Margarita

 

maDARA_KristīneSkrīvere (124)

Foto: no personiskā arhīva

 

Es stāvu, ar muguru atspiedusies pret salto metālu, un plaši atvērtām acīm skatos tumsā. Man ir jāmēģina.

Saņemies un ej, vārgule, es balsī sev saku. Skaņa atsitas kaut kur augšā un dobji atbalsojas. Es turpinu mazliet klusāk. Citas iespējas nav, tev ir jāiet. Ej taču! Labi, sāc pamazām. Pa solim. Atraujies no tās sienas un izslejies. Noturi līdzsvaru. Stāvi! Kā tu domā pāriet to virvi, ja uz līdzenas vietas šūpojies kā uz kuģa. Stāvi taisni! Un tagad sper pirmo soli. Nevari? Tad nosalsti te kā slima, pamesta kuce.

 

Margarita atliecās no datora un izstaipījās. Pieci. Beidzot mājup. Ārā jau tumšs, bet Margaritai nebija iebildumu. Tik un tā paies. Drīz Ziemassvētki, un cik tur tālu līdz Jāņiem. Viss pareizā kārtībā. Nemainīgā ritumā.

Paņēmusi telefonu, Margarita nošņācās. Izlādējies. Būtu varējusi tepat piespraust pie vada, bet nu jau vairs nav laika. Viņa iemeta dzīvību zaudējušo ierīci somā un devās uz izeju.

Pie lielveikala brīvu stāvvietu nācās meklēt diezgan ilgi, taču Margarita nesatraucās. Iepirkšanās – gandrīz automātiska. Piens, maize, siers, cīsiņi, tomāti… Iesviedusi iepirkumu maisu bagāžniekā, Margarita grieza auto ārā no stāvlaukuma un devās bērnudārza virzienā.

– Pie Kerijas trešajā grupā, – Margarita ierasti ierunāja namrunī un gaidīja pīkstienu, lai ieietu.

– Pie Kerijas? – sardzes tantiņa izklausījās izbrīnīta.

– Jā, Kerijas, – Margaritas balsī pavīdēja kašķīgs tonis.

Signāls nopīkstēja, un Margarita teciņus nesās augšā uz otro stāvu. Audzinātāja, ieraudzījusi Margaritu, apjuka.

– Kerijas mamm? Kerija jau ir prom.

– Kā prom? Kāpēc tēvs man nepiezvanīja? – Margarita jau labi saklausāmā niknumā uzdeva jautājumu, uz kuru audzinātajai diez vai atrastos atbilde.

– Nu, vispār tas nebija Kerijas tētis, – audzinātāja nedroši ieminējās. – Tas bija krusttēvs.

– Kāds krusttēvs? – Margarita iebļāvās. – Kur ir mans bērns?

– Jūs neuztraucieties, es nezinu, nu viņš, vispār, nu, viņš ienāca, un vispār pirms tam medmāsai zvanīja, viņa teica, ka jūs zvanījāt, ka būs pakaļ krusttēvs. Un Kerija viņu pazina, un pati skrēja pie viņa, nu, es vispār domāju, ka viss ir pareizi.

– Kerijai nav nekāda krusttēva! Es neesmu zvanījusi! – Margarita jau auroja. No grupiņas rotaļu stūra pacēlās pāris mazas galviņas izbīlī ieplestām acīm. Audzinātāja iznāca garderobē, tādējādi atbīdot Margaritu nostāk no grupas durvīm.

Margarita grāba somā pēc telefona, lai zvanītu Adrianam vai policijai. Ā, bļāviens, mobilais taču izlādējies.

– Kur jums te kāds telefons?

– Lejā, pie medmāsas, viņa šovakar dežūrē. Vispār es varu, nu, vispār jums iedot savējo, – vasarraibumainā tuklīte no garderobes skapja izvilka savu somu un sāka tajā rakņāties.

Margarita tik tikko noturējās, neizrāvusi somu audzinātājai no rokām, lai sameklētu pati, bet piepeši attapās.

– Nemeklējiet, – un izskrēja pa durvīm. Adriana numuru viņa no galvas nezināja, bet zvanīt policijai, pirms nav parunāts ar vīru, laikam būtu pārsteidzīgi. Taču viņai nebija ne laika, ne vēlēšanās to visu skaidrot Kerijas audzinātajai.

 

Telpā ir tumšs. Ne akla tumsa, bet priekšmetu un iekārtu kontūras tik tikko nojaušamas. Es stāvu milzīgas tvertnes iekšpusē, dziļi lejā atspoguļojas jumta spraugas. Tas ir kaut kāds rūpniecisks angārs. Man nav ne jausmas, uz kuru pusi ir pilsēta. Un viņš ir prom, atstājis mani šeit uz šīs metru garās un pusmetru platās karnīzes. Smird pēc benzīna, darvas, mitra, sarūsējuša metāla. Es redzu, ka tvertne ir tikai kādus trīs metrus plata, taču tās malas ir augstas un stāvas, iekrītot šķidrumā nebūs ne mazāko cerību izrāpties. Un nav, kur ieskrieties, nav, pie kā pieturēties, un es nevaru pārlēkt. Es varu tikai pāriet virvi. Pareizāk sakot, es nevaru pāriet to nolādēto virvi. Tikko samanāmi tā atspīd eļļā kā robeža, kas melnās debesis sadala uz pusēm. Kurā debesu pusē es esmu? Un kāpēc?

 

Izskrējusi uz ielas, Margarita ielēca mašīnā. „Nav, par ko satraukties, nu, nav taču”, viņa ne visai sekmīgi pūlējās sevi pārliecināt. Margarita izgrieza auto uz centrālās ielas, un lēnāk nekā gribētos plūsmā virzījās uz māju pusi. Kerija noteikti ir tur, pie Adriana.

Tuvojoties pēdējam krustojumam, luksoforā iedegās sarkanais signāls. Margarita nobremzēja un pieliecās, lai caur priekšējo stiklu paskatītos, vai trešā stāva logos deg gaisma. Gan lielajā istabā, gan virtuvē bija gaišs. Diez vai Adrians viens pats dzīvojas pa abām telpām, vēl nodomāja Margarita, kad kāds atvēra mašīnas durvis un iekāpa aizmugurē. Kāda velna pēc es nenobloķēju durvis, viņa padomāja, vēl pirms kaut kas auksts, ass, metālisks pieskārās viņas kaklam.

– Ko jums vajag? – Margarita, no bailēm pēkšņi aizsmakusi, mēģināja iekliegties.

– Brauc. Negrozi galvu un brauc, – svešais runāja tādā kā slāpētā balsī. Tā nešķita pazīstama.

– Uz kurieni?

– Brauc uz priekšu. Un nemaz nemēģini paskatīties atpakaļ. Nožēlosi.

Margarita drudžaini meklēja savā galvā kādu sakarīgu ideju, ko darīt. Tukšs, viss tukšs.

– Neštuko. Brauc. Paņem telefonu un piezvani uz mājām. Tev jārunā tā, lai viņi neuztrauktos un neko nenojaustu.

– Kādu telefonu? Manējais ir izlādējies…

– Neriskē, ja? Paņem telefonu, es teicu, kuce! Bardačokā ir, ņem un zvani!

Margarita, turpinot stūrēt ar kreiso roku, atvēra cimdu nodalījumu. Jā, tur bija telefons, pavisam prasts padsmit gadus vecs modelis. Viņa turēja strupo, pasmago ierīci rokā un turpināja braukt taisni uz priekšu. Uz kurieni šī iela iziet? Vēl pēc dažiem kvartāliem ir sašaurinājums un priekšā ķieģelis. Tur var nogriezties tikai pa labi, uz tiltu.

– Nu? Ilgi čammāsies? Zvani!

– Pagaidiet, un ko tad lai es saku? Kad es būšu mājās? Un kur es būšu?

– Brīva vieta tavai fantāzijai, – svešais ņirdza. – Es teicu, runā tā, lai neviens mūs nemeklē. Viens nepareizs vārds, un es ar šito daiktu vairs neglāstīšu, –- viņš, maigi kutinot, pārvilka ar asmeni pār Margaritas pakausi.

Margarita pēc ieraduma nospieda telefona zaļo pogu. Spiežot attapās, ka numuru taču nezina. Bet ekrāns jau iedegās, un Margarita izbīlī zvanu sarakstā ieraudzīja daudzkārt atkārtojoties vienu vienīgu vārdu, kuru salasīt uztraukumā tik un tā nespēja. Taču pavisam noteikti tas nebija Adriana vārds. Kaut kāds svešs telefons…

– Kas ir, tu nekaitini mani, kuce! Un skaļruni uzspied, lai es visu dzirdu!

– Jā, es tūlīt, – Margarita neuzdrošinājās neko jautāt, bet spieda pogu, gaidot, ka atbildēs sveša balss.

– Lūdzu, klausos, – otrā galā atbildēja pavisam mierīgs Adrians.

– Adrian, čau, klausies, tā esmu es. No kolēģes telefona, manējais tikko atdeva galus, iespraudu, lai uzlādējas. Man te tāda mazliet neparedzēta lieta, es laikam pa tiešo no darba skriešu uz baseinu, kaut kad pēc tam būšu mājās, – Margarita izmisīgi meklēja vārdus, kā, nenobiedējot Adrianu un nesakaitinot svešo, pajautāt par Keriju.

– Kas tad nu? Tev viss kārtībā?

– Jā, jā, viss labi. Nogurusi esmu un mazliet te darbs stresu uzdzinis, – viņai šķita, ka balss nodevīgi dreb. Bet viņa centās, atiežot lūpas nedabīgā, platā smaidā. Smaids balss toni padara gaišu un saulainu, viņa zināja, tas darbā bija jāzina.

– Tad man aiziet pēc Kerijas?

Margarita juta, kā visi locekļi ļimst, un zūd pēdējie spēki runāt un vadīt mašīnu.

– Nē, nē, es jau biju pieskrējusi… Kerija ir ar mani, lai atbrauc man līdzi… Varbūt viņai arī iepatīkas… Baseinā ir bērnu grupa arī.

– Nu, labi, ja tu tā gribi. tad es gaidīšu jūs abas. Pienu nopirksi?

Margarita vairs nespēja valdīt drebošo žokli. Zobi sitās cits pret citu.

– Jā, labi. Piedod, man te vēl jāpaspēj. Tad līdz vēlākam.

– Es mazliet apstāšos, – un nesagaidījusi atbildi, viņa iegrieza mazā šķērsielā. Apstājās un mēģināja savaldīt drebošos locekļus.

– Neaiztikt durvis, netrokšņot, neizslēgt motoru, neskatīties atpakaļ, ne ilgāk kā vienu minūti, – asais metāls, jau sasilis no viņas pakauša, viegli slidinājās pa ādu.

Margarita piespieda plaukstas deniņiem. Tikai tagad viņa saprata, ka kļūdījās, sakot, ka Kerija ir ar viņu. Ja Adrians aizietu uz bērnudārzu, viņš ātri vien saprastu, ka kaut kas nav kārtībā. Ka nekas nav kārtībā. Bet, ja nu arī Keriju ir nolaupījis šis pats svešinieks? Margarita nespēja domāt, deniņos ritmiski dūra kā ar trulām adatām.

Pretī nāca kāds auto, izgaismojot Margaritas mašīnas salonu. Margarita pameta skatienu atpakaļskata spogulī, taču svešais bija ātrāks. Saķēris Margaritas seju ar vienu roku, ar otru to pašu nazi trieca spogulī vairākas reizes no vietas, smalki sadrumstalojot stiklu. Auto aizbrauca garām, bet svešais no aizmugures ar abām plaukstām aptvēra Margaritas kaklu. Spēcīgas, lielas plaukstas, pirksti, cieti kā sprunguļi, spiedās balsenē un kakla skrimšļos.

– Nedirsies, ja? Neskatīties atpakaļ, es teicu. Pietiek. Brauc.

– Kur ir mans bērns? – Margarita elsa caur aizžņaugto rīkli, ar saviem smalkajiem, vārgajiem pirkstiem mēģinot to atbrīvot no ciešā tvēriena.

– Vēl viens punkts – neko nejautāt.

Svešais atlaida pirkstus no kakla. Nazis atkal piegūla ādai.

 

Tu vari iet un tu vari arī neiet, – viņš teica, – es te vairs neatgriezīšos. Tu vari mēģināt tagad, bet vari gaidīt rītu. Taču tas neko nemainīs. Te nekad neviena nav.

Tu tiksi ārā tikai tad, ja pāriesi virvi.

Es stāvu uz šaurās malas, kājas aiz aukstuma un noguruma stingst, un tumsā reibst galva. Bet apsēsties bail. Es aizmigšu, nosalšu. Tērauda aukstums piekļausies maniem samirkušajiem stilbiem, gurniem, mugurai. Es pamazām iesūkšu to sevī, kā dzēšlapa iesūc melnu tinti.

 

– Kur man jābrauc? – Margarita gandrīz čukstus jautāja, pirms izgriezt atpakaļ uz ielas.

– Uz priekšu, es teicu.

Margarita nogriezās, lai turpinātu attālināties no mājām.

– Viņš taču tik un tā attapsies, ka manis nav. Un Kerijas… – viņas balss aizlūza pavisam.

– Kad? Rīt no rīta? Mums ir milzīga laika rezerve, cālīt. Milzīga. Tagad apstājies.

Viņi bija izbraukuši ārpus pilsētas. Mašīna lēni noripoja uz grantētās apmales un apstājās. Margarita iedomājās, ka varētu izlēkt no auto un mesties bēgt. Apkārt krūmāji un tumsa, visdrīzāk izdotos aizlaisties. Bet Kerija. Viņa taču neko nezināja par Keriju. Kur viņa ir? Kāpēc? Kas ar bērnu notiek… Un kas ar viņu notiks, ja Margarita aizbēgs. Un kas notiks ar Margaritu, ja viņai neizdosies?

Viņa sēdēja kā paralizēta. Svešais no aizmugures mierīgi aizsēja viņai acis, pēc tam rupji parāva viņas rokas aiz muguras un satina kopā ar līmlentu. Āda savilkās un sāpīgi sagriezās.

– Kāp ārā.

Margarita kā paklausīgs suns pēc komandas, neveikli ar kājām taustīdamās, izkāpa no mašīnas. Svešais neko neteica. Iebraucis ar pirkstiem Margaritas matos, cieši ieķērās tajos un, ar otru roku grūžot mugurā, iebīdīja viņu aizmugures sēdeklī. Piesprādzēja drošības jostu. Margaritai bija neērti, spieda aiz muguras sažņaugtās rokas, un acu apsējs zemu uz deguna traucēja brīvi elpot. Bet viņa vairs nerunāja.

Svešais apsēdās pie stūres, un viņi brauca tālāk.

Viņa vairs neko nejautāja. Un viņš klusēja.

Iezvanījās telefons. Neviens to necēla. Zvanīja ilgi.

 

Šķiet, ka kļūst mazliet gaišāk. Es nezinu, vai tas jau ir rīts. Varbūt man tikai šķiet. Es nezinu, cik ilgs laiks ir pagājis, man te nav ne pulksteņa, ne telefona. Es domāju par to, ka vismaz pāris reizes man bija iespēja aizbēgt. Bet es to nedarīju. Tagad man nav jābēg. Ceļš ir vaļā. Bet man ir bail to iet. Te stāvot, es varu nosalt. Es varu no pārguruma zaudēt samaņu un tāpat iegāzties tajā zampā. Tas būtu bezcerīgi. Ja es mēgināšu iet, varbūt man izdosies. Varbūt tomēr. Bet es stāvu un neeju.

Kājas tik ļoti nogurušas.

 

Mašīnai apstājoties, svešais izkāpa un atsprādzēja Margaritu no sēdekļa.

– Kāp ārā, – šoreiz komanda izskanēja ne tik skarbi.

Margarita izsvempās no mašīnas, paklupa un gandrīz nogāzās uz mutes. Svešais paspēja satvert viņu aiz elkoņa, un Margarita noturējās. Tā saķērušies viņi abi kaut kur virzījās. Svešais tagad bija daudz tuvāk, ciešā pieskārienā. Margarita saoda viņu – sviedri, lēts dezodorants un vīrieša ādas smarža. Stipras rokas, kas citos apstākļos šķistu drošas.

Svešais atlaida elkoni. Noskanēja garš metālisks kauciens, un, atkal satvēris aiz rokas, viņš ieveda Margaritu kādā telpā. Sliekšņa nebija. Tehnikas un rūsas smaka. Viņi gāja pa cietu, betonētu klājumu no telpas telpā, durvis čīkstēdamas vērās vaļā un ciet. Soļi un trokšņi skaļi atbalsojās tukšumā, visdrīzāk tas bija kāds angārs. Bija auksti un smirdēja. Labi, ka vēl nav mīnusos, nodomāja Margarita. Aiz muguras sasietās rokas tāpat no aukstuma stinga.

– Sēdies.

Margarita nedroši ielieca ceļus, instinktīvi pretodamās rokai, kura aiz pleca spieda viņu lejup. Viņa nezināja – tur būs kāds sēžamais vai arī viņu mēģina nosēdināt zemē. Bet, nespēdama turēties pretī, tomēr apsēdās. Krēsls bija.

Svešais stāvēja pavisam cieši klāt. Margarita dzirdēja viņa elpu. Brīdi stāvējis, pastaigāja šurpu turpu, tad atkal pienāca un piesēja Margaritas rokas un kājas pie krēsla. Pēc tam soļi lēni attālinājās.

– Ei, jūs ejat prom? Ei! Jūs mani te atstāsiet? Neatstājiet mani, lūdzu! Ko jūs gribat? Kāpēc jūs tā darāt? Ei!

Soļi attālinājās. Atbildes nebija. Margaritai šķita, ka pulsējošie deniņi pārsprāgs. Izbailēs mute bija izkaltusi un sirds dauzījās pilnīgi šķērsām.

Taču nepagāja ilgs laiks, kad kāds atkal nāca. Margarita saspringti mēģināja saklausīt, vai tie ir tie paši soļi, vai tas joprojām ir viens cilvēks. Angāra atbalsis kropļoja skaņas un padarīja tās mistiskas un draudīgas. Te piepeši Margaritas galvā caur acu apsēju ielija gaisma. Svešais pienāca klāt un norāva lupatu no viņas galvas. Margarita apžilbusi samiedza acis, izspiedās asaras. Svešais nostājās starp prožektoru un Margaritu, kļuva mazliet vieglāk. Viņa pavēra plakstus. Vidēja auguma plecīga vīrieša kontūra izspūrušiem matiem nedaudz piesedza spilgto gaismu.

– Ko jūs gribat? Kas notiek?

– Kas man jādara? – nesaņēmusi atbildi, viņa bija gatava padoties.

– Es teicu, neko nejautāt, – joprojām mazliet slāpētā balsī ieskanējās nogurums. Svešais pagrieza galvu sāņus, un Margarita profilā ieraudzīja, ka viņa sejas lejasdaļa ir aizsieta ar lakatu.

– Tā, cālīt. Es esmu kļūdījies. Tu neesi īstā.

– Kāda īstā? Kāpēc? Kur ir Kerija?!!

– Nekliedz. Izbesīsi, – noduršu, – vīrieša kontūra mierīgi noteica un pacēla roku, tajā bija paliels nazis. – Bet tu neesi īstā, un man tā šķita jau tad, kad sēdos pie stūres… Es šodien esmu labs. Taču es nevaru tevi palaist tāpat. Man atkal vajag laiku.

 

Drīz ausīs. Es to jūtu pēc stindzinošā drēgnuma, kas beidzot ir iesūcies līdz kaulam. Es trīcu, zobi klab, šķiet, ka ribas sitas viena pret otru. Lai nedrebētu ir jāatslābst. Es nolaižu plecus, ieelpoju lēni, izelpoju lēni, ieelpoju lēni… Noreibst galva, un es atkal saspringstu un atspiežos pret auksto tērauda sienu. Drīz patiešām ausīs. Man gribas čurāt, es mēģinu pavilkt nost bikses, taču neesmu tik stabila. Galu galā bikses tāpat ir slapjas, es nolemju un mēģinu nokārtoties, stāvot kājās. Uzreiz neizdodas, taču es vairs nevaru izturēt, un uz īsu brīdi man kļūst siltāk, karstajai straumei notekot gar cisku iekšpusi. Šķidrums tek lejup, es ieklausos, kā tas nolīst tvertnē, bet nesaprotu, kas man šķiet dīvaini.

 

Viņš atkal aizsēja Margaritai acis un veda tālāk. Vai atpakaļ. Kaut kur Margarita atkal klupa un šoreiz nogāzās, tieši plančkā, labi, ka ūdens. Tas nesmirdēja un nekoda. Svešais uzrāva viņu atpakaļ kājās. Uzveda pa kādām grabošām metāla kāpnēm un ar nazi pārgrieza līmlenti uz rokām. Caur apsēju atkal sūcās gaisma, bet ne prožektors. Kabatas baterija. Tā šķiet.

– Tagad izstiep rokas un lēni ej. Taisni. Ne centimetra sāņus. Es esmu tepat aiz muguras.

Margarita instinktīvi gribēja noraut apsēju, taču stīvās, nosalušās rokas neklausīja. Tās varēja tikai izstiept uz priekšu, kā svešais bija licis. Zem kājām čīkstēja koka laipa vai kas tamlīdzīgs.

– Negrābsties gar acīm. Toč, noduršu, – svešais šķita jau pavisam noguris. Bet neizklausījās, ka viņš pa dēli nāk līdzi.

Viņas plaukstas atdūrās pret kaut ko vēl aukstāku nekā pašas pirksti.

– Tagad klausies. Es negribu tev neko nodarīt. Tu neesi īstā. Bet man nav izejas, man tevi jāatstāj te, lai es paspētu tikt prom. Ej vēl mazliet tuvāk tai sienai un stāvi uzmanīgi. Tu esi milzīgā eļļas tvertnē, laukums tev zem kājām ir pusmetru reiz metru plats izbīdījums tvertnes iekšpusē. Lejā ir eļļa, vairāk kā divu metru dziļumā. To dēli es novākšu. Caurums, pa kuru iziet, ir šai pusē. Bet tev ir iespēja. No tavas platformas uz šejieni stiepjas virve. Resna virve. Tu vari mēģināt.

Viņš kaut ko vēl runāja un runāja savā nogurušajā balsī. Margarita vairs nespēja uztvert un nesaprata, kāpēc viņš neiet prom, kāpēc viņš tik daudz muld, viņai šķita, ka viņš atkārto vienu un to pašu. Tad viņa dzirdēja, kā tiek aizvilkts dēlis, kā attālinās soļi, čīkst durvis. Ārpusē ierūcās motocikls, kādu brīdi tas šķaudīja uz vietas, bet pēc tam iekaucās un motora skaņa pamazām izdzisa, vēl ilgi atbalsojoties Margaritas izmocītajās smadzenēs.

Rokas iekustējās pēc kāda brīža. Margarita noņēma apsēju. Tikko apjaušamas kontūras. Jā, tā ir kaut kāda milzīga muca. Lejā, smirdošajā šķidrumā tik tikko saredzami atspīd izrūsējušā jumta spraugas. Un virve.

 

Es stāvu un dungoju. Nu jau skaidri zinu, ka nekāpšu uz tās virves. Es neprotu dziedāt, bet man vajag kaut ko darīt, lai neaizmigtu. Lai nepaģībtu. Es neprotu iet pa virvi un neprotu dziedāt. Un es dungoju – tu neesi īstā, tu neesi īstā, tu šodien neesi īstā. Jē, jē, jē, tu šodien neesi īstā. Patiešām kļūst gaišāk. Nepamanīju, pa kuru laiku. Pretī, otrā virves galā ir caurums, aiz kura rēgojas kāpnes lejup. Jē, jē, jē, tu neesi īstā. Un tad es paskatos lejup, un redzu, ka nekādas eļļas tur nav, tas ir skārda vāks. Vai dibens. Pavisam spožs, te, kur viss apkārt sarūsējis. Tikai neliela peļķe uz tā, un es zinu, no kurienes tā cēlusies. Un nu es saprotu, kas man pirmīt izklausījās dīvaini, šķidrumam tekot lejā un šļakstoties pret cieto metāla virsmu. Tagad tajā atspīd kā spogulī. Es skatos savu mīzalu spogulī, kur puskrēslā vīd angāra caurais jumts un mana noguruma un izmisuma savilktā seja, un smejos – tu neesi īstā, jē, jē, jē, tu neesi īstā. Un tad es vienkārši nolecu un pāreju otrā pusē, lai ar nelielu piepūli uzrāptos līdz metāla kāpnēm, kuras ved ārā no tvertnes. Es eju pa angāru, meklēdama izeju, vēl ir krēsla, bet drīz ausīs.

 

Margarita, krampjos savilktajiem kāju muskuļiem tik tikko kustoties, izgāja no pamestās, krūmos ieaugušās ēkas. Slapjās bikses tinās ap nosalušajiem stilbiem, un kurpes ritmiski žļurkstēja. Tur stāvēja viņas mašīna. Atslēga aizdedzē un soma uz grīdas. Ieslīgusi pie stūres, Margarita atspieda muguru mīkstajā sēdeklī un atslāba. Sēdeklis samirks, viņa nodomāja, bet necēlās augšā. Pirksti neveikli lobīja nost no rokām līmlentes driskas. Galva pilnīgi tukša. Taču kāda neapjausta doma smadzenēs urdījās kā muša starp rūtīm un netika laukā. Tad viņa pacēla akmens smago roku un pastiepās pēc somas, lai sameklētu telefonu…

 

Telefons! Es neesmu īstā. Bet Adriana numurs nepazīstamajā telefonā ir īsts. Svešs telefons manā mašīnā, un tajā viens vienīgs Adriana numurs ar svešu vārdu. Bet es neesmu īsta, es nezinu, kur ir mans bērns, kur esmu es un kas notiek. Meklēju svešo telefonu, bet neatceros, kur tas palika pēc sarunas. Cimdu nodalījumā nav. Izgrābājos ar rokām, cik vien tālu varu aizsniegt – pa sēdekļiem, pa grīdu. Nav. Es padodos un pārstāju meklēt, pagriežu atslēgu aizdedzē, auto ierūcas, un es lēni uzsāku braukt. Tieši pretī aust saule. Man žilbst acis, un saules gaismā pa ceļu kāds nāk. Es redzu tikai kontūru.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri