Rasisms Eiropā un Latvijā: vēsturiskā perspektīva

 

Uz rasismu var raudzīties no dažādām pozīcijām. Varam raudzīties no juridiskā viedokļa, proti, kā rasismu definē starptautiskās konvencijas, nacionālā likumdošana. Varam lūkoties uz to kā fiziskās antropoloģiskās kategoriju, varam to skatīt caur sociālo zinātņu prizmu. Katrā no šīm nozarēm ir savi pieņēmumi un akcenti, kuros rasisms var tikt uzlūkots. Mans uzdevums ir no vēsturiskās perspektīvas paraudzīties, kas tad ir rasisms un kādā veidā un kāpēc tas rodas. Mūsdienās ir diezgan izplatīta prakse vieniem otrus saukt par rasistiem, otrie savukārt apvainojas un sauc pirmos citādi, un konstruktīva dialoga nav. Mēģināsim izprast, kāpēc rodas rasisms, kādas ir tā formas un cik lielā mērā varam tās saistīt ar norisēm Latvijas vēsturē. Šoreiz nerunāsim par nacismu,1 Latvijā – par nacistu okupācijas laiku, jo par to ir jau pietiekami plaši diskutēts.

Rasisms ir noteiktu uzskatu sistēma – vai nu to saucam par ideoloģiju, vai pasaules uzskatu –, kas akcentē noteiktas bioloģiski mantotas, nepārvaramas cilvēku iezīmes, izmantojot tās cilvēku segregācijai. Klasiskais rasisms bija frontāls un izpaudās caur politiskām ideoloģijām. Tā notiek līdz Otrajam pasaules karam, kad virknē valstu – Vācijā, Itālijā – rasisms kļuva arī par valsts ideoloģiju. Šodien rasisms ir vairāk vai mazāk slēpts, aizplīvurots, neviennozīmīgs, tomēr tāpat varam rasismu atpazīt pēc tā, kā tas apelē pie noteikta subjekta vai subjektu grupas fiziskajiem raksturojumiem.

Cik sens ir rasisms? Šajā jautājumā skaidrojumi ir atšķirīgi. Arī rasisma problemātikai veltītajās grāmatās, t. s. populārzinātniskajā literatūrā, atradīsim apgalvojumu, ka rasisms radies jau ar pirmajām civilizācijām – rasisma pazīmes jau varam meklēt gan senajā Ēģiptē, gan senajā Grieķijā un Romā, citās senajās civilizācijās. Tam ir savi argumenti, kas balstās noteiktos pieņēmumos. Historiogrāfijā bieži norisinās sholastiski strīdi, piemēram, par to, vai seno grieķu pretnostatījums hellēņi/barbari ir rasistisks vai tomēr nav. Tas ir interesanti, tomēr neatbild uz jautājumu: kas ir rasisms šodien? Es pieņemu šādu uzskatu pastāvēšanu, tomēr, manuprāt, uz rasismu jāraugās kā uz modernitātes projektu, kas radies 18. gadsimta beigās un vēlāk attīstījies. Aplūkojot rasismu kā jauno laiku parādību, iespējams atsegt reālus cēloņus, iezīmes, kuru dēļ tas ir parādījies.

Ja raugāmies uz paša termina „rasisms” izmantošanu, tas cēlies no vārda „rase”, kas ir krietni senāks par fiziskās antropoloģijas disciplīnu. „Rasisms” Eiropas diskursīvajās praksēs parādās 20. gadsimta sākumā. Historiogrāfijā atšķiras viedokļi par jēdziena rašanos: piemēram, briti uzskata, ka tas pirmoreiz lietots britu periodikā gadsimta sākumā, savukārt franči ir pārliecināti, ka publiskajā sfērā termins pirmoreiz parādījies ap 1902. gadu Alfreda Dreifūsa prāvas sakarībā.2 Rasisms saistās ar daudziem saturā līdzīgiem jēdzieniem (ksenofobija, supermasisms, antisemītisms u. c.), kurus mēs bieži lietojam kā sinonīmus. Vai tas ir pareizi – tas bieži vien ir konteksta jautājums. Šajā gadījumā būtisks ir jautājums par antisemītismu. Antisemītismu šodien atzīstam par vienu no senākajiem un universālākajiem rasisma piemēriem. Lai analizētu rasismu globālā līmenī, antisemītisms ir labākais veids, kā to darīt, jo tas vienmēr bijis transnacionāls un pastāvējis globālā līmenī. Mēģināšu distancēties no antisemītisma vai citām rasisma izpausmēm, vairāk pievēršoties tam, kā tas veidojies Eiropas kontinentā. Šajā gadījumā no uzmanības loka izslēdzam arī ASV, jo rasismam Amerikā ir pavisam citas saknes, iemesli un izpausmes.3 Atsevišķi skatīsim arī padomju rasismu, kas ir interesants, jo palīdz izprast daudzas lietas, kas norisinās mūsdienās Latvijā.

Ja uz rasismu raugāmies caur modernitātes prizmu, jāsaka, ka tā rašanās cēloņos varam rast daudz iezīmju, kas raksturīgas modernajam laikam kopumā. Pirmais, ko vajadzētu akcentēt, ir nāciju konstruēšanas laiks. Modernisma paradigmas pārstāvji nacionālisma studijās uzskata, ka nācija ir nevis mūžsena, bet tā tomēr ir 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma inteliģences idejisko konstrukciju rezultāts,4 un varam sameklēt arī šos motīvus, kad parādās ievērojama pretnostatīšana starp citām tautām. Faktiski nācija tika konstruēta uz pretstatiem, un šajā nāciju mītā vienmēr eksistē gan varoņu, gan arī ienaidnieku tēli. Un šie ienaidnieka tēli nereti nes arī rasistisko elementu. Šajā gadījumā vispazīstamākais piemērs ir Francija, kuras nācijas konstruēšanas mītā iekļāvās ļoti kolorīts personāžs – Nikolā Šovēns. Paši franči līdz pat nesenam laikam domāja, ka Šovēns ir reāla persona – Napoleona laika kareivis, kurš vēlāk nodarbojās ar zemkopību, tādējādi simbolizēdams jaunās Francijas nācijas paraugu. Pavisam nesen, tas ir, 1990. gados, lielā mērā saistībā ar slaveno Pjēra Norā atmiņu vietu projektu, franču vēsturnieks Žerārs de Pjumēžs uzrakstīja lielisku monogrāfiju par Šovēnu (franciski Šovēns – kareivis-zemkopis, angliski tulkota kā Brašais kareivis Šovēns).5 Te varam redzēt šo sakāpināto nacionālismu, kam lielā mērā raksturīgas arī dažādas rasistiskas iezīmes, un Šovēnu, kurš parādās dažādās vodeviļās, pamfletos un pazīstams ar to, ka parāda franču nācijas pārākumu pār pārējām nācijām, īpaši arābiem. Tiek aprakstītas ainas, kurās parādīta nevienlīdzība starp frančiem un citām nācijām, kas nenoliedzami šajā konstrukciju periodā kāpināja nacionālo pašapziņu franču vienkāršās tautas vidū. Šādus varoņus varam meklēt arī citās kultūrās. Nacionālisms vienmēr konstruē „ienaidnieku nācijas”. To redzam arī Latvijas vēstures piemērā, kur nācijas konstrukts balstījās uz mītu par 700 verdzības gadiem; attiecīgi par mūsu galveno ienaidnieku kļuva vācieši. Līdzīgi mīti bija arī angļiem, frančiem un citām nācijām, kur blakus esošās nācijas bieži vien tika asociētas ar negācijām, kas traucējušas, „aizmidzinājušas” nāciju, un nācija „pamodusies”, tikai pateicoties „atmodām”.

Nākamais cēlonis ir izmaiņas sabiedrības sociālajā struktūrā. Rodas jauni sociālie slāņi. Līdz Franču revolūcijai pastāvēja t. s. trīs kārtu sabiedrība; pēc revolūcijas parādās jaunie slāņi. Starp citu, arī 18. gadsimtā Francijā tika lietots jēdziens „vēsturiskās rases”, un nereti šajā konceptā tika ielikta arī Francijas vēsturiskā attīstība. Proti, Francijas aristokrātija bija radījusi savdabīgu mītu: lai pamatotu savas „zilās asinis”, uzsvērto stāvokli, aristokrāti uzskatīja, ka ir cēlušies no franku ciltīm, savukārt pārējā sabiedrība – visi pakļautie – ir galli. Un šī pretstatīšana – franki un galli – lielā mērā tika saistīta ar rasēm. Šis uzskats eksistēja līdz pat 18. gadsimta beigām. Raugoties tālāk, vadošo lomu iegūstot buržuāzijai, mainās arī uzstādījumi un priekšstati par rasēm un rasu identitātes adaptēšanu atbilstoši buržuāzijas jaunajam stāvoklim. Tas veidoja priekšstatus, kas valdīja 19. gadsimta sabiedrībā: bagātā augšslāņa veidošanos pamatoja atkal ar izcelšanos, trūcīgie zemākie slāņi bija zemāki tāpēc, ka bija gan fiziski, gan mentāli nepilnvērtīgāki. Tas lasāms arī 19. gadsimta literatūrā. Piemēram, Čārlza Dikensa Olivers Tvists – viņš bija nācis no labas ģimenes, bet par noziedznieku viņu neizdevās izaudzināt tieši iedzimto īpašību dēļ; turpretī citi zēni, kas bija nākuši no zemāko slāņu ģimenēm, ātri kļuva par mazgadīgajiem noziedzniekiem.

Sabiedrībā tika pievērsta pastiprināta uzmanība, vai nenotiek šāda slāņu sajaukšanās: laulības akceptēja tikai starp bagātajiem jeb tikai aristokrātijas pārstāvjiem, citādi dzimta tiktu degradēta. Tāpat tika uzskatīts, ja sajaucas baltādains ar melnādainu cilvēku, tas novedīs pie tā, ka bērni, kas dzims šajā laulībā, iemantos „zemākās” rases negatīvās īpašības; nekad netiek uzsvērts, ka varētu būt otrādi. Šis koncepts, kad cilvēki apzinās, ka viņi ir augstāka līmeņa subjekti, veicina gan buržuāzijas identitātes nostiprināšanos, gan vienkāršās tautas pašapziņas pieaugumu, apziņa, ka bioloģiski viņi ir pārāki pār citām rasēm, kļuva par neatņemamu kolonizatoru identitātes sastāvdaļu.

Emancipācija kā būtiska 19. gadsimta parādība arī kļūst par savdabīgu rasisma cēloni. Šajā gadījumā jārunā par to, kā dažādu citu rasu pārstāvji vai, piemēram, ebreji tiek tiesībās pielīdzināti pārējiem Eiropas iedzīvotājiem. Tā tas notiek, piemēram, Francijā 19. gadsimta vidū vai Vācijā pēc apvienošanās. Šie emancipācijas procesi viennozīmīgi izsauc arī pretreakciju, jo cilvēki – titulnācijas pārstāvji – šādā veidā izjūt apdraudējumu un reaģē uz to ar savdabīgām rasisma formām un izpausmēm.

Koloniālisms šķietami ir mūžsens, tomēr 19. gs. tas kļuva par īpašu ekonomiskās un politiskās varas ekspansijas pazīmi, kas to atšķir no agrīnajiem „koloniālismiem”. Koloniālisms ir viens no rasisma „barotājiem”. Pakļautās, koloniālās sabiedrības tika konsekventi uzskatītas par mazāk attīstītām, tādējādi, kā, piemēram, uzskatīja franču domātājs Ernests Renāns, nav nekā ļauna, ja mēs šīs vājās, neattīstītās sabiedrības pakļaujam. Kādēļ tas jādara, to apliecina, piemēram, vēl viens koloniālisma ideologs rakstnieks Radjards Kiplings, teikdams, ka tādējādi briti nes savu nastu, sniedzot kultūru citām tautām. Koloniālisma attaisnojums izpaudās caur to, ka lielās kolonizatoru nācijas mēģināja līdz civilizācijas, respektīvi, savam līmenim pacelt šīs vāji attīstītās tautas.6 Tas ir tipisks 19. un arī 20. gadsimta viedoklis, ka eksistē gan augsti, gan arī zemi attīstītās kultūras, un kolonizatori lielā mērā uzstājās kā vecāki, tēvi, bet kolonisti bija kā bērni, kuri jāaudzina, kamēr sasniedz noteiktu izaugsmes pakāpi.

Lai cik paradoksāli arī nebūtu, un šodien mums to ir grūti saprast, tomēr arī zinātnes attīstība ir viens no tiem katalizatoriem, kas veicina rasisma izplatīšanos. Aplūkosim t.s. „valodu koku”, ar ko mēs tiekam iepazīstināti jau 1. klases valodas grāmatā. Mūsdienās nevajadzētu būt nekādām iebildēm, jo tīri lingvistiski tas mums izskaidro valodu tipoloģiju. Turpretī 19. gadsimtā, kad lingvistika bija strauji evolucionējoša zinātne, ar ko mēģināja nodarboties gandrīz ikviens, atradās arī cilvēki – nespeciālisti –, kas šo valodu koku varēja izmantot, lai pamatotu kaut kādu noteiktu nāciju, grupu pārākumu pār citām grupām. Šajā gadījumā „valodu koks” tika saistīts ar āriešu cilšu izcelšanos un tādējādi sabiedrībā veicināja rasistisko uzskatu izpaušanos.

19. gadsimtā parādās arī jauna zinātne, ko mūsdienās pazīstam kā antropoloģiju, kas lielā mērā veidojās, saplūstot fiziskajai antropoloģijai un etnogrāfijai. Fiziskā antropoloģija pieņēma rasu atšķirības konceptu, jo nebija iespējams to noliegt (bija acīmredzami, ka melnādaini cilvēki vai kādas iezemiešu ciltis fiziski kaut vai ar savu ādas krāsu atšķīrās no eiropiešiem). Šis koncepts ieguva rasistisku nokrāsu, kad to saistīja ar evolūcijas teoriju. Dižais franču antropologs Klods Levī-Stross, 50. gadu sākumā sarakstīdams darbu Rase un vēsture,7 šo momentu nosauc par „antropoloģijas pirmdzimto grēku”. Lielā mērā antropoloģija kļūst par rasisma sekmētāju, bet ne tikai. Arī etnogrāfs Edvards Teilors darbā Pirmatnējā kultūra (1871) norāda, ka, salīdzinot ar pieaugušo Rietumu civilizāciju, pirmatnējās kultūras atrodas agrīnās attīstības stadijās, respektīvi, nav attīstītas. Uzsvērsim, ka ne Teilors, ne kāds cits no tā laika zinātniekiem nebija ideoloģisks rasists, priekšstats par rasēm tika izmantots, lai analizētu pirmatnējās sabiedrības. Būtiski mūsu tēmā ir tas, kā šīs teorijas izmanto sabiedrība, un sabiedrība bieži vien idejas saprot ačgārni, un tieši tas rada šo ideju „ēnas” pusi, proti, tiek pieņemtas un vēlāk atvasinātas pseidozinātniskas idejas, kuras paši radītāji pat nebija iecerējuši.

Kolonizatori redzēja, ka rases ir sasaistītas ar kādām agrīnām bioloģiskām vai sociālām kultūrām evolūcijas stadijām un sociālā ziņā tās ir kaut kādā veidā augstākas. Šie pieņēmumi rasismu padara par ļoti izplatītu domāšanas veidu 19. gadsimtā. Tas bija izdevīgs un attaisnoja vēlamo lietu kārtību. Tā laika vadošajiem politiskajiem spēkiem, liberāļiem, kam zinātne bija dieva vietā, nebija nekādas loģiskas aizsardzības no līdztiesības un demokrātijas, kas tajā laikā varēja apdraudēt liberālās buržuāzijas stāvokli, jo paredzēja vienādas tiesības visiem, tādēļ tika radīta rasu teorijas barjera, bet zinātne ļāva rasismu pamatot. Šajā gadījumā mums interesanta var šķist kriminālā antropoloģija, kuras pamatlicējs ir Čezare Lombrozo, kurš pēc cilvēku sejām mēģināja noskaidrot, cik lielā mērā personā ir iedzimts noziedznieks un kādām noziedzīgām darbībām viņš ir predestinēts.

19. gadsimtā bija radušies ļoti dažādi rasisma koncepti. Varam runāt, piemēram, par Žozefu Arturu de Gobino (Apcerējums par rasu nevienlīdzību, 1853), kuru daudzi uzskata par mūsdienu rasu teorijas pamatlicēju, par vācu komponista Riharda Vāgnera vai Ferensa Lista rasistiskajiem uzskatiem vai arī par Hjūstona Stjuarta Čemberlena (19. gadsimta pamati, 1899) idejām, kurās tiek mēģināts nopamatot āriešu rases radošo spēku, citu rasu nepilnvērtību, ebrejus parādīt kā sabiedrības ārdītājspēku utt. Visas šīs idejas līdz loģiskam noslēgumam tika novestas Otrā pasaules kara laikā, nacistiem instrumentalizējot rasismu, tam kļūstot par neatņemamu politikas sastāvdaļu ar visām no tā izrietošajām sekām, kā rezultātā Eiropa piedzīvoja holokaustu.

Šajā gadījumā atļaušos tikai vienu repliku par to, kā tad paši vācieši uztvēra Hitlera rasu teorijas: proti, pat nacistu partijā bija vesela cilvēku plejāde, kas uzskatīja, ka rasisms ir tikai un vienīgi retorika – retorika, lai piesaistītu zemākos slāņus, un neviens, arī Hitlers, praksē šādas lietas neatļausies darīt. Realitāte izrādījās citāda. Tāpēc jāatceras, ka idejas vienmēr var pārvērst arī praksē.

Ja raugāmies uz 1950.–60. gadiem, rasisma attīstībā vērojama liela pauze, kas izskaidrojama galvenokārt ar šoku pēc Otrā pasaules kara, holokaustu, arī ar tajā laikā Eiropā notiekošo dekolonizāciju un pilsoniskajām kustībām, kas vairāk vai mazāk iestājās par cilvēku tiesībām, kā arī tā ir cieņa pret rasu segregāciju Amerikas Savienotajās Valstīs, izsaucot lielu atbalstu un atsauksmes arī Eiropas kontinentā.

Ja raugāmies uz 1960. gadu beigām, kas zināmā mērā ir krīzes laiks Rietumeiropas sabiedrībā, vērojama rasisma atkalparādīšanās. Šajā laikā varam runāt par divu rasisma vai neorasisma veidu parādīšanos.

Pirmais ir institucionālais rasisms, kura pastāvēšanu mūsdienās ļoti daudzi apstrīd. Proti, lai arī afroamerikāņu tiesību aizstāvji Amerikā panāca pilnīgu rasu segregācijas atcelšanu juridiskā līmenī, tomēr segregācija saglabājās, īpaši Dienvidu štatos. Pilsoniskie aktīvisti, to vidū arī virkne domātāju, mēģināja pamatot, kāpēc tas tā notiek. Tika radīta teorija, ka rasisms var pastāvēt institucionālā līmenī, proti, rasismam ir institucionālais pamats – tas ir raksturīgs valsts struktūrelements, lai arī paši rasisma aktori jeb realizētāji sevi par rasistiem neuzskata. Faktiski struktūras darbojas autonomi no aktoriem: institūcijas rada sev patstāvīgus likumus, kas darbojas neatkarīgi no mūsu gribas. Pie šādiem secinājumiem nonākuši arī daži holokausta pētnieki. Arī holokausta tiesas prāvās parādījies šis attaisnojums. (Starp citu, Latvijā mēs to dažkārt varam dzirdēt par padomju režīmu: vainīgs nav cilvēks, vainīga ir sistēma.) Šodien šie momenti vairāk netiek akcentēti, uzskatot tos par aizgājušā laika strukturālisma blakni.

Savukārt 1980. gados tiek izstrādāts cits koncepts, ko var dēvēt par kultūrrasismu. Dažādās historiogrāfiskajās tradīcijās šis koncepts dēvēts atšķirīgi, piemēram, Amerikā to sauc par simbolisko rasismu, Apvienotajā Karalistē – neorasismu, Francijā – diferencējošo rasismu. Kultūrrasisms slēpj bioloģiskos elementus un pamato rasu nevienlīdzību ar kulturālām atšķirībām. Tas izpaužas apmēram tā: melnādainie nav spējīgi integrēties mūsu sabiedrībā un pieņemt mūsu kultūras vērtības nevis tāpēc, ka viņi ir melnādaini, bet gan tādēļ, ka pieder pie citas kultūras – atšķirīgām vērtībām, dzīvesveida. Mūsdienās kultūrrasismu uzskata par vienu no izplatītākajiem rasisma veidiem. Rasisma atdzimšana 1970.–90. gados Eiropā un visā pasaulē, pirmkārt, saistīta ar milzīgajiem sabiedrības transformācijas procesiem, kas izsauc jaunas vai saasina jau zināmās sabiedrības problēmas: bezdarbs, bažas par nākotni, vientulība, vidusslāņa krīze, geto veidošanās, zemākā slāņa izveidošanās u.tml. Ilgu laiku sociālās zinātnēs tika uzskatīts, ka rasisms lielā mērā ir zemākā slāņa (underclass) problēma un tā nav saistāma ar izglītotiem un labi pārtikušiem cilvēkiem. Pirms pāris mēnešiem lielu rezonansi ieguva Vācijā veiktais pētījums, kurā tika pierādīts, ka neonacisma atbalstītāji ļoti bieži nāk no buržuāzijas, respektīvi, labi pārtikušajām vidusšķiras ģimenēm.8 Tas notiek galvenokārt tādēļ, ka ir šī krīze un cilvēki jūtas apdraudēti, un ne jau tādēļ, ka cilvēki atrod ienaidnieku, pret kuru vērsties, bet gan tādēļ, ka valsts un sabiedrība nav veikusi ne izskaidrojošo, ne politisko darbu, lai draudus „izravētu”. Būtisks ir arī iemesls, ka šajā laikā rasisms kļūst arī par politikas līdzekli. Faktiski galēji labējās kustības nebija raksturīgas Eiropai pēc Otrā pasaules kara. Pirmās partijas – Francijā, Beļģijā – parādās tieši 1960. gados, un rasismu tās izmanto kā mobilizējošo līdzekli, lai īsā laikā spētu panākt masu atbalstu savas partijas mērķu īstenošanai.

Protams, būtisks faktors ir arī globalizācija, tāpat arī bipolārās pasaules bojāeja 1990. gados. Maldīgs ir pieņēmums, ka Padomju Savienībā nebija rasisma, bet bija tikai internacionālisms un viss tika balstīts šķiriskuma principos. Tieši 1990. gados, beidzoties padomju totalitārajam režīmam, paradās ļoti daudz gan politisku, gan sociālu, gan idejisku rasistisku veidojumu, īpaši bijušajās padomju bloka valstīs. Ja skatāmies uz Vāciju, tad galēji labējie ir spēcīgāki tieši vecās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijās, nevis Rietumvācijā. Rasismu rašanos veicina arī ekonomiskā un sociālo procesu krīze, kas zināmā mērā izraisa atgriezenisku efektu, proti, rada pastiprinātu interesi gan par kultūras tradīcijām un nacionālo identitāti, gan arī saasina konflikta zonas ar dažādām konkurējošajām identitātēm, kas savukārt var izpausties rasisma uzskatu veidā.

Padomju ideoloģija balstījās uz internacionālismu, antirasismu. Padomju propagandas materiālos cilvēki tika attēloti tautastērpos, draudzīgi sadevušies rokās, smaidīgi. Padomju rasisma saknes, kā uzskata virkne krievu etnologu un sociologu, slēpjas kultūras rasismā. Kultūras rasisms izpaudās etnicitātes formā; etnonacionālisms, kā atzīst krievu sociologi, ir mūsdienās visizplatītākā rasisma forma Krievijā. Proti, tika noteikta un pasē ierakstīta cilvēka tautība (t. s. 5. punkts), ko nekādi nevarēja mainīt. Bijuši mēģinājumi to pārskatīt, piemēram, 1952. gadā daži padomju zinātnieki ieteica šo piekto punktu pasēs nedaudz mainīt, ļaujot, piemēram, ebrejiem, kuri ir pārkrievojušies, rakstīt pasē tautību: krievs. Tam sekoja milzīga kampaņa, kas paziņoja, ka par krievu var tikt uzskatīts tikai tas, kas ir dzimis krieviskā kultūrā un vidē, vai labākajā gadījumā cilvēki, kuri dzimuši jauktās laulībās, kur viens no vecākiem ir krievs un ģimene ir pārkrievojusies. 1970.–80. gados šo pozīciju nedaudz vājināja, ļaujot cilvēkiem mainīt ierakstus pasē, un tas lielā mērā saskanēja ar jauno, t.s. „padomju cilvēka”, konstrukcijas periodu, taču arī tas izsauca pretēju reakciju: cilvēki konsolidējās ap nacionālo identitāti, izjūtot aizvien vairāk apdraudējumu savai pastāvēšanai. Raugoties uz padomju zinātni, jāsaka, ka kultūras rasisms tika zinātniski pamatots un izpaudās arī politiski. Piemēram, „nelabvēlīgās tautas”, kas tika pilnībā vai daļēji deportētas (Krimas tatāri, čečeni, latvieši u. c.), nevarēja ieņemt noteiktus amatus vai arī piekļūt nepieciešamiem politikas resursiem. Tādējādi rasisms etnicitātes līmenī Padomju Savienībā palika, un arī diskriminācija, pretēji daudzu uzskatiem, tajā bija. Daudzi komunisti pēc PSRS sabrukuma nonāk galēji labējās pozīcijās un kļūst par dažādu rasistisko konceptu paudējiem.9

Latvijā izdotajā zinātniskajā literatūrā un publiskajās diskusijās, manuprāt, rasisms lielā mērā tiek pārprasts, jo par to galvenokārt runā bioloģiskā rasisma nozīmē, savukārt bioloģiskais rasisms Latvijā nebija iespējams, jo iedzīvotāju starpā nepastāvēja gana izteiktas atšķirības, kas varētu to veicināt. Tomēr no mūsdienu teorētiskā skatījuma, rasistiskie uzskati pastāv, aktualizējas un tiek pausti arī te. Latvijā rasisma rašanās cēloņi ir līdzīgi kā citur Eiropā, tomēr sastopamas arī vairākas atšķirības. Pirmā no tām ir vēsturisko traumu izmantošana nācijas konstruēšanas periodā, saasinot etnorasismu, kas sākotnēji visai labās attiecības starp liberāli noskaņotajiem vāciešiem un jaunlatviešiem noveda pie „mūžīgā naida” starp abām Latvijas etniskajām grupām.

Otra lieta: ja raugāmies uz tajā laikā Latvijā marginalizētajām grupām – čigāniem un ebrejiem. To marginalizācija latviešu sabiedrībā saistās ar sociālo diferenciāciju 19. gadsimta otrajā pusē – laikā, kad izveidojās Latvijas pilsoniskās aprindas un turīgākais zemniecības slānis. Šīs aprindas vairāk vai mazāk mēģināja risināt problēmas, kas bija saistītas ar konfliktu starp vācbaltiešiem un latviešu sabiedrību, jo ekonomisko vai politisko pretrunu starp šīm grupām nebija daudz. Un te arī redzams, ka ienaidnieka vai „cita” tēls vienmēr bija vajadzīgs, jo, dekonstruējot vācu ienaidnieka tēlu, vietā vajadzēja citu – ko nereti ieņēma ebreji. Dzimtenes Balsī vai Frīdriha Veinberga rakstos, kas savam laikam pauda liberālisma idejas, var atrast arī antisemītiskos zemtekstus. Arī pozitīvi vērtējamajam nacionālās pašapziņas pieaugumam 20. gadsimta pirmajā pusē ir sava ēnas puse – citu stigmatizēšana un izstumšana no sabiedrības. Historiogrāfijā tas pašlaik tiek pētīts, un sastopama virkne patiešām labu publikāciju (īpaši nozīmīga šajā sakarā ir Ilzes Boldānes disertācija par etniskajiem stereotipiem un to veidošanos Latvijā; par antisemītismu un citām izpausmēm Latvijas teritorijā savos pētījumos rakstījis Aivars Stranga; arī jaunais vēsturnieks Māris Goldmanis pašlaik darbojas pie šīs tēmas un laidis klajā rakstus, kuros analizē šo problemātiku, proti, kā parādās šie „citi” – ebreji vai citu minoritāšu tēli – vai kā Latvijas valsts cīnās pret šīm izpausmēm).10

Latvijas valsts 1920.–30. gados bija ļoti progresīva un darīja visu, lai rasismu nepieļautu. Nesaticības veicināšana starp tautām bija krimināli sodāma. Tomēr tas netraucēja darboties galēji nacionālistiskajiem preses izdevumiem, kuru vidū minami gan Latvis, gan Latvijas Sargs, kuros rasistiskie momenti tomēr parādījās. Runājot par rasismu Latvijā, nedrīkstam aizmirst, ka te bijis ne tikai latviešu rasisms; šeit dzīvojušas dažādas tautas, un arī tām bijušas dažādas izpausmes, piemēram, mums bijis baltvācu rasisms, kam piemita diezgan negatīva slava pat starptautiskā mērogā. Kā piemēru var minēt Alfredu Rozenbergu, kuru uzskata par galēji antisemītisko ideju paudēju un popularizētāju Vācijā – tieši ar viņa starpniecību Hitlers esot iepazinis gan Ciānas gudro protokolus, gan citus Krievijā tapušos antisemītiskos darbus. Otra, varbūt mazāk zināma persona ir Makss Ervins fon Šeibners-Rihters, kurš diezgan agri tika nogalināts (Alus puča laikā), vēlāk tika uzskatīts par nacionālsociālistiskās revolūcijas asinsupuri, kļuva par kulta figūru. Taču no 1914. līdz 1915. gadam bija Vācijas vicekonsuls Turcijā, kur, kā zinām, šajā laikā tika realizēts armēņu genocīds, un Šeibnera-Rihtera piezīmes par šī genocīda norisi ir nozīmīgs avots. Pastāv hipotēze, ka ideja par „ebreju jautājuma galējo atrisināšanu” nākusi tieši no Šeibnera-Rihtera un formulēta armēņu genocīda ietekmē.

Lai gan bieži mēģinām pamatot, ka Latvijā nav bijis bioloģiskais rasisms, ka latviešiem nav raksturīgs antisemītisms un citas lietas, un ilustrējam to ar pozitīviem piemēriem, un tas neapšaubāmi atzinīgi vērtējams, tomēr šai medaļai ir arī otra puse, kas parāda pavisam citādu ainu. Un runa nav tikai par t. s. „žīdu Dāvi” – Jāni Dāvi, kas bija diezgan kolorīta persona un kura devums vērtējams arī atzinīgi (piemēram, ar finansiālu atbalstu izglītībai un Latvijas Universitātes attīstībai). Mēs nevaram veidot savus priekšstatus par problēmu, balstoties tikai uz Rūdolfa Blaumaņa ebreju pozitīvajiem tēliem; jāskata arī citi rakstnieki – Viktors Eglītis, Teodors Zeltiņš –, kuri nebūt tā nedomāja. Tas arī lielā mērā ļautu risināt jautājumus par to, kāda bija latviešu sabiedrība šajā jautājumā. Pašlaik jāatzīst, ka tā īpaši neatšķīrās no Rietumeiropas sabiedrības ar visiem tās plusiem un mīnusiem, t.sk. arī rasismu, lai arī vēsturiskās attīstības īpatnību dēļ dažos aspektos latviešiem tas nebija tik krasi izteikts. Bet, kā redzam no iepriekšrunātā, rasismu mēs nevaram attaisnot ar nezināšanu, izglītības trūkumu vai fobijām. Rasisms tā plašākā izpratnē vienmēr ir bijis noteiktu cilvēku grupu idejisks līdzeklis, lai nosargātu savu priviliģēto stāvokli un veiksmīgi manipulētu ar sabiedrību.

 

Teksta pamatā ir lekcija, kas šī gada 17. septembrī nolasīta Žaņa Lipkes memoriālā lekciju cikla „Bīstamie sakari: seno fobiju šodiena Latvijā” ietvaros.

 

Ietecamā literatūra:

MacMaster N. Racism in Europe: 1870–2000. London: Palgrave, 2001.

Geulen C. Geschichte des Rassismus. München: C.H. Beck, 2007.

Perry M., Schweitzer F. M. Antisemitism: Myth and Hate from Antiquity to the Present. New York: Palgrave, 2011.

Marx A. W. Faith in Nation: Exclusionary Origins of Nationalism. Oxford: Oxford University Press, 2003.

Jackson J. P., Weidman N. M. Race, Racism, and Science: Social Impact and Interaction. SantaBarbara: ABC-CLIO, 2004.

  1. Nacionālsociālismam raksturīga izteikti rasistiskā ideoloģija, kura kļuva par neatņemamu valsts politikas sastāvdaļu pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā. Volksgemeinschaft politika, eigēnikas projekti, realizētā eitanāzijas politika, tāpat kā rasistiskā antisemītisma izpausmes valsts politikā padara nacistisko Vāciju par vēl nebijušu fenomenu Eiropas vēsturē.  (back)
  2. Ir uzskats, ka to pirmo reizi lietojis franču publicists Alberts Mebons (Maybon), savā rakstā ar šo jēdzienu apzīmējot Dreifūsa prāvas iniciatorus un atbalstītājus.  (back)
  3. Rasisma problemātika ASV galvenokārt saistās ar verdzības un koloniālisma laikmetu seku pārvarēšanu. Kaut arī šodien rasisma problēmas tiek skatītas plašāk – ar rasismu saistot ne tikai ASV pastāvējušo diskrimināciju pret afroamerikāņiem un indiāņiem, bet arī daudzām eiropiešu grupām (īriem, itāļiem, ebrejiem) vai latīņamerikāņiem, kas netika uztverti kā „īstie amerikāņi” WASP (White Anglo-Saxon Protestant).  (back)
  4. Sīkāk sk.: Smith A. D. Nationalism and Modernism: A Critical Survey of Recent Theories of Nations and Nationalism. London/New York: Routledge, 1998.  (back)
  5. Puymège G. de. Chauvin, le soldat-laboureur. Contribution à l’étude des nationalismes. Paris: Gallimard, 1993; Puymege G. de. The Good Soldier Chauvin, Nora P. Realms of Memory. The Construction of the French Past. Vol. 2. Traditions. New York: Columbia University Press, 1997.  (back)
  6. Pamatojoties līdzīgā viedoklī, 2005. gadā Francijas skolu programmās vēlējās ieviest sadaļu par „pozitīvajām koloniālisma sekām”, tomēr sabiedrības spiediena rezultātā no šī nodoma bija jāatsakās.  (back)
  7. Lévi-Strauss C. Race and History. Paris: UNESCO, 1952.  (back)
  8. Studie der Uni Jena wider Klischees über Rechtsextremismus.Ostthüringer Zeitnung, 30.07.2015.  (back)
  9. Sk. Шнирельман В. Советский парадокс: расизм в стране «дружбы народов»?, Деминцевa Е. (ред.) Расизм, ксенофобия, дискриминация. Какими мы их увидели… Mосква: Новое литературное обозрение, 2013, сс. 97–114; Шнирельман В. Nedaudz mainīts raksts pieejams arī šeit.  (back)
  10. Boldāne I (2011). Etnisko stereotipu veidošanās apstākļi Latvijā: 1850 – 2004. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2001; Stranga A. Ebreji Baltijā. No ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam 14. gadsimts–1945. gads. Rīga: LU Žurnāla „Latvijas Vēsture” Fonds, 2008; Goldmanis M. Nacionālo naidu pret ebrejiem kurinošu rakstu un izdevumu cenzūras prakse Latvijā parlamentārās iekārtas laikā (1918–1934), Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls Nr. 2, 2015; Felder B. M., Weindling P. J. (eds.) Baltic Eugenics. Bio-politics, Race and Nation in Interwar Estonia, Latvia and Lithuania. Amsterdam/New York: Rodopi, 2013.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri