punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Nav demokrātijas bez literatūras

Artis Ostups

13/10/2015

 

Padomju laikus nepiedzīvojuša dzejnieka atbilde Ingūnai Rībenai

 

Uzskatu, ka vidusskolā analizēt dzejoli, kas satur rupjus vārdus, nav nekāds noziegums. Galvenais, lai tas tiek darīts profesionāli, iezīmējot šī dzejoļa tapšanas un lasīšanas kontekstu jeb vēsturisko novietojumu, kā arī potenciālos interpretācijas ceļus. Skolotājam būtu jāspēj parādīt, ka lamuvārdu izmantojums dzejā nav nekas jauns un nicināms. Un prasme atšķirt veco no jaunā vienmēr nākusi par labu cilvēka tēlam. Tas „bļaģ” Agneses Krivades dzejolī, protams, tāds nieks vien ir. Turklāt ir arī „trakāki” gadījumi, lai gan atkal – nekas tāds, no kā vajadzētu sargāt. Kad pats vēl mācījos vidusskolā, literatūras stundā lasījām Reiņa Tukiša stāstu, kurā ir šādi vārdi (citēju pēc atmiņas): „Izpis dirsā savu Dostojevski!” Kāpēc man šie divi piemēri no 21. gadsimta latviešu literatūras nešķiet nekas briesmīgs – arī izglītības kontekstā? Tāpēc, ka tie, ja vien skolotājs prot savu amatu, ir nevis mērķi, bet līdzekļi.

Pirmkārt, tie ir līdzekļi jau pašā tekstā. Vismaz to skolotājam vajadzētu saprast un mācēt paskaidrot. Autors izmanto „bļaģ” vai „izpis dirsā”, lai akcentētu to, ko nu viņš konkrētajā tekstā gribējis pateikt. Rupjais vārds, ja teksts ir prasmīgi būvēts, nav nodalāms no citām teksta vienībām. Un vispār – ja skolotājam liktos, ka teksts ir pašmērķīga lamāšanās, viņš to visdrīzāk skolēniem nerādītu, arī literatūras pētnieki par to nerakstītu, jo pašmērķīgi teksti lielākoties nav diskusijas vērti.

Otrkārt, literārs darbs, kas satur „zemo leksiku”, ideālā gadījumā kalpo labai izglītībai. Kas ir laba izglītība? Laba izglītība, visticamāk, neignorē realitāti (jo plašāk skolā saprot realitāti, jo labāk). Mana skolotāja Tukiša stāstu izmantoja mērķim, ko spētu apšaubīt tikai rūdīti demokrātijas nīdēji. Viņa gribēja parādīt gan mūsdienu latviešu, gan, plašāk raugoties, modernās literatūras daudzveidību. Pieņemu, ka ar līdzīgu domu Krivades dzejoli savā stundā lietoja Iveta Ratinīka. Es gribu, lai mana māsa, kura nākamgad absolvēs vidusskolu, saprot, ka literatūra nav tikai didaktiska un romantiska vāvuļošana, kam maz sakara ar „mūsdienu realitāti”. Par laimi, mana māsa to saprot, un konkrētais Krivades dzejolis viņu nešokē.

Atliek tikai cerēt, ka šur tur darbojas skolotāji, kas tā vai citādi apliecina franču filosofa Žaka Deridā teikto, ka demokrātija nav iedomājama bez literatūras un literatūra – bez demokrātijas. Tas vienlaikus ir uzskats, pret kuru savā vakardienas rakstā, manuprāt, vēršas 12. Saeimas deputāte Ingūna Rībena. Lasītāji, kas sevi bagātīgi lutinājuši ar laikmetīgu literatūru (un saturīgu refleksiju par šo literatūru), zemāk citētās rindkopas, ļoti iespējams, uztvers ar neizpratni. Un tomēr:

„Līdz šim domāju, ka rupju lamuvārdu trūkums Vācieša un Ziedoņa dzejā ceļas nevis no padomju cenzūras, bet gan no dzejnieku ģenialitātes un meistarības, kas spēj radīt izteiksmē un saturā stiprus dzejoļus arī bez jebkādiem lētiem efektiem. Un par to norādi uz „moderno Rietumu dzeju” es gribētu pajautāt, kā tad tas īsti ir: verdziski un nekritiski mērkaķoties pakaļ visām Rietumu negācijām – vai tas mums latviešiem ir neizbēgams liktenis jeb svēts pienākums? Vai tas, ka mēs esam izlutināti ar īstu dzeju un tāpēc smādējam surogātus – vai tas tiešām ir provinciālisms?

Visas šīs vīzdegunīgās literātu pamācības un apsaukājumi vedina mani uz skumjām pārdomām. Kopš latviešiem vispār ir savi dzejnieki un rakstnieki, allaž ir bijis tā, ka literāti mīl savu tautu un tauta mīl savus literātus. Vācietis, Ziedonis, Belševica, Peters ir spilgti šās abpusējās mīlestības simboli. Lasot Zēgnera publikācijas (un arī komentārus pie tām), es jūtu, ka tagad ir izaugusi pirmā latviešu literātu paaudze, kuras attiecībās ar savu tautu mīlestības vietā stājas auksta vienaldzība un pat abpusējs nicinājums. Joņevs izsakās ļoti tieši – „pūļa pārmetumi vienmēr ir kompliments”. Nevaru iedomāties, ka Vācietis vai Ziedonis jelkad būtu atļāvies ko tādu sacīt par savu tautu, savas valodas nesēju.”

Eh, ar ko lai sāk… Vārds „bļaģ” pats par sevi nav lēts efekts. Kategorija „lēts” mūsdienīgā skatījumā uz literatūru vispār nespēlē īpašu lomu. Drīzāk varētu vaicāt, vai „bļaģ” konkrētajā dzejolī „iederas”, raugoties nevis no neadekvātas piesliešanās „tikumībai” (lai kā arī to definētu), bet gan no tāda estētiskā viedokļa, kas ir sakņots tagadnē. Proti, var spriest, vai konkrētais vārds „strādā” teksta labā un kā teksts, saturēdams šādu vārdu kā būtisku detaļu, saskan ar „laikmeta izjūtu” un tobrīd pastāvošo „gaumi” (lai cik arī šie jēdzieni būtu neskaidri, tie tomēr rodas no analītiska skatījuma uz literāro procesu).

Runājot par Rībenas minēto strīdu starp „īsto” (latviešu klasiķu) dzeju un Rietumu „negācijām”, ar nožēlu jāsecina, ka viņa ir palaidusi garām modernismu un postmodernismu – intelektuālās kustības, kuras jebkādu esenciālu, viennozīmīgu skatījumu uz mākslu jau sen atmaskojušas kā kaitīgu demokrātijai un tātad arī mākslas attīstībai. Viedoklis, ka latviešu dzeja ir īstāka nekā citās valodās rakstītā, tiešām norāda uz provinciālismu, kas nedrīkstētu atstāt iespaidu uz reālpolitiku. Ne jau vārds „bļaģ” izšķir, vai dzejolis ir nekritiska mērkaķošanās pakaļ Rietumu dzejai. Nē, to izšķir viss teksts, ievietots daudz plašākā kontekstā, kādu noteikti nesniedz morāles jaukšana ar estētiku. Turklāt „mērkaķošanās pakaļ” visbiežāk notiek tad, kad tiek akli atdarināti latviešu dzejas klasiķu tradicionālākie teksti, lai gan lielai daļai no viņiem savulaik paticis paplašināt lasītāja izpratni par to, kas dzejā vispār ir iespējams. Jā, jā, es runāju arī par Rībenas piesauktajiem tautas mīluļiem.

It kā varētu vēl apstrīdēt deputātes skatījumu uz mūsdienu dzejnieku un rakstnieku pienākumu pret tautu, bet cik nu var kavēties pie Padomju laikiem raksturīgas retorikas… Tāpat jau skaidrs, ka autoram brīvā sabiedrībā ir pienākumi tikai pret tekstu. Un, pat ja kāds autors tiešām savos tekstos un intervijās paustu naidu pret pūli, mēs to pamatoti skatītu modernisma kontekstā, kur tas absolūti iederas, tātad atkal – norobežojoties no morāles un ņemot vērā estētiskos uzstādījumus. Noslēgumā vēlos aicināt: nu, vienreiz pietiek tuvredzīgiem mērķiem izmantot Ziedoni un Vācieti (dažādos vecmodīgos spriedelējumos viņi tiek piesaukti visbiežāk)! Nedz viens, nedz otrs nav pelnījuši, ka viņus piemin, lai norādītu uz mūsdienu autoru it kā estētiski bezjēdzīgajiem un morāli nekrietnajiem nolūkiem. Ziedonis un Vācietis nerakstīja tāpēc, lai apmulsuši politiķi viņus tagad sauktu par „īstajiem dzejniekiem”. Jo tad tas skan kaut kā aizvainojoši.

 

Dalies ar šo rakstu