punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kas traucē rakstīt

Kristaps Vecgrāvis

14/09/2015

 

krisiic

Foto: Jana Egle

 

Dzeja ir balss kā dvēseles izpausmes centieni patverties mūžībā, ko piedāvā valoda. Tā varētu teikt, ja Brodskim laupām tiesības uz viņa aforisma pilnību, un uzskatām, ka pastāv kāds formulējums, kas tiecas skaidrot dzejas būtību.

Dzejas pirmsākums ir vēlme izdziedāt balsi, izdziedāt vārāku vai spēcīgāku muzikālo domu kūņošanos sevī, izdziedāt atmiņas, gaidas, fantāzijas, dzīves pārspēles, laika ritējuma izjūtu, refleksijas par sevi te, tagad, pirmīt un vēlāk. Tā ir tiekšanās pēc tīra balss skanējuma, pēc sevis iepazīšanas un vienlaicīgi uzreiz sevis nozaudēšanas valodas ietvarā.

Ja ir garīgā stāvokļa klepus vai iesnas, vai iepriekš pārlieku pārpūlētas balss saites, vai vienkārši viss esi nodarbināts ar ko citu, dziesma nesanāks. Ja esi dzejas vizuālo kadru mākslinieks – fokuss būs neass un izplūdis, pats īsti neticēsi rakstītajam vārdam un vēl mazāk to varēs gribēt no lasītāja. Ja esi rakstītājs par psiholoģiskajām noskaņām, attiecībām un intimitāti – arī nesanāks; ienirt dziļumā var tikai tas, kam vai nu nav nekā vai liels smagums pie kājām. Sāpošu kaklu mēs neejam peldēties.

Ja atmetam lirismu, tad traucēšanai rakstīt bez jau minētajām smalkām kaitēm, pieskaitāmas vēl pāris ļoti banālu – ir pārāk slikti vai pārāk labi. Kad ir slikti, tad vispār neko negribas kā vien beidzot atgūt savu veselo degunu, kaklu, sirdi, pašam sevi. Kad ir pārāk labi – negribas dalīties ar nevienu. Ja apmierinātības iemesls ir otrs – gribas pazust viņā un jūtas nepadarīt par publiskas intereses objektu. Arī tad, ja tās ir ievietotas dzejas vitrīnā. Savādi ir tas, ka nedrīkst būt ne pārāk slikti un ne pārāk labi, lai radītu. Dzīve būtībā sastāv no ne pārāk labām dienām un tomēr šīs ne pārāk labās dienas pašas par sevi nespēj garantēt kaut kā tapšanu. Radošais sākums, radīšanas akts arvien nepadodas vienkāršai konstatācijai vai noskaidrošanai. Tas staigā kā veikli maskējies dienaszaglis, un mums nav zināma viņa laika, vietas un apstākļu izvēle. Nav zināms, kā tiek izvēlēts konkrētais upuris.

Veselais saprāts saka, ka uz darbību dienaszagli var izprovocēt virkne faktoru: viegli nāsīs iesūcams laupījums, upuru skaita pieaugums, iespēja nočiept daudz dažādu sīku mantiņu, kuru pazušanu, ja arī ievēros, tad norakstīs niecīgo zaudējumu sarakstā. Dienaszagli izprovocēt uz darbību var arī tad, ja strauji samazina viņa „klientu” skaitu. Ierobežots upuru skaits viņu piespiedīs iznākt ārā no ēnām un atklāt sevi, jo vēders prasa savu tiesu. Bada laikos nakts plēsēji medī arī dienā.

Bet, lai šīs radošā gara medības varētu sākties, lai mēs gribētu šo notikšanu mūsos, ir jābūt vēlmei pārbīdīt savas esības šajā mirklī skatuves rekvizītus tā, lai dienaszaglim atrastos vairāk vietas, lai viņam būtu interesanti un ērti rīkoties. Tur, kur kabatzaglis kādam iebrauks ar elkoni sānos, nekāda rūpala vairs nesāks.

Un savādi: nemiers, ko mēs atdodam, pie mums atgriežas miera formā. Tātad rakstīt traucē tas, ko mums patiesībā vairs nevajag, bet ko atmiņu (vai gaidu) dēļ neesam gatavi atdod Lielajam pārveidotājam mākslā uz pārkausēšanu. Mūs iegāž mūsu pašu patība.

Kā ar to tikt galā? Katram ir savi sevis paša piemānīšanas ceļi, īpašie psiholoģiskie knifi, kā mēs nepamanīti tiekam garām savam iekšējam sargam, kas negrib, lai mēs atdotu to, kas mums neļauj iet uz priekšu. Dažs atrod iekšēju motivāciju iegalvot sev, ka šī psiholoģiskā nasta nav vajadzīga. Citi – ka tā vērtību iegūs vien izteikta kādās rindiņās. Vēl kāds mēģinās sevi pārliecināt, ka nasta nav nemaz tik smaga un ka to droši var atstāt ceļmalā. Vēl cits sarīkos sev mazu privāto rituālu, kas „atgriezīs zvaigznes to vietās debesjumā” un ļaus garam attapties, ka pasaule ir salabota un ka uzdevums tagad ir to piepildīt. Arī ar dzeju.

Mana privātā pieredze ar atgriešanos pie rakstīšanas ir mēģinājumi saklausīt un saprast cita balss kaislīgumu. Kad nav iedvesmas, tiecos atdzejot – tiecos dziedot svešu dziesmu, sakūdīt sevi pašu dziedāt savu dziesmu. Reizēm pārsteidzošā kārtā palīdz jebkuras sarunas, kas paplašina apziņu: jūtos, kā saņēmis avansu un ar vairāk tiesībām, ka pasaule man ir kļuvusi saprotamāka un ka tas sniedz tiesības par to runāt dzejā. Citreiz palīgs pie iedvesmas atgūšanas ir noskaņu mūzika, kas atraisa iztēli un liek fantāzijai zīmēt panorāmiskas krāsu un emociju gleznas.

Protams, spēj palīdzēt it viss, kas uz ilgāku laiku maina vidi un dāvā jaunus iespaidus. Man tā nereti ir jūra, vasaras bulā palojoši lauki, rudens dzeltenuma klāti koki. Divas trīs stundas gara pastaiga, kāda zvēra vai putna vērojums nezin kāpēc pārliecina par to, ka pasaule patiesībā ir vienkārša. Jā, tā ir zināma nostaļģija, tomēr sava veida pamats, lai pret to atspertos kā pret tramplīna dēli un ienirtu dziļumā. Dzeja jau no citurienes nenāk.

 

Dalies ar šo rakstu