Brīnumi

 

didzis2

Foto: no personiskā arhīva

 

Viņš devās projām no krusta tā, it kā nekas nebūtu noticis. Gāja tā, it kā viņam būtu pēdas. Taču tās bija palikušas pienaglotas pie krusta. Pūlis noskatījās. Bija dzirdami tikai maitasputnu ķērcieni. Putnus pustumsā bija grūti saskatīt.

Jēzus bija nonācis līdz ceļa pagriezienam. Kāju stumbeņi nedaudz grima smiltīs, brūces jau paspējušas aplipt ar tām, un asinis vairs nevarēja redzēt. Viņš pagriezās pret pūli un pamāja. Pamāja ar labās rokas stumbeni tā, it kā viņam būtu plauksta. Taču abas plaukstas bija palikušas pienaglotas pie krusta.

„Patiesi, es saku, šodien jūs būsiet ar mani paradīzē,” teica Jēzus.

Pūlis atdzīvojās, tas sāka zumēt gluži kā bišu spiets. Ļaudis pārsteigumā sāka skaļi runāt gandrīz vai mēlēs, nē, tā nebija nesaprotama valoda, bet viņu domas bija nesaprotamas, tās bija tik dažādas, ka tās nekādi nevarēja salikt kopā. Bet viņi bija kopā. Viņi bija pūlis. Un tur, iepretim viņiem, bija Jēzus. Viņi skatījās uz Jēzu un runāja, tad skatījās cits uz citu, un atkal runāja.

Jēzus smaidīja.

Kāds teica, ka tas ir brīnums. Kāds cits teica, ka tā ir rakstīts praviešu grāmatās. Un vēl kāds teica, ka šis viss ir ārpus saprotamās un uztveramās pasaules robežām. Viņiem visiem bija taisnība. Viņi to zināja. Un Jēzus to zināja.

Cilvēku pūlis sakustējās. Sakustējās un pagrieza muguru krustam, kur trīs maitasputni cīkstējās ap Jēzus labo plaukstu, raujot nost pirkstus un plēšot cīpslas. Jēzus paspēra vēl trīs soļus. Kaut kas zem viņa kājām noklikšķēja, taču to dzirdēja tikai Jēzus. Viņš bija nonācis īstajā vietā.

„Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara,” teica Jēzus.

Daži pūlī nedaudz piebremzēja. Taču vairākums turpināja stumties uz priekšu, nesot līdzi arī tos, kuri vilcinājās. Piedot? Kam piedot? Un ko piedot? Mums ir jātiek uz priekšu, šis taču ir brīnums, un brīnumus nedrīkst laist garām.

Kad pūlis bija nonācis līdz Jēzum un pirmās rokas bija izstiepušās viņa virzienā, lūdzot svētību, Jēzus sāka smieties. Pūlis sastinga kā monolīta masa. Sastinga, jo Jēzus smieklus neviens vēl līdz šim nebija dzirdējis. „Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu…” pacēlis rokas pret debesīm, teica Jēzus un pakāpās soli atpakaļ.

Sprādziens bija iespaidīgs. Brīnumaini iespaidīgs.

Pirmie saules stari apspīdēja krustu, kas no sprādziena trieciena viļņa bija nedaudz sašķiebies. Jēzus miesas tur vairs nebija. Un maitasputni, slinki vēzējot spārnus, lidoja virzienā uz ceļa līkumu.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri