Niekošanās un citas mākslas stratēģijas

 

Par laikmetīgās mākslas festivālu Survival K(n)it (Rīga, 04.09.–20.09.)

 

DGR_0158irEgle Budvītīte, Horeogrāfija skrienošiem vīriešiem, performance festivāla atklāšanā

 

Nu jau pagājuši septiņi gadi, kopš Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) ar festivāla Survival Kit iedibināšanu dabiski reaģēja uz „trekno gadu” beigu un „jostas pievilkšanas” perioda sākuma pasludināšanu Latvijas ekonomikā. Kopš tā laika LLMC katru rudeni izkar jaunu karogu un izsludina kādu lokāli globālu problēmu, ap kuru ļaudis, īpaši jaunieši, labprāt pulcējas. Spriežot pēc mākslinieku un skatītāju ieinteresētības šoruden, izskatās, ka izdzīvošanas stratēģijas vēl arvien ir gana aktuāla laikmetīgās mākslas tēma.

Atšķirībā no iepriekšējiem festivāliem, šogad tā pamatā nav likta kāda viena spoža teorija, bet drīzāk gan kuratoru empīriska nojauta (bez šaubām, balstīta arī aktuālu teorētiķu atziņās) par mūsu laika reālijām, konkrētām ļaužu dzīves taktikām, ko pēdējos gados savu interešu priekšplānā visai pārliecinoši izvirzījis arī teātris un literatūra. Lielās idejas nav, tādēļ tās vietu ieņēmusi interese par mazo cilvēku, kā tas vēsturē jau laiku pa laikam pieredzēts. Patiesībā gan, skatoties izstādi, mani vienā brīdī pārņēma sajūta, ka t.s. lielā ideja nekur nav pazudusi, tikai šobrīd tā ir galēji nepatīkama (kā karš, agresija, piemēram) un tādēļ aizgaiņāta prom.

 

DGR_0595-1Darbs no izstādes: Deivids Bernšteins Lāpstiņa, instalācija, objekti

 

Festivāla nosaukums šogad ir mazliet koriģēts, trāpīgi iekļaujot burtiņu „n” vārdā „kit”, līdz ar to virzot visu uzmanību uz sīkajiem darbiem, rokdarbiem, visādu smalkumu pamanīšanu un sapīšanu vienkopus. Kuratoru Solvitas Kreses un Ingas Lāces tekstā pasākuma informatīvajā izdevumā – avīzē lasāms, ka Survival K(n)it 7 nosaukumā caur vārdu spēli ievītā tēma „…akcentē ikdienišķu darbību un „mazo lietu” potenciālu ietekmēt sabiedrībā nozīmīgus procesus. Adīšana [..] simbolizē radošas iniciatīvas, dažādu sabiedrības grupu, privāto un publisko telpu saaudumu, akcentējot socializēšanos un līdzdarbošanos”. Socializēšanās adot avīzē jauki ilustrēta ar Kaucmindes mājturības semināra audzēkņu 1928. gada fotogrāfiju, savukārt adīšana kā mūsdienu multitaskinga senāka versija – ar Šetlandes muzeja etnogrāfisko fotogrāfiju Sieviete ada, nesot kūdras grozu.

Izstāde Nacionālās bibliotēkas kādreizējās ēkas piecos stāvos no pirmā acu skata šķiet pagalam sadrumstalota, veidota no izteikti nelieliem darbiem par pārsvarā ikdienišķām tēmām. Liela tās veiksme ir pati ekspozīcijas vieta – skaists nams ar vēsturi, kurā gribas iekļūt. Par laimi arī daļa mākslinieku savu darbu ieceres ir saistījuši ar šo vietu, kur pavisam nesen (pirms 20 gadiem, pirmsinterneta laikmetā jau nu noteikti) vēl varēja iegūt visvairāk informācijas par visu iespējamo. Interesanta iespēja festivāla programmā bija kuratores Solvitas Kreses un Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora Andra Vilka vadīta ekskursija pa izstādi un kādreizējo bibliotēkas ēku.

 

abidiDarbs no izstādes: Bani Abidi Attālums no šejienes, video fragments

 

Survival K(n)it 7 izstādes dramaturģija nav īpaši skaidri nolasāma, tādēļ skatītājam nākas smagi strādāt, lai aiz kokiem ieraudzītu „mežu”. Zināms, tādu piepūli gandrīz vienmēr pieprasa lielas mūsdienu laikmetīgās mākslas skates, ne vienmēr pretī sniedzot gandarījuma vai atklāsmes sajūtu, ko parasti tomēr garantē vecākas, caur dažādiem sietiem jau izsijātas mākslas aplūkošana. Izstādē eksponēti gandrīz 40 darbi, daļa no tiem ir pagari video. Vairums darbu izprotami tikai kopā ar idejas aprakstu, turklāt tie veido visai raibu tematisko spektru, nemaz jau nerunājot par izmantoto mediju valodas daudzveidību (skaitlisko pārsvaru nosaka dažādi rokdarbi, video un grafikas).

Kad nu grūtais skatītāja darbs ir veikts, mazliet atkāpjoties, izrādās, ka no sīkajiem gabaliņiem veidotā ekspozīcija tomēr ir pavisam labi „sašuvusies” kopā. Es uztvēru, ka tur vienlīdz spilgti izpaužas trīs valdošās tēmas – kolekcionēšana, sekošana DIY principam un bailes. Tāpat ir trīs darbi, kas pretendē noteikt izstādes vizuālo tēlu: Skandināvijas minoritāšu projekta The Stitch Project izšūšanas un sarunu darbnīcas izstādītais 10 metrus garais galdauts, kur kaut ko pienāktos izšūt katram apmeklētājam, Katrīnas Neiburgas sadarbībā ar Andri Eglīti veidotais video, kas veikli ieņēmis ekspozīcijas centrālo vietu – iekšpagalma šahtu (tajā Rīgas Doma zēnu koris un RTU vīru koris Gaudeamus izdzied dažādus garāžu iemītnieku ausīm tīkamus trokšņus), un igauņu mākslinieces Flo Kasearu darbu kopums Sacelšanās, kurā īstenota jocīgā iedoma, ka no vecām skārda jumta loksnēm var veidot lidmašīnītes, kas gan nevilšus atsauc prātā visādas ļaunas un agresīvas lietas. Konsekvences labad jāatzīmē, ka ir arī vietas, no kurām festivāla rīkotāji brīdina izvairīties izstādes skatītājus ar bērniem.

Visbagātīgāk Survival K(n)it 7 pārstāvēta ir cilvēkiem dabiski piemītošā tieksme kaut ko kolekcionēt. Kā zināms, kolekcionēšana ir labi pārbaudīts un iecienīts eskeipisma paveids līdzās grāmatu lasīšanai, un kolekcionēt var visu ko – nozīmītes, monētas, pudeļu korķīšus, kurpes, konfekšu papīriņus, mākslas darbus, fotogrāfijas, iespaidus, pat bailes. Viens no pārliecinošākajiem izstādes darbiem ir Deivida Bernšteina instalācija Lāpstiņa, kurā izrādītas neskaitāmas, teju bezgalīgas, fantāziju rosinošas cepampannas lāpstiņas dizaina iespējas, iekļaujot leģendu, videospēli, dažādas sirreālas lāpstiņas modifikācijas, pat dāvanu mākslinieka vecmāmiņai, kura nu varēs svētīt savus trīs mazbērnus ar trīs rokām. Dāņu mākslinieces Nannas Dibuā Būlas instalācija Augu vākšana uz asfalta arī ir tipisks mākslas radīšanas no kolekcionāra gara piemērs. Tāpat arī Sandras Strēles instalācija Kolekcionējot, kurā reflektēta visiem labi pazīstamā, nelāgā „apaugšana ar mantām”. Atšķirīgi kolekcionēšanu apspēlē Anna Volkova, kura atceras īpašo sajūtu bērnībā smiltīs veidojot „slēpnīšus” un Andrejs Strokins, kurš veido fiktīvu arhīvu no bibliotēkas ēkā atrastajām un nofotografētajām lietām. Viņa ekspozīcija draudzīgi sasaucas ar Ingas Melderes Retušu, kur gan nekas netiek kolekcionēts, toties vissmalkāk no visiem izstādes darbiem atklājas saikne ar suģestējošo telpu, vidi un tiek raisīta vizuāla stāsta intriga.

 

jura_shustDarbs no izstādes: Jura Šusts, Kara atbalss, audio-video instalācija

 

Savukārt Kristaps Epners kolekcionē paša skrējienus, un savu kolekciju – grāmatu veido no izskrieto trajektoriju līknēm, ko papildina skrējiena audioieraksts un slaidšovs no fotoattēliem ar fiksētu datumu. Skriešanas rituāls ir mākslinieka ikdienas prakse ziemā un vasarā, laukos un pilsētās. Iespējams, ka arī šī darba skatītājiem izdodas iegūt kādu daļu no skrējienā radītās endorfīnu devas.

Pavisam savdabīgu kolekciju izrāda Kristians Brekte, kurš dobspiedes tehnikā sev raksturīgā manierē attēlojis dažādas ierastas un dīvainas baiļu izpausmes. Ekspresīvo grafiku kolekcija izkārtota tumšā telpā ap monstrozu figūru – iedomas, kā varētu izskatīties sivēnaste, iemiesojumu. Tomēr biedējošāka ir ukraiņu mākslinieces Annas Zvjagincevas Maidana laukumā atrasto lietu fotogrāfiju sērija, bet pavisam briesmīga – baltkrievu mākslinieka Juras Šusta video instalācija ar paklāja dauzīšanu daudzstāvu guļamrajona pagalmā. Pats video gan šķiet pārmēru eksaltēts, tomēr tā ideja ir spēcīga un nosaukums trāpīgs – Kara atbalss. Dīvainu baiļu atmosfēru izdodas radīt arī Lienas Bondares instalācijai Izmeklēšana, kurā dažādos medijos izvērsts kādas meitenes bērnības atmiņu stāsts par bižu pīšanu mammas izmeklētājas darbā, klaudzot rakstāmmašīnai un klausoties aizdomās turamo nopratināšanu.

Izstādē netrūkst arī dzīvi apliecinošu darbu, kādi ir, piemēram, zviedru gleznotājas Marijas Luīzes Ekmanes sižetiskie zīmējumi, somu mākslinieces Johannas Lehinas video stāsti un īpaši jau Vladimira Svetlova dokumentālais mūzikls Atklāsmes fantomi, kurā portretēta tiešām aizraujoša personība – kā lasāms pieteikumā „levitējošais jogs un tantrisko romanču izpildītājs” Sergius Temenos. Par gluži vai līksmu gribas nosaukt apvienības Klīga absurdo darbošanos radošas personības rīcības problēmu izpētē, kas šoreiz īstenota instalācijā – akcijā Glubināšana (vārdu „gludināt” un „bubināt” salikums). Autori pareizi konstatējuši, ka māksla šodien ir pārāk neskaidra, tādēļ piedāvā to gludināt. Tāpat optimistiski šķiet neskaitāmie Survival K(n)it 7 rokdarbi un rituāli, kas varētu būt pulcējami zem somietes Īu Susirajas devīzes „Ikdienas dzīve ir mana mūza” – smalki pērļotās neeksistējošu valstu pases, izšūtā dienasgrāmata, mājsaimnieču nokļūšana transā u.c.

Kopumā izstādi var saukt par interesantu, pārdomas rosinošu un brīžam pat iedvesmojošu (teiksim, mūzikas instrumentu darināšana no invazīviem augiem, manuprāt, ir ļoti iedvesmojoša). Līdz ar citiem festivāla pasākumiem – lekcijām, diskusijām, performancēm, prezentācijām – tā nudien ir padarījusi šo septembri par spraigu notikumu pilnu arēnu laikmetīgās mākslas interesentiem.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri