Kā smalkjūtīgāk aiziet

 

Par Toma Treiberga dzejoļu krājumu Drudzis (Mansards, 2015)

 

„Fever sure has got me good
What you do when fever takes hold
I can’t help but need this drug
Don’t you feel the fever like I do
Feel the fever”
Kylie Minogue, Fever

 

Toma Treiberga jaunais krājums Drudzis pirmajā mirklī atstāj pārdomātas grāmatas iespaidu, jo tam ir sava vairāk vai mazāk stingra koncepcija – dzejoļi sakārtoti nodaļās: pirmie simptomi, saasinājums, tad jau pats drudzis, kam seko atslābums un atveseļošanās. Vienlaikus šī koncepcija pārāk neierobežo, tāpēc arī tā ir „vairāk vai mazāk stingra”. Lai gan skatoties satura rādītājā varētu spriest, ka krājumam ir skaidrs, secīgs naratīvs, tas tomēr vairāk darbojas asociatīvā līmenī, aicinot lasītāju par katru konkrēto dzejoli domāt, vai tas varēja būt arī citā nodaļā un kas aprakstītajās situācijās ir tik draudīgs, drudžains vai jau cerības raisošs. Tas ļauj ikdienas dzīvi apcerēt jaunos leņķos, ielasīt tajos poētisku nozīmi. Tiesa, atsevišķi panti ne tik daudz dāvā ko jaunu un dziļu, cik skaudri atgādina par realitātes „plakanumu”.

Treiberga sentimentālā dzeja veltīta tiem dzīves brīžiem, kas, pavirši raugoties, liekas nenozīmīgi, bet patiesībā ir diezgan būtiski – teksta „es” tad apjēdz, ka viņa un līdzcilvēku dzīvē kaut kas aizgājis šķērsām. Iespējams, viņš to apjēdz ne pirmo reizi un ir spiests gurdi secināt – ak, joprojām tas pats. Treiberga dzeju nomāc ikdiena: „Man nav, / ko gaidīt. / Es pildu savus / pienākumus, / kamēr mani filmē / neliela kamera / starp griestiem / un sienu.” (13. lpp.) Cilvēks šajās rindās reducēts līdz trulam mehānismam, kam lemts eksistēt citu mehānismu vidū. Tomēr tā ir tikai līdz brīdim, kad autors dāvā cerību: „Vienā no vakariem, / kad tā pamodos, / kāds pie manas krūzes / bija atstājis šokolādi.” (Turpat.) Var teikt, ka Drudzī iekļautie teksti apraksta gaidas pēc kāda vieglāka mirkļa – kad beidzot izdosies atbrīvoties no uzmācīgās, svaigai domāšanai kaitīgās garlaicības: „Es būšu laimīgs tikai tad, / kad tikšu no šejienes prom.” (15. lpp.) Šeit, starp citu, varētu slēpties Treiberga dzejas popularitātes iemesls. Izjūti drudzi – uz šo aicinājumu ir viegli atsaukties, jo autors lasītājam itin kā jūt līdzi. Un kurš gan negrib, lai viņu pažēlo? Turklāt Treibergs žēlo vienkāršā, ikdienas valodai pietuvinātā formā. Tiklīdz viņš no tās attālinās, tā rodas arī neveiklākas rindas.

Tomēr lasītājam draudzīgā izteiksme ietver kādu savādu paradoksu, kas šai dzejai, uzdrošinos teikt, kaitē. Atpazīstamas detaļas un situācijas iegūst plašāku, sentimentālu mērogu – tas, kā jau citiem vārdiem pateikts iepriekš, varētu būt Treiberga poētikas pamats. Un šis pamats, uzskatāmi atklādamies jau pirmajās krājuma lappusēs, profesionālā dzejas lasītājā iedibina noteiktas gaidas – ka viss būs reizē precīzi un gaumīgi, neskatoties uz izvēli dzīvi „tēlot” vienkārši. „Bet tā nav tā vienkāršība, kas uzreiz nāk prātā, dzirdot šo vārdu, ne plebejiskā vienkāršība,” intervijā Rīgas Laikam saka Olga Sedakova. Tomēr šādai vienkāršībai, uz ko, manuprāt, mērķē arī Treibergs, var traucēt neprecīzas metaforas. Šajā ziņā pats spilgtākais piemērs atrodams dzejolī Kā mēs neko nesapratām (24. –25. lpp.): pieauguša cilvēka dzīve ir kā sapuvusi torte. Šī metafora ir ne tikai neprecīza (nu, vismaz es neesmu dzirdējis, ka tortes pūst), bet arī pārāk banāla, lai to uztvertu nopietni. Kaut gan Treibergam ir nesliktas idejas, kā apcerēt laimes neesamību vai tās vieglo ievainojamību (formas ziņā interesanti šķiet dzejoļi 33. un 48. lpp.), reizēm viņš tomēr izvēlas pārāk plakātisku pieeju. Kā, piemēram: „Dzīve ir kliba. / Viņai vajadzīgs kruķis. / Vienīgais, kurš to var piešķirt, / ir Dievs.” (47. lpp.)

Ar šo likstu cieši saistīta vēl kāda problēma – Treibergs apraksta it kā ikdienišķas lietas, tomēr tām grūti noticēt, jo uzburtajās ainās ir pārāk daudz savdabīgu detaļu, kas noved pie komisma. Ko iesākt, ja cilvēku mīla nav tikpat noturīga, cik delfīnu mīla? „Atliek sēdēt / suņuburkšķu pudurī / un susināt mazu, lētu / un stipru blašķīti.” (45. lpp.) Dzejoļa „es” ir vai nu uz robežas, vai jau to šķērsojis, proti, salūzis no dzīves grūtībām. Var jau būt, ka īpatnējās un uzjautrinošās sakarības, kas eksistē atsevišķos Treiberga tekstos, pieder cilvēkam, kura drudzis nu jau ir tādā stadijā, ka viņš vairs nespēj sakarīgi domāt un savas nedienas skaidro sev autentiskā, tomēr citiem svešā veidā. Detaļas literatūrā, kā runā, izšķir visu. Treiberga izvēlētās detaļas ir ļoti ikdienišķas, reizēm pat blāvas – bet ne jau pašas par sevi, bet gan dzejnieka izteiksmē: „Es varēju būt tas, kurš lādējas / par pārlieku biežiem ceļu remontiem savā rajonā, / kurš ar dusmu pildītu elpu svīdinātu mašīnas logus, / bet tai pat laikā glaudītu sev blakus esošo ceļgalu, / kurš tērpts neadekvāti dārgā likrā.” (51. lpp.) Ja jums – kā tas, neslēpšu, ir man – patīk blīvāka un reizē „plūstošāka” valoda, tad šādas rindas pievils.

Treiberga krājums – grāmata par to, kā „smalkjūtīgāk aiziet” (11. lpp.), – kopumā atstāj neviendabīgu iespaidu. Izdevušies dzejoļi mijas ar mazāk veiksmīgiem, viena ikdienišķu situāciju virkne šķiet nedaudz liekvārdīga, kamēr cita aizkustina ar savu precizitāti. Lai gan gribas domāt, ka Drudzis ir labāks par pirmo krājumu – Gaismas apstākļi (2012), tomēr vērīgāki latviešu dzejas lasītāji noteikti būs pamanījuši, ka kopš debijas grāmatas iznākšanas Treibergs Latvju Tekstos un Punctum publicējis vairākus dzejoļus, kas būtu pelnījuši iekļūt Drudzī, tomēr tas nav noticis. Un nešķiet, ka tie neiederētos krājuma pietiekami atvērtajā koncepcijā. Rūpīgs darbs pie teksta labskanības, šķiet, būs tas, kas noteiks Treiberga turpmāko attīstību. Lasītājs (es) viņa drudzi tad sajutīs vēl stiprāk – kā paša drudzi. Pārfrāzējot kādu austrāliešu dzejnieci.

 

Saistītie raksti:

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri