Utopija Daugavas krastos

 

Šī īsā refleksija ir mana raksta lasītāju emociju apkopojums. Parasti es neiesaistos interneta diskusijās, bet par nelaimi iegādājos nevis parasto telefonu, bet tādu, ko apzīmē par viedo, un tāpēc tagad nākas „izbaudīt” kibertelpas plūsmu.

Vasaras beigās publicējot žurnālā Punctum pārdomas par rasismu Latvijas politiskajā kultūrā, konstatēju, ka kibertelpas agresija tomēr ir ļoti aizraujoša lieta – tajā var sastapt negaidītas emocijas. Cilvēki domā par mani! Viņi lasa manus tekstus un atrod laiku tos komentēt – par to visiem paldies. Īpašs paldies tiem rakstu lasītājiem, kuri, cītīgi rakstot, pierādīja mana teksta tēzes. Proti, arī latviešu vidū ir rasisti! Bet mieru, tikai mieru – tādu ir ļoti daudz arī citās tautās, kopienās, zemēs un reģionos. Vai tas var līdzēt justies drošāk baiļu telpā? Es ceru, ka jā. Komentētāji, kas komentēja, atklājot savu īsto vārdu, neskatoties uz dažreiz agresīvu un ksenofobisku reakciju uz manām tēzēm, pelnījuši pateicību. Viņi pierādīja, ka Latvijas kibertelpā valda naids un vēlme izslēgt katru, kas atļaujas paust bažas par to, ka mūsu sabiedrībā vairojas rasisms, kas ir atnācis uz Latviju un pieņemas spēkā politiskās demagoģijas apstākļos. Bet interesantākā daļa bija teksti, kas tapa anonīmi. Kādi scenāriji tika piedāvāti? Daudzējādi un ļoti spilgti risinājumi Brežņeva ideoloģisko cīņu stilā. Kas nav ar mums, automātiski atrodas kur? Ārpus kopienas un tāpēc ir izslēdzams. Kā var izslēgt to, kas tomēr kaut cik spēj tikt publiskajā telpā un artikulēt savas domas? Protams, izceļot viņa etnisko un tad jau arī intelektuālo un ētisko Citādību. Lasītāju komentāros tieku definēts kā ebrejs (izmantojot vulgārāko, aizskarošāko apzīmējumu), arī kā bēglis un okupants, acīmredzot uzskatot, ka cilvēks, kas šeit dzīvo trešajā paaudzē, bet nav ar uzvārdu Bērziņš, ir – kas? Un atkal skaidrs – ienaidnieks, kas nespēj un nedrīkst vērtēt, un viņa paustā kritika, protams, ir zaimošana. Tad der jebkādi līdzekli – viņš taču saindē studentu prātus, kā drīkst? Kur skatās „orgāni”? Aizliegt, aizliegt, nepieļaut…

Ko varu piebilst? Tikai klusas skumjas, un tajās nav dusmu vai naida pret etniskā naida kurināšanu, pret rasistiem, pret ksenofobiem, pret tiem, kas vēlas apslēpt un apturēt jebko, kas neietilpst vairākuma plūsmā. Jā, Latvijas sabiedrībā neatkarīgi no tautības, ir rasisti, ir daudz, ļoti daudz ksenofobu, bet aiz tā slēpjas bailes, ko apzināti izmanto, lai paturētu varu pār cilvēku pasaules uztveri.

Ar traumām netiek strādāts, tās kopj, un tāpēc jebkurš, kas nav latvietis, rasistiskā diskursā ir radikāli cits, bez cerības būt daļa no nācijas.

Mēs esam pieraduši uztvert Trešo atmodu kā visa padomiskā noraidīšanu, taču izrādās, ka ar katru dienu atgriežamies pie tā, no kā bēgām, – aizvien straujāk sarūk brīvdomāšanas telpa, tās vietā nāk visaptverošas pareizības diskurss. Tajā vietas dažādībai nav un nevar būt – skat. komentārus par manu rakstu kā apstiprinājumu šai tēzei.

Bet kopumā man viss patika – spilgtas fantāzijas, verbālas vardarbības izpausmes, izslēgšanas versijas, pat mēģinājums noteikt manas etniskās pagātnes un iespējamās dzimtenes seno vēsturi. Viens no minētiem variantiem bija tatāri, un tie, kā zināms, šeit Latvijā saistās ar mongoļu ordām – tā kā esmu klāt visā viduslaiku briesmu fantāziju spilgtumā (zirgs man tiešām kādreiz bija).

Bet, ja maniem tekstiem, grāmatām un lekcijām piemistu spēks mainīt realitāti (kurš profesors par to nesapņo?) – kādā pasaulē es gribētu pamosties? Tapāt kā Viljama Morisa utopijas Ziņas no nekurienes varonis, es gribētu pamosties citā Latvijā. Tā būtu tāda pati, ar visu tās sarežģīto vēsturi un etnisko dažādību, ar tās traģēdijām un drosmes stāstiem, bet tajā:

  1. būtu iespējams būt indivīdam, kas drīkst dzīvot ārpus masu piederības obligātuma;
  2. vārds „kosmopolīts” neostu pēc PSRS laika kampaņām pret disidentiem (tāds neesmu un nekad nekļūšu, jo absolūti trūkst spējas rakstīt dzeju vai veidot aizliegtus mākslas darbus). Tas varētu atgūt vienotas Eiropas telpas pieskaņu Djagiļeva sezonu aurā – kad jūtos esam kopā ar bēgļiem, franču zemniekiem, vācu skolotājiem vai latviešu studentiem kā eiropietis, plus etniskā kultūra pēc izvēles, ja pēc tās ir vajadzība;
  3. kritiskā domāšana pārņemtu cilvēku prātus un izstumtu bailes, vai vismaz piedāvātu izeju, versijas, risinājumus;
  4. Berlīnes Mēnešrakstā paustais Kanta aicinājums pārtraukt prāta nepilngadību, lai novērstu citu uzkundzēšanos, kļūtu par moto skolotājiem, strādājot ar skolēniem, runājot par karu, deportācijām un bailēm no Citādā;
  5. pastāvētu mūžīgi atvērts kultūras kanons, kurā cilvēki kā ideju krātuvē atstātu savas domas;
  6. cilvēks atcerētos, ka viņš nav tikai latvietis vai krievs, bet ka viņa dzīves pasē ir ierakstīts jēdziens, par kuru gadsimtiem cieta spilgtākie pasaules ģēniji, – būt cilvēkam, kas spēj saprast cita sāpes un tās cienīt, dalīties ar savām sāpēm, neapspiest un nenicināt, bet saprast, ka Citādais katram ir garants viņa brīvībai, kas nevar būt selektīva manas kopienas brīvība. Tiesības nevar piederēt tikai man. Nav pieļaujami staigāt ar lozungu „par savējiem!” un sist citus, jo brīvība nebrīvā baiļu telpā nav baudāma!

Stulbas cerības un sapņi? Bet ar sapņiem var kaut ko iesākt – piemēram, iziet uz ielas un ieraudzīt citu kā ne-citu, kā daļu no sevis. Var mēģināt atturēties no verbālas piekaušanas un tā vietā iemācīties pāris jaunu vārdu latviski, lai saprastu latviešus, vai frāzes arābu valodā, jo drīzumā tās noderēs, lai izbaudītu garšīgu ēdienu… vai saprastu, ka bēglim arī sāp un viņš var skumt pēc savas dzimtenes, atrodot Latvijā otro dzimteni. Mums taču izdosies ieklausīties Kantā, vai ne? Pirms 200 gadiem rakstītais ir diezgan aktuāls. Mēģināsim būt pilngadīgi?

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri