punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mans kliedziens ir aukstāks par citiem kliedzieniem

Olli Heikonens

10/09/2015

 

Olli Heikonens ir dzimis 1965. gadā Somijā. Studējis somu literatūru Helsinku Universitātē. Dzejnieka pirmais krājums Jakutijas dēls (2000) ieguvis somu vadošā laikraksta Helsingin Sonomat balvu kā gada labākā grāmata. Heikonena dzeju raksturo spēcīgs ritms, specifiskas detaļas un spilgti iztēles augļi. Viņa dzeja atdzejota 18 valodās, publicēta vairākās antoloģijās un literārajos žurnālos. Heikonens ir trīs dzejoļu krājumu autors, viņa jaunākā grāmata iznāks šī gada nogalē. Dzejas dienās viņš piedalīsies viesu lasījumā 11. septembrī 19:00. Dzejoļus latviskojis Valts Ernštreits.

 

***

Irska. Skaņa virs manevrēšanas ceļiem
kā zobu šņirkstoņa. Vilciens šķērso pārmijas,
kad paraustu plecu. Vagons seko vagonam, diena dienai.
Tavas dienas ir gaišas naktis. Naktis ar zobu šņirkstoņu.
Irkutska. Locītavas čīkst, dienas paskrien, tundrā
sagāžas jurta. Tur ir mājas, Irkutska,
vagoni kā izelpots gaiss.
Tur izelpas siltumā
zem biezas vilnas.

 

***

Kad visumā aizmirstā Laika iesmilkstas, pa vienai vien
iedegas būdiņu ugunis. Pulkstenis varētu būt ap septiņiem,
no debesīm lejup līst dzelzs, bet kā allaž fizikas likums,
ierakstīts šķembās un gliemežvākos,
vada šo zilgano ciemu.
Un tā iedegas lampiņa,
tā sasilst eļļainā sirds,
un sapņu ēnas šaudās pa sienām.
Kaut kur vientuļš suns vēro zemi.
Sargāju šo planētu, tā varētu ierieties,
taču radio stacijas, zini, visi signāli,
kas piepilda debesis, satelītu šalkas un žvadzoņa.

 

***

Valdnieks raugās uz pasauli. Viņam pieder
meži aiz pļavas, tam jāieelšas,
kad dūmi ceļas un apvārsni pārklāj dūmaka.
Meža valdnieks dzird, kā mašīna dārd,
dzelzs liecas pār straumēm un kolonna
seko kolonnai. Nekas nespēj apturēt:
Oba, Ļena, Jeņiseja. Ledus lūst
kā olas čaumala. Sasalums plīstot veras un pārtop lielceļā.
Valdnieks raugās uz pasauli, nokrata
piķi no saviem sāniem. Un zem Majestātes plakstiem
kolonnas turpina savu gaitu.

 

***

Paklanies pīlādzim. Zem tā ar seju augšup
tavs brālis ir apglabāts. Zemes klēpī kauli
nomelnē, virs skriemeļiem izdīgst zāle.
Paklanies pīlādzim, tā ādai līdzīgajai mizai un zaros
iekārtajai pērļu virtenei. Noliec galvu galotnes liesmas priekšā.
Saknes caurvij tava brāļa krūtis.
Saknes caurvij tava brāļa pieri.
Pīlādzis pilns skaņu, kas pavasarī
izplauks par lapām.

 

***

Saule aust, aizvien no jauna Jakutijas saule,
tā čīkstošā, sarūsējusī lode.
Un lauks dreb, kad melnais zelts, zaļais zelts
tiek sūknēts ārā, storu ikri tiek fasēti burkās
ar abām rokām, trijās maiņās,
lai paēdinātu badīgās mutes.
Un tālu no šejienes, tālu aiz kalniem,
katrs cementā atlietais
dzīvoklim līdzīgais caurums,
kurā smaržo pēc kardemona, kurā svaigi grauzdēta kafija,
kurā dienasgaismas lampas sprakšķ, kurā solārijs
dod gaismu un siltumu,
un katrs iemītnieks, katrs iestīvināto apkaklīšu
iestieptais smaids
gatavojas ikdienai, auditiem, vakara
treniņiem, garām un brangi slacītām pusdienām.

 

***

Nebilsti manu vārdu tāpat vien,
jo es nāku, kad tu sauc. Caur mežiem nāku,
mani ragi skrāpē sūnas un koku mizu,
mana elpa apslāpē putnu dziesmas, paceļ gaisā
slapjās lapas un birušās skujas.
Pagriežu nāsis pa vējam,
sveķi un pīlādžogas, saožu cilvēku skumjas.
Kāpēc viņi pēc manis ilgojas, mani ragi
ir no kaula un atnes vien sāpes. Kāpēc viņi
būvē elektropārvades līnijas, kāpēc asfaltē meža ceļu.
Mani nagi sadursta asfaltu
un manas acis sūc gaismu.
Nesauc mani
savu ābeļu pavēnī. Nenāc
mana meža tumsā.
Nenāc. Saknes ieķersies tavās kājās,
ērkšķu krūmi saplēsīs tavu miesu.

 

***

Ielaid pirkstus mana kažoka tumsībā,
jo es esmu meža kronētā gaisma.
Mans kronis ir sakņu sistēma,
kas sūc spēku no neskarta zemes klēpja.
Mana izelpa
izkļūst caur putnu spalvām
un papardes pārklāj ar salnas garozu.
Es esmu nekļūdīga mašīna,
tikšķošs ziņu pienesējs, svaigas cirsmas smarža.
Katru nakti atstāju nagu pēdas
tava augļudārza irdenajā augsnē.
Katru nakti aug izelpas mākonis.

 

***

Kad peldu pāri dīķim, lai aļģes
iepinas manos ragos. Paceļu debesīs
ūdensrožu zvaigznes, paceļu meldru mēnesi
par prieku tiem, kurus skumjas aizvedušas
tik tālu egļu biezoknī. Sveicieni
sveikajiem, drīz sērga sagrauzīs arī jūsu
aknas, aizkuņģa dziedzeri, sēkliniekus vai plaušas,
pārplēsīs membrānas un kaulu plēvi.
Tad meldru mēnesis šļakstinās gaismu
arī uz jūsu lieveņiem, līs zvīņas,
viena un tā pati blāvā gaisma
dienu no dienas. Nekas nav darāms,
nekrīt bērza stumbrs, trejzaris,
tas nāves totēms, kura
rokās sačokurojas vecūkšņi
un bērni kā sausas lapas,
nekas nav darāms, lai gan manu ragu
žebērklis atduras pret tā stāvu.
                                             Mēness jau žūst,
meldru pēc meldra tas izirst vējā.

 

***

Tu jau aizvēri acis.
To gaisma par citām gaismām ir dzidrāka.
Tā dedzina acis un liek sūrstēt skaustam.
Tā nāk no koku pavēņa, cilvēku gaisma,
un liek man iespurgt
krūmos un garā zālē,
meža saltajā sirdī.
Kā gan tas ir – iekrist purvā,
taisnām kājām, nagiem kā smagiem atsvariem.

Spalva iegrimst kūdrājā,
katra pora
atsprāgst vaļā. Atsprāgst vaļā,

jo dūņu un dubļu dziļumos
iesakņojusies mīksta gaisma,
tur ir iesakņojusies
vienkārša gaisma.

 

***

Neskaries klāt, liesma dedzina pirkstu galus.
             Iebāz ugunī visu plaukstu,
iebāz mana kažoka vēsumā,
jo es nāku no vietas aiz mežiem un purviem.
Reiz manas plaušas pildīja ledaina migla, sniegpārslas skrāpēja ragus.
Leduslauki sakustējās. Runāju cilvēka balsī.
Spalgi vai dobji. Mana balss traucās
caur mežu. Koki iešalcās, zālājs saruka.
Pienācu tuvāk, pagāju garām pirmajām priekšpilsētām,
pirmajām apgaismotajām ēkām, no kurām kāda ir tavas mājas.
                       Neskaries klāt,
tev pie nagiem pieķersies ledāja mala.

 

***

Es nāku caur puteni,
kā spelgonis vai ermoņikas.
Cauri pieciem vējiem un saputinātu laiku
nāku, maldugunis dzīdams, nāku no turienes,
kur deg liesma, nakti un dienu
gruzd purvi, kur dūņas burbuļo.
Ilgas ir piepildījušas manu plaušu plēšas.
Mans kliedziens
ir aukstāks par citiem kliedzieniem.
Tas sasaldē ezerus un sastumj akmeņus
                krastos kā zobus.
Tas sašķaida ogas un noloba pīlādžus.
Tas sastindzina mežu.
Tikai sniegs virpuļo, virs ezera
                           nebeidzams sniegs.

Dalies ar šo rakstu