punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Iznācis vizuālo mākslu žurnāla “Studija” 103. numurs

04/09/2015

 

“Distance starp mani un jaunajiem īstenībā ir ļoti maza, robežas uzliek dažādi „-ismi” un formulējumi, bet visi jau vien kuļamies pa to pašu spēles laukumu,” tā Džemma Skulme sarunā ar Studiju par jaunajiem māksliniekiem, kas šovasar piedalījās fonda Mākslai vajag telpu izstāžu sērijā Vasaras mājā.

Zinot kāds bija mākslinieku uzdevums, Studija lūdza katram no viņiem – Arnim Balčum, Kristianam Brektem, Kristai Dzudzilo, Indriķim Ģelzim, Raitim Hrolovičam, Darjai Meļņikovai un Paulai Zariņai – izvēlēties vienu Džemmas Skulmes un vienu savu darbu, un pamatot izvēli. Savukārt Džemmu Skulmi aicinājām dalīties pārdomās par šo notikumu.

Numurā lasiet arī par diviem citiem spilgtiem šīs vasaras notikumiem. Anitas Vanagas rakstā par Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāli, kurā Latvijas pārstāvji šogad saņēma divas zelta medaļas un vienu speciālbalvu. Savukārt Elīna Sproģe dalās pārdomās par Cēsu Mākslas festivāla izstādi Tālas noskaņas zilā vakarā.

Priekšplānā par aktuālām tēmām šoreiz Kirils Kobrins un Kārlis Vērpe. Kirils Kobrins ar Džordža Orvela recenzijas Dvēseles ganu privilēģija: Dažas piezīmes par Salvadoru Dalī palīdzību, kurā, cita starpā, Orvels secina, ka „Viņš [Dalī] ir antisociāls kā blusa”, skaidro duālisma “māksla versus morāle” nozīmi laikmetīgajā mākslā. Savukārt Kārlis Vērpe runā par mākslas darbam piemītošo spēku vai varu, un to, kāda loma šī spēka vai varas apritē ir tehnoloģijai.

„Es esmu pasaules centrs, priecīgs un nepareizs..” Tā pierakstījis Sigurds Vīdzirkste, latviešu mākslinieks, kurš 60. gadu Ņujorkā radīja savu kibernētisko glezniecību paša izgudrotā autortehnikā. Par Vīdzirksti Liānas Langas rakstā.

Rubrikā Viedokļi Inga Šteimane un Kārlis Vērdiņš par kuratora Kaspara Vanaga izstādi Šķērssvītra kim? laikmetīgās mākslas centrā. Kārlis Vērdiņš raksta: „Šī gluži nav pirmā šāda izstāde Latvijā, tomēr Šķērssvītrai ir tas gods būt par vienu no jauna posma iezīmētājām Latvijas kultūrā – tas ir posms, kad seksuālā atšķirība un daudzveidība vairs nav tikai privāti apspriežama personas kvalitāte, kuras publiska iztirzāšana tiek uzlūkota ar neērtību, bet arvien vairāk kļūst par leģitīmu refleksijas objektu mākslā, zinātnē, sabiedrībā.”

Numurā vēl lasiet recenzijas, apskatus par izstādēm un notikumiem Latvijā un pasaulē, grāmatas no LNB mākslas lasītavas u. c.

Dalies ar šo rakstu