punctum

Literatūra un kultūra

Vai smiekli ir kā mūzika, kas liek vibrēt orgāniem?

Edijs Šauers

03/09/2015

 

„Voltērs teicis, ka debesis kā pretsvaru daudzajām dzīves grūtībām mums devušas divas lietas: cerību un miegu. Šīm divām lietām viņš būtu varējis pievienot vēl trešo, proti, smieklus.”
Imanuels Kants1

 

Smieklu bagātā problemātika

Visticamāk, ka smieklu vēsture ir tikpat sena kā cilvēka vēsture, tāpēc laika gaitā smiekli ir skaidroti un vērtēti visnotaļ pretēji. Tie ir raksturoti gan kā vēlami, dzīvinoši un veselību veicinoši, gan kā ļauni un nosodāmi, piemēram, izsmieklu un ņirgu gadījumā. Šīs smieklu atšķirīgās izpausmes atspoguļojušās arī plašajā šo izpausmju vārdiskajā klāstā un jēdzieniskajos nošķīrumos. Taču neskatoties uz daudzpusību, aplūkojot smieklus, uzreiz atklājas sekojošs jautājums par to diviem elementiem – subjekta-objekta attiecībām: kādas ir smieklu (subjekta, „kas smejas” izpausme) un smieklīgā (objekta, „par ko smejas” izpausme) attiecības? (Tiesa, varētu jautāt, vai subjekta-objekta attiecības nerada ierobežojumus smieklu aplūkojumam un cik tie ir būtiski?) Tālāk varētu arī jautāt par situācijām, kurās notiek subjekta un objekta satikšanās, ļaujot izpausties smiekliem – vai tās ir vienas un tās pašas situācijas vai atšķirīgas, un kā šīs situācijas, pārņemdamas subjektu un objektu savā varā, tos abus maina? Kādas ir smieklu attiecības ar tiem pietuvinātiem jēdzieniem, piemēram, ar komisko un ironisko? Kas ir humors? Kādas ir smieklu un smaida attiecības? Vēl arī var jautāt par smieklu attiecībām ar tiem pretējām izpausmēm (pieņemot, ka varam tās raksturot kā pretējas), piemēram, traģisko, bēdīgo, skumjo, piemēram, kad sakām – „pēc smiekliem nāks asaras”.

Sastopoties ar smieklu daudzveidību, viena no metodēm, ar kuru vienmēr varam sākt filozofisko analīzi, ir noskaidrot, kā mēs par lietām runājam. Proti, Ludviga Vitgenšteina domāšanas manierē mēs varētu jautāt, kā cilvēki iemācās vārda „smiekli” lietojumu jeb nozīmi – kas ir tās situācijas, kad viņi smejas un saka – „tas gan bija smieklīgi”. Mēs uzreiz ievērotu, ka, piemēram, latviešu valodā ir virkne vārdu, kas apzīmē smieklīgo: smieklīgs, jancīgs, kuriozs, asprātīgs, jautrs, komisks, ironisks, ērmots, ērmīgs, amizants, jocīgs, jokains, komisks un muļķīgs. Mēs arī pamanītu smieklu ciešo saikni ar ķermeni, konkrēti – cilvēka ķermeni, jo nevar nesmieties bez ķermeniskām kustībām un skaņām, piemēram, atbilstošām sejas grimasēm, smieklu skaņām un pat asarām, turklāt smiešanās nereti notiek par otra cilvēka vai citas dzīvās būtnes ķermenisko izskatu vai uzvedību. Smieklu laikā ķermenī raisās dažādas izjūtas un reakcijas, sākot no dzīvīguma un vitalitāti raisošām līdz pat pretējai – nāvei, piemēram, „smieties, vēderu turēdams”, „nomirt no smiekliem”, „nosmakt no smiekliem” vai “apčurāties aiz smiekliem”. Smiekli var būt pat gastronomiski, kad sakām, ka tas, kurš smejas pēdējais, smejas visgardāk. (Vai vienmēr pēdējais smejas visgardāk?) Mūsdienās medicīna pat ir nonākusi līdz secinājumam, ka smiekli anestezē sāpes, piemēram, vairākās slimnīcās ir ieviesta īpaša klaunu terapija. Smaidam kā smieklu paveidam savukārt ir uzrādīta analoģija ar apziņu – apziņu smadzenes rada līdzīgi kā sejas muskuļi smaidu, apgalvo amerikāņu filozofs Džons Serls.

Lai gan smiekli ir ķermeniska izpausme, tie nav tikai ķermeniski – tas ir sociāls fenomens, noteikta uzvedība un darbība, kuru pavada ētiski vērtējumi. Smiekliem ir sociālo vidi veidojoša daba, kurai zūdot vai mainoties var zust cilvēciskais, gluži kā tas notika ar Timu Tāleru – pārdodot smieklus, viņš guva iespēju laimēt visās derībās, bet kļuva nomākts un zaudēja draugus. Sabiedrībā smiekli kā izsmiekls var veidot stigmas, velkot robežu starp normālību un nenormālību, prātu un neprātu, pārvēršot smieklus rēkoņā un ņirgās, kas var iznīcināt vienlīdz spēcīgi kā fizisks spēks, kā to labi ilustrē Kārļa Padega grafikas sērija Sarkanie smiekli. Smiekli līdzīgi skatienam var kļūt par simbolu, kas darbojas bez subjekta – kādam var vien šķist, ka kāds par viņu smejas, lai gan tā nebūt nenotiek un apkārt pat neviena nav. Smieklu radīšana ir arī profesija, kuru izsenis jau piekopj, piemēram, klauni, āksti, komēdiju meistari un komiķi. Smiekli ir arī prece, ražošanas procesa produkts, kā to varam redzēt, piemēram, kinokomēdiju un humoršovu radīšanā. Pastāv pat smieklu gāze, kuru ieelpojot cilvēkam mazinās sāpju sajūta noteiktu medicīnisku manipulāciju laikā. Daudzu psihotropo, narkotisko un alkoholisko vielu blakus efekts ir smiekli un ar to saistītā „jautrība”. Līdz ar to smiekli var pārvērsties arī par noteiktu kultūras dominanci un dzīvesveidu, kad alkas pēc jautrības un „funny” cunami dzīvesveids vairs neļauj izpausties citām, cilvēciskās eksistences un pasaules jēgu veidojošām formām – kā skumjām, ciešanām un ilgām, zaudējot saikni ar otru cilvēku un pārvēršot pasauli postošas nežēlības pārņemtas bezjēgas tuksnesī, kā to spilgti parāda, piemēram, Mihaels Hāneke filmā Funny Games, kur smiekli un jautrība robežojas ar brutālu vardarbību un absurdu.

Lai gan smiekli ir tik šķietami ikdienišķa, ķermeniska un sociāli nozīmīga darbība, tomēr filozofi tiem nav veltījuši pārāk daudz uzmanības. Drīzāk cildināts ir kas pretējs smiekliem – traģēdija. Piemēram, Aristotelis, kurš viens no pirmajiem ir aprakstījis literārā darba struktūru un elementus, darbā Poētika ir izteicies, ka „nopietna rakstura dzejnieki atdarināja skaistus, sev līdzīgu cilvēku darbus, bet vieglprātīgākie – nekrietnu cilvēku darbus, sākdami ar zobgalīgajiem sacerējumiem, tāpat kā pirmie ar himnām un slavas dziesmām”(1448b).2 Tiesa, Aristotelis nav vienīgais, kas izteicies par smiekliem. Raksta galvenā uzmanība būs veltīta vācu filozofa Imanuela Kanta izpratnei par smiekliem un to saistībai ar ķermeni un estētiku.

 

Trīs teorijas par smiekliem – pārākuma, atvieglojuma, neatbilstības

Mūsdienās humora un smieklu pētnieki visbiežāk atsaucas uz trim teorijām – „pārākuma” (superiority), „atvieglojuma” (relief) un „neatbilstības” (incongruity) teoriju.3 Pārākuma tradīcijas teorētiķiem, saskaņā ar kuru smejamies tāpēc, ka paši sajūtamies pārāki par smieklu objektiem, tiek pieskaitīts gan Platons, gan Aristotelis, gan Tomass Hobss. Savukārt atbilstoši atvieglojuma teorijai, kuras iedibinātājs bija Herberts Spensers, mēs smejoties atbrīvojamies no psihiskās enerģijas vai saglabājam to enerģiju, kas iegūta, apspiežot tieksmes. Apspiestā enerģija izlaužas smieklos, kas Spenseram ir fiziskas kustības forma. Tomēr ar šīs teorijas palīdzību iespējams aprakstīt tikai nelielu daļu no smieklīgā. Atvieglojuma teorija turpmāku izvērsumu un popularitāti ieguva Zigmunda Freida psihoanalīzē, kur tai tika veltīts atsevišķs darbs Asprātība un tās saistība ar bezapziņu.4. Trešā teorija ir neatbilstības teorija. Tā apgalvo, ka smiekli rodas, uztverot kaut ko neatbilstošu tam, ko mēs gaidījām – smieklus raisa kaut kas tāds, kas noārda mūsu priekšstatus un gaidas par notikumu attīstību. Šīs teorijas aizsākumi meklējami Frānsisa Hačesona apcerējumā Pārdomas par smiekliem (1705). To tālāk attīstīja Imanuels Kants, Artūrs Šopenhauers un Sērens Kirkegors un citi filozofi un psihologi. Pēc Džona Morīla uzskata, tā šobrīd ir dominējošā humora teorija filozofijā un psiholoģijā. Tiesa, šāds trīsdaļīgais iedalījums tiek uzskatīts par visnotaļ vispārīgu un vienkāršotu. Kā norāda Ārons Smutss, ir pētnieki, kas identificējuši pat simts humora teorijas.5

 

Muzikālo smieklu labsajūta

Lai gan Kants tiek uzskatīs par vienu no spilgtākajiem neatbilstības teorijas pārstāvjiem, viņš smieklus aplūko plašāk – saistībā ar spēli, mūziku un tikumību. Viņa pārdomas par smiekliem tiek izvērstas darba Spriestspējas kritika sadaļā par mākslu iedalījumu – 54. paragrāfā ar nosaukumu Piezīme. Jāpiebilst, ka minētais darbs kopumā veltīts galvenokārt estētisko spriedumu analīzei par dabas un mākslas skaistumu un cildenumu. Līdz ar to smieklu analīze te tiek veikta nevis ar mērķi atklāt pašu smieklu dabu, lai gan smiekliem tiek veltīta salīdzinoši detalizēta analīze, bet gan drīzāk, lai risinātu problēmas, kas rodas veidojot vispārnozīmīgu (tādu, kas attiecas uz visiem cilvēkiem) estētisku spriedumu jeb gaumes spriedumu par tādiem objektiem, kas mūs gan iepriecina ķermeniskās sajūtās (ir subjektīvas, mainīgas, nav vispārīgas), gan vienlaicīgi var raisīt mūsos ko tādu, par ko varam izteikt spriedumu, kuram būtu jāpiekrīt visiem un bez izņēmuma (objektīvs), piemēram, atrast tādu pamatojumu, lai spriedumam „šī roze ir skaista” piekristu visi “subjekti”.

Izklāsts par smiekliem Kanta darbā tiek ievadīts ar atgādinājumu par vienu no viņa estētikas teorijā būtiskiem nošķīrumiem, kuru viņš lieto, analizējot gaumes spriedumu. Viņš raksta: „Starp to, kas patīk tikai spriedumā, un to, kas iepriecina (patīk sajūtā), kā mēs jau vairakkārt esam parādījuši, ir būtiska atšķirība.”6 Mēs varam piedzīvot divus dažādus stāvokļus, ko rada viens un tas pats objekts – varam just par to „iepriecinājumu” (pēc Kanta domām, tas katram no mums var būt atšķirīgs), taču vienlaikus varam arī piedzīvot kaut ko vispārīgāku – „patikas jūtas”, kuras būs balstītas jau mūsu „izzinātspēju saspēlē” (tā Kants raksturo patiku, kas pretendētu būt objektīva) – šis stāvoklis savukārt visiem būs identisks.

Saskaņā ar Kantu, mūsu iepriecinājumu cēlonis ir „brīva sajūtu spēle”, kas iedalās trīs veidos – azarta, skaņu un domu spēlēs. Iepriecinājums, kas tās pavada, stiprina mūsu veselīguma izjūtu, jo ietekmē ķermeni. Tiesa – vienas izjūtas un spēles var būt vēlamākas par otrām, piemēram, azarta spēles, iespējams, priecē, bet var būt godkāres un pašlabuma vadītas, tāpēc par tām Kants nerunā, jo tās nav arī „daiļas spēles”. Proti, tās neļauj pietiekami parādīt cilvēka morālo dabu. Jo vēlamas ir tādas sajūtu spēles, kuras neveidojas ar mērķi kultivēt savtīgus nolūkus. Ja sajūtu spēles ir nesavtīgas, tad, pēc Kanta domām, tās ir vēlamas kā saviesīgu pasākumu sastāvdaļa. „Bez spēlēm neviens gandrīz nekad nevar izklaidēties.”7 Šajā gadījumā skaidrojums par iepriecinājuma cēloni tiek meklēts nevis ārējā objektā un tā īpašībās, bet subjekta sajūtu savstarpējo attiecību veidošanā un mainībā (šo pievēršanos subjekta, nevis objekta, izzinātspēju un prāta struktūru analīzei, kas nosaka objektu, nevis otrādi, parasti sauc par Kanta kopernisko apvērsumu).

Kanta analīze par brīvo sajūtu spēli atklāj smieklu cēloni, kurš ir analogs mūzikas radītajam pārdzīvojumam. Proti, smiekli atgādina mūziku, jo abas darbības ir sajūtu spēles, turklāt šīs spēles aizsākas kā spēles starp mūsu priekšstatiem (Kanta filozofijā „priekšstats” ir izziņas procesa konkrēts elements prātā), tiesa, šie priekšstati neko nereprezentē – ar tiem nekas netiek domāts, taču prieks rodas tieši no to mainīguma. Šī priekšstatu mainība rada dzīvīgumu un veselības izjūtu, kas ir ķermenisks – iekšējo orgānu kustība, kaut arī to rada dvēseles idejas. Kants skaidro, ka ķermeņa paaugstinātā rosība jeb afekts ir tas, kas stimulē iekšējo orgānu un diafragmas kustību jeb „veselības sajūtu” – iepriecinājumu, kas rodams iespējā, ka ķermenim var piekļūt ar dvēseli un to izmantot par ķermeņa dziednieku.

Kants uzskata, ka ar visām mūsu domām harmoniski saistās kustības ķermeņa orgānos. Tieši tas izskaidrojot, kā dvēseles stāvokļu maiņa ietekmē ķermeni, kas rada smieklus – „dvēsele, lai aplūkotu savu priekšmetu, pēkšņi ieņem te vienu, te otru stāvokli”, un tam “atbilst mūsu iekšējo orgānu elastīgo daļu secīgs sasprindzinājums un atslābums, kas pāriet uz diafragmu (līdzīgi sajūtai, kādu pazīst kutelīgi ļaudis), turklāt plaušas straujās izelpās atgrūž gaisu un rada veselībai derīgu kustību; tikai šī kustība un nevis tas, kas norisinās mūsu dvēselē, ir īstais cēlonis patikai pret domu, kas pati īstenībā neko neattēlo.”8

 

Smieklu pozitīvā ietekme uz veselību

Šeit būtu nepieciešama viena piezīme – ne tikai Spriestspējas kritikā Kants norāda uz ķermeņa un prāta attiecībām, savstarpēji vienam otru stimulējot un dziedinot, lai gan tieši Spriestspējas kritikā Kants skaidro smieklu cēloni. Aizvadot savu termiņu Kēnigsbergas universitātes rektora krēslā, 1786. gada 1. oktobrī Kants nolasa publisku runu Par filozofu ķermenisko medicīnu. Kanta runa satur izklāstu par ķermeņa un gara attiecībām, kas salīdzinātas kā attiecības starp medicīnu un filozofu. Kanta izpratnē gars un ķermenis viens otru ietekmē gan veselības, gan slimības virzienā. Līdz ar to Kants piedēvē filozofisku funkciju ārstiem un medicīnisku funkciju – filozofiem: analizējot ķermeni, arī medicīna ir spējīga atbrīvot no mentālām kaitēm, kā arī, mācoties un praktizējot ķermeņa mākslu caur garu, filozofija var sasniegt slima ķermeņa dziedināšanu. Līdzīgas tēmas Kants aplūko arī esejās Eseja par galvas slimībām un No Someringa „Par dvēseles orgānu”, kas kopā ar iepriekš minēto runu iezīmē sava veida darbu triloģiju par ķermeņa un gara savstarpējo mijiedarbi un psihosomatiku. Paralēles starp ķermeniskajām un mentālajām iezīmēm, kā arī to saistība ar morāli jau sīkāk ir izvērsta daudz plašāk pazīstamajos darbos Vērojumi par skaistā un cildenā jūtām un Antropoloģija pragmātiskā nolūkā. Savukārt esejā Par filozofu ķermenisko medicīnu Kants norāda, ka ķermenis daudz labāk jūtas laipnās sarunās, kur līksme pārvēršas smieklos, kuros gars izrādot vislielāko spēku, vadot ķermeni. Kā zināms, arī pats Kants devis priekšroku saviesīgām pusdienām draugu lokā un labprāt apmeklējis viesības. Šajā esejā Kants arī runā par mentālo slimību saistību tieši ar iztēles kļūšanu mežonīgai un iztēlei piemītošo lipīgumu jeb spēju nodot šīs slimības no viena cilvēka otram. Tai pat laikā viņš uzsver gara spēju un spēku vadīt ķermeni.

Darba Antropoloģija pragmātiskā nolūkā 79. paragrāfā Kants runā par afektiem, ar kuru palīdzību daba mehāniski veicina veselību. Vēlamākais ir smiekli, jo, pūšot grūdienveidīgi laukā gaisu (šķavas ir kas līdzīgs, bet īslaicīgs), tiek nostiprināts dzīvības spēks, jo lietderīgi tiek kustināta diafragma. Lai arī kas mums radītu smieklus (klauns vai kāds jautrs saviesīga vakara viesis), smiekli vienmēr ir muskuļu vibrācija, kas daudz vairāk stimulējot gremošanu nekā ārstu gudrība.

 

Neatbilstības estētika

Atgriežoties pie smiekliem, estētikas un ķermeniskās labsajūtas, Kants jau Spriestspējas kritikas 1. paragrāfā postulē, ka objekta reprezentācija estētiskajā spriedumā ir saistīta ar „dzīves izjūtu”, kuru viņš dēvē ar patiku vai nepatiku. Tiesa, ne tikai iepriecinājums, ko sniedz sajūtas, veicina ķermenisko labsajūtu un veselību, jo arī patika pret tīro skaistumu parādās, lai veicinātu veselību, un tā nav iepriecinājums sajūtās. Turklāt skaistais un iepriecinājums sajūtās ir savienojami ar morālās intereses veicināšanu (rīkoties saskaņā ar kategorisko imperatīvu). Un tas ir centrālais punkts Kanta diskusijai par smiekliem, kurus viņš definē kā efektu, kas rodas no sakāpinātu jūtu pēkšņas pārvēršanās par neko: „Smiekli ir afekts, kas rodas, saspringtām gaidām pēkšņi pārvēršoties par neko.”9 Proti, no pēkšņas neatbilstības, ko Kants tā arī raksturo: „Zīmīgi, ka visos šajos gadījumos jokam jāsatur sevī kaut kas tāds, kas uz acumirkli var maldināt, tāpēc, kad ilūzija izgaisusi, pārvēršoties par neko, dvēsele atkal atskatās, lai izdarītu vēl vienu mēģinājumu, un tādējādi ar strauju saspringuma pastiprināšanos un pavājināšanos tiek svaidīta šurpu turpu un iesvārstīta; tā kā atraisīšanās no tā, kas it kā savilka stīgu, notikusi pēkšņi (nevis pakāpeniski atslābstot), tad šīm svārstībām nepieciešami jāizraisa dvēseles kustība un tai atbilstoša iekšēja ķermeņa kustība, kas neapzināti turpinās un rada nogurumu, bet līdz ar to arī jautrību (kā veselību sekmējošas kustības sekas).”10

Mūsu gaidu pārvēršanās „par neko” (ins Nichts) noved pie sajūtās gūstama iepriecinājuma un pacēluma neieinteresētā stāvoklī. Līdz ar to, lai gan Kants saista mūziku ar parfimēriju („Mūzikas iedarbība līdzinās iepriecinājumam no smaržām, kas tālu izplatās”11 ) un, iespējams, ka kāds var saistīt mūziku arī ar pavārmākslu, izmantojot to pašu pamatu, tomēr stingrāka analoģija ir starp mūziku un smiekliem, jo abas ietver neieinteresētu attiecību pret iepriecinājumu sajūtās, kas parfimērijai un pavārmākslai piemīt daudz mazākā mērā. Rezultātā Kants tomēr konstatē, ka, lai gan viens un tas pats objekts var mūs iepriecināt ķermeniski un pretendēt uz gaumes spriedumu, tomēr šie divi stāvokļi savstarpēji viens otru neizslēdz – ja kaut kas mūs iepriecina ķermeniski, tas vēl nenozīmē, ka tas nevarētu pretendēt uz vispārējas gaumes spriedumu – spriedumu par skaisto un cildeno, kuram būtu jāpiekrīt ikvienam. Turklāt spriedumam par skaisto, balstoties Kanta uzskatos, ir simboliska līdzība ar morāli labo – tikai uz labo vērstam domāšanas veidam piemīt arī vērstība uz skaisto, kas Kanta gadījumā lielākoties ir dabas skaistums un dabas cildenums.12

Kantam smieklu analīze parādās, šķiet, vien garām ejot, analizējot sajūtu spēles un iepriecinājumu attiecības ar mūsu vispārīgākām patikas jūtām; smiekli ir viens no veidiem, kas mūs iepriecina, risinot, vai šis iepriecinājums būtu saistāms ar pretenzijām uz universālu estētisko spriedumu vai nē. Taču Kants viens no pirmajiem Rietumeiropas domāšanas vēsturē izskaidro smieklu cēloni kā neatbilstību, turklāt, parādot, ka smiekli kā estētikas forma spēj veicināt dzīves izjūtu (arī veselību) un savā cēlonībā un iedarbībā līdzinās mūzikai, neradot pretrunu ar morāli.

 

Neatbilstības teorijas kritika

Neatbilstības smieklu teorija tiek uzskatīta par populārāko no smieklus izskaidrojošajām teorijām, taču tai ir atsevišķi trūkumi. Kritiķi, piemēram, franču filozofs Anrī Bergsons jautā, vai tiešām smejamies visos neatbilstības gadījumos? Proti, nebūt ne visās situācijās, kuras atbilstu neatbilstības teorijai, cilvēki smejas, jo smiekli ir sociāls fenomens. Neatbilstības teorijai ir arī citas nepilnības. Tā ir pārāk vispārīga un nav pietiekama, lai, pirmkārt, nošķirtu neatbilstību, kas nav saistīta ar humoru, no vienkārši neatbilstības, kā arī, otrkārt, tā neizskaidro, kāpēc vienas lietas ir smieklīgākas par citām, un, treškārt, tā nenošķir humora objektu no reakcijas un atbildes uz smieklīgo objektu vai situāciju. Proti, jautājums ir nevis par to, kāds mehānisms rada smieklus, bet kas tieši ir humors un smieklīgais. Kantiskā atbilde uz šo kritiku būtu, ka humors un smieklīgais ir patika, kas rodas šajā neatbilstībā, turklāt ar veselību veicinošu iedarbību, kas labvēlīgi veicina arī mūsu dzīves izjūtu.

Neskatoties uz trūkumiem, neatbilstības teorija tiek uzskatīta par vadošo smieklu izskaidrojošo teoriju, jo vispārīgā veidā raksturo, ka smejamies par ko tādu, kas izrādījies neparasts.

  1. Kants I. Spriestspējas kritika. Tulk. R. Kūlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 141. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Aristotelis. Poētika. Tulk. A. Ģiezens. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008, 44. lpp  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Sk., piem.: Morreall J. Philosophy of Humor, Stanford Encyclopedia of Philosophy, http://plato.stanford.edu/entries/humor/).  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Latviski izlasāms šī darba fragments: Freids Z. Tīksmes mehānisms un asprātības psihoģenēze (tulk. I. Šuvajevs), Kentaurs XXI, Nr. 44, 2007, 60.–75. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Smuts A. Humor, Internet Encyclopedia of Philosophy, http://www.iep.utm.edu/humor/  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Kants I. Spriestspējas kritika, 138. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Turpat, 139. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Turpat, 141. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Turpat, 140. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Turpat, 141. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Turpat, 138. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Plašāk par Kanta izpratni par skaisto un smiekliem sk.: Wicks R. Routledge Philosophy Guidebook to Kant on Judgement. London/New York: Routledge, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu