Ikviena doma ir politiska

 

Anna Zvjaginceva ir viena no pazīstamākajām Ukrainas laikmetīgās mākslas autorēm, kopā ar Nikitu Kadanu un Mikolu Ridniju šogad pārstāvējusi Ukrainu 56. Venēcijas mākslas biennālē, izrādot savu darbu Būris (2010), kas iemieso bezizejas sajūtu, ko rada korumpētā tiesu sistēma Ukrainā. Rīgā, festivālā Survival K(n)it 7 līdz 20. septembrim ir aplūkojama viņas fotogrāfiju sērija Notikums (plaisa), kas fiksē Maidana laukumu mirkli pēc bruņotajiem protestiem. Viena no Survival K(n)it 7 kuratorēm Inga Lāce par viņas darbu izstādē saka: „Fotogrāfiju sērijā tiek dokumentēti teju nemanāmi objekti vai pārmaiņas, kas palikušas Maidana laukumā, citādi sakoptajā vidē atgādinot par šajā vietā nesen notikušajiem protestiem. Mākslinieci interesē, kas notiek, kad atgadās kaut kas lielāks par ikdienas pieredzi, un kā šie lielie notikumi, ko varētu arī saukt par vēsturi, atspoguļojas sīkās detaļās.” Tādejādi ikdienas norišu nozīmības tēma, kas šogad izcelta Survival Kit centrā, Annas darbos nav vis ideju spēļu laukums, bet samilzt ar draudīgu nopietnību. Personiski ieinteresēts vērojums, sevis pārvarēšana apvienojumā ar domas pamatīgumu padara viņas daiļradi neatkārtojumu un vērš par vērtīgu vēstures veidošanās refleksiju.

Laura Brokāne

 

Šķiet, ka Survial K(n)it 7 tēma par ierastu ikdienas darbību un „mazo lietu” ietekmes apjaušanu ir teju visas jūsu mākslas pamatā, – esat izstādījusi sava tēva krātos košļājamo gumiju papīriņus, pētījusi cilvēku iemītās takas, arī Maidana tēmu izvēlējāties atspoguļot, uzsverot it kā nebūtiskas detaļas laukumā pēc notikuma.

Varētu teikt, ka centrālā tēma, kas vijas cauri visiem maniem darbiem, ir izcelt gaismā apslēpto, neredzamo, kam ir iespēja palikt vēsturē. Visvērienīgākais – gan idejiski, gan izmēros – ir tieši mans darbs Fragments. Zīmējumu, kurā attēlots ikdienas darbs, palielināju līdz izstāžu telpas mērogiem. Zīmuļa vilktā līnija kļuva metāliska, radot tādu kā pieminekli ikdienas darbam. Bet mani interesē daudzi zemteksti. Piemēram, šajā konkrētajā darbā es pieskaros arī mākslinieka darba procesa tēmai. Es izstādīju lielu zīmējumu sēriju līdzās metāla objektiem. Starp šiem darbiem bija nepabeigtas, neveiksmīgas skices. Tās tika nostādītas blakus daudz veiksmīgākiem darbiem. Man bija svarīgi parādīt savu rutinēto ikdienas darbu.

 

Kā izlēmāt, ka fotogrāfiju vēstījums būs tieši šāds – atsvešināta detaļu fiksācija?

Pirmais darba variants bija plakāta forma, līdzās fotogrāfijām bija dažādi personīgi izteikumi, kurus biju savākusi sociālajos medijos, ieskaitot arī savas publikācijas, tas viss bija salikts kopā ar ziņu portālu virsrakstiem. Maidana laikā bija skaidri saprotams, ka ne visa sabiedrība pārdzīvo notiekošo, pat tad, kad parādījās pirmie upuri un Maidana robežas man iezīmējās ļoti skaidri, bija sajūta, ka ne visa pilsēta ir lietas kursā par to, kas notiek.

Kādā brīdī protestētāji ļoti lēni sāka pamest laukumu. Es sāku fiksēt, kas paliek pēc protesta. Akmeņi, piemiņas lampas, bojāgājušo portreti, bet līdzās jau tīra, „normāla” telpa. Baltā līnija uzrāda kādu „plaisu”. Ar tās palīdzību es demonstrēju, ka viena un tā pati telpa vienā un tajā pašā laikā var tikt nolasīta atšķirīgi.

_IMG_4452 копияDarbs no sērijas Notikums (plaisa)

 

Vai piekrītat festivālā piesauktajai franču filozofa Mišela de Serto idejai par to, ka ikdienas darbības ietver pretestības potenciālu pret dažādām mūsdienu sabiedrības represīvajām sistēmām?

Bez ikdienas dzīves nebūtu vēstures, tai nebūtu iespējas notikt. Viss, kas notiek apkārt, notiek, pateicoties vissīkākajām kustībām. Katra kustība, doma un rīcība ir politiska. Ja visi cilvēki tam noticēs, būs iespējams izvairīties no visšausmīgākajiem notikumiem.

 

Pirms gada jūsu tautietis gleznotājs Jevgēņijs Petrovs intervijā sacīja, ka karš Ukrainā paralizējis viņa radošo darbību, viņš nevar ietekmēt šo karu, jo neglezno ar lodēm. Arī jums bija šāds brīdis. Kas palīdzēja to pārvarēt?

Daudzi mani draugi – mākslinieki kļuva it kā paralizēti, bet nav pārstājuši domāt. Arī es kādu laiku netaisīju jaunus darbus, bet domāju, sarunājos un mēģināju saprast. Nevarētu teikt, ka šo radošās darbības pauzi centos pēc iespējas ātrāk pārvarēt. Tā bija ļoti vērtīga. Un kādā brīdī es vienkārši paņēmu fotoaparātu un uztaisīju šīs fotogrāfijas.

_IMG_4368 копия

Darbs no sērijas Notikums (plaisa)

 

Baiļu pārvarēšana šķiet būtiska jūsu darbu daļa.

Nodarbojoties ar mākslu, tiešām izdodas uzveikt savas bailes. Daži projekti man bijuši kā terapija, kaut arī tas nemaz neparādās pašos darbos. Iziet protestu akcijā man bija izaicinājums – manī cīnījās bailes un pārliecinātība. Kad darīju savu darbu, visi agresīvie saukļi un lozungi uz mani vairs neatstāja paralizējošu iespaidu. Mītiņā satikt oponentu nav nemaz tik bailīgi. Un labi, ka viņu agresija ir tikai vārdiska, lai gan arī tai ir liels spēks.

Es necenšos citiem palīdzēt pārvarēt viņu bailes. Mākslai nevienam nav jāpalīdz. Tikai pats skatītājs un viņa saikne ar konkrēto darbu var palīdzēt kaut ko atrisināt.

 

Vai piedalīšanās Maidanā ir ietekmējusi jūsu radošo darbību un personību?

Jā, ļoti. Ir mainījusies mana laika izjūta. Tagad man ir ļoti daudz laika. Agrāk man šķita, ka dienas aizlido nezin kur un es neko nevaru paspēt. Maidanā laiks sāka ritēt pilnīgi citādāk. Bija dienas, kurām nebija gala, bet vēlāk pārsteigta konstatēju, ka pagājušas tikai dienas trīs. Šajā laikā piedzīvojām tik daudz vienotības, diskusiju un nāvju, ka galva gāja uz riņķi.

Kopš Maidana sāku strādāt pārdomātāk, vēl vairāk šaubīties.

 

Kādā intervijā sacījāt, ka šis laiks jums licis kļūt uzmanīgai pret vārdiem.

Maidana laikā viss – laukums, personīgās tikšanās, mediji bija pārpludināti ar vārdiem. Vārds kļuva par ieroci. Daudzi vārdi mainīja savas nozīmes. Cilvēki arvien uzmanīgāk savos izteikumos lietoja „mēs” un „viņi”. Ļoti bieži notika manipulācijas ar jēdzieniem, tāpēc bija svarīgi izstrādāt kādu skaidrību, sākot ar sevi.

_IMG_4483 копия

Darbs no sērijas Notikums (plaisa)

 

Pastāstiet, lūdzu, par izstādi „Radio aiz sienas”, kas nupat bija redzama Kijevā.

Šī izstāde zināmā mērā ir manas domas par notikumiem, kas Ukrainā joprojām turpinās. Izstādes centrālā figūra esmu es pati, bet apvienot visus darbus veselumā var tikai skatītājs. Man patīk strādāt ar telpu. Cenšos, lai izstāde nebūtu atsevišķu izteikumu apkopojums, lai katrs darbs būtu pašpietiekams, taču veidotu kopīgu domāšanas telpu, kurai skatītājs varētu sekot. Šajā izstādē runa bija par laiku. Laiku, kas iestrēdzis, bet šīs pauzes ir ļoti vērtīgas. Izstādē bija arī zīmējumi, kuros attēloti visādi atkritumi un postījumi. Tas bija mēģinājums runāt par karu no mierīgās puses. Es zīmēju nekārtību pie sevis mājās, virtuvē, kā arī pēc fotogrāfijām bombardēšanas postījumus mūsu valsts rietumos. Skatītājiem nebija iespējas ieraudzīt atšķirību un saprast, no kuras vietas ir konkrētais attēls – no Kijevas vai valsts rietumiem.

 

Laiks nav vienīgā filozofiskā kategorija jūsu darbos. Vai, domājot par darbu idejām, ietekmējaties no teorētiskiem tekstiem?

Jā, viena no mana darba metodēm ir dažādu lekciju lasīšana un klausīšanās. Pat, ja es tieši neiekļauju savos darbos to, ko esmu uzzinājusi, man ir svarīgi novērot, kā citi domā.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri