet arī sasaistot un savijot. Tomēr tikai tā ir vērts domāt par Cūku bērēm, katrā ziņā būtu diezgan absurdi mēģināt atrast vienu atslēgu uz šiem darbiem, piemēram, saistot ar citātu par saimnieces šķietami paradoksālo uzvedību.

Vienlaikus tas nenozīmē, ka atsauce uz saimnieci būtu jāignorē. Patiesībā gleznās šī saimniece ir redzama. Kā vairāki personāži. Viņa raud, piedalās cūkas sadalīšanā, nes karstu ūdeni, domīgi noskatās procesā. Īpatnēji, ka Boriss Bērziņš Cūku bērēm daudzajos tās variantos ir izvēlējies vienu un to pašu ainu – nokautā cūka ir pakārta aiz pakaļkājām, uzšķērsta, zarnas ir tikko izņemtas, droši vien asinis vēl notek, tūlīt sākies ķermeņa sadalīšana. Gleznās nav attēlota kaušana jeb tas, uz ko saimniece nespēj skatīties, ne arī darbošanās virtuvē. Tādā ziņā savdabīga ir arī nosaukuma izvēle. Mākslinieka uzmanību droši vien piesaistījis pats apzīmējums „cūku bēres”, kas nepārprotami rosina iztēli, lai gan vienlaikus prasa interpretāciju. Ar cūku bērēm parasti apzīmē procesu, kas sākas ar cūkas nokaušanu un beidzas ar bagātīgām pusdienām, uz kurām bieži vien tiek saaicināti radi un kaimiņi.3 Tas ir īpatnēji, jo cilvēku bēres parasti ietver tikai miroņa apglabāšanu, nevis nāvi, kur nu vēl nogalināšanu. Droši vien apzīmējums cēlies mielasta pēc kaušanas dēļ, bet arī šeit ir vērts pamanīt būtiskas atšķirības starp cūkas un cilvēka „bēru mielasta” ēdienkarti. Cūku bērēs galdā tiek celta pati „apbērējamā”. Tā ka „cūku bērēm”, iespējams, nemaz nav melanholisku konotāciju, lai gan nosaukums uz šādu interpretāciju vedina: „Līdz ar cūku bērēm, ko šodien taisījās svinēt, svinēja bēres arī rudenim, kas, sabēris savu bagātību pa klētīm, pagrabiem un šķūņiem, taisījās aiziet, pats savas pārpilnības apnicis.”4 Iespējams, apzīmējums ir drīzāk ironisks. Bēru dalībnieki saprot, ka šīs nebūt nav īstas bēres un mirusī cūka tiek pieminēta savdabīgi, teiksim, uzdzerot tai virsū alu. Tā ka Borisa Bērziņa gleznas noteikti neattēlo šo bēru būtību vai kulmināciju. Savā ziņā tas vēl vairāk akcentē neatbilstību starp apzīmējumu un pašu darbību. Var jau būt, ka cilvēki gleznā ir „apstāvētāji”, kā saka pats Bērziņš,5 bet viņi arī nodarbojas ar lietišķu un ikdienišķu cūkas ķermeņa sadalīšanu.

Laima Slava Dieva bučā piemin, ka latviešu glezniecībā cūku bēru tēmu iekopis Ģederts Eliass,6 un patiešām ir interesanti salīdzināt Borisa Bērziņa un Ģederta Eliasa darbus. Pazīstamākā glezna par šo tēmu, Cūku svilināšana, ir tumša, dramatiska, „vīrišķīga”. Ziemas laikā lauku sētā divi vīri svilina cūkai sarus. Iesāņus daļēji redzama sieviete, arī šeit viņa nes ūdeni. No cūkas nekas daudz nav saskatāms, visa uzmanība ir vērsta uz diviem stāviem, kuri, uguns izgaismoti, izceļas sniega klātajā ainavā. Eliasa glezna būtībā ietilpināma pastorāles žanrā un parāda vienu mirkli lauku dzīves gada ciklā. Tas ir mirklis, kas atkal un atkal atkārtojas – ja ne realitātē, tad tajās lauku mājās, kuras nekad neizzudīs, jo būs vienmēr sastopamas Eliasa gleznās. Ar Borisu Bērziņu kopīgs tas, ka abus māksliniekus interesē pārlaiciskais ikdienišķajā. Tomēr Bērziņš nefiksē pat nosacītu mirkli, un man šķiet, viņu neinteresē laiks. Viņa gleznās pārlaiciskais nav tas, kas mūžīgi atkārtojas, bet tas, kas ir attīrīts no visa nejaušā, atstājot tikai esenci.

Viens no veidiem, kā tas izpaužas, ir interese par formu. Borisa Bērziņa darbi ir skulpturāli. Viņš ir kā tēlnieks, kuram patīk gleznot, zīmēt, švīkāt, klāt krāsu. Arī viņa gleznotās cūkas ir skulpturālas, reducētas gandrīz vai uz abstraktu formu, kas attēlota plaknē. Visskaidrāk tas redzams darbos, kuros attēlotas sadalītās cūkas daļas, gaļas gabali, piemēram, Klusajā dabā ar melno fonu (1986).

Tomēr piebilde „gandrīz uz abstraktu formu” ir būtiska. Borisu Bērziņu neinteresē tikai forma, šīs gleznas ietver arī tēlainu refleksiju par dzīvību un nāvi. Viņš stāsta: „Man ir vesela sērija grafikā – sasaldētas zivis, vistu kājas baltā kastītē par 0,40 rbļ. kilogramā. Ārkārtīgi lielu iespaidu uz mani atstāja tirgū ieraudzītās sasaldētās nieres. Bija dzīvība un nav. Nemaz nedomāju par ēšanu. Esmu redzējis un zīmējis cūku astes kastītēs pa 5-6 kilo. Cūkas šņukurs var izraisīt omulību. Taču, ja tam izgriezta acs, nogriezta auss, tas pakārts tirgū aiz deguna uz āķa – brūns, noštempelēts, tad tas manī neizraisa ēšanas kāri, bet pārdomas par dzīvi.”7 Un to visu var atrast viņa darbos: Sasaldētas cūku astes (1988), Nokauts trusis (1988), Kuiļa galva (1983), Cūkas galva (1978).8 Bērziņš sastopas ar pieredzi, kas daudziem pazīstama – grūti paredzama, tīri nejauša nianse (kaudzē saliktas astes, uz ādas uzspiests zīmogs) var pēkšņi likt ieraudzīt gaļas gabalā dzīvnieku. Atpazīt tajā būtni, kas vēl tikko bija dzīva. Savā ziņā pārsteidz nevis tas, ka tā notiek, bet tas, kāpēc vispār ir iespējams neredzēt gaļā dzīvnieku.

Te gan nepieciešamas dažas piebildes. Būtu kļūdaini domāt, ka dzīvnieka nogalināšana vai gaļas ēšana ir iespējam tikai tad, ja dzīvnieks tiek uztverts atsvešināti kā staigājošs gaļas gabals vai pienu ražojoša mašīna. Ja tas tā būtu, tad būtu grūti izskaidrot dzīvnieku nogalināšanu tradicionālajās sabiedrībās, kurām parasti tiek piedēvēta no modernās sabiedrības atšķirīga attieksme pret dzīvniekiem. Arī šeit var noderēt pašā Borisa Bērziņa teiktais: „Un, ja nebūtu cūkas, – tad būtu skandāls! Un kāpēc par to nepafilozofēt. Senāk cilvēks to darīja. Viņiem šie dzīvnieki bija kaut kas vairāk nekā tikai darba, piena un kaujamais lops.”9 Vēsturniece Ērika Fadža norāda, ka iepriekšējos gadsimtos nepieciešamība pašam nogalināt dzīvnieku cilvēkus noteikti neatturēja no gaļas ēšanas.10 Latvieši nav izņēmums. Kaut vai Edvarta Virzas Straumēnos aprakstītās cūku bēres noteikti atšķiras no mūsdienu izpratnes par „humānu” un bezsāpīgu nogalināšanu, vēl iespaidīgāka ir zosu kaušanas aina: „Gribēdamas izbēgt, zosis rāvās pa lāstu caurumiem laukā ar tādu sparu, ka lāsti gan kustējās, bet tomēr turēja tās cieti. Citu pēc citas tās izlaida ārā, un palikušās, redzēdamas to bojā iešanu un arī savu nenovēršamo galu, aprima kliegt, kā aprimst vairums cilvēki, necerot vairs ne uz kādu glābiņu. Pēc neilga brīža septiņdesmit zosis, baltas, mālainas un zilas, gulēja beigtas Straumēnu pagalmā – un daža vēl kustējās, izgrūzdama tumšu gārdzienu, it kā rīkle būtu ūdens pilna.”11

Virzas apraksts, lai gan nemēģina notušēt notiekošā vardarbību, būtībā ir diezgan lietišķs, bez liekas sentimentalitātes. Arī Borisa Bērziņa darbos nav sentimentalitātes, tie nav arī drūmi kā viņa pieminētā Francisko Goijas klusā daba ar jēra galvu un ribām.12 Patiesībā, manuprāt, lai gan Bērziņa pārdomas par dzīvību un dzīvnieku likteni ir viegli sasaistāmas ar viņa darbiem, starp šīm pārdomām un darbiem ir būtiska nobīde. Iemesls ir viņa aizraušanās ar attēlojamo lietu un būtņu formu, plastiku. Viņa gleznās nogrieztās cūkas galvas nav traģiskas, bet drīzāk skaistas, to formas aplūkošana sagādā baudu, skatītājs novērtē to, kā šo galvu priekšmetiskums ir pārcelts uz audekla, koka, kartona vai papīra. Tas pats sakāms par galvu ar izgrieztajām acīm un uz ādas uzspiesto zīmogu, kā arī par nogrieztām cūku astēm vai nodīrātu truša ādu, lai kādas arī bija pārdomas, kas Bērziņam lika tās uzzīmēt un uzgleznot. Turklāt šajā ziņā nav būtisku atšķirību starp nedzīvo cūkas ķermeni un līdzās attēloto dzīvo suni vai raudošo saimnieci. Viņi visi ir vienlīdz priekšmetiski un abstrakti.

Borisa Bērziņa gleznās gaļas gabalā ir ieraugāms dzīvnieks, bet dzīvniekā ir ieraugāms arī gaļas gabals ar tā abstrakto, it kā no dzīvā dzīvnieka atsvešināto formu. Kaut kādā ziņā cūka, kurai jūtam līdzi, mitinās tās miesā. Kad cilvēks ierauga cūkas šķiņķī dzīvu cūku, nav tā, it kā zvīņas būtu no acīm nokritušas un patiesība ieraudzīta. Jo patiesībai ir daudzi aspekti. Pie patiesības pieder arī cūkas šņukurs, šķiņķis vai ribas, kas ieraugāmi dzīvajā cūkā. Cūka ir arī abstraktā forma, ko pamana Teodors Zaļkalns, par kura skulptūru Cūka Boriss Bērziņš tā sajūsminās.13 Iespēju pārslēgt uzmanību no viena aspekta uz citu rada ne tikai liekulību un pašapmānu stiprinoši psiholoģiski mehānismi, bet arī pati dzīvās būtnes daba. Šajā kontekstā darbi no cikla Cūku bēres ir īpaši nozīmīgi. Aiz kājām pakārtais, pāršķeltais cūkas ķermenis iezīmē tādu kā starpstāvokli – tas nav vairs cūka, bet nav arī tikai gaļa. Cūkas ķermenis tajā vēl ir atpazīstams, bet daļēji kļuvis jau par abstraktu formu un galu galā – gaļas gabalu. Borisa Bērziņa gleznas šo dzīvās būtnes un gaļas vai miesas ambivalenci padara uzskatāmu un noliek mūsu acu priekšā rūpīgai apskatei.

 

  1. Slava L. Dieva buča. Rīga: Jumava, 2000, 182. lpp. Sk. arī: Slava L. Boriss Bērziņš. Rīga: Neputns, 2003, 195. lpp. Lielākā daļa vēlāk minēto Borisa Bērziņa izteikumu par cūku bērēm atrodami arī šajā albumā.  (back)
  2. Sk., piem.: Midgley M. Animals and Why They Matter. Athens, Georgia: University of Georgia Press, 1983, p. 10; Arlude A., Sanders C. R. Regarding Animals. Philadelphia: Temple University Press, 1996, pp. 4–5; Serpell J. In the Company of Animals. Cambridge: Cambridge University Press, 1996, p. 19; Francione G. Introduction to Animal Rights. Philadelphia: Temple University Press, 2000, pp. xix–xxi.  (back)
  3. Sk., piem.: Virza E. Straumēni. Rīga: Liesma, 1989, 173. lpp.  (back)
  4. Turpat.  (back)
  5. Slava L. Dieva buča, 182. lpp.  (back)
  6. Turpat, 181. lpp.  (back)
  7. Turpat. 180. lpp.  (back)
  8. Slava L. Boriss Bērziņš, 190.–211. lpp.  (back)
  9. Slava L. Dieva buča, 182. lpp.  (back)
  10. Fudge E. Saying Nothing Concerning the Same: On Dominion, Purity, and Meat in Early Modern England, Renaissance Beasts. Urbana and Chicago: University of Illinois Press, 2004, pp. 73–74.  (back)
  11. Virza E. Straumēni, 167.–168., 171.–173. lpp.  (back)
  12. Slava L. Dieva buča, 181. lpp.  (back)
  13. Turpat, 182. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri