punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Augstā dziesma, zemā viela

Māris Salējs

21/08/2015

 

Par Ulža Bērziņa atdzejoto Jaroslava Seiferta izlasi Mēŗa stabs / skūpstu grāmata (Mansards, 2015)

 

Par izcilo čehu dzejnieku, Nobela prēmijas laureātu Jaroslavu Seifertu nesen izsmeļoši ir rakstījusi Ingmāra Balode – tepat, šajā žurnālā. Arī grāmatā lasāmais atdzejotāja Ulža Bērziņa priekšvārds Ej un nemelo latviešu lasītājam lieliski ierāda Seiferta vietu un nozīmi gan čehu dzejā, gan paša atdzejotāja vērtību skalā. Tādēļ manis rakstītais ir konspektīvs mēģinājums iezīmēt manu personisko iespaidu par Seiferta dzejas izlasi.

Sākumā dažas subjektīvas piezīmes par čehu literatūru. Atzīstu, ka tā man pazīstama tikai no latviskojumiem, un tādēļ mans spriedums varētu nebūt gluži precīzs. Tomēr iepazīstoties gan ar J. Hašeka, K. Čapeka, B. Hrabala, M. Kunderas prozu, gan ar V. Nezvala, K. Bībla, arī citu čehu dzejnieku dzeju (arī U. Bērziņa atdzejojumā), ir jaušamas kādas kopējas t.s. „nacionālās mentalitātes” iezīmes. Īsumā tā būtu – nosvērtība, neuzticība tīrai abstrakcijai un balstīšanās ikdienišķajā cilvēka dzīves realitātē, kas nenozīmē, ka šo realitāti nebūtu iespējams ieraudzīt savādu un pārsteidzošu. Ja arī kur parādās sentiments, tas tiek neitralizēts un līdzsvarots ar veselīgu humoru un pašironiju. Arī čehu poētismam (t.s. agrīnajai čehu sirreālisma formai1, kurš ir dēvējams par „dabisku nacionālo stilu”, piemīt spēcīgs baroka zemslānis, kurš jaušams arī Seiferta dzejā.2 Pirms Otrā pasaules kara Seiferts bijis viens no poētisma veidotājiem un spilgtākajiem tā pārstāvjiem. Un arī vēlīnajā dzejā, kura ir pārstāvēta izlasē, ir saglabājušās daudzas sirreālisma iezīmes – taču tās ir saplūdušas ar autora biogrāfijas un Čehijas vēstures fonu. Tādēļ man jāpiekrīt Artim Ostupam par visai Austrum/Centrāleiropas mākslai un literatūrai raksturīgo iezīmi – izmantot modernismu „kā instrumentu komplektu jaunai šī virziena versijai”3.

Šī izlase atklāj Seiferta dzeju „nobrieduša augļa” stadijā, kuru atdzejotājs ir noplūcis un pasniedzis lasītājam. Pirmkārt, par to liecina dzejas „es” intonācija – nosvērta, apcerīga, reflektējoša par pagātni, nemitīgi uztaustot savas personiskās biogrāfiskās pieredzes, Prāgas un Čehijas vēstures, tai skaitā kara absurda mezglapunktus. Apbrīnojamā kārtā sirreālisma tēlainības principi tam ir ļoti piemēroti, jo pati vēsture noteiktās epizodēs spēj būt sirreāla: Tai reizē, kad gaisā uzlidoja / kapseļu ražotne, / ielās nobira pelnu plēves / no saraustītajiem strādnieču augumiem. (32. lpp.)

Otrkārt, ir jūtams, ka šajā izlasē poētiskā pieredze darbojas vienādā intensitātē ar atklāsmi. Dzejnieks nedemonstrē savu meistarību, netīksminās par savu stilu, bet izvēlas runāt tikai par būtisko. Tīra lirisma, prozaiskās realitātes, traģisma, groteskas slāņi pastāv līdzsvarā, nepārkāpjot robežu, aiz kuras cilvēka nāves apraksts kalpo vienīgi estētiskam šokam. Šāds sakrālā un brutālā slāņa līdzsvars ir redzams dzejolī Miklā ēna (24. lpp.). Var pieņemt, ka personiski piedzīvots vēstures absurds – karš, tuvu cilvēku, draugu vardarbīga nāve, personiskā nāves tuvuma apjausma – maina redzes leņķi, maina intonāciju un attieksmi pret poētiku, kuru dzejnieks pārvalda. No dadaisma aizgūtais sirreālisma montāžas princips – nesavienojamā savienojamība, erotikas un nāves vienlaicība Seiferta dzejā iegūst konkrētus, personiskus vaibstus. Arī vēstures dimensija šeit ir tik izteikta, ka pieprasa kaut vai minimālas zināšanas no lasītāja. Atdzejotāja priekšvārds un Jiržī Flaišmana lietpratīgie komentāri šādas zināšanas arī sniedz. Arī šajā aspektā vērojama nobīde no klasiskā sirreālisma, kuram vēsturiskā dimensija nav būtiska.

Izlasē arī var runāt par dažām dzejnieka un atdzejotāja temperamentu sakritībām un atšķirībām. Sakritības jaušamas apburtībā ar pasaules vieliskumu un lielo vēsturisko laiku, kā arī prasmē savienot abstrakto un konkrēto, cēlo un zemo, pārdzīvot to vienlaicīgi. Tomēr atšķirībā no atdzejotāja Seifertam valoda nav dzejoļa tēma un iedvesmas avots. Arī vēstījuma intonācija pārsvarā ir apcerīga, vēstoša, ritmiski rāma, „neaptumšota” ar lingvistiskiem eksperimentiem.

Nobeigumā varu teikt, ka lasītājam jāsagatavojas šo grāmatu baudīt lēni, iedziļinoties komentāros (daudzo dzejoļos minēto kultūrreāliju un vietvārdu dēļ), ieturot pauzes. Mēģinot izlasīt „vienā elpas vilcienā”, var rasties pārsātinājuma efekts tieši poētiskās informācijas blīvuma dēļ, kā arī dzejnieka izmantoto stilistisko paņēmienu noturības dēļ. Taču piepūli atsver gan autora, gan atdzejojuma izcilība.

 

  1. Balode I. Čehu valodā pierakstīti – gadu desmiti, skūpsti. http://www.punctummagazine.lv/2014/11/03/lietussargs-no-pikadilli/  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Kobrins K. Mākslas barokālās putas. Hineks Martinecs: Centrālā un Rietumu Eiropa.  http://www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/4077-makslas_barokalas_putas._hineks_martinecs/  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Ostups A. Īstenībai pa pēdām, Latvju Teksti, Nr. 3 (2015), 64.–65. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu