Nopietna saruna

 

Reimonds Kārvers (Raymond Carver, 1938–1988) ir amerikāņu rakstnieks un dzejnieks. Literatūras vēsturē viņu piemin kā amerikāņu īsstāstu tradīcijas atjaunotāju septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados un kā vienu no žanra visu laiku spožākajiem meistariem blakus O’Henrijam un Edgaram Alanam Po. Kārvers pats iebilda pret minimālista birku, ko viņam piesprauda kritiķi, teikdams, ka izvēle par labu īsstāstiem un dzejai notika jaunībā. Strādādams gadījuma rakstura melnos darbus un uzturēdams jauniņo sievu un bērnus, viņš nav varējis atļauties laikietilpīgus liela mēroga literāros projektus ar gadiem ilgu honorāra gaidīšanu. Viņa īsstāsti, dzīves laikā izdoti piecos nelielos krājumos, turpina būt ļoti populāri un kopš autora nāves ir kļuvuši par iedvesmas avotu un pamatu citiem izciliem mākslas darbiem – dziesmu tekstiem, teātra iestudējumiem un filmām. 1993. gada labākās filmas Oskaram nominētā Roberta Oltmena filma Short Cuts būvēta no deviņiem Kārvera stāstiem, bet pagājušā gada četru Oskaru laureāta Alehandro Injaritu filmas Birdman darbība notiek Brodvejas teātrī tieši Kārvera stāsta iestudējuma laikā.

Cits ģeniāls rakstnieks, Mārtins Eimiss, reiz teica, ka par rakstniekiem nepiedzimst, par rakstniekiem kļūst dzīves pieredzes iespaidā. Kārvers ir spilgts šīs atziņas piemērs. Tos latviešu lasītājus, kas ar viņa darbiem ir pazīstami, vieno sajūsma par nesamāksloto, lakonisko, maksimāli reālistisko formu, kādā Kārvers veido savus daļēji autobiogrāfiskos stāstus. Un godīgā, krietnā attieksme pret universālo cilvēka stāvokli.

Daži Reimonda Kārvera stāsti Janas Kukaines tulkojumā 2007. gadā tika publicēti interneta žurnālā Satori.

Tulkotājs

 

Veras mašīna tur bija, citas nevienas, un Barts bija par to pateicīgs.

Viņš iegriezās piebraucamajā ceļā un apstājās blakus pīrāgam, ko iepriekšējā vakarā pats bija nometis. Tur tas joprojām bija – alumīnija forma augšpēdus, ķirbju pildījuma nimbs uz ceļa seguma. Bija nākamā diena pēc Ziemassvētkiem.

Ziemassvētku dienā viņš bija atbraucis apciemot savu sievu un bērnus. Vera viņu bija iepriekš brīdinājusi. Pateikusi visu pa punktiem. Viņa bija teikusi, ka viņam jābūt prom pirms sešiem, jo uz vakariņām nākšot viņas draugs ar saviem bērniem.

Viņi bija sēdējuši dzīvojamā istabā un dziļā nopietnībā vēruši vaļā dāvanas, ko Barts bija atvedis. Viņi bija atvēruši viņa paciņas, bet tikmēr citas, iesaiņotas svētku papīrā un sakrautas zem eglītes, gaidīja laiku pēc sešiem.

Viņš bija vērojis, kā bērni atver savas dāvanas, gaidījis, kamēr Vera tiek galā ar lentu uz savas. Viņš redzēja, kā viņa noslidina papīru, atver vāku, izņem kašmira džemperi.

„Tas ir smuks.” viņa teica. „Paldies tev, Bart!”

„Pielaiko to!” viņa meita teica.

„Velc mugurā!” teica viņa dēls.

Barts skatījās uz dēlu, pateicīgs par viņa atbalstu. Viņa to tiešām pielaikoja. Vera aizgāja uz guļamistabu un atnāca atpakaļ, to uzvilkusi.

„Tas ir smuks,” viņa teica.

„Tas ir smuks tev mugurā,” Barts teica un juta tukšumu sev krūtīs.

Viņš atvēra savas dāvanas. No Veras – dāvanu karti Sondhaima vīriešu veikalā. No meitas – saskanīgu ķemmi un suku. No dēla – lodīšu pildspalvu.

 

Vera pasniedza limonādi, un viņi mazliet papļāpāja. Bet lielākoties viņi skatījās uz eglīti. Tad viņa meita piecēlās un sāka klāt ēdamistabas galdu, bet viņa dēls aizgāja uz savu istabu.

Bartam patika tā, kā ir. Viņam patika būt pie kamīna; ar glāzi rokā; savā mājā; savās mājās.

Tad Vera aizgāja uz virtuvi.

Laiku pa laikam viņa meita ienāca ēdamistabā ar kaut ko galdam domātu. Barts viņu vēroja. Viņš vēroja, kā viņa ieloka lina salvetes vīna glāzēs. Viņš vēroja, kā viņa noliek slaidu vāzi galda vidū. Viņš vēroja, kā viņa iegremdē puķi vāzē, darīdama to kā vienmēr ļoti rūpīgi.

Uz režģa dega maza, vaskota skaidu brikete. Pakā kamīna priekšā sagatavotas stāvēja vēl piecas. Viņš piecēlās no dīvāna un salika kamīnā tās visas. Skatīdamies viņš sagaidīja, kā tās uzliesmo. Tad viņš pabeidza savu limonādi un devās uz sētas durvīm. Pa ceļam viņš pamanīja pīrāgus, kas bija sarindoti uz bufetes malas. Viņš sakrāva tos sev uz rokām, visus sešus – vienu par katrām desmit reizēm, kad viņa bija viņu pievīlusi.

Cīkstēdamies ar durvīm, viņš bija ļāvis vienam nokrist, uz piebraucamā ceļa, tumsā.

 

Parādes durvis bija pastāvīgi ciet kopš tās nakts, kad slēdzenē nolūza viņa atslēga. Viņš devās apkārt uz pakaļpusi. Uz sētas durvīm bija vainags. Viņš pieklauvēja pie stikla. Vera bija savā peldmētelī. Viņa palūrēja ārā uz viņu un saviebās. Viņa mazliet pavēra durvis.

Barts teica: „Es gribu atvainoties par vakarvakaru. Es gribu atvainoties arī bērniem.”

Vera teica: „Viņu te nav.”

Viņa stāvēja durvīs un viņš stāvēja uz lieveņa blakus filodendrona stādam. Viņš parāva kādu diedziņu uz savas piedurknes.

Viņa teica: „Es to vairs nevaru izturēt. Tu mēģināji nodedzināt māju.”

„Nē, taču.”

„Jā! Visi bija tam liecinieki.”

Viņš teica: „Vai es varu ienākt un par to aprunāties?”

Viņa savilka halātu ciešāk ap kaklu un atkāpās atpakaļ iekšā.

Viņa teica: „Man pēc stundas ir jādodas.”

Viņš paskatījās visapkārt. Eglīte mirkšķināja, ieslēgdamās un izslēgdamās. Vienā dīvāna galā bija krāsaina ietinamā papīra un spīdīgu kastīšu kaudze. Ēdamistabas galda vidū uz paplātes tupēja tītara karkass – ādainas paliekas uz pētersīļu lakstiem kā tādā šausmīgā ligzdā. Kamīnu pildīja pelnu konuss. Vēl tur bija arī dažas tukšas kolas bundžiņas. Uz ķieģeļiem kamīna dzegas virzienā bija kvēpu pēdas, un tur, kur tās beidzās, koka apmale bija apdegusi melna.

Viņa pagriezās un aizgāja uz virtuvi.

Viņš teica: „Cikos tavs draugs vakar aizgāja?”

Viņa teica: „Ja tu šito tagad sāksi, tad vari iet prom tūlīt.”

Viņš pavilka nost krēslu un apsēdās pie virtuves galda liela pelnutrauka priekšā. Viņš aizvēra acis un tad atvēra. Viņš pavilka nost aizkarus un paskatījās ārā uz pagalmu. Viņš redzēja kājām gaisā uzslietu divriteni bez priekšējā rata. Viņš redzēja gar sarkano koka sētu saaugušās nezāles.

Viņa ielēja ūdeni katliņā. „Vai atceries Pateicības dienu?” viņa teica. „Es toreiz teicu, ka šie būs pēdējie svētki, ko tu mums izposti. Tītara vietā ēst bekonu un olas desmitos vakarā.”

„Es zinu,” viņš teica. „Es jau teicu – piedod.”

“Ar piedod nepietiek.”

Dežūrlampiņa bija atkal izdegusi. Viņa stāvēja pie plīts un mēģināja piešķilt gāzi zem katliņa ar ūdeni.

„Neaizdedzini sevi,” viņš teica. „Nepielaid sev uguni.”

Viņš iztēlojās, kā viņas halāts uzliesmo, kā viņš pielec no galda un nogrūž viņu uz grīdas, un veļ, un veļ uz dzīvojamo istabu, kur viņš varētu nosegt viņu ar savu ķermeni. Vai varbūt viņam vajadzētu skriet uz guļamistabu pēc segas?

„Vera?”

Viņa paskatījās uz viņu.

„Vai tev ir kaut kas, ko iedzert? Man šorīt derētu iedzert.”

„Saldētavā ir mazliet šņabja.”

„Kopš kura laika tu turi šņabi saldētavā?”

„Nejautā.”

„Labi,” viņš teica. „Nejautāšu.”

Viņš izņēma šņabi un ielēja mazliet krūzē, ko bija atradis uz letes.

„Vai tā tu to taisies dzert? No krūzes?” Viņa teica. „Jēziņ, Bart! Nu, un kas ir tas, par ko tu gribēji aprunāties? Es jau teicu, ka man ir jādodas. Man ir flautas stunda vienos.”

„Tu joprojām mācies flautu?”

“Es taču tikko teicu. Kas ir? Saki, kas tev prātā, un tad man jātaisās.”

„Es gribēju teikt, ka atvainojos.”

Viņa teica: „To tu jau pateici.”

Viņš teica: „Ja tev būtu sula, es to uzjauktu ar šito šņabi.”

Viņa atvēra ledusskapi un šo to tajā pārcilāja.

„Ir dzērveņu ābolu sula,” viņa teica.

„Derēs,” viņš teica.

„Es eju uz vannasistabu,” viņa teica.

Viņš izdzēra krūzi ar šņabi un dzērveņu ābolu sulu. Viņš aizdedza cigareti un iesvieda sērkociņu lielajā pelnutraukā, kas vienmēr bija uz virtuves galda. Viņš izpētīja izsmēķus tajā. Daži no tiem bija Veras marka, un daži nebija. Tur bija pat daži lavandas krāsā. Viņš piecēlās un izbēra to visu zem izlietnes.

Pelnutrauks īstenībā nemaz nebija pelnutrauks. Tas bija liels akmens šķīvis, ko viņi reiz bija nopirkuši no bārdaina podnieka Santaklaras promenādē. Viņš to izskaloja un nosusināja. Viņš nolika to atpakaļ uz galda. Un tad viņš nodzēsa tajā savu cigareti.

 

Tieši tajā brīdī, kad uz plīts sāka vārīties ūdens, iezvanījās telefons.

Viņš dzirdēja, kā viņa paver vannasistabas durvis un sauc pāri dzīvojamajai istabai: „Pacel to! Es tūlīt eju dušā.”

Virtuves telefons bija uz letes, stūrī aiz cepešpannas. Viņš pagrūda nost cepešpannu un pacēla klausuli.

„Vai Čārlijs tur ir?” Balss vaicāja.

„Nē,” Barts teica.

„Labi,” balss teica.

Kamēr viņš meklēja kafiju, telefons iezvanījās vēlreiz.

„Čārlij?”

“Tāda te nav,” Barts teica.

Šoreiz viņš neuzlika klausuli atpakaļ.

 

Vera atgriezās virtuvē, uzvilkusi džinsus un džemperi, un sukādama matus.

Viņš iebēra šķīstošo kafiju krūzītēs ar karstu ūdeni un piešāva mazliet šņabja savai. Viņš pārlika krūzes uz galda.

Viņa paņēma klausuli un paklausījās. Viņa teica: „Kas tas? Kas zvanīja?”

„Neviens,” viņš teica. „Kurš smēķē krāsainas cigaretes?”

„Es.”

„Es nezināju.”

„Tagad zini.”

Viņa apsēdās viņam pretī un iedzēra savu kafiju. Viņi smēķēja, lietodami pelnutrauku.

Viņš tiešām gribēja kaut ko teikt, kaut ko bēdīgu, kaut ko nomierinošu, nu, tādā garā.

„Es smēķēju trīs paciņas dienā.” Vera teica. „Tas ir, ja tu tiešām gribi zināt, kā mums te iet.”

„Ak kungs,” Barts teica.

Vera pamāja ar galvu.

„Es te atnācu ne jau tāpēc, lai ko tādu dzirdētu,” viņš teica.

„Un ko tu gribēji dzirdēt, šurp nākdams? Gribēji dzirdēt, ka māja nodegusi?”

„Vera,” viņš teica. „Ir Ziemassvētki. Tāpēc es atnācu.”

„Ziemassvētki bija vakar,” viņa teica. „Ziemassvētki atnāca un aizgāja,” viņa teica. „Es pat negribu redzēt vēl vienus.”

„Un kā ir ar mani?” viņš teica. „Tu domā, ka es tā vien gaidu brīvdienas?”

 

Atkal iezvanījās telefons. Barts pacēla.

„Te kāds grib Čārliju,” viņš teica.

„Ko?”

„Čārliju,” Barts teica.

Vera paņēma telefonu. Viņa bija uzgriezusi viņam muguru, kamēr runāja. Tad viņa pagriezās un teica viņam: „Es atbildēšu uz šo zvanu guļamistabā. Vai tu, lūdzu, nenoliktu klausuli pēc tam, kad es paceļu tur? Es visu pamanīšu, tā ka noliec klausuli, kad es teikšu.”

Viņš paņēma klausuli. Viņa izgāja no virtuves. Viņš turēja klausuli pie auss un klausījās. Viņš neko nedzirdēja. Tad viņš izdzirdēja vīrieti, kas nokrekšķinās. Tad viņš dzirdēja, kā Vera paceļ otru telefonu. Viņa iesaucās: „Labi, Bart! Man tagad ir, Bart!”

Viņš nolika klausuli un palika, stāvot un skatoties uz to. Viņš atvēra galda piederumu atvilktni un pavandījās pa turieni. Viņš atvēra citu atvilktni. Viņš ieskatījās izlietnē. Viņš aizgāja uz ēdamistabu un paņēma cepeša nazi. Viņš turēja to zem karsta ūdens tik ilgi, līdz tauki atleca nost un aiztecēja. Viņš noslaucīja asmeni savā piedurknē. Viņš piegāja pie telefona, uzmeta vadam cilpu, un bez kādām grūtībām to pārgrieza. Viņš pārbaudīja vada galus. Tad viņš aizgrūda telefonu atpakaļ savā stūrī aiz cepešpannas.

 

Ienāca viņa. Viņa teica: „Telefons apklusa. Vai tu kaut ko izdarīji ar telefonu?” Viņa paskatījās uz telefonu un tad paņēma to no letes.

„Kuces dēls!” viņa kliedza. Viņa kliedza: „Vācies ārā, ārā, kur ir tava īstā vieta!” Viņa kratīja telefonu viņa virzienā. „Man pietiek! Es dabūšu tuvošanās aizliegumu, lūk, ko es dabūšu!”

Telefons izdvesa ding, kad viņa trieca to pret leti.

„Es iešu pie kaimiņiem izsaukt policiju, ja tu tūlīt nevāksies prom no šejienes!”

Viņš paņēma pelnutrauku. Viņš turēja to pie malas. Viņš izskatījās pēc tāda, kurš gatavojas mest disku.

„Es tevi lūdzu,” viņa teica. „Tas ir mūsu pelnutrauks.”

Viņš aizgāja pa sētas durvīm. Viņš nebija īsti drošs, bet viņam šķita, ka viņš ir kaut ko pierādījis. Viņš cerēja, ka ir licis sevi saprast. Lieta tāda, ka viņiem drīz būs nopietni jāaprunājas. Bija šis tas, par ko nepieciešams aprunāties, šis tas nopietns bija apspriežams. Viņiem būs jāaprunājas vēlreiz. Varbūt pēc tam, kad brīvdienas būs cauri un viss atkal būs savās sliedēs. Viņš, piemēram, viņai pateiks, ka tas sūda pelnutrauks īstenībā ir sūda šķīvis.

Viņš apgāja apkārt pīrāgam uz piebraucamā ceļa un iekāpa savā mašīnā. Viņš iedarbināja mašīnu un ielika atpakaļgaitā. Bija grūti vadīt, iekams viņš nebija nolicis pelnutrauku malā.

 

No angļu valodas tulkojis Vents Vīnbergs
Stāsts iekļauts Reimonda Kārvera krājumā What We Talk About When We Talk About Love (1981)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri