Neiekostais elkonis

 

Sigizmunds Kržižanovskis (1887, Kijeva – 1950, Maskava) līdz ar saviem nosacītajiem vienaudžiem Mihailu Bulgakovu, Andreju Platonovu un Jevgeņiju Zamjatinu ir sāpīgi spilgts pierādījums par agrīnajai padomju literatūrai atņemto iespēju pacelties jaunās pasaulēs. Lai arī Kržižanovska darbi lielākoties nebija atklāti politiski – daudz vairāk par ikdienas dzīvi viņu interesēja metafiziskie jautājumi –, viņu līdz pat 1988. gadam par nepublicējamu padarīja Maksima Gorkija verdikts par rakstnieku „pārlieko intelektualitāti”: „Ja arī atradīsies izdevējs viņa stāstiem, tad tie viennozīmīgi izmežģīs dažas labas jaunas smadzenes, bet vai šis pēdējais ir vajadzīgs?” Dzīves laikā viņam izdevās publicēt tikai deviņus īsstāstus, un laikabiedri Kržižanovski labāk pazina kā dramaturgu, kritiķi un esejistu. 1941. gadā gan bija paredzēts izdot vēlīno stāstu krājumu Neiekostais elkonis, taču šajos plānos iejaucās karš, un pēc tam Kržižanovskis piedzīvoja kārtējo noraidījumu.

Šī krājuma titulstāstu autors pats raksturo kā „fantāziju par tēmu”, proti, parunu, ka paša elkonī jau neiekodīsi. Tas ir mazāk abstrakts nekā daudzi citi Kržižanovska darbi, iespējams, tāpēc, ka stāsta centrālā problēma ir bijusi svarīga autoram pašam. Nr. 11111 apsēstība ar neiespējamo savā ziņā raksturo arī Kržižanovska nebeidzamos skrējienus sienā, mēģinot aprakstīt neaprakstāmo, pat neiedomājamo. Arī vairākkārt piesauktais Kants Kržižanovskim savulaik „izņēma dzēšgumiju no rokām (..), izdzēsa šauro līniju starp „es” un „ne-es”, starp objektu un subjektu”. No šīs „metafiziskās halucinācijas” viņu esot izglābis Šekspīrs, parādot „reālo pasauli, cilvēkus, kuri smietos, klausoties objektu nīdēja formulas”. Ja tas nebūtu noticis, kas zina, cik tālu Kržižanovskis pats būtu gājis Nr. 11111 ceļu. Bet, protams, tas ir tikai viens skatījums uz šo fantasmagorisko stāstu.

Tulkotājs

 

Neiekostais elkonis

 

Šis notikums tā arī paliktu paslēpts iestīvinātajā manžetē un žaketes piedurknē, ja ne Nedēļas pārskats. Nedēļas pārskats izveidoja aptauju, kuru izsūtīja abonentiem līdz ar jaunāko laikraksta numuru: „Jūsu mīļākais rakstnieks, vidējie nedēļas ienākumi, dzīves mērķis.” Šķirojot materiālus, starp daudzajām aizpildītajām anketām (Pārskatam bija milzīga tirāža) bija arī veidlapa Nr. 11111, kura kādu laiku paklejoja pa šķirotāju pirkstiem, bet tā arī neatrada sev piederīgu mapi. Veidlapā Nr. 11111 iepretī iedaļai „Vidējie ieņēmumi” bija ierakstīts „0”, bet pie jautājuma „Kas ir jūsu dzīves mērķis?” skaidriem, apaļiem burtiem: “Iekost sev elkonī.”

Skaidrojuma meklējumos veidlapu nosūtīja pie sekretāra, bet no sekretāra tā nonāca zem apaļajām, melnos rāmjos iestiklotajām redaktora brillēm. Viņš iebakstīja zvana pogā, un atskrēja kurjers, bet pēc tam aizskrēja. Pēc minūtes veidlapa četrkārtīgi salocītā veidā jau gulēja kabatā reportierim, kurš bija saņēmis mutisku papildinstrukciju: „Runājiet ar viņu kā viegli jokojot un mēģiniet atkost atbildes jēgu: kas tas īsti ir – simbols vai romantiska ironija? Nu un vispār, jūs jau saprotat…”

Reportieris apstiprināja saprašanu un tūlīt pat arī devās uz adresi, kas bija pierakstīta uz veidlapas apakšējās malas.

Tramvajs viņu aizveda līdz pat galapieturai pilsētas nomalē; pēc tam viņu ilgi veda arī šauro trepju līkloči, kas reportieri nogādāja zem paša jumta; tad beidzot viņš pieklauvēja pie durvīm un sāka gaidīt atbildi. Atbilde nepienāca. Vēl klauvējiens, vēl gaidīšana – reportieris ar plaukstu pagrūda durvis – tās atvērās, un viņa acīm parādījās šāda aina: nabadzīga istaba, blaktīm noklātas sienas, galds un koka gulta; uz galda – nopogāta manžete, uz gultas – cilvēks ar atkailinātu roku un muti, kas tiecās pie elkoņa izliekuma.

Šajā nodarbē iegrimušais cilvēks acīmredzami nebija dzirdējis ne klauvējienus pie durvīm, ne soļus, un tikai skaļā ienācēja balss lika viņam pacelt galvu. Te reportieris uz Nr. 11111 rokas ieraudzīja vairākas skrambas un kodienu pēdas, divu-trīs collu attālumā no asā, viņam pretī izstieptā elkoņa. Intervētājs nespēja skatīties uz asinīm un aizgriezies noprasīja: „Jūs tad laikam to nopietni, tas ir, es gribu teikt, bez simbolikas?”

„Bez.”

„Romantiskā ironija arī, šķiet, šeit īsti nebūs vietā…”

„Anahronisms,” noburkšķēja elkoņkodis un atkal pieķērās ar zobiem pie savām skrambām un rētām.

„Liecieties mierā, ai, liecieties mierā,” iekliedzās intervētājs, aizmiedzis acis, „lūdzu, līdz brīdim, kad aiziešu. Bet vai tagad jūs nevarētu piedāvāt savu muti īsam skaidrojumam? Sakiet, vai jūs tā jau ilgi?..” Un bloknotā sāka skrapstēt zīmulis.

Pabeidzis darāmo, reportieris izgāja pa durvīm, bet tūlīt arī atgriezās: „Paklausieties, iekost sev elkonī – labi, bet tas taču nav iespējams. Nevienam tas nav izdevies, visi un vienmēr ir cietuši fiasko. Vai esat par to padomājis, dīvainais cilvēk?”

Atbildes vietā divas duļķainas acis zem sakniebtajām uzacīm un īss: „El possibile esta para los toutos.”1

Reportieris aizcirta bloknotu un atklāti pateica: „Atvainojiet, es neesmu lingvists. Būtu vēlams…”

Taču Nr. 11111 acīmredzami jau bija noilgojies pēc sava elkoņa un atkal pieķērās ar muti sakodītajai rokai, bet intervētājs, beidzot atrāvies no viņa ar acīm un visu ķermeni, noripoja pa trepju līkločiem, apturēja auto un aizsteidzās atpakaļ uz redakciju: jau nākamajā Nedēļas pārskata numurā parādījās rakstiņš ar nosaukumu: El possibile esta para los toutos.

Rakstiņā viegla joka toņos tika pastāstīts par naivo dīvaini, kura naivums robežojas ar… Te Pārskats izmantoja noklusējuma paņēmienu, rakstu nobeidzot ar kāda aizmirsta portugāļu filozofa pamācību, kurai būtu jāved pie saprāta un jāiegrožo visi tie sociāli bīstamie sapņotāji un fanātiķi bez skaidriem pamatiem, kuri mūsu reālistiskajā un skaidrajā laikmetā meklē neiespējamo un neīstenojamo, – to pašu noslēpumaino izteikumu, kas bija lasāms arī virsrakstā, papildināts ar īsu frāzi: „sapienti sat.”2

Viens otrs no Nedēļas pārskata lasītājiem ieinteresējās par kāzusu, kuriozu pārdrukāja divi-trīs žurnāli, tomēr tas droši vien būtu pazudis cilvēku atmiņās un avīžu arhīvos, ja ne biezais, ar Nedēļas pārskatu polemizējošais Mēneša pārskats. Šī izdevuma nākamajā numurā parādījās rakstiņš: Paši sevi sodījuši. Nezināma autora sāpīgi skrāpējošā spalva citēja Nedēļas pārskatu un paskaidroja, ka šķietamais portugāļu teiciens patiesībā ir spāņu paruna, kuras nozīme ir šāda: „Iespējamais ir domāts muļķiem.” Mēneša pārskats to papildināja ar izteikumu „et insapienti sat”,3 bet pie īsā „sat” – iekavās ieliktu “sic”.

Tad Nedēļas pārskatam neatlika nekas cits kā jau nākamajā numurā plašā rakstā paskaidrot, tā nosedzot vienu „sat” ar jaunu „sat”, ka ne visiem ir pieejama ironijas izpratne: žēlot nākas, protams, nevis naivo (jo arī viss ģeniālais ir naivs) rāvienu neaizsniedzamajā, tātad sava elkoņa fanātiķi, bet gan savas spalvas pārdevēju, Mēneša pārskata radījumu ar klapēm uz acīm, kurš, strādājot tikai ar burtiem, visu arī saprot burtiski.

Saprotams, ka Mēnesis negribēja palikt Nedēļai parādā. Bet arī Nedēļa nedrīkstēja atdot pēdējo vārdu pretiniekam. Karstošajā polemikā elkoņa fanātiķis pārvērtās te par kretīnu, te ģēniju un pamīšus tika izvirzīts par kandidātu kādai brīvai nārai plānprātīgo namā vai arī četrdesmitajam Franču akadēmijas krēslam.

Tā rezultātā vairāki simti tūkstoši abu Pārskatu lasītāji uzzināja par Nr. 11111 un viņa attiecībām ar savu elkoni, taču īpašu interesi plašākos lokos šī polemika neradīja, vēl jo vairāk tāpēc, ka bija parādījušies arī citi notikumi, kas prasīja pievērst uzmanību. Šajā laikā notika divas zemestrīces un viena šaha partija: ik dienu divi pamuļķi piesēdās pie 64 rūtīm – vienam bija miesnieka, bet otram – modes veikala pārdevēja seja. Un nezin kādā veidā sanāca, ka pamuļķi un rūtis nonāca visu cilvēku intelektuālo interešu, vēlmju un ilgu centrā. Bet Nr. 11111 tikmēr savā taisnstūrainajā, laikam jau šaha galdiņa rūtij līdzīgajā istabiņā, ar zobiem pievilkto elkoni, pārakmeņojies un nekustīgs, kā mirusi figūra, gaidīja, kad kāds ar viņu ies.

Pirmais cilvēks, kurš elkoņkodim izdarīja reālu priekšlikumu, bija nomales cirka direktors, meklēdams svaigu programmas papildinājumu. Tas bija uzņēmīgs cilvēks, kuram acīs nejauši bija patrāpījies kāds no vecajiem Pārskatiem, tā izlemjot elkoņkoža tuvāko nākotni. Nabadziņš ne uzreiz piekrita angažementam, bet tad cirka vīrs sāka viņam galvot, ka tā ir vienīgā iespēja sevi pabarot ar elkoni, ka saņemtie iztikas līdzekļi ļaus viņam izstrādāt labākas metodes un precizēt profesionālos piegājienus, un skumjais savādnieks noburkšķēja kaut ko, kas līdzinājās: „Uhu.”

Cirka numurs, kas afišās tika aprakstīts kā „Elkonis pret cilvēku. Iekodīs vai neiekodīs? Trīs raundi pa divām minūtēm. Arbitrē Belkss”, izrādē bija pats pēdējais: pēc sievietes ar žņaudzējčūsku, romiešu gladiatoriem un lēciena cauri kupolam. Numurs tika rīkots šādi: orķestris spēlēja maršu, un arēnā iznāca vīrietis ar atkailinātu elkoni; viņa vaigi bija uzkrāsoti tumšāki, bet kodiena pēdas ap elkoņa locītavu – rūpīgi nopūderētas baltas. Orķestris apklusa, un cīņa sākās: zobi ķērās ādā, tiecās pie elkoņa, centimetru pēc centimetra, aizvien tuvāk un tuvāk.

„Melo, neiekodīs!”

„Skaties, skaties, iekoda, šķiet.”

„Nē, elkonis ir tuvu, bet…”

Taču čempiona kakls ar izstieptajām cīpslām šķita kļūstam aizvien garāks, un elkonī ieurbušās acis pielija asinīm; asinis pilēja arī smiltīs no koduma brūcēm, bet pūlis, pakāpeniski kļūdams aizvien asinskārāks, lēca kājās, ar binokļiem tēmēja uz elkoņkodi, dauzīja grīdu kājām, līda pāri barjerām, smējās, svilpa un kliedza:

„Ņem ar zobiem!”

„Aiziet, vēlreiz, ķer elkoni!”

„Turies, elkoni, nepadodies!!!”

„Nepareizi! Soliņš!”

Raundi beidzās, un tiesnesis pasludināja elkoni par uzvarētāju. Ne tiesnesis, ne organizētājs, ne izklīstošā publika tomēr nevarēja zināt, ka cilvēkam ar atklāto elkoni cirka arēnu drīz vien aizstās pasaules slavas arēna un smilšu apļa – 20 metrus diametrā – vietā zem kājām nogulsies visa zemes ekliptikas plakne, savu rādiusu tūkstošverstu atvēzienā.

Tas sākās tā: modīgo profesoru Justusu Kintu, kurš slavas saulītē bija ticis pa padzīvojušu un bagātu dāmu ausīm, pēc kādām jubilejas pusdienām paziņas nejauši, jautru roku pavadījumā nogādāja cirkā. Kints bija profesionāls filozofs un ar pirmo acu uzmetienu uzķēra elkoņkoža metafizisko jēgu. Jau nākamajā rītā viņš pieķērās rakstam Nesakožamības principi.

Pirms dažiem gadiem Kints bija radījis lozungu „Uz priekšu pie Kinta”, kuru daudzi jo daudzi uzķēra kā aizstājēju līdz tam uzplaukušajam sauklim: „Atpakaļ pie Kanta!” Viņš rakstīja ar izsmalcinātu nepiespiestību un stilistiskiem izskaistinājumiem (ne velti vienā no savām lekcijām viņš, aplausiem dārdot, paziņoja, ka „ir filozofi, kuri cilvēkiem stāsta par pasauli, redz pasauli, taču neredz, ka klausītājam, kurš atrodas šajā pašā pasaulē, piecu soļu attālumā, ir vienkārši garlaicīgi”); spilgti aprakstījis „cilvēka un elkoņa” cīņu, Kints šo faktu vispārināja un cirka numuru hipostazējot nosauca par metafiziku darbībā.

Filozofa domu ceļš bija šāds: visi jēdzieni (Begriff diženo vācu metafiziķu valodā) gan leksiski, gan loģiski izriet no greifen, kas nozīmē – „notvert, aizķert, kost”; taču jebkurš Begriff, jebkurš loģisms, kad izdomāts līdz galam, pārvēršas par Grenzbegriff jeb tā saukto „galējo jēdzienu”, kas neļaujas izprašanai, nav notverams ar saprāta spēku tāpat kā zobiem nenotveramais elkonis. „Tālāk,” sprieda raksts par nesakožamības principiem, „no jauna objektivizējot nesakožamo, mēs nonākam pie trancendences idejas: to saprata arī Kants, taču viņš nesaprata, ka viss transcendentālais vienlaikus ir arī imanents (manus – „roka”, tātad arī „elkonis”); imanentais-transcendentālais vienmēr ir „šeit”, maksimāli tuvu izpratējam, gandrīz iekļauts viņa apercepējošajā aparātā, tāpat kā savs elkonis ir gandrīz aizsniedzams kampjošo žokļu pūliņiem, taču – „elkonis tuvu, bet iekost nevar”, un „lieta sevī” ir katrā sevī, tomēr aizsniedzama nav. Te ir tas nepārkāpjamais gandrīz,” beidza Kints, “gandrīz, kas it kā personificējies balagāna cilvēkā, kurš visiem spēkiem cenšas iekost sev elkonī. Taču ikviena cīņa fatāli beidzas ar elkoņa uzvaru; cilvēks ir uzveikts – transcendentālais līksmo. Atkal un atkal – neaudzinātā pūļa kliedzienu un svilpienu pavadījumā – balagānā atkārtojas rupji, tomēr spilgti modelētā mūžsenā gnozeoloģiskā drāma. Nāciet visi, steidzieties uz traģisko balagānu, skatiet visu laiku nozīmīgāko fenomenu: par sauju monētu jums tiks tas pats, par ko cilvēces izredzētie ir maksājuši ar savu dzīvību.”

Melnie, sīkie Kinta rakstītie burti izrādījās spēcīgāki par milzīgo, sarkano cirka afišu literu. Pūļi gāzās par lētu naudu iegādāt metafizisko retumu. Elkoņkoža numuru nācās pārcelt no nomales balagāna uz pilsētas centrālo teātri; tad Nr. 11111 sāka izrādīt arī universitāžu zālēs. Kintisti tūlīt ķērās komentēt un citēt sava skolotāja domas; pats Kints rakstu pārvērta par grāmatu ar nosaukumu Elkonisms. Priekšnosacījumi un secinājumi. Jau pirmajā gadā grāmatai bija 43 izdevumi.

Elkonistu pulks vairojās ar katru dienu. Tiesa, atradās arī skeptiķi un pretelkonisti; kāds vecs profesors mēģināja pierādīt elkonisma kustības asocialitāti, kas, viņaprāt, cēlās no vecās štirnerības un loģiskā ceļā noveda pie solipsisma, tas ir, filozofiskā strupceļā.

Bija arī nopietnāki kustības pretinieki: tā, kāds publicists, vārdā Tņiks, uzstājoties elkonisma problēmām veltītā konferencē, uzdeva jautājumu: kas īsti notiks, ja izslavētajam elkoņkodim beigu beigās tomēr izdosies iekost sev elkonī?

Taču klausītāji neļāva oratoram pabeigt runu, izsvilpjot viņu un novelkot no katedras. Nelaimīgais pēc tam vairs nemēģināja tikt pie vārda.

Parādījās, protams, arī skauģi un atdarinātāji; tā kāds godkārīgs cilvēks presei paziņoja, ka viņam tādā un tādā datumā, tādā un tādā stundā ir izdevies iekost sev elkonī. Nekavējoties tika izveidota pārbaudes komisija, godkārīgais cilvēks tika atmaskots un drīz vien, cilvēku nicinājuma un sašutuma nomocīts, padarīja sev galu.

Pēc šiem atgadījumiem Nr. 11111 slava pieņēmās spēkā vēl vairāk: universitātēs, kur tika demonstrēts elkoņkodis, viņam nopakaļ pūļiem vien staigāja studenti un jo sevišķi studentes. Kāda brīnišķīga meitene ar skumjām un kautrīgām gazeles acīm sarunāja tikšanos ar fenomenu un upurējoties pastiepa savas daļēji atkailinātās rokas: „Ja jums tas nepieciešams – kodiet manā: tā taču ir vieglāk.”

Taču viņas acis atdūrās pret diviem duļķainiem, uzacu apslēptiem plankumiem. Atbildes vietā viņa izdzirdēja: „Netērē kodienus svešos elkoņos.” Un drūmais sava elkoņa fanātiķis aizgriezies lika viņai noprast, ka audience ir galā.

Mode uz Nr. 11111 auga vairs ne dienām, bet gandrīz minūtēm. Kāds asprātis skaitli 11111 izskaidroja ar paziņojumu, ka tādējādi apzīmētais cilvēks ir „pieckārtīgi vienīgais”. Vīriešu drēbju veikalos sāka pārdot īpaša griezuma mēteļus – tos iesauca par „elkonēm” – ar atpogājamu ielāpu, kas ļāva jebkurā brīdī, pat nenovelkot mēteli, nodoties elkoņa ķerstīšanai. Daudzi atmeta smēķēšanu un dzeršanu un pārvērtās par elkoņmāniem. Dāmām modē nāca slēgtas kleitas ar garām rokām un apaļiem elkoņu izgriezumiem; ap elkoņa locītavu tika liktas sarkanas, izrotātas uzlīmes un kosmētiskas svītras, kas imitēja svaigus kodienus un skrāpējumus. Kāds slavens ivrita pētnieks, kurš četrdesmit gadus no vietas bija rakstījis par senā Zālamana tempļa patiesajiem izmēriem, atkāpās no iepriekšējiem secinājumiem un atzina, ka Bībeles pants par tempļa 60 olekšu garumu jāsaprot kā simbols pārpasaulīgo zināšanu 60-kārtējai neaizsniedzamībai. Savukārt popularitāti meklējošs parlamenta deputāts nāca klajā ar piedāvājumu atteikties no metriskās sistēmas un atjaunot senās, no elkoņa mērāmās olektis. Lai gan likumprojekts netika pieņemts, tā izskatīšanu pavadīja preses bungu rīboņa, vētraini incidenti parlamentā un arī divi dueļi.

Iekarojot plašās masas, elkonisms, saprotams, vulgarizējās un zaudēja stingro, filozofisko veidolu, kādu tam bija centies piešķirt Justuss Kints. Lētās avīzītes mācību par elkoni pārtulkoja un popularizēja šādi: izbrīvē sev ceļu paša elkoņiem; paļaujies tikai uz saviem elkoņiem – neko citu.

Drīzumā jaunā mācība, gultnei untumaini līkumojot, kļuva vēl mērķtiecīgāka un tiktāl izpleta savus mērogus, ka valdība, kuras pulkā netrūka Nr. 11111 sekotāju, dabiskā kārtā nolēma to izmantot budžeta politikas mērķu sasniegšanai. Iespēja viņiem parādījās itin drīz. Lieta tāda, ka dažas sporta organizācijas gandrīz no pašas elkoņa aizrautības sākuma savos periodiskajos izdevumos bija aprakstījušas centimetru un milimetru svārstības, kas elkoņkoža zobus šķīra no elkoņa. Tagad tam pieķērās arī valdības oficiālais izdevums un sāka drukāt šos biļetenus priekšpēdējā lappusē starp zirgu skriešanās un futbola sacīkšu rezultātiem, un biržas hroniku. Pēc kāda laika tajā pašā oficiālajā izdevumā parādījās pazīstama akadēmiķa, kāda neolamarkiānisma sekotāja raksts, kurā, vadoties no pieņēmuma par dzīvo būtņu ķermeņa daļu evolucionēšanu pastiprinātu vingrinājumu ceļā, viņš nonāca pie secinājuma par elkoņa teorētisko sakožamību. Pakāpeniski izstaipoties kakla šķērssvītrotajai muskulatūrai, rakstīja pētnieks, sistemātiski vingrinot delmu lokanību u.t.t… – taču akadēmiķim uzklupa loģikas diskusijās neuzvaramais Justuss Kints, bloķēdams nesakožamībai izdarīto triecienu; izcēlās strīds, kas daudzējādā ziņā līdzinājās Spensera strīdam ar mirušo Kantu. Brīdis tam bija piemērots: banku trests (kura akciju turētāju vidū, kā zināja visi, bija gan valdības locekļi, gan lielākie valsts kapitālisti) ar skrejlapiņām paziņoja par grandiozu loteriju IE (Iekod elkonī), kuras biļetes turpmāk būs iegādājamas ik svētdienu. Trests solīja ikvienam pilnās lozes īpašniekam izmaksāt 11111-kārtīgu laimestu par katru (KATRU!!!) no tām, līdzko elkoņkodim izdosies ielaist zobus savā elkonī.

Pirmā izloze tika atklāta ar džeza mūziku un daudzkrāsaini izgaismotām papīra laternām. Iegriezās „laimes rati”. Pircējus sveica pārdevējdāmu baltie, smaidā atplestie zobi un atkailinātie, sarkaniem punktiem izrotātie elkoņi, kas no pusdienlaika līdz pat pusnaktij nira stikla traukos pēc lozēm.

Sākumā biļešu pārdošana nesekmējās. Pārāk dziļi cilvēku prātos bija iesēdusies nesakožamības doma. Vecais lamarkietis devās pie Kinta, taču Kints viņam joprojām asi iebilda. „Pat Dievs tas Kungs,” viņš paziņoja vienā no tikšanās reizēm, „nespētu izdarīt tā, lai divreiz divi nebūtu četri, lai cilvēks varētu sev iekosties elkonī, bet saprāts – pārkāpt galējo jēdzienu robežām.”

Tāpēc loterijas atbalstītāju, tā saukto iekodēju skaits bija nesalīdzināmi niecīgāks par neiekodējiem, turklāt tas mazinājās ar katru dienu; biļešu vērtība kritās, nolaidās gandrīz līdz nullei. Aizvien skaļāk un skaļāk skanēja Kinta un viņa sekotāju balsis, pieprasot atklāt šīs finanšu ieceres patieso iedvesmotāju vārdus, atlaist Ministru kabinetu un mainīt valdības kursu. Taču kādunakt Kinta dzīvoklī tika veikta kratīšana, un viņa rakstāmgaldā atradās liela kaudze ar tresta loterijas lozēm. Lēmums par neiekodēju līdera arestu tūlīt tika atcelts, notikušais nodots atklātībai, un jau tās pašas dienas vakarā biļešu cena sāka celties augšup.

Saka, ka reizēm tieši tā sākas lavīnas kustība: kalna galotnē sēdošs krauklis ar spārnu uzsit pa sniegu, pika sāk velties lejup, tai pieplok pārsla pēc pārslas, aug augumā, un tad jau lejā ripo lode, tai līdzi akmeņi un sniega nogruvumi, viss salīp kopā, un lavīna pāri kalniem iet uz priekšu, pārpludinot un saplacinot it visu savā ceļā. Tad, lūk: krauklis vispirms uzsita ar vienu spārnu, tad, uzgriezis sakumpušo muguru sekām, ļāva acīm pārklāties ar plēvīti un aizmiga; putnu uzmodināja pārāk skaļi dārdēt sākusī lavīna; krauklis noņēma plēves no acīm, iztaisnojās un uzsita ar otru spārnu; neiekodējus nomainīja iekodēji, un notikumu upe sāka plūst no iztekas uz ieteku. Elkones tagad varēja redzēt tikai pie lupatlašiem. Taču Nr. 11111, par kura eksistenci atgādināja aizvien augošais loterijas biļešu apjoms, kas tagad daudziem kalpoja par kapitālieguldījumu dzīvo nodrošinājumu, kļuva pieejams vispārējai apskatei un pārbaudēm. Tūkstošiem cilvēku rindām vien devās gar stikla būri, kurā dienu un nakti ar savu elkoni noņēmās Nr. 11111. Tas stiprināja cerības un palielināja pircēju skaitu. Oficiālie biļeteni, nu jau pārcēlušies no trešās lappuses uz pirmo un ieguvuši treknus burtus, reizēm saīsināja viņa sasniegto attālumu par kādu milimetru, un pircējus tūlīt atrada desmitiem tūkstoši jaunu biļešu.

Elkoņkoža mērķtiecība aplipināja visus un ikvienu ar ticību nesasniedzamā sasniegšanai un daudzkāršoja iekodēju pulku – un vienubrīd pat satricināja biržu finanšu līdzsvaru. Tas gadījās tā, ka kādudien muti un elkoni šķirošo milimetru skaits samazinājās vēl vairāk (kas, saprotams, radīja jaunu pieprasījumu pēc biļetēm), un slepenā valdības sanāksmē tika izteiktas bažas: bet ko tad, ja notiks neiespējamais un elkonī tiks iekosts? Finanšu ministrs paskaidroja: apmierinot kaut desmitās tiesas pilno ložu turētāju prasību piešķirt viņiem 11111-kārtīgu laimestu, viss valdības budžets tiks sarauts gabalu gabalos. Tresta prezidents rezumēja: „Ja tas notiks, sakostais elkonis mums būs tikpat kā pārgrauzta rīkle: revolūcija būs neizbēgama. Taču tas nenotiks, iekams dabas likumi neatkāpsies brīnumu priekšā. Tikai mieru.”

Un patiesi, jau no nākamās dienas milimetru skaits sāka atkal pieaugt. Šķita, ka elkoņkoža zobi attālinās no līksmojošā elkoņa. Pēc tam notika kas negaidīts: elkoņkoža mute kā pārēdusies dēle negaidīti atlaidās no noasiņojušās ādas, un stikla būrī sēdošais cilvēks veselu nedēļu, nolaidis duļķaino acu skatienu pie zemes, neatsāka cīņu.

Metāla spārniņi pie būra izejas kustējās aizvien ātrāk un ātrāk, un tūkstošiem nemierīgu acu slīdēja pāri atfenomenotajam fenomenam, un cilvēku klusais satraukums un neapmierinātība auga no dienas dienā. Tresta papīru tirdzniecība apstājās. Valdība, paredzējusi sarežģījumus, desmitkāršoja policijas spēkus, bet trests palielināja pilno ložu laimesta apjomu.

Nr. 11111 tika pierīkoti īpaši uzraugi, kuri centās viņu uzrīdīt savam elkonim (kā zvērus, kuri nevēlas pakļauties dresūrai uzmundrina ar dzelzs kruķiem); bet viņš, klusu rūcot, nīgri griezās projām no, šķiet, apnikušā ēdiena. Jo nekustīgāks kļuva cilvēks stikla būrī, jo vairāk pieauga kustība viņam apkārt. Un nav zināms, pie kā tas novestu, ja nenotiktu, lūk, kas: kādurīt vēl pirms saullēkta, kad sardze un uzraugi, pārguruši no mēģinājumiem sarīdīt elkoni ar cilvēku, izlaida Nr. 11111 no acīm, tas pēkšņi pārtrauca bezdarbību un metās virsū savam ienaidniekam. Bija skaidrs, ka aiz viņa duļķainajām acīm visas šīs dienas bija kustējies kaut kas domām līdzīgs, kas ļāva atklāt jaunu cīņas taktiku. Tagad elkoņkodis vairs negrieza elkoni otrādi, bet gan devās pie tā taisnā ceļā – cauri rokas iekšējā ieliekuma miesai. Ar zobiem plēšot ķermeņa slāņus, ar seju nokļūstot aizvien dziļāk asinīs, viņš ar žokļu sakabi gandrīz jau aizsniedzās līdz elkoņa iekšējam ieliekumam. Taču elkoni veidojošā kaulu salaiduma priekšā, kā zināms,  saplūst trīs artērijas – arteriae brachialis, radialis et uluaris –, un no pārkostā artēriju mezgla izšļācās asinis, atņemot ķermenim spēku un dzīvību; līdz mērķim gandrīz nonākušie zobi atlaidās, roka nolaidās un ar plaukstas locītavu atsitās pret zemi; tai līdzi arī viss ķermenis.

Kad uzraugi, saklausījuši troksni, metās pie būra stikla sienām, mirušais Nr. 11111 vēl raustījās platumā augošajā asiņu peļķē.

Tāpat kā zeme un rotējošās mašīnas turpināja griezties ap savu asi, arī šī vēsturiskā pasaciņa par cilvēku, kurš sagribēja iekosties sev elkonī, ar to, protams, nebeidzas. Varbūt pasaka, bet vēsture ne, lai gan šeit tās abas – kā Pasaka, tā Vēsture – kādu mirkli bija līdzās. Vēsture – neba nu pirmo reizi – devās pāri līķim un uz priekšu, taču Pasaka ir māņticīga večiņa, kura baidās no sliktām zīmēm: nevainojiet un nesodiet viņu.

 

No krievu valodas tulkojis Vilis Kasims

  1. Iespējamais ir domāts visiem. –Kļūdainā romāņu valodu sajaukumā.  (back)
  2. Gudrajam pietiks. – Latīņu val.  (back)
  3. Un negudrajam pietiks. – Latīņu val.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri